Vai asteroīdi spēj izraisīt globālo katastrofu?
Autors
Kosmiskajā
telpā kustas, virpuļo un joņo miljoniem mazāku un
lielāku asteroīdu. Asteroīdi ir atliekas no tiem
aizvēsturiskajiem laikiem pirms 4,6 miljardiem gadu, kad veidojās
Saules sistēma. Tie ir interesanti zinātnieku izpētes objekti,
taču mums ir nekaitīgi tikai
līdz brīdim, kamēr to kustības trajektorijas neskar Zemi.
Pēdējā laikā aizvien pieaug zinātnieku bažas par
to, ka reiz kāds liels asteroīds varētu izraisīt
globālu katastrofu vai pat iznīcināt visu mūsu
planētu.
Vai dinozaurus iznīcināja asteroīdi?
Asteroīdi
sastāv galvenokārt no metāla vai akmens, ap tiem nav
atmosfēras, un tie riņķo elipsveida orbītā ap Sauli
gluži kā mazas planētas. Asteroīdi var būt gan 1000
kilometru diametrā kā lielākais līdz šim
zināmais, vārdā Ceres (atklāts 1801. gadā), gan
arī maza oļa lielumā. Desmitiem tūkstošu
asteroīdu veido tā saukto galveno asteroīdu jostu.
Tie šķiet mazi, tāli un
gluži nekaitīgi tikai tikmēr, kamēr tie neskar mūs.
Tomēr Zeme glabā konkrētas liecības par asteroīdu un
meteoru postošo darbību jau miljardiem gadu. Vienā no
pirmajām lielajām sadursmēm ar milzu asteroīdu vai meteoru
tika izkustināta Zemes ass, no sprādziena radītajām
atlūzām un gāzēm izveidojās Mēness, un kopš
tā laika uz Zemes mainās diena un nakts, pastāv gadalaiki. Viens no populārākajiem
zinātnieku viedokļiem liecina, ka arī dinozaurus pirms 65
miljoniem gadu iznīcinājis kāds milzu asteroīds vai
komēta. Tas nozīmē, ka šiem pierādījumiem
vēl aizvien vajadzētu būt redzamiem kaut kur Zemes apvalkā.
Dinozauru laikmetā
Zemē ietriekusies komēta sagāzusi mežus simtiem kilometru
rādiusā un milzīgi viļņi, kas gāzās pret
Floridas krastiem, ceļā sagrāvuši visu dzīvo. Lielas
komētu un asteroīdu sadursmes augstu atmosfērā izsviež
virmojošus gāzu un putekļu mākoņus. Zemes
atmosfēras temperatūra stundu vai divas pēc sadursmes
varētu būt kā uzkarsētā milzu
cepeškrāsnī. Ja tajā laikā Centrālās
Meksikas vai Ziemeļamerikas mežos dzīvoja dinozauri, viņi
vienkārši tur nosmaka
dūmos un sadega. Pār Zemi gluži kā vulkāna pelni krita
arī sīkākas atlūzas. Zemes virskārta tur ir
pārklāta ar irīdija slāni. Tas ir metāls, kas
bieži sastopams asteroīdos, bet visai reti - uz Zemes. Dienvidarizonā, domājams, Zemi
bija pārklājis ap 10 cm biezs putekļu slānis. 75 procenti
dzīvo būtņu bija iznīcinātas. Nevarēja
izdzīvot neviens dzīvnieks, kas bija smagāks par 20 kilogramiem.
Dzīvību turpināja nelieli zīdītāji, kas
mitinājās pazemē. Tie varēja būt arī
mūsdienu cilvēka senči.
1994. gada 16.
jūlijā Jupiters deva izšķirošo norādi par
dinozauru galu. Zemes teleskopi
pavērsās pret lielāko
Saules sistēmas planētu, fotografēja notikumus no kosmosa.
Šūmeikera-Levi komēta 9 (tās atklājēji
bija Jūdžins un Kerolaina Šūmeikeri un kanādietis Deivids Levijs), lidojot ar ātrumu vairāk nekā
160 000 km/st, tik ļoti
pietuvojās Jupiteram, ka planētas gravitācija sarāva to
gabalos, radot 21 atlūzu, katru
vidusmēra asteroīda lielumā, ap kilometru diametrā.
Septiņas dienas atlūzas krita uz Jupitera ik pa astoņām
stundām. Sīkāku atlūzu mākoņi tika uzsviesti 3000
km augstumā virs planētas. Pēc nedēļas Habla
kosmiskā teleskopa fotoattēli rādīja skrambu Jupitera
ārējā apvalkā, kas bija tik liela, ka tajā ietilptu visa
Zeme. Ja tikai viena no šādām daļām būtu
ķērusi Zemi, putekļi, kas rastos eksplozijas
rezultātā, pārklātu visu planētu un radītu
globālu katastrofu. Bet uz Jupitera nokrita 21 tāda atlūza!
Tomēr atšķirībā no dinozauriem un alu cilvēkiem
mūsdienu zinātnieki spēj ietiekties kosmosā, lai
atvairītu bīstamo asteroīdu.
Ar 200
000 Hirosimas atombumbu jaudu
Asteroīdi un
komētas arī agrāk apdraudējuši un
ķēruši Zemi, bet sabiedrība vēl īsti neapzinās, kādus postījumus tie
var nodarīt. Tikai 140 krāteru pārdzīvojuši gadsimtiem
ilgo vēja, lavas un zemestrīču iedarbību. Daudzus
krāterus var pamanīt no kosmosa. Tos visbiežāk atrod
ģeoloģiski mierīgos rajonos, kā, piemēram,
Austrālijā. Krāteris Goose
Clab (Zosu krauja) radies pirms 130
miljoniem gadu triecienā, kas līdzvērtīgs 200 000
Hirosimas atombumbu. Vēl lielāks ir Manihuagamas krāteris
Kanādā. Pirms 214 miljoniem gadu astoņus kilometrus liels
objekts šeit izsitis caurumu ap 100 km diametrā, no kura šobrīd
redzams vairs tikai centrs.
Arizonā ir
liecība par postījumu, ko spēj nodarīt samērā
neliels klintsgabals. Meteora krāteris vairāk nekā kilometru
diametrā izcirsts tuksnesī pirms vairāk nekā 50 000 gadu.
To paveicis tikai 30 metru liels objekts. Ģeologi pēta šo
krāteri, lai saprastu, kādas var būt iespējamo nākotnes
sadursmju sekas. Meteora krāteris ir izcils ar to, ka pēc
salīdzinoši nelielā trieciena šeit visapkārt vēl
tagad var atrast asteroīda lauskas. Lai saprastu, kā ticis
izpostīts šis apvidus, zinātnieki pētī militāro
kodolizmēģinājumu datus. Tādējādi tika
noskaidrots, kā pārvietojas gaisa triecienvilnis. Tagad zinām,
ka lielas eksplozijas rada triecienvilņus zemē, kuriem seko vēji
ar viesuļvētras spēku desmitiem kilometru attālumā.
Kad meteors ietriecas zemē, gaisā
izmestās atlūzas ir simt reižu lielākas par tā
masu. Klints futbola laukuma
lielumā iznīcina jebko 30 kilometru attālumā. Ja tāds
vai līdzīgs asteroīds nokristu uz Zemes, tas pilnībā
iznīcinātu lielu pilsētu. Trieciena vilnis radītu
vējus, kas uzbruktu pilsētai ar ātrumu 650 km/st. Trieciens
radītu spiedienu vairāk nekā
divi kg/kvadrātcollu: tas
ir pietiekami, lai sagrautu ēkas un stikla lauskas lidotu ar skaņas
ātrumu. Nākamajās dažās minūtēs izceltos
ugunsgrēki. Asteroīda karstums aizdedzinātu celtnes,
sabojātos gāzes vadus un lidojošās atlūzas.
Sprādziens pilnībā
iznīcinātu pilsētu 25 km rādiusā.
Ja asteroīds
ietriektos zemē, lielākā tā enerģijas daļa
radītu krāteri, taču ir vēl viena, daudz
postošāka iespēja - sprādziens gaisā. Akmens
asteroīdi bieži vien ir tik trausli, ka eksplodē gaisā.
Tunguskas
briesmonis
1908. gada 30.
jūnijs, Londona. Seismogrāfi reģistrē stipru planētas
drebēšanu, taču nekur nav ne miņas no zemestrīces.
Pēc 19 gadiem, 1927. gadā,
zinātnieki devās uz Tungusku Sibīrijā, lai
noskaidrotu patiesību. Zinātnieks Leonīds Kuļiks bija
pārliecināts, ka 1908. gada dīvainos notikumus radījis
milzīgs meteorīta trieciens. Viņa pavadoņi bija tungusku
cilts iedzimtie, vientuļi gani, kas atcerējās 1908. gada rītu,
kad debesis pāršķēla uguns. Nokļuvuši līdz
postījuma vietai, zinātnieki ieraudzīja neiedomājamas
iznīcības ainu: 3,5 tūkstošu km2 lielā platībā nogāzti
visi koki, taču krāteris nekur nebija atrodams. Zinātnieku
pētījumi liecina, ka Tunguskas meteorīts bijis tikai 75 metrus
liels, svēris 100 000 tonnu un
sastāvējis no trausla, ar oglekli bagāta akmens, kas
ielidojis atmosfērā ar 54 000 km ātrumu stundā.
Asteroīds eksplodējis gaisā - 6,5 km virs zemes virsmas. Tas
bijis 2000 reižu lielāks par Hirosimas atombumbas sprādzienu,
kam sekojis trieciena vilnis un ugunsgrēki. Zinātnieki tagad saprot,
ka asteroīdu sprādzieni gaisā notiek nepārtraukti un
vidēji astoņas eksplozijas gadā tie ir ar Hirosimas atombumbas
jaudu. Pirmie tās pamana militārie satelīti, kas meklē
ienaidnieku tepat uz zemes. Reizēm asteroīdu sprādzienus var pat
sajaukt ar cilvēku radītajiem kodolsprādzieniem.
Asteroīdu
cunami
1990. gada beigās,
kad uz Saūda Arābijas tuksnesi tika sūtīts
tūkstošiem ANO karavīru, satelīti meklēja Irākas
agresijas pierādījumus. Augstu virs Klusā okeāna
fiksēja sprādzienu ar vienas kilotonnas jaudu. Sākumā to
uzskatīja par kodolraķeti, taču tad noskaidrojās, ka tas
bijis asteroīds. Ja šis sprādziens būtu noticis Tuvajos
Austrumos, tas būtu izraisījis nāvējošu
militārās ķēdes reakciju.
Vairums asteroīdu
sprādzienu notiek virs okeāniem, kur tos neviens nepamana.
Atmosfēra ir mūsu planētas dabīgās bruņas,
taču Zemes ģeogrāfija pieļauj arī citu
iespējamību: asteroīds var nokrist nevis uz sauszemes, bet
jūrā. Tas būtu vēl sliktāk. Pret krastu triektos
milzīgi viļņi, iznīcinot miljoniem cilvēku. Neviens
vēl nav bijis liecinieks asteroīda izraisītam cunami vilnim. Lai
pētītu šādus gadījumus, izmanto katastrofas simulāciju laboratorijas
apstākļos. Ūdenim tiekot izspiestam, virs krītošā
objekta veidojas tukšums. Asteroīda temperatūra sasniedz 100 000
grādu, pārvēršot ūdeni tvaikos. Tad tukšums
sāk aizpildīties un milzīga ūdens siena gāžas
turp, lai atjaunotu okeāna virsmas līdzsvaru. Šīs bangas
enerģija izplatās cunami
viļņa veidā. Dziļā jūrā vilnis ir tikko
pamanāms, taču, tuvojoties piekrastei, tas kļūst
gigantisks.
1960. gads, Havaju salas.
61 cilvēks iet bojā, kad 90 metru augsts cunami vilnis noslauka ostu ar ātrumu 700 km/st. Taču tas
ir tikai neliels vilnis, ko izraisījusi nenozīmīga zemestrīce
Dienvidamerikā. Asteroīda trieciens būtu daudzkārt
postošāks. Piemēram, šāds trieciens Atlantijas
okeānā noskalotu pilsētas abos tā krastos.
Mēs nespējam
paredzēt, cik spēcīgs būs nākamā asteroīda
trieciens un kad tas varētu notikt. Mēs nezinām, vai tas notiks
rīt no rīta, nākamajā ceturtdienā vai pēc
miljoniem gadu. Mēs neprotam atrast pietiekami daudz cilvēku, kas to
uztvertu nopietni un risinātu
šo problēmu, par kuru sabiedrībā nav pietiekamas izpratnes.
Taču uz Zemes mēs esam pirmās dzīvās būtnes, kas
kaut daļēji spēj novērst Zemei draudošās
briesmas. Mūsu pienākums ir darīt visu, kas mūsu
spēkos. Labā ziņa ir tā, ka ir iespējams
izvairīties no katastrofas, gatavojoties tai.
Kodolraķete
pret kosmisko monstru
Ja tiešām tiktu
atklāts asteroīds, kura trajektorijas sadurtos ar Zemi, būtu
jāatrod veids, kā novērst globālu katastrofu.
Starpplanētu izplatījumā būtu jāsūta pietiekami
spēcīgs kodolierocis, lai
bīstamākos asteroīdus novirzītu no trajektorijas.
Mūsdienās paiet desmit gadu,
lai sagatavotu kosmiskās raķetes lidojumu.
Ārkārtējā gadījumā paietu vismaz divi gadi, lai
raķete būtu gatava un varētu doties pretī asteroīdam.
Lai sekmētos
asteroīdu meklēšana, amerikāņu astronoms Gerels
kopā ar kolēģiem
izstrādājis datorizētu teleskopu, kas ir 40 reižu
jutīgāks nekā iepriekšējie instrumenti. Ar tā
palīdzību informāciju no datora ekrāna var nolasīt
reālā laikā. Cerams, ka jaunā tehnoloģija dos mums
laiku sagatavoties, ja asteroīds dotos Zemes virzienā.
Kad tiek atklāti
jauni asteroīdi, zinātnieki datus bieži vien sūta uz
raķešu laboratoriju Kalifornijā. Šeit zinātnieki var
noteikt asteroīda trajektoriju un tā orbītu. Šos datus
izmanto, kad sūta kosmiskās zondes apciemot lielākos kosmosa
klaidoņus. 1991. gadā viņu aprēķini virzīja zondi
Galilejs asteroīda Gaspra
virzienā. Tas bija pirmais asteroīds, kuru izpētīja
kosmiskā zonde. Kalifornijas laboratorijas zinātnieki var arī
noteikt, vai asteroīds ķers Zemi vai paies tai garām
tūkstošiem kilometru attālumā.
Ar
kodolgalviņām aprīkotu raķeti var radīt 27
mēnešos. Vajadzīgi aptuveni četri mēneši, lai
nolidotu 150 miljonu kilometru garo ceļu un sasniegtu Zemes
potenciālo draudu. Raķešu laboratorijas pienākums ir
apkopot sešu teleskopu datus un ik stundu ziņot Hjūstonai par bīstamā
asteroīda atrašanās vietu. Ir ļoti grūti noteikt precīzas koordinātes, jo asteroīds ir
kā akmens adata kosmosa dzīlēs. Turklāt mērķis
varētu pārvietoties ar
ātrumu 72 000 km/st, nepārtraukti lēkādams un
virpuļodams savā lidojumā, neļaujot teleskopiem no Zemes
noteikt precīzu tā atrašanās vietu. Tas iespējams tikai aptuveni 100 000 km2 rādiusā. Lai atrastu un sastaptu
mērķi, raķetes optiskās navigācijas kamerā būtu jāpamana
vājš, blāvs atspulgs starp daudzajām spožajām
zvaigznēm.
Zinātnieki vēl
aizvien strīdas, vai vajadzētu novirzīt bīstamo
asteroīdu no kursa vai saspridzināt to ar ūdeņraža
bumbu miljons gabalos. Ja viņi kļūdīsies, šis klints
gabals varētu nogalināt miljardiem cilvēku. Lēmums būs
atkarīgs no asteroīda formas, lieluma un sastāvdaļām.
1997. gadā
kosmiskās zondes devās tikties ar asteroīdu Matilde 150
miljonu kilometru no Zemes. Šī sadriskātā un robainā
giganta diametrs ir gandrīz 64 kilometri. Tā ir nestabilu akmeņu
grēda, kuru kopā satur tikai pašas vājā
gravitācija. Arī citi lieli asteroīdi, tādi kā Gaspra
šķiet esam līdzīgas uzbūves. Tāpēc
vairums zinātnieku domā, ka šādu asteroīdu
iznīcināšana varētu būt bīstama. Tas ir
akmeņu kopums, kas pavisam vāji turas kopā un koo
nekādā gadījumā nedrīkstētu sagraut, jo tad
vienas lodes vietā saņemsim veselu zalvi. Alternatīvs variants
ir asteroīda novirzīšana. Jautājums - kā to paveikt
bez riska? Atbildi uz šo jautājumu meklē Kalifornijas
tehnoloģijas institūtā. Šeit vakuuma kamerās atrodas
meteorītu un asteroīdu fragmenti, kas nokrituši uz Zemes. Tie
tiek saspridzināti, lai zinātnieki varētu izplānot, kā
kosmosā novirzīt lielus
asteroīdus.
Asteroīdu
varētu novirzīt, izvietojot uz tā virsmas vai nelielā
dziļumā eksplozīvus lādiņus. Skan ļoti
vienkārši, taču te ir nopietni sarežģījumi.
Lādiņi uz asteroīda virsmas var to sadalīt gabalos.
Labāks risinājums būtu uzspridzināt kodolgalviņu
asteroīda ceļā, samazinot tā sadalīšanās
iespēju. Veiksmes gadījumā asteroīds tiktu novirzīts
no kursa pietiekami, lai neskartu Zemi.
Izmantoti National Geographics un
interneta materiāli
Kosmiskajā
telpā kustas, virpuļo un joņo miljoniem mazāku un
lielāku asteroīdu. Asteroīdi ir atliekas no tiem
aizvēsturiskajiem laikiem pirms 4,6 miljardiem gadu, kad veidojās
Saules sistēma. Tie ir interesanti zinātnieku izpētes objekti,
taču mums ir nekaitīgi tikai
līdz brīdim, kamēr to kustības trajektorijas neskar Zemi.
Pēdējā laikā aizvien pieaug zinātnieku bažas par
to, ka reiz kāds liels asteroīds varētu izraisīt
globālu katastrofu vai pat iznīcināt visu mūsu
planētu.
Vai dinozaurus iznīcināja asteroīdi?
Asteroīdi
sastāv galvenokārt no metāla vai akmens, ap tiem nav
atmosfēras, un tie riņķo elipsveida orbītā ap Sauli
gluži kā mazas planētas. Asteroīdi var būt gan 1000
kilometru diametrā kā lielākais līdz šim
zināmais, vārdā Ceres (atklāts 1801. gadā), gan
arī maza oļa lielumā. Desmitiem tūkstošu
asteroīdu veido tā saukto galveno asteroīdu jostu.
Tie šķiet mazi, tāli un
gluži nekaitīgi tikai tikmēr, kamēr tie neskar mūs.
Tomēr Zeme glabā konkrētas liecības par asteroīdu un
meteoru postošo darbību jau miljardiem gadu. Vienā no
pirmajām lielajām sadursmēm ar milzu asteroīdu vai meteoru
tika izkustināta Zemes ass, no sprādziena radītajām
atlūzām un gāzēm izveidojās Mēness, un kopš
tā laika uz Zemes mainās diena un nakts, pastāv gadalaiki. Viens no populārākajiem
zinātnieku viedokļiem liecina, ka arī dinozaurus pirms 65
miljoniem gadu iznīcinājis kāds milzu asteroīds vai
komēta. Tas nozīmē, ka šiem pierādījumiem
vēl aizvien vajadzētu būt redzamiem kaut kur Zemes apvalkā.
Dinozauru laikmetā
Zemē ietriekusies komēta sagāzusi mežus simtiem kilometru
rādiusā un milzīgi viļņi, kas gāzās pret
Floridas krastiem, ceļā sagrāvuši visu dzīvo. Lielas
komētu un asteroīdu sadursmes augstu atmosfērā izsviež
virmojošus gāzu un putekļu mākoņus. Zemes
atmosfēras temperatūra stundu vai divas pēc sadursmes
varētu būt kā uzkarsētā milzu
cepeškrāsnī. Ja tajā laikā Centrālās
Meksikas vai Ziemeļamerikas mežos dzīvoja dinozauri, viņi
vienkārši tur nosmaka
dūmos un sadega. Pār Zemi gluži kā vulkāna pelni krita
arī sīkākas atlūzas. Zemes virskārta tur ir
pārklāta ar irīdija slāni. Tas ir metāls, kas
bieži sastopams asteroīdos, bet visai reti - uz Zemes. Dienvidarizonā, domājams, Zemi
bija pārklājis ap 10 cm biezs putekļu slānis. 75 procenti
dzīvo būtņu bija iznīcinātas. Nevarēja
izdzīvot neviens dzīvnieks, kas bija smagāks par 20 kilogramiem.
Dzīvību turpināja nelieli zīdītāji, kas
mitinājās pazemē. Tie varēja būt arī
mūsdienu cilvēka senči.
1994. gada 16.
jūlijā Jupiters deva izšķirošo norādi par
dinozauru galu. Zemes teleskopi
pavērsās pret lielāko
Saules sistēmas planētu, fotografēja notikumus no kosmosa.
Šūmeikera-Levi komēta 9 (tās atklājēji
bija Jūdžins un Kerolaina Šūmeikeri un kanādietis Deivids Levijs), lidojot ar ātrumu vairāk nekā
160 000 km/st, tik ļoti
pietuvojās Jupiteram, ka planētas gravitācija sarāva to
gabalos, radot 21 atlūzu, katru
vidusmēra asteroīda lielumā, ap kilometru diametrā.
Septiņas dienas atlūzas krita uz Jupitera ik pa astoņām
stundām. Sīkāku atlūzu mākoņi tika uzsviesti 3000
km augstumā virs planētas. Pēc nedēļas Habla
kosmiskā teleskopa fotoattēli rādīja skrambu Jupitera
ārējā apvalkā, kas bija tik liela, ka tajā ietilptu visa
Zeme. Ja tikai viena no šādām daļām būtu
ķērusi Zemi, putekļi, kas rastos eksplozijas
rezultātā, pārklātu visu planētu un radītu
globālu katastrofu. Bet uz Jupitera nokrita 21 tāda atlūza!
Tomēr atšķirībā no dinozauriem un alu cilvēkiem
mūsdienu zinātnieki spēj ietiekties kosmosā, lai
atvairītu bīstamo asteroīdu.
Ar 200
000 Hirosimas atombumbu jaudu
Asteroīdi un
komētas arī agrāk apdraudējuši un
ķēruši Zemi, bet sabiedrība vēl īsti neapzinās, kādus postījumus tie
var nodarīt. Tikai 140 krāteru pārdzīvojuši gadsimtiem
ilgo vēja, lavas un zemestrīču iedarbību. Daudzus
krāterus var pamanīt no kosmosa. Tos visbiežāk atrod
ģeoloģiski mierīgos rajonos, kā, piemēram,
Austrālijā. Krāteris Goose
Clab (Zosu krauja) radies pirms 130
miljoniem gadu triecienā, kas līdzvērtīgs 200 000
Hirosimas atombumbu. Vēl lielāks ir Manihuagamas krāteris
Kanādā. Pirms 214 miljoniem gadu astoņus kilometrus liels
objekts šeit izsitis caurumu ap 100 km diametrā, no kura šobrīd
redzams vairs tikai centrs.
Arizonā ir
liecība par postījumu, ko spēj nodarīt samērā
neliels klintsgabals. Meteora krāteris vairāk nekā kilometru
diametrā izcirsts tuksnesī pirms vairāk nekā 50 000 gadu.
To paveicis tikai 30 metru liels objekts. Ģeologi pēta šo
krāteri, lai saprastu, kādas var būt iespējamo nākotnes
sadursmju sekas. Meteora krāteris ir izcils ar to, ka pēc
salīdzinoši nelielā trieciena šeit visapkārt vēl
tagad var atrast asteroīda lauskas. Lai saprastu, kā ticis
izpostīts šis apvidus, zinātnieki pētī militāro
kodolizmēģinājumu datus. Tādējādi tika
noskaidrots, kā pārvietojas gaisa triecienvilnis. Tagad zinām,
ka lielas eksplozijas rada triecienvilņus zemē, kuriem seko vēji
ar viesuļvētras spēku desmitiem kilometru attālumā.
Kad meteors ietriecas zemē, gaisā
izmestās atlūzas ir simt reižu lielākas par tā
masu. Klints futbola laukuma
lielumā iznīcina jebko 30 kilometru attālumā. Ja tāds
vai līdzīgs asteroīds nokristu uz Zemes, tas pilnībā
iznīcinātu lielu pilsētu. Trieciena vilnis radītu
vējus, kas uzbruktu pilsētai ar ātrumu 650 km/st. Trieciens
radītu spiedienu vairāk nekā
divi kg/kvadrātcollu: tas
ir pietiekami, lai sagrautu ēkas un stikla lauskas lidotu ar skaņas
ātrumu. Nākamajās dažās minūtēs izceltos
ugunsgrēki. Asteroīda karstums aizdedzinātu celtnes,
sabojātos gāzes vadus un lidojošās atlūzas.
Sprādziens pilnībā
iznīcinātu pilsētu 25 km rādiusā.
Ja asteroīds
ietriektos zemē, lielākā tā enerģijas daļa
radītu krāteri, taču ir vēl viena, daudz
postošāka iespēja - sprādziens gaisā. Akmens
asteroīdi bieži vien ir tik trausli, ka eksplodē gaisā.
Tunguskas
briesmonis
1908. gada 30.
jūnijs, Londona. Seismogrāfi reģistrē stipru planētas
drebēšanu, taču nekur nav ne miņas no zemestrīces.
Pēc 19 gadiem, 1927. gadā,
zinātnieki devās uz Tungusku Sibīrijā, lai
noskaidrotu patiesību. Zinātnieks Leonīds Kuļiks bija
pārliecināts, ka 1908. gada dīvainos notikumus radījis
milzīgs meteorīta trieciens. Viņa pavadoņi bija tungusku
cilts iedzimtie, vientuļi gani, kas atcerējās 1908. gada rītu,
kad debesis pāršķēla uguns. Nokļuvuši līdz
postījuma vietai, zinātnieki ieraudzīja neiedomājamas
iznīcības ainu: 3,5 tūkstošu km2 lielā platībā nogāzti
visi koki, taču krāteris nekur nebija atrodams. Zinātnieku
pētījumi liecina, ka Tunguskas meteorīts bijis tikai 75 metrus
liels, svēris 100 000 tonnu un
sastāvējis no trausla, ar oglekli bagāta akmens, kas
ielidojis atmosfērā ar 54 000 km ātrumu stundā.
Asteroīds eksplodējis gaisā - 6,5 km virs zemes virsmas. Tas
bijis 2000 reižu lielāks par Hirosimas atombumbas sprādzienu,
kam sekojis trieciena vilnis un ugunsgrēki. Zinātnieki tagad saprot,
ka asteroīdu sprādzieni gaisā notiek nepārtraukti un
vidēji astoņas eksplozijas gadā tie ir ar Hirosimas atombumbas
jaudu. Pirmie tās pamana militārie satelīti, kas meklē
ienaidnieku tepat uz zemes. Reizēm asteroīdu sprādzienus var pat
sajaukt ar cilvēku radītajiem kodolsprādzieniem.
Asteroīdu
cunami
1990. gada beigās,
kad uz Saūda Arābijas tuksnesi tika sūtīts
tūkstošiem ANO karavīru, satelīti meklēja Irākas
agresijas pierādījumus. Augstu virs Klusā okeāna
fiksēja sprādzienu ar vienas kilotonnas jaudu. Sākumā to
uzskatīja par kodolraķeti, taču tad noskaidrojās, ka tas
bijis asteroīds. Ja šis sprādziens būtu noticis Tuvajos
Austrumos, tas būtu izraisījis nāvējošu
militārās ķēdes reakciju.
Vairums asteroīdu
sprādzienu notiek virs okeāniem, kur tos neviens nepamana.
Atmosfēra ir mūsu planētas dabīgās bruņas,
taču Zemes ģeogrāfija pieļauj arī citu
iespējamību: asteroīds var nokrist nevis uz sauszemes, bet
jūrā. Tas būtu vēl sliktāk. Pret krastu triektos
milzīgi viļņi, iznīcinot miljoniem cilvēku. Neviens
vēl nav bijis liecinieks asteroīda izraisītam cunami vilnim. Lai
pētītu šādus gadījumus, izmanto katastrofas simulāciju laboratorijas
apstākļos. Ūdenim tiekot izspiestam, virs krītošā
objekta veidojas tukšums. Asteroīda temperatūra sasniedz 100 000
grādu, pārvēršot ūdeni tvaikos. Tad tukšums
sāk aizpildīties un milzīga ūdens siena gāžas
turp, lai atjaunotu okeāna virsmas līdzsvaru. Šīs bangas
enerģija izplatās cunami
viļņa veidā. Dziļā jūrā vilnis ir tikko
pamanāms, taču, tuvojoties piekrastei, tas kļūst
gigantisks.
1960. gads, Havaju salas.
61 cilvēks iet bojā, kad 90 metru augsts cunami vilnis noslauka ostu ar ātrumu 700 km/st. Taču tas
ir tikai neliels vilnis, ko izraisījusi nenozīmīga zemestrīce
Dienvidamerikā. Asteroīda trieciens būtu daudzkārt
postošāks. Piemēram, šāds trieciens Atlantijas
okeānā noskalotu pilsētas abos tā krastos.
Mēs nespējam
paredzēt, cik spēcīgs būs nākamā asteroīda
trieciens un kad tas varētu notikt. Mēs nezinām, vai tas notiks
rīt no rīta, nākamajā ceturtdienā vai pēc
miljoniem gadu. Mēs neprotam atrast pietiekami daudz cilvēku, kas to
uztvertu nopietni un risinātu
šo problēmu, par kuru sabiedrībā nav pietiekamas izpratnes.
Taču uz Zemes mēs esam pirmās dzīvās būtnes, kas
kaut daļēji spēj novērst Zemei draudošās
briesmas. Mūsu pienākums ir darīt visu, kas mūsu
spēkos. Labā ziņa ir tā, ka ir iespējams
izvairīties no katastrofas, gatavojoties tai.
Kodolraķete
pret kosmisko monstru
Ja tiešām tiktu
atklāts asteroīds, kura trajektorijas sadurtos ar Zemi, būtu
jāatrod veids, kā novērst globālu katastrofu.
Starpplanētu izplatījumā būtu jāsūta pietiekami
spēcīgs kodolierocis, lai
bīstamākos asteroīdus novirzītu no trajektorijas.
Mūsdienās paiet desmit gadu,
lai sagatavotu kosmiskās raķetes lidojumu.
Ārkārtējā gadījumā paietu vismaz divi gadi, lai
raķete būtu gatava un varētu doties pretī asteroīdam.
Lai sekmētos
asteroīdu meklēšana, amerikāņu astronoms Gerels
kopā ar kolēģiem
izstrādājis datorizētu teleskopu, kas ir 40 reižu
jutīgāks nekā iepriekšējie instrumenti. Ar tā
palīdzību informāciju no datora ekrāna var nolasīt
reālā laikā. Cerams, ka jaunā tehnoloģija dos mums
laiku sagatavoties, ja asteroīds dotos Zemes virzienā.
Kad tiek atklāti
jauni asteroīdi, zinātnieki datus bieži vien sūta uz
raķešu laboratoriju Kalifornijā. Šeit zinātnieki var
noteikt asteroīda trajektoriju un tā orbītu. Šos datus
izmanto, kad sūta kosmiskās zondes apciemot lielākos kosmosa
klaidoņus. 1991. gadā viņu aprēķini virzīja zondi
Galilejs asteroīda Gaspra
virzienā. Tas bija pirmais asteroīds, kuru izpētīja
kosmiskā zonde. Kalifornijas laboratorijas zinātnieki var arī
noteikt, vai asteroīds ķers Zemi vai paies tai garām
tūkstošiem kilometru attālumā.
Ar
kodolgalviņām aprīkotu raķeti var radīt 27
mēnešos. Vajadzīgi aptuveni četri mēneši, lai
nolidotu 150 miljonu kilometru garo ceļu un sasniegtu Zemes
potenciālo draudu. Raķešu laboratorijas pienākums ir
apkopot sešu teleskopu datus un ik stundu ziņot Hjūstonai par bīstamā
asteroīda atrašanās vietu. Ir ļoti grūti noteikt precīzas koordinātes, jo asteroīds ir
kā akmens adata kosmosa dzīlēs. Turklāt mērķis
varētu pārvietoties ar
ātrumu 72 000 km/st, nepārtraukti lēkādams un
virpuļodams savā lidojumā, neļaujot teleskopiem no Zemes
noteikt precīzu tā atrašanās vietu. Tas iespējams tikai aptuveni 100 000 km2 rādiusā. Lai atrastu un sastaptu
mērķi, raķetes optiskās navigācijas kamerā būtu jāpamana
vājš, blāvs atspulgs starp daudzajām spožajām
zvaigznēm.
Zinātnieki vēl
aizvien strīdas, vai vajadzētu novirzīt bīstamo
asteroīdu no kursa vai saspridzināt to ar ūdeņraža
bumbu miljons gabalos. Ja viņi kļūdīsies, šis klints
gabals varētu nogalināt miljardiem cilvēku. Lēmums būs
atkarīgs no asteroīda formas, lieluma un sastāvdaļām.
1997. gadā
kosmiskās zondes devās tikties ar asteroīdu Matilde 150
miljonu kilometru no Zemes. Šī sadriskātā un robainā
giganta diametrs ir gandrīz 64 kilometri. Tā ir nestabilu akmeņu
grēda, kuru kopā satur tikai pašas vājā
gravitācija. Arī citi lieli asteroīdi, tādi kā Gaspra
šķiet esam līdzīgas uzbūves. Tāpēc
vairums zinātnieku domā, ka šādu asteroīdu
iznīcināšana varētu būt bīstama. Tas ir
akmeņu kopums, kas pavisam vāji turas kopā un koo
nekādā gadījumā nedrīkstētu sagraut, jo tad
vienas lodes vietā saņemsim veselu zalvi. Alternatīvs variants
ir asteroīda novirzīšana. Jautājums - kā to paveikt
bez riska? Atbildi uz šo jautājumu meklē Kalifornijas
tehnoloģijas institūtā. Šeit vakuuma kamerās atrodas
meteorītu un asteroīdu fragmenti, kas nokrituši uz Zemes. Tie
tiek saspridzināti, lai zinātnieki varētu izplānot, kā
kosmosā novirzīt lielus
asteroīdus.
Asteroīdu
varētu novirzīt, izvietojot uz tā virsmas vai nelielā
dziļumā eksplozīvus lādiņus. Skan ļoti
vienkārši, taču te ir nopietni sarežģījumi.
Lādiņi uz asteroīda virsmas var to sadalīt gabalos.
Labāks risinājums būtu uzspridzināt kodolgalviņu
asteroīda ceļā, samazinot tā sadalīšanās
iespēju. Veiksmes gadījumā asteroīds tiktu novirzīts
no kursa pietiekami, lai neskartu Zemi.
Izmantoti National Geographics un
interneta materiāli