Virtuālais ceļojums pacienta organismā
Ceļš uz digitālo revolūciju vizuālajā
diagnostikā (radoloģijā)
Jaunā digitālā ēra
medicīnā, konkrēti, vizuālajā diagnostikā,
vispirms iezīmējās radioloģijā pirms gadiem 20.
Pašlaik digitālās diagnostikas iekārtas dod radiologiem
plašas iespējas informācijas fiksēšanai un
glabāšanai, kā arī apmaiņai ar citu slimnīcas
nodaļu speciālistiem vai dažādām slimnīcām.
Tās dod ārstiem iespēju doties virtuālā ceļojumā pa pacienta organismu, lai
izzinātu slimības ainu. Turklāt šobrīd redzams, ka to
attīstība ir bijis viens no
priekšnoteikumiem telemedicīnas attīstībai.
Raksts veidots sadarbībā ar a/s
Lysoform Balticum
datortomogrāfijas aparatūras speciālistu Mārtiņu
RUTKI.
Nedaudz
vēstures
20. gs. sākumā radioloģija (rentgenstaru
izmantošana) medicīniskajā diagnostikā radīja
apvērsumu klīniskajos izmeklējumos. Rentgenfilmas ar
izmeklējumu rezultātiem ievērojami paaugstināja
diagnostikas iespējas un ārstēšanas efektivitāti. Kad
rentgenaparāts tika papildināts ar tomogrāfiskām
iespējām (tehnoloģiju, kas ļauj radiologam aplūkot
izmeklējamo orgānu dažādās projekcijās),
radioloģijas iespējas paplašinājās.
Rentgentomogrāfija kļuva
par efektīvu diagnostikas metodi. Atšķirībā no
parastā rentgena izmeklējuma tomogrāfiskais dod iespēju
veidot telpisku izmeklējamā objekta rekonstrukciju un šajos
attēlos ir vairāk diagnostikai derīgas informācijas.
Kovencionālā
tomogrāfija tika ieviesta 30. gados, bet tomogrāfijas datu
apstrādes iespējas ar datoru teorētiski tika aplūkotas 60.
gados. Klīnisko testēšanu pirmais jaunās paaudzes
tomogrāfs rentgena datortomogrāfs izgāja 1971. gadā.
Pēc trim gadiem sāka strādāt pirmie skeneri, kas bija
piemēroti visa ķermeņa caurskatei. Mūsdienās
tomogrāfijas attēlu ieguvei bez rentgena starojuma izmanto vēl
citas metodes - to pamatā ir kodolu magnētiskā rezonanse, ultraskaņas
izmantošana, pozitronu emisija u. c. Visas modernās tomogrāfijas
iekārtas ir datortomogrāfi, kas nodrošina izmeklējuma
laikā iegūto datu matemātisku apstrādi. Diagnostikā
izmantojamie attēli sākotnēji ir digitālā (ciparu)
formātā un aplūkojami uz datora ekrāna vai
izdrukājami. Tā kā vēsturiski pirmais bija
rentgendatortomogrāfs, tagad ar terminu datortomogrāfs parasti saprot
rentgendatortomogrāfiju.
Digitālo
attēlu tehnikas
Datortomogrāfijā (DT) rentgenstaru avots (Rtg
spuldze) rotē ap objektu (pacientu) un tiek noteikta starojuma absorbcija
(vājinājums) dažādos virzienos. Apstrādājot
iegūtās absorpcijas vērtību kopas ar datoru, tiek
iegūti pacienta aksiāli šķērsgriezuma attēli.
DT
sistēmas pašlaik ir ļoti daudzveidīgas:
konvencionālās jeb aksiālās (vienas Rtg spuldzes
rotācijas laikā tiek iegūts viens šķērsgriezuma
attēls), spirāles (Rtg spuldze rotē ap pacientu pa spirāli,
tādējādi vienas rotācijas laikā var iegūt vairākus
aksiālus attēlus), kā arī daudzšķēlumu
sistēmas, kurās vienlaikus var iegūt līdz pat 16
absorbcijas vērtību kopām (nākamās paaudzes
aparāti nodrošinās 64). Daudzšķēlumu
iekārtas parasti darbojas gan aksiālajā, gan spirāles
režīmā, iegūstot līdz 32 attēliem sekundē.
Izmantojot aksiālos attēlus, ar datora palīdzību var veikt
trīsdimensiju (3D) objektu (orgānu) attēlu rekonstrukcijas,
kuras uz monitora var grozīt un aplūkot dažādās
projekcijās reālajā laikā. Mūsdienu medicīnā
tas ļauj runāt par virtuālo endoskopiju, kura dod iespēju
aplūkot dažādus ķermeņa dobumus no iekšpuses,
aizvietojot līdz šim tik plaši lietotās zondes.
Magnētiskā
rezonanse
(MR) attēla iegūšanai izmanto kodolu spinu magnētiskās
rezonanses efektu, kurš sākotnēji tika izmantots atomu
stāvokļa pētīšanai ķīmijā un
fizikā. Atšķirībā no DT, kurā pacients tiek
pakļauts kaitīgajam Rtg starojumam, MR tomogrāfijas
priekšrocība ir tā, ka pacients tiek ievietots
nekaitīgā magnētiskajā laukā un apstarots ar
salīdzinoši mazkaitīgo augstfrekvences radioimpulsu. Ar MR
iegūtu attēlu pirmoreiz demonstrēja 1973. gadā, bet
dzīva cilvēka attēli pirmoreiz demonstrēti 1976. gadā.
Sākotnēji prognozēja, ka magnētiskās rezonanses
tomogrāfija nomainīs rentgentomogrāfiju, bet šobrīd
diagnostikā tām katrai ir sava vieta.
Attīstot MR tehnoloģiju, kopš 1983. gada
ir iegūta iespēja iegūt pilnu ķermeņa attēlu.
Paralēli ir attīstījusies diagnostika, kas balstīta uz
ultraskaņas izmantošanu (digitālā ultrasonogrāfija).
Medicīniskajā diagnostikā šīs metodes tiek izmantotas
dažādās kombinācijās. Tā ārsti iegūst
iespēju kvalitatīvi pētīt ne tikai orgānu morfoloģisko
stāvokli, bet arī veikt visu orgānu funkcionālo
analīzi izpētīt funkcionēšanas, asinsplūsmas un
bāziskās perfūzijas kvantitāti un kvalitāti.
Pēdējais vārds šajā
virzienā ir pozitronu emisijas tomogrāfija, kur apvienojumā ar
datoru reālajā laikā tiek iegūta cilvēka
fizioloģisko procesu trīs
dimensiju karte.
Jaunradīto izmeklējuma metožu uzdevums ir
ne tikai dot iespēju ātrāk un precīzāk noteikt
ārstēšanas stratēģiju un taktiku, bet arī
mazāk kaitēt pacientam. Ar jaunajām metodēm
izmeklējumu laiks kļūst aizvien īsāks un starojuma
devas zemākas.
Satura un
formas pretruna. Tās pārvarēšana ar PACS
80. gados, kad datoru jaudas un datu ietilpība bija
maza (vienam izmeklējumam vajadzēja 20100 MB; mūsdienās
daudzšķēlumu aparatūrai vajag pat līdz 500 MB),
rentgentomogrāfijas, MR tomogrāfijas un digitālās
ultrasonogrāfijas tehnoloģijās iegūtie digitālie attēli
aplūkošanai un glabāšanai tika pārvērsti
analogā formātā un saglabāti uz filmām. Visi
apzinājās, ka tas ir nepareizi, jo radās kvalitātes zudumi,
tomēr citu iespēju nebija. Bija jāsamierinās arī ar
to, ka filmām ar rentgena izmeklējumiem slimnīcā nepieciešamas
ievērojamas arhīvu platības, jo tās tiek glabātas
vismaz piecus gadus. Risinājums šai problēmai radās 90.
gadu sākumā ar pirmo attēlu arhivēšanas un
komunicēšanas sistēmu izveidi (Pictures archiving and communication system jeb PACS), kas
kopā ar digitālās informācijas nesēju jaudas
palielināšanos un aparatūras un tehnoloģijas cenu
samazināšanos radīja priekšnoteikumus digitālajai
revolūcijai medicīnā.
PACS
izmantošana nozīmē pilnīgu atteikšanos no analogā
attēla. Informācija par pacientu ir digitālā veidā,
tā glabājas datubāzēs, un visi speciālisti to var
nolasīt un caurskatīt uz monitora. (Pašlaik gan tā notiek
vienīgi tehnoloģiski attīstītākajās valstīs.)
Digitālo attēlu arhivēšana un
turpmākā izmantošana ir ievērojami atvieglota: parastais rentgenfilmu
arhīvs aizņem, piemēram, 900 m³, bet digitālam
arhīvam tāda paša apjoma informācijas glabāšanai
nepieciešami tikai 10 m³. Attēli nepazūd (vecajos
arhīvos daudz problēmu radīja arī filmu atrašana, to
zudumi bija no 5 līdz 20 procentiem). Digitālajā
arhīvā attēli ir viegli atrodami un pavairojami, tie ir
daudzkārt izmantojami rekonstrukciju veikšanai.
Aplūkošana uz monitora nodrošina
priekšrocības dažādas pārvietošanas
manipulācijas, attēla lieluma, spilgtuma regulēšanu.
Tomēr pats svarīgākais ir iespēja pārkārtot darba
organizāciju: digitālie attēli dod radiologiem jaunas
iespējas informācijas nogādei un apmaiņai ar citu
slimnīcas nodaļu speciālistiem un arī starp dažādām
slimnīcām. Pasaules ievērojamākās klīnikas
atzīst, ka galvenie ieguvumi ir efektīvāka un ātrāka
izārstēšana.
Informācijas
plūsma slimnīcā un PACS
Sākumā
PACS sistēmas nodrošināja attēlu glabāšanu,
pašlaik tās kalpo attēlu izplatīšanai. Paradokss, kas
šīm izplatīšanas sistēmām
jānovērš, ir tāds, ka, ja nepastāv vienots datu
pārraides tīkls, diagnostikai nepieciešamie ļoti
operatīvi un kvalitatīvi iegūtie attēli uz
ārstējošā speciālista galda var nonākt pēc
dienas vai divām. Turklāt ārsts radiologs strādā uz
monitora, bet pārējie speciālisti šo informāciju
joprojām saņem analogā veidā uz filmas ar radiologa
rakstisku komentāru. Tāpēc modernākajās
slimnīcās darbu reorganizē, izveidojot slimnīcas intranetu,
lai ārstējošais speciālists saņemtu informāciju
savā datorā dažas sekundes pēc attēla
iegūšanas un lai viņš spētu patstāvīgi noteikt
diagnozi. Tomēr pašlaik daudzās medicīnas
iestādēs digitālā revolūcija apstājas tieši
radioloģijas nodaļā, jo slimnīcās nav vienota
datortīkla (intraneta) un nav
izveidoti moderni digitālie arhīvi.
Latvijas situācija
un stratēģija
Datortomogrāfija
Latvijā pieejama P. Stradiņa slimnīcā jau kopš 80.
gadiem, un pašlaik tur atjaunotajā Radioloģijas
institūtā ir attīstīta rentgentomogrāfija, MR
tomogrāfija un angiogrāfija. Pēdējos 10 gados ir
iegādāti trīs MR tomogrāfijas aparāti. Rīgā
ir kāds desmits datortomogrāfu, vēl tikpat daudz ir
lielākajās rajonu slimnīcās. Tomēr mūsu
slimnīcas pagaidām strādā tradicionāli - radiologs ar
datortomogrāfu gan iegūst attēlu uz monitora, bet viņa
darba produkts ir filma, uz kuras viņš uzliek vairākus objekta
digitālos attēlus, un šādā veidā informācija
nonāk pie ārstējošā speciālista.
Diemžēl ierobežotā
finansiālā nodrošinājuma dēļ mūsu
medicīnas iestādes nespēj ieviest digitālu
vizuālās diagnostikas attēlu arhivēšanas sistēmu.
Tādējādi ievērojamais digitālo attēlu daudzums,
kas tiek iegūts ar moderno aparatūru, tiek pārveidots
analogajā formātā un nākotnē to varēs izmantot
tikai pasīvi (turklāt, ja konkrēto attēlu izdosies atrast).
Valstij, ja tā apzinās digitālās
revolūcijas daudzsološo un jau pavisam reālo nākotnes piedāvājumu
(vienotu digitālu sistēmu veidošanu un telemedicīnas
iespēju izmantošanu slimnīcas, pilsētas, reģiona,
valsts un starpvalstu mērogā), savā tehnoloģiju attīstības
stratēģijā būtu jāvadās pēc jaunā
piedāvājuma. Ir acīmredzams, ka laiks piespiedīs ieviest
digitālo arhivāciju radioloģijā. Latvija ir maza valsts,
racionāli būtu tās vajadzībām izveidot vienotu
digitālo attēlu arhīvu. Tas, izmantojot mūsdienu
tehnoloģijas, dotu ievērojamu līdzekļu ekonomiju (aptuveni
50 procentus) salīdzinājumā ar situāciju, ja tiktu
izveidotas lokālas datu bāzes slimnīcās un diagnostikas
centros. Līdz ar to lielai daļai ārstu un pacientu šīs
modenās tehnoloģijas būtu pieejamas jau tuvākajā nākotnē.
Laura KALINKA
Jaunā digitālā ēra
medicīnā, konkrēti, vizuālajā diagnostikā,
vispirms iezīmējās radioloģijā pirms gadiem 20.
Pašlaik digitālās diagnostikas iekārtas dod radiologiem
plašas iespējas informācijas fiksēšanai un
glabāšanai, kā arī apmaiņai ar citu slimnīcas
nodaļu speciālistiem vai dažādām slimnīcām.
Tās dod ārstiem iespēju doties virtuālā ceļojumā pa pacienta organismu, lai
izzinātu slimības ainu. Turklāt šobrīd redzams, ka to
attīstība ir bijis viens no
priekšnoteikumiem telemedicīnas attīstībai.
Raksts veidots sadarbībā ar a/s
Lysoform Balticum
datortomogrāfijas aparatūras speciālistu Mārtiņu
RUTKI.
Nedaudz
vēstures
20. gs. sākumā radioloģija (rentgenstaru
izmantošana) medicīniskajā diagnostikā radīja
apvērsumu klīniskajos izmeklējumos. Rentgenfilmas ar
izmeklējumu rezultātiem ievērojami paaugstināja
diagnostikas iespējas un ārstēšanas efektivitāti. Kad
rentgenaparāts tika papildināts ar tomogrāfiskām
iespējām (tehnoloģiju, kas ļauj radiologam aplūkot
izmeklējamo orgānu dažādās projekcijās),
radioloģijas iespējas paplašinājās.
Rentgentomogrāfija kļuva
par efektīvu diagnostikas metodi. Atšķirībā no
parastā rentgena izmeklējuma tomogrāfiskais dod iespēju
veidot telpisku izmeklējamā objekta rekonstrukciju un šajos
attēlos ir vairāk diagnostikai derīgas informācijas.
Kovencionālā
tomogrāfija tika ieviesta 30. gados, bet tomogrāfijas datu
apstrādes iespējas ar datoru teorētiski tika aplūkotas 60.
gados. Klīnisko testēšanu pirmais jaunās paaudzes
tomogrāfs rentgena datortomogrāfs izgāja 1971. gadā.
Pēc trim gadiem sāka strādāt pirmie skeneri, kas bija
piemēroti visa ķermeņa caurskatei. Mūsdienās
tomogrāfijas attēlu ieguvei bez rentgena starojuma izmanto vēl
citas metodes - to pamatā ir kodolu magnētiskā rezonanse, ultraskaņas
izmantošana, pozitronu emisija u. c. Visas modernās tomogrāfijas
iekārtas ir datortomogrāfi, kas nodrošina izmeklējuma
laikā iegūto datu matemātisku apstrādi. Diagnostikā
izmantojamie attēli sākotnēji ir digitālā (ciparu)
formātā un aplūkojami uz datora ekrāna vai
izdrukājami. Tā kā vēsturiski pirmais bija
rentgendatortomogrāfs, tagad ar terminu datortomogrāfs parasti saprot
rentgendatortomogrāfiju.
Digitālo
attēlu tehnikas
Datortomogrāfijā (DT) rentgenstaru avots (Rtg
spuldze) rotē ap objektu (pacientu) un tiek noteikta starojuma absorbcija
(vājinājums) dažādos virzienos. Apstrādājot
iegūtās absorpcijas vērtību kopas ar datoru, tiek
iegūti pacienta aksiāli šķērsgriezuma attēli.
DT
sistēmas pašlaik ir ļoti daudzveidīgas:
konvencionālās jeb aksiālās (vienas Rtg spuldzes
rotācijas laikā tiek iegūts viens šķērsgriezuma
attēls), spirāles (Rtg spuldze rotē ap pacientu pa spirāli,
tādējādi vienas rotācijas laikā var iegūt vairākus
aksiālus attēlus), kā arī daudzšķēlumu
sistēmas, kurās vienlaikus var iegūt līdz pat 16
absorbcijas vērtību kopām (nākamās paaudzes
aparāti nodrošinās 64). Daudzšķēlumu
iekārtas parasti darbojas gan aksiālajā, gan spirāles
režīmā, iegūstot līdz 32 attēliem sekundē.
Izmantojot aksiālos attēlus, ar datora palīdzību var veikt
trīsdimensiju (3D) objektu (orgānu) attēlu rekonstrukcijas,
kuras uz monitora var grozīt un aplūkot dažādās
projekcijās reālajā laikā. Mūsdienu medicīnā
tas ļauj runāt par virtuālo endoskopiju, kura dod iespēju
aplūkot dažādus ķermeņa dobumus no iekšpuses,
aizvietojot līdz šim tik plaši lietotās zondes.
Magnētiskā
rezonanse
(MR) attēla iegūšanai izmanto kodolu spinu magnētiskās
rezonanses efektu, kurš sākotnēji tika izmantots atomu
stāvokļa pētīšanai ķīmijā un
fizikā. Atšķirībā no DT, kurā pacients tiek
pakļauts kaitīgajam Rtg starojumam, MR tomogrāfijas
priekšrocība ir tā, ka pacients tiek ievietots
nekaitīgā magnētiskajā laukā un apstarots ar
salīdzinoši mazkaitīgo augstfrekvences radioimpulsu. Ar MR
iegūtu attēlu pirmoreiz demonstrēja 1973. gadā, bet
dzīva cilvēka attēli pirmoreiz demonstrēti 1976. gadā.
Sākotnēji prognozēja, ka magnētiskās rezonanses
tomogrāfija nomainīs rentgentomogrāfiju, bet šobrīd
diagnostikā tām katrai ir sava vieta.
Attīstot MR tehnoloģiju, kopš 1983. gada
ir iegūta iespēja iegūt pilnu ķermeņa attēlu.
Paralēli ir attīstījusies diagnostika, kas balstīta uz
ultraskaņas izmantošanu (digitālā ultrasonogrāfija).
Medicīniskajā diagnostikā šīs metodes tiek izmantotas
dažādās kombinācijās. Tā ārsti iegūst
iespēju kvalitatīvi pētīt ne tikai orgānu morfoloģisko
stāvokli, bet arī veikt visu orgānu funkcionālo
analīzi izpētīt funkcionēšanas, asinsplūsmas un
bāziskās perfūzijas kvantitāti un kvalitāti.
Pēdējais vārds šajā
virzienā ir pozitronu emisijas tomogrāfija, kur apvienojumā ar
datoru reālajā laikā tiek iegūta cilvēka
fizioloģisko procesu trīs
dimensiju karte.
Jaunradīto izmeklējuma metožu uzdevums ir
ne tikai dot iespēju ātrāk un precīzāk noteikt
ārstēšanas stratēģiju un taktiku, bet arī
mazāk kaitēt pacientam. Ar jaunajām metodēm
izmeklējumu laiks kļūst aizvien īsāks un starojuma
devas zemākas.
Satura un
formas pretruna. Tās pārvarēšana ar PACS
80. gados, kad datoru jaudas un datu ietilpība bija
maza (vienam izmeklējumam vajadzēja 20100 MB; mūsdienās
daudzšķēlumu aparatūrai vajag pat līdz 500 MB),
rentgentomogrāfijas, MR tomogrāfijas un digitālās
ultrasonogrāfijas tehnoloģijās iegūtie digitālie attēli
aplūkošanai un glabāšanai tika pārvērsti
analogā formātā un saglabāti uz filmām. Visi
apzinājās, ka tas ir nepareizi, jo radās kvalitātes zudumi,
tomēr citu iespēju nebija. Bija jāsamierinās arī ar
to, ka filmām ar rentgena izmeklējumiem slimnīcā nepieciešamas
ievērojamas arhīvu platības, jo tās tiek glabātas
vismaz piecus gadus. Risinājums šai problēmai radās 90.
gadu sākumā ar pirmo attēlu arhivēšanas un
komunicēšanas sistēmu izveidi (Pictures archiving and communication system jeb PACS), kas
kopā ar digitālās informācijas nesēju jaudas
palielināšanos un aparatūras un tehnoloģijas cenu
samazināšanos radīja priekšnoteikumus digitālajai
revolūcijai medicīnā.
PACS
izmantošana nozīmē pilnīgu atteikšanos no analogā
attēla. Informācija par pacientu ir digitālā veidā,
tā glabājas datubāzēs, un visi speciālisti to var
nolasīt un caurskatīt uz monitora. (Pašlaik gan tā notiek
vienīgi tehnoloģiski attīstītākajās valstīs.)
Digitālo attēlu arhivēšana un
turpmākā izmantošana ir ievērojami atvieglota: parastais rentgenfilmu
arhīvs aizņem, piemēram, 900 m³, bet digitālam
arhīvam tāda paša apjoma informācijas glabāšanai
nepieciešami tikai 10 m³. Attēli nepazūd (vecajos
arhīvos daudz problēmu radīja arī filmu atrašana, to
zudumi bija no 5 līdz 20 procentiem). Digitālajā
arhīvā attēli ir viegli atrodami un pavairojami, tie ir
daudzkārt izmantojami rekonstrukciju veikšanai.
Aplūkošana uz monitora nodrošina
priekšrocības dažādas pārvietošanas
manipulācijas, attēla lieluma, spilgtuma regulēšanu.
Tomēr pats svarīgākais ir iespēja pārkārtot darba
organizāciju: digitālie attēli dod radiologiem jaunas
iespējas informācijas nogādei un apmaiņai ar citu
slimnīcas nodaļu speciālistiem un arī starp dažādām
slimnīcām. Pasaules ievērojamākās klīnikas
atzīst, ka galvenie ieguvumi ir efektīvāka un ātrāka
izārstēšana.
Informācijas
plūsma slimnīcā un PACS
Sākumā
PACS sistēmas nodrošināja attēlu glabāšanu,
pašlaik tās kalpo attēlu izplatīšanai. Paradokss, kas
šīm izplatīšanas sistēmām
jānovērš, ir tāds, ka, ja nepastāv vienots datu
pārraides tīkls, diagnostikai nepieciešamie ļoti
operatīvi un kvalitatīvi iegūtie attēli uz
ārstējošā speciālista galda var nonākt pēc
dienas vai divām. Turklāt ārsts radiologs strādā uz
monitora, bet pārējie speciālisti šo informāciju
joprojām saņem analogā veidā uz filmas ar radiologa
rakstisku komentāru. Tāpēc modernākajās
slimnīcās darbu reorganizē, izveidojot slimnīcas intranetu,
lai ārstējošais speciālists saņemtu informāciju
savā datorā dažas sekundes pēc attēla
iegūšanas un lai viņš spētu patstāvīgi noteikt
diagnozi. Tomēr pašlaik daudzās medicīnas
iestādēs digitālā revolūcija apstājas tieši
radioloģijas nodaļā, jo slimnīcās nav vienota
datortīkla (intraneta) un nav
izveidoti moderni digitālie arhīvi.
Latvijas situācija
un stratēģija
Datortomogrāfija
Latvijā pieejama P. Stradiņa slimnīcā jau kopš 80.
gadiem, un pašlaik tur atjaunotajā Radioloģijas
institūtā ir attīstīta rentgentomogrāfija, MR
tomogrāfija un angiogrāfija. Pēdējos 10 gados ir
iegādāti trīs MR tomogrāfijas aparāti. Rīgā
ir kāds desmits datortomogrāfu, vēl tikpat daudz ir
lielākajās rajonu slimnīcās. Tomēr mūsu
slimnīcas pagaidām strādā tradicionāli - radiologs ar
datortomogrāfu gan iegūst attēlu uz monitora, bet viņa
darba produkts ir filma, uz kuras viņš uzliek vairākus objekta
digitālos attēlus, un šādā veidā informācija
nonāk pie ārstējošā speciālista.
Diemžēl ierobežotā
finansiālā nodrošinājuma dēļ mūsu
medicīnas iestādes nespēj ieviest digitālu
vizuālās diagnostikas attēlu arhivēšanas sistēmu.
Tādējādi ievērojamais digitālo attēlu daudzums,
kas tiek iegūts ar moderno aparatūru, tiek pārveidots
analogajā formātā un nākotnē to varēs izmantot
tikai pasīvi (turklāt, ja konkrēto attēlu izdosies atrast).
Valstij, ja tā apzinās digitālās
revolūcijas daudzsološo un jau pavisam reālo nākotnes piedāvājumu
(vienotu digitālu sistēmu veidošanu un telemedicīnas
iespēju izmantošanu slimnīcas, pilsētas, reģiona,
valsts un starpvalstu mērogā), savā tehnoloģiju attīstības
stratēģijā būtu jāvadās pēc jaunā
piedāvājuma. Ir acīmredzams, ka laiks piespiedīs ieviest
digitālo arhivāciju radioloģijā. Latvija ir maza valsts,
racionāli būtu tās vajadzībām izveidot vienotu
digitālo attēlu arhīvu. Tas, izmantojot mūsdienu
tehnoloģijas, dotu ievērojamu līdzekļu ekonomiju (aptuveni
50 procentus) salīdzinājumā ar situāciju, ja tiktu
izveidotas lokālas datu bāzes slimnīcās un diagnostikas
centros. Līdz ar to lielai daļai ārstu un pacientu šīs
modenās tehnoloģijas būtu pieejamas jau tuvākajā nākotnē.