No ķieģeļu cepļa līdz prezidentam
Autors
Lai gan
sabiedrībā joprojām pastāv visdažādākie
viedokļi par Lattelekom, neviens nevar noliegt, ka tas ir
veiksmīgs uzņēmums, kurš pēc pērnā gada
rezultātiem ieņēma sesto vietu valsts lielāko nodokļu
maksātāju desmitniekā. Kopš Lattelekom SIA
dibināšanas 1994. gada sākumā uzņēmuma Direktoru
padomes priekšsēdētājs un prezidents ir Gundars
STRAUTMANIS, profesionāls telekomunikāciju inženieris,
vairāk nekā 90 zinātnisku un tehnisku rakstu un piecu
izgudrojumu autors. Nesen viņš svinēja sešdesmito
dzimšanas dienu, tāpēc šoreiz piedāvājam SP
lasītājiem tuvplānā iepazīt dažas prezidenta personības šķautnes.
Mēdz
teikt, ka neviena cilvēka vārds nav nejaušs. Mums tikai tā
šķiet, ka to dod vecāki. Patiesībā viņi tikai
izlasa to, kas rakstīts zvaigznēs. Ja vārds ir veiksmīgi
izvēlēts, tas ne tikai raksturo personību, bet arī
palīdz tā valkātājam. Vārds Gundars veidots no
guns un darīt, tātad apzīmē uguns darītāju
jeb kūrēju. Ja burta d vietā būtu t (Guntars), visa
šī vārda maģiskā jēga zustu.
Personību neapšaubāmi raksturo
arī paraksts. Gundaram Strautmanim tas ir īpaši
izteiksmīgs: tādi kā augšup plūstoši
viļņi, bez neviena slēgta burta, turklāt ar punktu uz i.
Tas skaidri liecina par atvērtu personību ar optimistisku dzīves
uztveri, pozitīvu auru un tieksmi
pēc visu lietu kārtības.
- Man
radies iespaids, ka jūs visu
darāt ar mēru, ļoti līdzsvaroti, savākti.
- Tas tā varētu
būt. Esmu saprātīgi līdzsvarotu lietu un uzvedības
piekritējs. Tā, manuprāt, ir
transformēta dzīves pieredze, kuru izmantoju, lai laiku pa
laikam koriģētu savu uzvedību. Tiesa, reizēm gadās
situācijas, kad dzīve piespiež
eksplodēt. Ja kaut kas ir pilnīgi garām, tad es
savu līdzsvaroto uzvedību uz kādu brītiņu nolieku
malā un varu arī
emocionāli un asi iejaukties, varbūt pat kādreiz to
vēlāk nožēlojot. Lai gan patiesībā nevajadzētu
sevi nepārtraukti kritizēt par padarīto, citādi grūti
rast arī pozitīvu, labvēlīgu attieksmi pret citiem. To es vienmēr
mēģinu atcerēties.
- No kurienes
jūsos ienāk šis miers un dvēseles līdzsvars?
- Grūti
pateikt. Domāju, ka tā lielā mērā ir
Radītāja dāvana. Es mēģinu to saglabāt ne tikai zemapziņā, bet arī
apzināti izkopt.
-
Jūsu biogrāfijā, kas izdota sērijā Latvijas
ievērojamie telekomunikāciju speciālisti, jūtama
satriecoša mērķtiecība, kas gluži kā sarkans
dzīpars vijas cauri visai jūsu dzīvei. Jau kopš 14 gadu
vecuma jūs vasarās strādājāt Kuldīgas
kokzāģētavā, ķieģeļu ceplī,
vēlāk arī bankā. Vai nebija par grūtu tik mazam
zēnam?
- Šādi
vasaras darbi nebija nekas īpašs. Tolaik daudzi mani vienaudži
bija sākuši strādāt
vēl agrīnākā
vecumā. Ne jau visur tāda vecuma bērnus pieņēma,
nebija nekādu atvieglojumu. Vajadzēja strādāt astoņas
stundas gan agrajā rīta maiņā
(no pulksten pieciem), gan vēlu vakarā. Pa starpu vēl futbola
treniņi. Ķieģeļu ceplī strādāju pie
izžāvēto jēlķieģeļu padošanas (uzreiz
pa diviem) profesionālam krāvējam, kas tos lika krāsnī. Nebija viegli, jo pie
cepļa riņķa krāsnīm bija karsts un brīžiem
uguns bija pavisam tuvu.
Bankā nokļuvu
vidusskolas laikā, kad man jau bija septiņpadsmit. Tur
strādāja mans tēvs, tāpēc arī man ļāva
pamēģināt. Sākumā biju inkasators, savācu naudu
no veikaliem. Tolaik tas nebija tik bīstami kā tagad, tomēr bija
jāapgūst šaušanas prasme un līdzi
jānēsā revolveris. Pēc tam strādāju arī
bankas kasē par grāmatvedi, mans uzdevums bija savākt un
iegrāmatot inkasatora atvesto naudu.
Motivācija bija
diezgan prozaiska. Protams, arī man bija vēlēšanās
iegādāties ko vairāk, nekā vecāki spēja dot, -
pulksteni vai kādu labāku ancuku. Tur vasarās
sapelnītā nauda arī aizgāja.
- Tos varētu
uzskatīt par pirmajiem biznesa iedīgļiem jūsu
biogrāfijā.
- Drīzāk
tie bija neapzināti.
- Kas
jums deva impulsu pievērsties
telekomunikācijām?
- Skolā mani
mīļākie priekšmeti bija fizika un matemātika, bet,
mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, manās
rokās nonāca kāda grāmata,
kurā bija aprakstīti radiotehnikas pamati. Sāku to
lasīt un secināju, ka tas ir ārkārtīgi interesanti, un
tieši šīs grāmatas
ietekmē es arī pieņēmu lēmumu, ka gribētu
saistīt savu turpmāko izglītību ar šo nozari.
Iestājos Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas
fakultātē, apguvu radioinženiera specialitāti. Beidzu augstskolu sešdesmito gadu sākumā, tieši
tobrīd, kad mikroelektronika
sāka parādīties ne tikai pasaulē, bet arī
Padomju Savienībā. Un atkal kārtējo impulsu man deva
kāda grāmata par mikroelektroniku. Sapratu, ka tas ir tieši tas,
kas man vajadzīgs.
- Un, šīs
domas spārnots, devāties iekarot Alfu, tolaik ar
militāro nozari saistītu
rūpnīcu.
- Tieši
gadu pirms augstskolas beigšanas, izvēršot mikroelektronikas
programmu PSRS, viens no konstruktoru birojiem tika izveidots arī
Rīgā. Tolaik tas saucās Pasta
kaste 345. Uzstādīju mērķi tikt tur praksē un, ja
būs iespējams, vēlāk iekārtoties tur darbā. Tas
man izdevās, turklāt gluži bez jelkādas
pazīšanās vai aizmugures. Nostrādāju tur no
1964. līdz 1992. gadam gan par vecāko zinātnisko
līdzstrādnieku, gan par ZPI laboratorijas vadītāju, gan par
a/s Alfa ģenerāldirektora vietnieku zinātniskajā
darbā.
Interesanti, ka PSRS
mikroelektronika sešdesmito gadu sākumā un vidū nepavisam
neatpalika no Rietumiem. Ilgi nevarēju saprast, kā tas
iespējams. Un tikai pavisam nesen, pirms pāris gadiem, klausoties
kādu NTV pārraidi,
uzzināju, ka visu šo centru ideoloģiski un
tehnoloģiski izveidoja divu amerikāņu vadībā, kuri
spiegoja PSRS interesēs. Viņi izmantoja visu informāciju, kura
bija viņu rīcībā.
- Vai
jums arī šobrīd ir gandarījums par kādu
nozīmīgu Alfas laiku projektu?
- Strādāju
integrālo shēmu projektēšanā, un man tiešām
ir gandarījums par kādu darbu, kurā es biju projekta
vadītājs. Tolaik šāda tipa integrālā
mikroshēma tika izveidota pirmo reizi PSRS. Man par prieku un arī par
pārsteigumu šī mikroshēma (tiesa, uzlabotā veidā)
vēl joprojām tiek lietota un arī ražota
pašreizējā Alfā. To diezgan plaši izmanto
autoelektronikā.
Alfā
strādājot, man iedūra
kārtējā adata: nospriedu, ka jādara viss, lai varētu
tikt aspirantūrā Zeļinogradas Elektronu tehnikas institūtā,
kas bija visas PSRS mikroelektronikas centrs. Es to pabeidzu trijos gados,
aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju
un vienlaikus strādāju tur arī par pasniedzēju. Vēlāk,
1990. gadā, aizstāvēju doktora disertāciju. Kad
Latvijā tika izsniegti jaunie dokumenti, mans habilitētā
inženierzinātņu doktora diploms bija pirmajā simtā.
Padomju laikos saņēmu
arī profesora atestātu.
- Vai jūs
reizēm neapgrūtina
publicitāte, kas saistās ar jūsu vārdu un
ieņemamo amatu?
- Esmu
izstrādājis savu uzvedības modeli: līdzko izej laukā
pa uzņēmuma durvīm Vaļņu ielā 30, aizmirsti, ka
esi Lattelekom prezidents, bet vienkārši Gundars Strautmanis.
Tas man tiešām palīdz, nejūtu nekādus kompleksus vai
izmaiņas uzvedībā
salīdzinājumā ar to laiku, kad neieņēmu šo amatu.
Gluži tāpat staigāju pa veikaliem, ķīmiskajām
tīrītavām, veterinārajām klīnikām, un man
nav nekādu problēmu saskarsmē ar cilvēkiem. Neviens ar
pirkstu nerāda, neviens, mani ieraudzījis, aizdomīgi
nesačukstas, ar akmeņiem
nemet.
Kas attiecas uz sabiedriskajiem
saietiem, es visu daru saprāta robežās, ne tuvu neizmantojot
tās iespējas, kuras man dod
neskaitāmie ielūgumi. Ja iznāk laika vai man
šķiet, ka ar savu ignoranci
varu kādu aizvainot vai sāpināt, cenšos piedalīties šajos pasākumos.
-
Reizēm, pavērojot jūs no malas preses konferencēs,
dažādos svinīgos pasākumos, televīzijā,
brīnos, kā gan jūs vienmēr protat tik diplomātiski
tikt galā arī ar ne visai patīkamiem jautājumiem - tas jums
iznāk tik eleganti! Vai tā ir
dabas dota vai īpaši izstrādāta reakcija?
- Negribētu teikt,
ka tas izdodas pilnīgi dabiski, lasu psiholoģijas grāmatas,
daudz esmu apguvis dažādos kursos, arī pērn Kolumbijas
universitātes biznesa skolā. Bet galvenais - allaž cenšos
ievērot principu, ka nekad
nedrīkst nedz dot vaļu pārmērīgām emocijām,
nedz melot. Reizēm, ja tas ir nepieciešams, var visu nepateikt
līdz galam.
- Martā jūs
piedalījāties videočatā Apollo portālā,
kurā varēja iesaistīties visplašākā
sabiedrība, arī
uzņēmuma klienti un darbinieki. Ko jūs no tā guvāt?
- Tā bija pirmā reize, kad
piedalījos šādā virtuālā sarunā.
Tiklīdz čats sākās, ekrāns uzreiz piebira pilns ar
jautājumiem. Man bija vajadzīgas minūtes piecas, lai iejustos
virtuālās sarunas atmosfērā, un tālāk jau
gāja labi. Tā ir interesanta iespēja izjust tiešu saiti ar
sabiedrību. Turklāt neklātienē cilvēki kļūst
drošāki, jautā visu, kas uz sirds. Manuprāt, tas ir
ļoti vērtīgi abām čata pusēm.
- Zīmīgi, ka
čatā nebija neviena naidīga vai destruktīva jautājuma,
vēl vairāk - jūs saņēmāt pat komplimentus. Tas
liecina, ka caur jūsu personību arī pats Lattelekom tiek
uztverts daudz pozitīvāk.
- Čata
auditorija ir ne vien labvēlīgi, bet arī ļoti
lietišķi noskaņota. Nebija nekādu izlēcienu, lai gan
čatā ir iespēja izmantot segvārdus. Piedalījās
arī uzņēmuma darbinieki. Viens no viņiem lūdza mani
pasmaidīt ekrānā, jo daudzos jautājumus pētot, laikam
izskatījos ļoti norūpējies.
- Kādi,
jūsuprāt, ir bijuši lielākie Lattelekom sasniegumi
pērn un šā gada sākumā, kuri pierāda, ka
uzņēmums ir iegājis informācijas laikmetā?
- Svarīgi,
ka arī pērn, neraugoties uz sarežģīto situāciju, Lattelekom
nepalēnināja
attīstības tempus. Esam pierādījuši, ka
uzņēmums gan ar
finansiāliem resursiem, gan ar speciālistiem ir spējīgs
nekavējoties reaģēt uz visu jauno un strādāt pasaules līmenī.
Protams, neesam aizmirsuši, ka mūsu uzdevums joprojām ir
modernizēt Latvijas telekomunikāciju infrastruktūru.
Pēdējo divu gadu laikā
radikāli uzlabojusies sakaru kvalitāte. Palikušas tikai
dažas vietas Latvijā, kur kvalitāte varbūt nav
vajadzīgajā līmenī. Uzņēmums turpina dinamiski
attīstīties. Es domāju, ka, vērtējot
uzņēmumu kā biznesa vienību, Lattelekom neapšaubāmi
ir viens no visprogresīvākajiem (ja ne pats progresīvākais)
lielais uzņēmums Latvijā, jo daudzi tikai tagad sāk
strādāt ar metodēm, kuras mums jau ir noiets etaps.
-
Kā minēts uzņēmuma gada atskaitē, tieši
augstā pakalpojumu kvalitāte bija viens no iemesliem, kāpēc
neto apgrozījuma pieaugums tomēr sasniedza septiņus procentus,
neraugoties uz to, ka pērn tarifi netika sabalansēti.
- Gluži
vienkārši tas norāda, ka telekomunikāciju pakalpojumu
izmantošanas apjomi nepārtraukti aug, ka šai nozarei kopā
ar informācijas tehnoloģijām ir aizvien lielāka loma
Latvijas tautsaimniecībā, un pārsvarā šie septiņi
procenti ir daļa no tā pieauguma, ko dod mūsu biznesa klienti.
Un vēl kāds svarīgs uzņēmuma attīstības
rādītājs: mūsu darbības peļņa ir pieaugusi
gandrīz par 17 procentiem. Tas nozīmē, ka esam strādājuši
ļoti racionāli, ekonomiski un mūsu izdevumi ir bijuši
ļoti labi sabalansēti.
-
Kā varētu definēt Lattelekom virsuzdevumu šim gadam?
- Šis
pārsvarā būs gads, kad koncentrēsimies uz DSL pakalpojumu
izplatību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, un vajadzīgi
milzīgi resursi, lai to varētu izplatīt visā valsts
teritorijā. Protams, arī ciparizācija tiks virzīta uz
priekšu maksimāli straujos tempos. Šie uzdevumi šobrīd
nav apvienojami, tiem vajadzīgi dalīti resursi. Situācija
varētu mainīties, kad
pilnībā pārorientēsimies uz IP platformu.
- Katram cilvēkam ir sava
privātā dzīve, kuru parasti gribam aizsargāt no
svešām acīm. Bet varbūt tomēr jūs ļautu
tajā nedaudz ielūkoties.
- Mana
ikdiena ir pietiekami ikdienišķa, tajā nav nekādas
eksotikas. Lielāko daļu laika pavadu
birojā. Kabinetā pie tāfeles esmu piespraudis kāda
angļu žurnāla rakstu, kurā sniegtos padomus labprāt
vēlētos pildīt. Ja
jūs mērāt savus panākumus ar stundām, kuras esat
pavadījis, strādājot birojā, tas nav pareizi.
Patiesībā panākumi būtu
jāvērtē ar laiku, ko
pavadāt, darot to, ko
vēlaties.
- Vai jūs
mēdzat agri celties?
- Parasti gan ceļos
pirmais, bet tas nav pārāk agri - starp pusseptiņiem un
septiņiem, atkarībā no tā, kādi darbi rīta
pusē ieplānoti. No rīta un vakarā vedu pastaigāties
Arčibaldu (kerry blue šķirnes terjeru), ja vien esmu
mājās.
- Ko
patlaban dara jūsu dēls un meita?
- No
pirmās laulības man ir meita
Jana, kurai ir 36 gadi. Viņa ir daktere, tagad strādā
farmakoloģijā un gana divus bērniņus. Dēlam
Ervīnam jūnijā paliek 28
gadi, viņš ir mobilo telefonu speciālists, bet
šobrīd nedaudz mainījis
virzienu. Viņš tagad kopā ar kolēģiem viņš
tepat Vecrīgā ir izveidojis interneta kafejnīcu, kuru nesen atvēra.
- Vai,
neraugoties uz jūsu mērķtiecību, jums tomēr ir bijis
kāds brīdis, kad esat stāvējis dzīves krustcelēs
un nezinājis, uz kuru pusi iet?
- Gandrīz
būtu jāteic nē. Varbūt tādēļ, ka
nekad neesmu izraudzījies par mērķi augstus amatus. Vienmēr
esmu centies pēc iespējas
vairāk apgūt un izdarīt. Šie amati, kurus esmu
ieņēmis, drīzāk ir nākuši kā Dieva
dāvana. Neesmu mēģinājis kādam palikt
priekšā kāju, lai izvirzītos. Tiesa, manā karjerā
ir viena epizode, kura ir mani sāpinājusi un kur es, iespējams,
nedarīju visu līdz galam, lai viss notiktu pilnīgi korekti.
Tā ir mana stāšanās Lattelekom prezidenta
amatā, kuru iepriekš ieņēma Pēteris Videnieks.
Varbūt viss, ko es tajā reizē darīju, notika bez
pietiekamas iedziļināšanās un iejušanās Videnieka
kunga ādā. Šķiet, es toreiz nedarīju visu, lai
šī pārvietošanās viņam būtu mazāk
sāpīga.
- Ja,
dzīves krustcelēs stāvot, jūs varētu
izvēlēties tikai vienu no šādiem trim ceļiem: augšupejošas
karjeras kāpnes; jaunas, ļoti perspektīvas, bet riskantas
biznesa iespējas un parasts inženiera darbs ar vidēju
atalgojumu bet garantētu dvēseles mieru un veselību jums
pašam un jūsu ģimenei
- Ja uzreiz jāatbild, tad, protams,
izvēlētos otro. Bet, ja šo situāciju iedomājamies
pavisam reāli, noliekot
krustcelēs konkrētu cilvēku, tad izvēle
atkarīga no daudziem svarīgiem faktoriem: kāds ir viņa
vecums, veselība, veiksme
biznesā. Katrā ziņā, par sevi varu teikt, ka mani nebaida
nedz risks, nedz jauna ceļa sākums.
Gunta
KĻAVIŅA
Lai gan
sabiedrībā joprojām pastāv visdažādākie
viedokļi par Lattelekom, neviens nevar noliegt, ka tas ir
veiksmīgs uzņēmums, kurš pēc pērnā gada
rezultātiem ieņēma sesto vietu valsts lielāko nodokļu
maksātāju desmitniekā. Kopš Lattelekom SIA
dibināšanas 1994. gada sākumā uzņēmuma Direktoru
padomes priekšsēdētājs un prezidents ir Gundars
STRAUTMANIS, profesionāls telekomunikāciju inženieris,
vairāk nekā 90 zinātnisku un tehnisku rakstu un piecu
izgudrojumu autors. Nesen viņš svinēja sešdesmito
dzimšanas dienu, tāpēc šoreiz piedāvājam SP
lasītājiem tuvplānā iepazīt dažas prezidenta personības šķautnes.
Mēdz
teikt, ka neviena cilvēka vārds nav nejaušs. Mums tikai tā
šķiet, ka to dod vecāki. Patiesībā viņi tikai
izlasa to, kas rakstīts zvaigznēs. Ja vārds ir veiksmīgi
izvēlēts, tas ne tikai raksturo personību, bet arī
palīdz tā valkātājam. Vārds Gundars veidots no
guns un darīt, tātad apzīmē uguns darītāju
jeb kūrēju. Ja burta d vietā būtu t (Guntars), visa
šī vārda maģiskā jēga zustu.
Personību neapšaubāmi raksturo
arī paraksts. Gundaram Strautmanim tas ir īpaši
izteiksmīgs: tādi kā augšup plūstoši
viļņi, bez neviena slēgta burta, turklāt ar punktu uz i.
Tas skaidri liecina par atvērtu personību ar optimistisku dzīves
uztveri, pozitīvu auru un tieksmi
pēc visu lietu kārtības.
- Man
radies iespaids, ka jūs visu
darāt ar mēru, ļoti līdzsvaroti, savākti.
- Tas tā varētu
būt. Esmu saprātīgi līdzsvarotu lietu un uzvedības
piekritējs. Tā, manuprāt, ir
transformēta dzīves pieredze, kuru izmantoju, lai laiku pa
laikam koriģētu savu uzvedību. Tiesa, reizēm gadās
situācijas, kad dzīve piespiež
eksplodēt. Ja kaut kas ir pilnīgi garām, tad es
savu līdzsvaroto uzvedību uz kādu brītiņu nolieku
malā un varu arī
emocionāli un asi iejaukties, varbūt pat kādreiz to
vēlāk nožēlojot. Lai gan patiesībā nevajadzētu
sevi nepārtraukti kritizēt par padarīto, citādi grūti
rast arī pozitīvu, labvēlīgu attieksmi pret citiem. To es vienmēr
mēģinu atcerēties.
- No kurienes
jūsos ienāk šis miers un dvēseles līdzsvars?
- Grūti
pateikt. Domāju, ka tā lielā mērā ir
Radītāja dāvana. Es mēģinu to saglabāt ne tikai zemapziņā, bet arī
apzināti izkopt.
-
Jūsu biogrāfijā, kas izdota sērijā Latvijas
ievērojamie telekomunikāciju speciālisti, jūtama
satriecoša mērķtiecība, kas gluži kā sarkans
dzīpars vijas cauri visai jūsu dzīvei. Jau kopš 14 gadu
vecuma jūs vasarās strādājāt Kuldīgas
kokzāģētavā, ķieģeļu ceplī,
vēlāk arī bankā. Vai nebija par grūtu tik mazam
zēnam?
- Šādi
vasaras darbi nebija nekas īpašs. Tolaik daudzi mani vienaudži
bija sākuši strādāt
vēl agrīnākā
vecumā. Ne jau visur tāda vecuma bērnus pieņēma,
nebija nekādu atvieglojumu. Vajadzēja strādāt astoņas
stundas gan agrajā rīta maiņā
(no pulksten pieciem), gan vēlu vakarā. Pa starpu vēl futbola
treniņi. Ķieģeļu ceplī strādāju pie
izžāvēto jēlķieģeļu padošanas (uzreiz
pa diviem) profesionālam krāvējam, kas tos lika krāsnī. Nebija viegli, jo pie
cepļa riņķa krāsnīm bija karsts un brīžiem
uguns bija pavisam tuvu.
Bankā nokļuvu
vidusskolas laikā, kad man jau bija septiņpadsmit. Tur
strādāja mans tēvs, tāpēc arī man ļāva
pamēģināt. Sākumā biju inkasators, savācu naudu
no veikaliem. Tolaik tas nebija tik bīstami kā tagad, tomēr bija
jāapgūst šaušanas prasme un līdzi
jānēsā revolveris. Pēc tam strādāju arī
bankas kasē par grāmatvedi, mans uzdevums bija savākt un
iegrāmatot inkasatora atvesto naudu.
Motivācija bija
diezgan prozaiska. Protams, arī man bija vēlēšanās
iegādāties ko vairāk, nekā vecāki spēja dot, -
pulksteni vai kādu labāku ancuku. Tur vasarās
sapelnītā nauda arī aizgāja.
- Tos varētu
uzskatīt par pirmajiem biznesa iedīgļiem jūsu
biogrāfijā.
- Drīzāk
tie bija neapzināti.
- Kas
jums deva impulsu pievērsties
telekomunikācijām?
- Skolā mani
mīļākie priekšmeti bija fizika un matemātika, bet,
mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, manās
rokās nonāca kāda grāmata,
kurā bija aprakstīti radiotehnikas pamati. Sāku to
lasīt un secināju, ka tas ir ārkārtīgi interesanti, un
tieši šīs grāmatas
ietekmē es arī pieņēmu lēmumu, ka gribētu
saistīt savu turpmāko izglītību ar šo nozari.
Iestājos Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas
fakultātē, apguvu radioinženiera specialitāti. Beidzu augstskolu sešdesmito gadu sākumā, tieši
tobrīd, kad mikroelektronika
sāka parādīties ne tikai pasaulē, bet arī
Padomju Savienībā. Un atkal kārtējo impulsu man deva
kāda grāmata par mikroelektroniku. Sapratu, ka tas ir tieši tas,
kas man vajadzīgs.
- Un, šīs
domas spārnots, devāties iekarot Alfu, tolaik ar
militāro nozari saistītu
rūpnīcu.
- Tieši
gadu pirms augstskolas beigšanas, izvēršot mikroelektronikas
programmu PSRS, viens no konstruktoru birojiem tika izveidots arī
Rīgā. Tolaik tas saucās Pasta
kaste 345. Uzstādīju mērķi tikt tur praksē un, ja
būs iespējams, vēlāk iekārtoties tur darbā. Tas
man izdevās, turklāt gluži bez jelkādas
pazīšanās vai aizmugures. Nostrādāju tur no
1964. līdz 1992. gadam gan par vecāko zinātnisko
līdzstrādnieku, gan par ZPI laboratorijas vadītāju, gan par
a/s Alfa ģenerāldirektora vietnieku zinātniskajā
darbā.
Interesanti, ka PSRS
mikroelektronika sešdesmito gadu sākumā un vidū nepavisam
neatpalika no Rietumiem. Ilgi nevarēju saprast, kā tas
iespējams. Un tikai pavisam nesen, pirms pāris gadiem, klausoties
kādu NTV pārraidi,
uzzināju, ka visu šo centru ideoloģiski un
tehnoloģiski izveidoja divu amerikāņu vadībā, kuri
spiegoja PSRS interesēs. Viņi izmantoja visu informāciju, kura
bija viņu rīcībā.
- Vai
jums arī šobrīd ir gandarījums par kādu
nozīmīgu Alfas laiku projektu?
- Strādāju
integrālo shēmu projektēšanā, un man tiešām
ir gandarījums par kādu darbu, kurā es biju projekta
vadītājs. Tolaik šāda tipa integrālā
mikroshēma tika izveidota pirmo reizi PSRS. Man par prieku un arī par
pārsteigumu šī mikroshēma (tiesa, uzlabotā veidā)
vēl joprojām tiek lietota un arī ražota
pašreizējā Alfā. To diezgan plaši izmanto
autoelektronikā.
Alfā
strādājot, man iedūra
kārtējā adata: nospriedu, ka jādara viss, lai varētu
tikt aspirantūrā Zeļinogradas Elektronu tehnikas institūtā,
kas bija visas PSRS mikroelektronikas centrs. Es to pabeidzu trijos gados,
aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju
un vienlaikus strādāju tur arī par pasniedzēju. Vēlāk,
1990. gadā, aizstāvēju doktora disertāciju. Kad
Latvijā tika izsniegti jaunie dokumenti, mans habilitētā
inženierzinātņu doktora diploms bija pirmajā simtā.
Padomju laikos saņēmu
arī profesora atestātu.
- Vai jūs
reizēm neapgrūtina
publicitāte, kas saistās ar jūsu vārdu un
ieņemamo amatu?
- Esmu
izstrādājis savu uzvedības modeli: līdzko izej laukā
pa uzņēmuma durvīm Vaļņu ielā 30, aizmirsti, ka
esi Lattelekom prezidents, bet vienkārši Gundars Strautmanis.
Tas man tiešām palīdz, nejūtu nekādus kompleksus vai
izmaiņas uzvedībā
salīdzinājumā ar to laiku, kad neieņēmu šo amatu.
Gluži tāpat staigāju pa veikaliem, ķīmiskajām
tīrītavām, veterinārajām klīnikām, un man
nav nekādu problēmu saskarsmē ar cilvēkiem. Neviens ar
pirkstu nerāda, neviens, mani ieraudzījis, aizdomīgi
nesačukstas, ar akmeņiem
nemet.
Kas attiecas uz sabiedriskajiem
saietiem, es visu daru saprāta robežās, ne tuvu neizmantojot
tās iespējas, kuras man dod
neskaitāmie ielūgumi. Ja iznāk laika vai man
šķiet, ka ar savu ignoranci
varu kādu aizvainot vai sāpināt, cenšos piedalīties šajos pasākumos.
-
Reizēm, pavērojot jūs no malas preses konferencēs,
dažādos svinīgos pasākumos, televīzijā,
brīnos, kā gan jūs vienmēr protat tik diplomātiski
tikt galā arī ar ne visai patīkamiem jautājumiem - tas jums
iznāk tik eleganti! Vai tā ir
dabas dota vai īpaši izstrādāta reakcija?
- Negribētu teikt,
ka tas izdodas pilnīgi dabiski, lasu psiholoģijas grāmatas,
daudz esmu apguvis dažādos kursos, arī pērn Kolumbijas
universitātes biznesa skolā. Bet galvenais - allaž cenšos
ievērot principu, ka nekad
nedrīkst nedz dot vaļu pārmērīgām emocijām,
nedz melot. Reizēm, ja tas ir nepieciešams, var visu nepateikt
līdz galam.
- Martā jūs
piedalījāties videočatā Apollo portālā,
kurā varēja iesaistīties visplašākā
sabiedrība, arī
uzņēmuma klienti un darbinieki. Ko jūs no tā guvāt?
- Tā bija pirmā reize, kad
piedalījos šādā virtuālā sarunā.
Tiklīdz čats sākās, ekrāns uzreiz piebira pilns ar
jautājumiem. Man bija vajadzīgas minūtes piecas, lai iejustos
virtuālās sarunas atmosfērā, un tālāk jau
gāja labi. Tā ir interesanta iespēja izjust tiešu saiti ar
sabiedrību. Turklāt neklātienē cilvēki kļūst
drošāki, jautā visu, kas uz sirds. Manuprāt, tas ir
ļoti vērtīgi abām čata pusēm.
- Zīmīgi, ka
čatā nebija neviena naidīga vai destruktīva jautājuma,
vēl vairāk - jūs saņēmāt pat komplimentus. Tas
liecina, ka caur jūsu personību arī pats Lattelekom tiek
uztverts daudz pozitīvāk.
- Čata
auditorija ir ne vien labvēlīgi, bet arī ļoti
lietišķi noskaņota. Nebija nekādu izlēcienu, lai gan
čatā ir iespēja izmantot segvārdus. Piedalījās
arī uzņēmuma darbinieki. Viens no viņiem lūdza mani
pasmaidīt ekrānā, jo daudzos jautājumus pētot, laikam
izskatījos ļoti norūpējies.
- Kādi,
jūsuprāt, ir bijuši lielākie Lattelekom sasniegumi
pērn un šā gada sākumā, kuri pierāda, ka
uzņēmums ir iegājis informācijas laikmetā?
- Svarīgi,
ka arī pērn, neraugoties uz sarežģīto situāciju, Lattelekom
nepalēnināja
attīstības tempus. Esam pierādījuši, ka
uzņēmums gan ar
finansiāliem resursiem, gan ar speciālistiem ir spējīgs
nekavējoties reaģēt uz visu jauno un strādāt pasaules līmenī.
Protams, neesam aizmirsuši, ka mūsu uzdevums joprojām ir
modernizēt Latvijas telekomunikāciju infrastruktūru.
Pēdējo divu gadu laikā
radikāli uzlabojusies sakaru kvalitāte. Palikušas tikai
dažas vietas Latvijā, kur kvalitāte varbūt nav
vajadzīgajā līmenī. Uzņēmums turpina dinamiski
attīstīties. Es domāju, ka, vērtējot
uzņēmumu kā biznesa vienību, Lattelekom neapšaubāmi
ir viens no visprogresīvākajiem (ja ne pats progresīvākais)
lielais uzņēmums Latvijā, jo daudzi tikai tagad sāk
strādāt ar metodēm, kuras mums jau ir noiets etaps.
-
Kā minēts uzņēmuma gada atskaitē, tieši
augstā pakalpojumu kvalitāte bija viens no iemesliem, kāpēc
neto apgrozījuma pieaugums tomēr sasniedza septiņus procentus,
neraugoties uz to, ka pērn tarifi netika sabalansēti.
- Gluži
vienkārši tas norāda, ka telekomunikāciju pakalpojumu
izmantošanas apjomi nepārtraukti aug, ka šai nozarei kopā
ar informācijas tehnoloģijām ir aizvien lielāka loma
Latvijas tautsaimniecībā, un pārsvarā šie septiņi
procenti ir daļa no tā pieauguma, ko dod mūsu biznesa klienti.
Un vēl kāds svarīgs uzņēmuma attīstības
rādītājs: mūsu darbības peļņa ir pieaugusi
gandrīz par 17 procentiem. Tas nozīmē, ka esam strādājuši
ļoti racionāli, ekonomiski un mūsu izdevumi ir bijuši
ļoti labi sabalansēti.
-
Kā varētu definēt Lattelekom virsuzdevumu šim gadam?
- Šis
pārsvarā būs gads, kad koncentrēsimies uz DSL pakalpojumu
izplatību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, un vajadzīgi
milzīgi resursi, lai to varētu izplatīt visā valsts
teritorijā. Protams, arī ciparizācija tiks virzīta uz
priekšu maksimāli straujos tempos. Šie uzdevumi šobrīd
nav apvienojami, tiem vajadzīgi dalīti resursi. Situācija
varētu mainīties, kad
pilnībā pārorientēsimies uz IP platformu.
- Katram cilvēkam ir sava
privātā dzīve, kuru parasti gribam aizsargāt no
svešām acīm. Bet varbūt tomēr jūs ļautu
tajā nedaudz ielūkoties.
- Mana
ikdiena ir pietiekami ikdienišķa, tajā nav nekādas
eksotikas. Lielāko daļu laika pavadu
birojā. Kabinetā pie tāfeles esmu piespraudis kāda
angļu žurnāla rakstu, kurā sniegtos padomus labprāt
vēlētos pildīt. Ja
jūs mērāt savus panākumus ar stundām, kuras esat
pavadījis, strādājot birojā, tas nav pareizi.
Patiesībā panākumi būtu
jāvērtē ar laiku, ko
pavadāt, darot to, ko
vēlaties.
- Vai jūs
mēdzat agri celties?
- Parasti gan ceļos
pirmais, bet tas nav pārāk agri - starp pusseptiņiem un
septiņiem, atkarībā no tā, kādi darbi rīta
pusē ieplānoti. No rīta un vakarā vedu pastaigāties
Arčibaldu (kerry blue šķirnes terjeru), ja vien esmu
mājās.
- Ko
patlaban dara jūsu dēls un meita?
- No
pirmās laulības man ir meita
Jana, kurai ir 36 gadi. Viņa ir daktere, tagad strādā
farmakoloģijā un gana divus bērniņus. Dēlam
Ervīnam jūnijā paliek 28
gadi, viņš ir mobilo telefonu speciālists, bet
šobrīd nedaudz mainījis
virzienu. Viņš tagad kopā ar kolēģiem viņš
tepat Vecrīgā ir izveidojis interneta kafejnīcu, kuru nesen atvēra.
- Vai,
neraugoties uz jūsu mērķtiecību, jums tomēr ir bijis
kāds brīdis, kad esat stāvējis dzīves krustcelēs
un nezinājis, uz kuru pusi iet?
- Gandrīz
būtu jāteic nē. Varbūt tādēļ, ka
nekad neesmu izraudzījies par mērķi augstus amatus. Vienmēr
esmu centies pēc iespējas
vairāk apgūt un izdarīt. Šie amati, kurus esmu
ieņēmis, drīzāk ir nākuši kā Dieva
dāvana. Neesmu mēģinājis kādam palikt
priekšā kāju, lai izvirzītos. Tiesa, manā karjerā
ir viena epizode, kura ir mani sāpinājusi un kur es, iespējams,
nedarīju visu līdz galam, lai viss notiktu pilnīgi korekti.
Tā ir mana stāšanās Lattelekom prezidenta
amatā, kuru iepriekš ieņēma Pēteris Videnieks.
Varbūt viss, ko es tajā reizē darīju, notika bez
pietiekamas iedziļināšanās un iejušanās Videnieka
kunga ādā. Šķiet, es toreiz nedarīju visu, lai
šī pārvietošanās viņam būtu mazāk
sāpīga.
- Ja,
dzīves krustcelēs stāvot, jūs varētu
izvēlēties tikai vienu no šādiem trim ceļiem: augšupejošas
karjeras kāpnes; jaunas, ļoti perspektīvas, bet riskantas
biznesa iespējas un parasts inženiera darbs ar vidēju
atalgojumu bet garantētu dvēseles mieru un veselību jums
pašam un jūsu ģimenei
- Ja uzreiz jāatbild, tad, protams,
izvēlētos otro. Bet, ja šo situāciju iedomājamies
pavisam reāli, noliekot
krustcelēs konkrētu cilvēku, tad izvēle
atkarīga no daudziem svarīgiem faktoriem: kāds ir viņa
vecums, veselība, veiksme
biznesā. Katrā ziņā, par sevi varu teikt, ka mani nebaida
nedz risks, nedz jauna ceļa sākums.
Gunta
KĻAVIŅA