Interneta totālās brīvības gals

Kad astoņdesmito gadu beigās ASV augstskolas un zinātniskās iestādes sāka Lielo interneta revolūciju un arvien vairāk un vairāk informācijas kļuva pieejams datortīklu lietotājiem, neviens nedomāja par šī procesa regulēšanuvai ierobežošanu. Runa bija tikai par to, kā informāciju padarīt pieejamu un kā izveidot arvien ātrākas un ērtākas pieejas metodes. Uz interneta pionieru karogiem bija rakstīts: — Visu un par velti! — Bet jau deviņdesmito gadu sākumā, kad internets kļuva komerciāls, bija jāatsakās no idejas par tikai bezmaksas informāciju. Vēl nedaudz vēlāk visiem kļuva skaidrs, ka tikai ar interneta lietotāju pierunāšanu un dažādu etiķetes padomu un uzvedības kodeksu publicēšanu nepietiks.

Tas teikts speciālā ziņojumā par nelikumīgu un kaitīgu interneta saturu, kas 1996. gadā iesniegts Eiropas Parlamentam. Ziņojuma autori atzīst, ka no interneta vajag izslēgt vai vismaz tajā ierobežot šāda saturainformāciju.

Piemēram, bumbu un vispār sprāgstvielu izgatavošanas instrukcijas, padomus narkotiku nelikumīgai ražošanai, terorisma praktiska apspriešana u. tml. Viena no pirmajām Eiropas krimināllietām par informāciju internetā ir saistīta tieši ar šo virzienu. 1995. gada augustā Vācijas prokuratūra informēja vietējos interneta pakalpojumu sniedzējus (IPS), ka ir jābloķē pieeja aizliegtā žurnāla Radikal mājas lapām. IPS iebilda, ka viņi nevar nobloķēt pieeju atsevišķai mājas lapai, turklāt vēl tādai, kas atrodas uz Nīderlandes servera. Tikai daži no viņiem pilnīgi nobloķēja pieeju abiem Nīderlandes serveriem, kas uzturēja šo mājas lapu: XS4all un Datarealm. Rezultātā ne tikai mājas lapa, bet arī elektroniskā pasta ziņojumi netika cauri uz Vācijas Eunet. Datarealm padevās un likvidēja žurnāla mājas lapu uz sava servera. XS4all uzskatīja šādu pieejas ierobežošanu serverim par prettiesisku un griezās pēc palīdzības pie pasaules interneta sabiedrības. Šī patiešām terorismu plānojošā mājas lapa tika dublēta uz apmēram pussimt serveriem pasaulē. Vācijas prokuratūras pārstāvis publiski apstiprināja, ka XS4all vadītāji, ja viņi ieradīsies Vācijā, tiks arestēti. Tomēr šī lieta pamazām noklusa, jo Nīderlandes varas iestādes nekādas pretenzijas saviem IPS neizvirzīja. Vēlreiz žurnāls kļuva slavens, kad 1997. gada sākumā Vācijas prokuratūra sauca pie atbildības bijušo Demokrātiskā sociālisma partijas sekretāra vietnieci A. Markvarti, kura savā mājas lapā bija ielikusi norādi uz žurnālaRadikal mājas lapu uz XS4all servera. Žurnālā bija publicēts raksts, kā rīkot diversijas uz Vācijas dzelzceļiem. Berlīnes tiesa atzina, ka apsūdzēto nevar atzīt par vainīgu, jo viņa bija ielikusi norādi uz šo žurnālu, pirms tas publicēja rakstu par diversijām. Protams, viņai nebija jāzina, ko šis žurnāls gatavojas publicēt. Starp citu, šajā gadījumā Vācijas tiesa nekādas pretenzijas servera turētājam XS4all neizvirzīja.

Tās ir dažas nelikumīgas tirdzniecības formas, vardarbības popularizācija un informācija, kas saistīta ar bērnu pornogrāfiju un pornogrāfiju vispār. Šie temati bija vieni no pirmajiem, kas izraisīja sabiedrības protestu, un šādas nelikumīgas informācijas internetā ir visvairāk. Interneta novērotāju organizācija IWF, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, apgalvo, ka 90 procenti informācijas, pret kuru tai jācīnās, ir tieši bērnu pornogrāfija. Arī Latvija, kā visiem zināms, nav varējusi izvairīties no šiem noziegumiem. Internetā ļoti svarīga ir starptautiska sadarbība un likumdošanas saskaņošana. Piemēram, Japānā tikai no 1999. gada 1. oktobra ir stājies spēkā bērnu pornogrāfijas aizliegums un tikai tagad var sākt cīnīties pret Japānas izcelsmes bērnu pornogrāfijas avotiem. Tas ir ļotibūtiski, jo šie avoti nodrošina ap 80 procentu no pasaules bērnu pornogrāfijas internetā.

Pie šī rakstura informācijas pieskaita rasu naida kurināšanu vai rasu diskriminācijas atbalstīšanu. Te var pieminēt Vācijas varas iestāžu pieprasījumu IPS bloķēt pieeju Kalifornijas kompānijas Web Communications serverim, kurš uzturēja Kanādā dzīvojoša neonacista E. Cindeļa mājas lapu. Kā zināms, nacisma propaganda Vācijā ir aizliegta.

Tā ir informācija par dažādu ekonomiska rakstura pārkāpumu un noziegumu veikšanu, piemēram, kredītkaršu uzlaušanu, telefona karšu modificēšanu vai televīzijas raidījumu nelikumīgu dekodēšanu u. c. Jāpievieno arī visa tā informācija, kas pazīstama ar nosaukumu hakerisms. Protams, tas, kurš tiek veikts, lai pretlikumīgi ielauztos dažādās informācijas krātuvēs, datoros vandālisma vai arī iedzīvošanās nolūkos.

Internetā ir jāaizsargā informācija par indivīdu, lai arī cik sarežģīti tas būtu. Jācīnās pret nelikumīgu elektroniskā pasta adrešu un citu personas datu ievākšanu, pret nepieprasītu pastu izsūtīšanu u. c. Nedrīkst izplatīt personas un organizācijas reputāciju graujošu, nepatiesu informāciju — apmelojumus, nelikumīgu salīdzinošo reklāmu u. tml.

Šāda veida informācija internetā ir diezgan izplatīta. Tā var būt gan tīri datoriska — pirātiska programmatūras izplatīšana, gan arī citāda, piemēram, jaunāko mūzikas ierakstu nelikumīga tiražēšana.

Cīņa pret šiem noziegumiem ir smaga, jo juridiski šī problēma nav atrisināta un juristi pat nesaprot daudzus tās aspektus. Nav skaidrs, cik lielā mērā par nevēlamu informāciju ir atbildīgs interneta pakalpojumu sniedzējs. Stāvokli sarežģī tas, ka šīs kompānijas parasti darbojas gan kā informācijas pārraides operatori, gan kā publicētāji, un nekvalificētam novērotājam šīs lomas var sajukt. Tā 1998. gada maijā Bavārijas tiesa notiesāja datortīkla CompuServe Eiropas nodaļas bijušo vadītāju F. Zomu uz diviem gadiem ieslodzījuma nosacīti un 100 000 marku naudas sodu par to, ka caur CompuServe serveriem bija pieejami dažādi pornogrāfijas materiāli, ieskaitot bērnu pornogrāfiju. Šis spriedums izraisīja plašus, un ne tikai Vācijas, IPS protestus, turklāt tas ir pretrunā ar pašas Vācijas 1997. gadā pieņemto Informācijas un komunikāciju pakalpojumu likumu, kas paredz IPS atbildību tikai tad, ja tas ir informēts par aizliegtās informācijas avota saturu un ja tam ir tehniskas iespējas šo saturu bloķēt, kas šajā gadījumā nebija iespējams. F. Zoma lieta vēl nav beigusies, bet var paredzēt, ka tiesas lēmums būs jāatceļ. Tomēr visiem kļuva skaidrs, ka ir nepieciešams rūpīgs darbs, lai izstrādātu atbilstošu likumdošanu un ka tas ir jādara starptautiskā mērogā. Eiropas Savienība to iesāka 1996. gadā, kad tika publicēts Zaļais raksts par cilvēka cieņas aizsardzību un Ziņojums par nelikumīgu un kaitīgu saturu internetā. Darbības plānu par interneta drošu izmantošanu pieņēma 1999. gada janvārī. Tajā akcentēti nevis vajāšanas, bet gan pašregulēšanas pasākumi, kuros piedalās visi interneta pakalpojumu sniedzēji, skolas un vecāki. Minēti vairāki pašregulēšanas līdzekļi.

Tie ir telefona numuri vai elektroniskā pasta adreses, kur jebkurš interneta lietotājs var griezties un ziņot atbilstošajām iestādēm par atklātajiem interneta lietošanas pārkāpumiem. Šīs iestādes tūlīt veiks pasākumus pretlikumīgas informācijas pārraides pārtraukšanai. ES ir piešķīrusi līdzekļus, lai izveidotu karsto līniju tīklu visā Savienībā. Jāpiezīmē, ka Nīderlandē šāda karstā līnija darbojas kopš 1996. gada. Apvienotajā Karalistē to uztur jau pieminētā organizācija IWF. Vācijā to izveidot nebūs grūti, jo tur jau vairākus gadus darbojas speciāla policijas vienība, kas pārlūko internetu, lai ķertu serverus, kuri piegādā neatļautu informāciju.

Šādas programmatūras sistēmas, kas nelaiž cauri pretlikumīgu informāciju, jau darbojas, bet tās ir jāuzlabo, lai tās kļūtu starptautiski pieņemamas un varētu strādāt dažādās likumības un lingvistiskās vidēs.

Ir paredzēts plaši izglītot lietotājus par to, kā aizsargāties no nevēlamas informācijas un kā aizsargāt bērnus no tiem draudiem, ko izraisa plaša informācijas pieejamība internetā. Kopumā ņemot, ir jāatzīst, ka visiem pieņemamas globālās informācijas sabiedrības veidošana nav tikai interneta pakalpojumu sniedzēju vai to organizāciju uzdevums, bet tajā ir jāiesaistās visai sabiedrībai.

Jānis ĶIKUTS,
Bruno MARTUZĀNS