Kas ir informācijas atkalizmantošana?

Latvijas informācijas sabiedrības ikdienā ienācis jauns jēdziens - informācijas atkalizmantošana (angliski gan tas skan krietni spriganāk – re-use). Ko īsti tas nozīmē? Pirmajā brīdī pārņem mulsums, kā saskatīt to robežu, kur beidzas parasta informācijas izmantošana un kur sākas tās atkalizmantošana. Vai informācija, kas saņemta, piemēram, ar e-pastu vai lejupielādēta no interneta un izmantota kāda pētījuma, raksta vai dokumenta vajadzībām, ir vai nav atkalizmantota informācija? Un vai pārveidota, rediģēta, citēta, tulkota informācija tāda ir? Vai tas attiecas tikai uz valsts institūciju vai reizēm arī uz komercuzņēmumu publisko informāciju? Cik ērti ir tikt pie šādas informācijas, un kuros gadījumos tas ir maksas pakalpojums? Lai tiktu galā ar pirmā brīža mulsumu un skaidrotu ne tikai šī termina būtību, bet arī informācijas atkalizmantošanas daudzveidīgās iespējas, izpausmes un priekšrocības, 25. janvārī Rīgā notika Eiropas Kopienas programmas eContentplus projekta ePSIplus dalībnieku sanāksme, kuru no Latvijas puses organizēja Īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts. 

 

Atkalizmantošana – valsts sektora iestāžu rīcībā esošo dokumentu izmantošana, ko veic fiziskas vai juridiskas personas komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem, izņemot sākotnējo mērķi, kuram dokuments tika izgatavots, pildot publisko uzdevumu. Dokumentu apmaiņa starp valsts sektora iestādēm, kas tiek veikta, vienīgi pildot to publiskos uzdevumus, nav atkalizmantošana.

 

Informācijas atkalizmantošanu regulē Informācijas atklātības likums un no tā izrietošie Ministru kabineta noteikumi nr. 940 par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumi nr. 338 Kārtība, kādā tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības informācijas atkalizmantošanai un publiskota informācija par šādu tiesību piešķiršanu un citi ar informācijas sniegšanu saistītie normatīvie akti.

 

ePSIplus sanāksme Rīgā

Eiropas Kopienas programmas eContentplus projekta ePSIPlus mērķis ir veicināt Eiropas Parlamenta un padomes direktīvas 2003/98/EK Par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu ieviešanu, kā arī apkopot situācijas analīzi visās 26 projekta dalībvalstīs. ePSIplus ir Eiropas Kopienas programmas eContentplus līdzfinansēts (950 000 eiro) projekts (2005.-2008.), kas veicina digitālā satura pieejamību un izmantošanu. Projekta dalībnieki ir ne tikai valsts institūcijas, bet arī Eiropas Izdevēju federācija, Privāto meteoroloģisko pakalpojumu asociācija PRIMET, Eiropas publiskās pārvaldes institūts (EIPA), Eiropas Pašvaldību un reģionu padome un Eiropas Tiešā mārketinga asociāciju federācija. ePSIplus koordinators ir uzņēmums MDR Partners (Lielbritānija).

Šogad projektu plānots pabeigt ar vispusīgu direktīvas ieviešanas izvērtējumu. Tieši šādā nolūkā šogad tiek rīkotas nacionālās sanāksmes, pēc kurām top nacionālie publiskā sektora informācijas (PSI) ziņojumi. Sanāksmēs piedalās arī projekta analītiķi, lai apkopotu veiksmīgāko pieredzi. Latviju šajā projektā un sanāksmēs pārstāv Īpašu uzdevumu ministres e-pārvaldes lietās sekretariāts (ĪUMEPLS). Starp citu, Rīga un Latvijas pieredze gan informācijas atkalizmantošanā, gan citās e-lietās sanāksmes laikā tika vairākkārt pieminēta ar labu vārdu, un ePSIplus projekta analītiķis Gerhards Vāgners minēja Latviju starp trim jauno dalībvalstu līderēm šī projekta sakarā (pārējās divas – Igaunija un Slovēnija). Papildus nacionālajām sanāksmēm jūnijā notiks arī liela Eiropas Komisijas (sadarbībā ar ePSIplus projektu) organizēta konference Briselē, kas būs veltīta šiem jautājumiem.

 

Latvijas sabiedrības elektroniskie ieradumi

Kā sanāksmē akcentēja īpašu uzdevumu ministre e-pārvaldes lietās Ina Gudele, interese par šiem jautājumiem ir liela, jo informācijas atkalizmantošana vajadzīga gan valstij, gan privātajam sektoram. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka šobrīd internetu izmanto vairāk nekā 65 procenti Latvijas iedzīvotāju. Pērnā gada otrajā ceturksnī 49,2 procentos mājsaimniecību bija savs dators (pirms pāris gadiem – 32 %). Latvijā tīmekli izmanto 14 procenti pensionāru. 874 bibliotēkām ir interneta pieslēguma punkti.

Kritiski vērtējot Latvijas interneta satura kvalitāti, ministre uzsvēra, ka tas vēl nebūt nav apmierinošs. Te ir daudz ko darīt, arī datu atkalizmantošanā un jaunu e-pakalpojumu veidošanā.

Kāda PSI glabājas Latvijas datu krātuvēs? Pati vispārīgākā atbilde uz šo jautājumu būtu, ka publiskā sektora informācija ir tā, kuru radījušas un apkopojušas valsts iestādes un kas pieejama publiskajās datubāzēs, oficiālajos dokumentos un reģistros. Tomēr šāds formulējums nav īsti precīzs. Vispirms jāakcentē, ka publiski pieejama ir ne tikai valsts un pašvaldību institūciju, bet arī komercuzņēmumu sagatavota un uzturēta visai sabiedrībai nepieciešama informācija, kuras tapšanā izmantota, sistematizēta, apkopota un iekļauta dažādās valsts sektora iestāžu datubāzēs un publiskajos reģistros pieejama informācija. Tas vērtējams visai pozitīvi, ka šādu uzņēmumu kļūst aizvien vairāk. Konkurences cīņā tas ir labi pamanāms karogs, kas sadarbības partneros un klientos vieš lielāku uzticamību un nodrošina e-pakalpojumu kvalitāti. Šīs sadarbības rezultātu – publiski pieejamas, sabiedrībai aktuālas datubāzes un reģistrus – var izmantot un atkalizmantot gan valsts sektorā strādājošie, gan uzņēmēji un privātpersonas.

ePSIplus Rīgas sanāksmes laikā tika prezentēts SIA Aksedo pētījums par informācijas atkalizmantošanu, akcentējot piecus virzienus: detalizēti pētīta biznesa, meteoroloģiskā un ģeogrāfiskā, juridiskā un administratīvā, sociālā un transporta informācija. Šīs nozares izvēlētas, jo tieši tajās pieprasījums pēc informācijas atkalizmantošanas parasti ir vislielākais.

Kā liecina SIA Aksedo pētījums, šobrīd Latvijā informācijas pieprasījums elektroniski ir tikai nedaudz lielāks (46,75 %) par papīra dokumentiem (42,85 %). Visbiežāk izmantotais elektroniskais kanāls ir e-pasts (35,06 %), tomēr cilvēki vēl samērā bieži izmanto arī tālruņa sakarus vai paši dodas uz valsts institūciju, no kuras vēlas iegūt informāciju. Toties patīkami, ka valsts institūciju atbildes biežāk tiek sūtītas elektroniski, pat ja informācijas pieprasījums saņemts telefoniski.

Kādi šobrīd ir sabiedrības elektroniskie ieradumi? Visiem reģistriem un sistēmām ir savi normatīvie akti par to, kā informāciju var iegūt. Lielākoties te vēl darbojas vecie ieradumi, jo datus var saņemt papīra formā, kas nekādi nesaskan ar pakalpojumu efektivitāti. Daudz ērtāk būtu iegūt vajadzīgo informāciju tieši no valsts iestādēm, tātad – atkalizmantot jau reiz elektroniski sagatavotu informāciju, kas arī ir projekta ePSIplus mērķis. Taisnības labad gan jāteic, ka valsts galvenajos reģistros ar elektroniskās informācijas apmaiņu viss ir kārtībā.

 

Publiskās un privātās partnerības izpausmes informācijas atkalizmantošanā

Lursoft IT ir viens no labākajiem piemēriem, kā, cieši sadarbojoties ar valsts institūciju (Uzņēmumu reģistru), privāts uzņēmums var vienlaikus būt gan tās informācijas sistēmu un datubāzu uzturētājs, gan tehnoloģisko risinājumu izstrādātājs, gan arī izmantot UR datubāzi komercnolūkiem – veidojot savus maksas pakalpojumus. Lursoft IT bija pirmais uzņēmums Latvijā, kas sāka šādu sadarbību 1992. gadā, kad neviens vēl nezināja, kas ir ārpakalpojumi vai publiskā un privātā partnerība, nemaz jau nerunājot par informācijas atkalizmantošanu.

Šobrīd Lursoft IT datu krātuvēs ir integrēta publiskā sektora informācija no vairāk nekā 70 avotiem. Uzņēmums izplata un atkalizmanto arī starptautisko reģistru informāciju no 21 valsts. Vairums no tām ir ES valstis, bet tikai daļa ietilpst Eiropas biznesa reģistrā. Piemēram, Lietuva nav šī reģistra locekle, bet, tā kā informācija par Lietuvu ir pieprasīta, Lursoft jau otro gadu izplata arī Lietuvas reģistru datus.

Kopš 90. gadu vidus Lursoft uztur juridiskās informācijas datubāzi, izveidota normatīvo aktu sistēma Latlex, kas dod iespēju meklēt normatīvos aktus pēc dažādiem atlases kritērijiem, piemēram, pēc teksta fragmenta, pēc normatīvā akta veida un pieņemšanas datuma, pēc izdevējiestādes u. c. Pieejama arī tiesu nolēmumu datubāze. Sistēmas veidošanas mērķis ir nodrošināt tiesu spriedumu pieejamību elektroniskā veidā, kā arī, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju priekšrocības, atvieglot tiesu nolēmumos ietvertās informācijas meklēšanu.

Jauna Lursoft informācijas atkalizmantošanas joma saistīta ar administratīvi teritoriālo reformu. Šādu informāciju satur daudzi reģistri. Piemēram, aptuveni 56 000 Latvijas komersantu (arī zemnieku saimniecību) adresē ir vietas nosaukums. Pēc reformas var izrādīties, ka attiecīgā pagasta vai vietas nosaukums vairs neeksistēs vai būs mainīts. Lai izvairītos no jucekļa un pārpratumiem, reģistri jau laikus jāizlabo. Tāpēc Lursoft izlēmis iet soli tālāk: ne tikai labot informāciju, bet arī izmantot Google Maps iespējas, kur attēlota šo uzņēmumu atrašanās vieta.

Lursoft izplata vairāk nekā 20 preses izdevumu publikācijas: Lursoft laikrakstu bibliotēkas datubāzē to ir vairāk nekā trīs miljoni. Ja šajās publikācijās minēts kāds vietas nosaukums, nākotnē būs iespēja automātiski (aktivizējot saiti) redzēt, kur šī vieta atrodas uz kartes un kā tā izskatās dabā (būs fotoattēli).

Lursoft populārākais kultūras informācijas projekts ir Dainu skapis. Tautasdziesmu sadaļu papildina arī K. Barona rokraksta lapiņas un ģeogrāfiskā informācija (uz Google maps bāzes): kartē redzamas tautasdziesmu izcelsmes vietas.

Lursoft IT atkalizmanto arī Latvijas Vēstneša (LV) oficiālo informāciju. Īstenībā situācija ir visai interesanta. Lursoft IT un Latvijas Vēstnesi vienlaikus var uzskatīt gan par sadarbības partneriem, gan par konkurentiem. Sadarbība ir nepieciešama, jo katram no partneriem ir kas tāds, kas vajadzīgs otram: Lursoft IT pats nerada reģistru datus, bet tā datubāzēm vajadzīga oficiāla un ticama informācija no pirmavota (Lursoft informācijai nav juridiska spēka), savukārt Latvijas Vēstnesim vajadzīgi IS tehniskie risinājumi. Toties gan viens, gan otrs uztur līdzīga satura datubāzes, kas paredzētas publiskai lietošanai. Protams, būtu interesanti uzzināt, kurš avots ir populārāks – likumi.lv (pirmavots) vai Latlex (atkalizmantota, konsolidēta juridiskā informācija ar pievienoto vērtību – integrāciju dažādos publiskos reģistros, kuri ir savstarpēji saistīti) –, tomēr svarīgākā acīmredzot ir nevis konkurence, bet izvēles iespēja šīs informācijas lietotājiem.

Starp citu, Latvijas Vēstneša valdes loceklis Ints Kalniņš savā prezentācijā atzīmēja, ka tikai daži LV sadarbības partneri (to skaitā arī Lursoft IT) ir noslēguši līgumu par satura atkalizmantošanu savos produktos, pārējie, piemēram, daži juridiskās literatūras apgādi, pārkopē informāciju no brīvi pieejama interneta resursa lielākoties bez jebkādām atsaucēm uz Latvijas Vēstnesi kā avotu. Arī Lursoft IT valdes priekšsēdētājs Ainars Brūvelis uzskata, ka Latvijai informācijas atkalizmantošanas sakarā būtu jāpievērš lielāka uzmanība autortiesību jautājumiem un jāatrisina precīza datu avotu definīcija: kas ir attiecīgais datu avots un kādus dokumentus tas izsniedz. Arī informatīvo pakalpojumu cenu politikai jābūt stingri definētai, precizējot, kas ir informācijas gala lietotāji (tie vairs nevar informāciju izplatīt tālāk).

 

Ģeotelpiskās informācijas atkalizmantošana

Ģeotelpiskā informācija var būt gan ciparu un burtu kombinācijas, gan ģeogrāfiskie nosaukumi, kuriem ir piesaistītas koordinātas, kas ļauj tos pozicionēt kartē. Par ģeotelpisko datubāzi var uzskatīt tikai elektronisko karti ar koordinātām. Ģeogrāfisko un ģeotelpisko informāciju, šķiet, izmanto visplašākā sabiedrība – no valsts un pašvaldību iestādēm, ģeodēzistiem, celtniekiem, autovadītājiem un komunikāciju tīklu ierīkotājiem līdz zemes īpašniekiem, tūrisma firmām un ceļotājiem. Tāpēc arī ir ļoti būtiski, kā šīs informācijas atkalizmantošanu padarīt pēc iespējas ērtāku.

ePSIplus Rīgas sanāksmē šo informācijas nozari pārstāvēja Valsts Ģeotelpiskās informācijas aģentūra (LĢIA) un karšu izdevniecība Jāņa sēta, kuras gan sadarbojas, gan konkurē (līdzīgi kā Latvijas Vēstnesis un Lursoft), tomēr katra no tām dod savu vērtīgo ieguldījumu ģeotelpiskās informācijas bagātināšanā.

Jāņa sētai pieder 95 procenti ģeogrāfiskās informācijas datu tirgus iespiesto karšu jomā, un tā ir lielākā karšu izdevēja Baltijas valstīs. Arī ārpus Latvijas ir liela interese par šiem pakalpojumiem, tomēr, kā atzīst JS vadītājs Jānis Turlais, to klāsts kopumā ne tuvu nav vēlamajā līmenī un, viņaprāt, šo situāciju varētu labot, ja valsts struktūras pārsvarā nodarbotos tikai ar pārvaldes funkcijām un varbūt – ar pamatdatu uzturēšanu. Pārējais darbs ar datubāzēm būtu jāuztic privātā sektora profesionāļiem.

Var teikt, ka precīzu, publiski pieejamu topogrāfisko karšu laiks Latvijā tikai nesen sācies, jo, piemēram, padomju laikos šīs kartes bija slepenas un tās, kas parādījās atklātībā, tika apzināti sagrozītas. Tomēr arī mūsdienās ģeoinformācija ātri noveco, tāpēc svarīgi, lai ģeotelpisko datubāzu atjaunošana notiktu nepārtraukti, līdz ar to nodrošinot precīzus un maksimāli uzticamus datus šīs informācijas atkalizmantotājiem.

Šo procesu veiksmīgi attīsta LĢIA, strādājot paralēli gan pie pirmās plašai publikai paredzētās visas Latvijas teritorijas topogrāfiskās kartes mērogā 1:50 000 (tās elektroniskā versija bija pabeigta pērnā gada oktobrī, bet pirmais izdevums kopā ar drukātajām karšu lapām prezentēts 15. februārī), gan pie tās otrā izdevuma ar atjaunotiem datiem. Tas arī ir pareizais risinājums, jo, tā kā datubāzes sagatavošana ir ļoti darbietilpīga (pirmais militārās kartes izdevums un uz tā bāzes tapusī civilā karte kopumā tika gatavota septiņus gadus, viss bija jāsāk gandrīz no nulles, bet nākamajam izdevumam izmanto to pašu kartogrāfisko pamatu, koriģējot novecojušos datus), procesa nepārtrauktība ir ļoti svarīga, jo tikai tā ir iespējams samazināt katra nākamā izdevuma sagatavošanas laiku.

Tā kā ortofoto kartes sagatavošana nav lēta, gan Jāņa sēta, gan citi ģeotelpiskās informācijas uzņēmumi bieži izmanto tādus alternatīvus resursus kā Google Earth (tie pieejami bez maksas). Tomēr pēc tam jāiegulda lielāks darbs datu apstrādei vajadzīgajā kvalitātē, kāda nepieciešama kartogrāfijas produktu radīšanai. No otras puses, Google Earth dati nav pietiekami precīzi, tāpēc nav izmantojami gadījumiem, kur nepieciešama ļoti augsta precizitāte (piemēram, glābšanas dienestu vai policijas darbam). Ģeotelpiskie dati aizvien vairāk tiek piesaistīti dažādiem reģistriem (Iedzīvotāju reģistrs, Uzņēmumu reģistrs u. c.), radot to pievienoto vērtību. Piemēram, topošajam Adrešu reģistram piesaistīts regulāri aktualizēts ielu datu slānis ļautu izvairīties no kļūdām, neprecizitātēm vai pat ļaunprātības, ievadot datubāzēs novecojušus datus vai t. s. mirušās dvēseles. Nebūtu arī tādu problēmu ar Latvijas Pasta preses abonentu datubāzi un citiem līdzīgiem gadījumiem.

 

Cik maksā informācija?

Diskutējot par dažādu nozaru informācijas atkalizmantošanas jautājumiem, daudzus interesē, kuros gadījumos tā pieejama bez maksas un kuros – ne. Protams, valsts funkciju veikšanai nepieciešamās informācijas apmaiņa (kas nav atkalizmantošana) starp valsts iestādēm notiek bez maksas. Atbilstoši Informācijas atklātības likumam bez maksas izsniedz vispārpieejamu informāciju, kas nav papildus jāapstrādā, jo datu apstrāde, rediģēšana vai tematiska sakārtošana prasa papildu darbu un rada pievienoto vērtību, kas nekādi nevar būt bez maksas. Tās apmērs ir definēts Ministru kabineta noteikumos nr. 940 Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem un valsts pārvaldes iestāžu pakalpojumu cenrāžos, kuri izdoti saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 5. panta devīto daļu.

Maksu var noteikt arī komercuzņēmumi, kuri radījuši informācijas pievienoto vērtību. Direktīvā 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu nav noteikts pienākums sniegt informāciju bez maksas, bet ir noteikts, ka gadījumā, ja tiek ņemta samaksa, kopējie ieņēmumi no dokumentu sagādāšanas un atkalizmantošanas atļaujas nepārsniedz savākšanas, izgatavošanas, reproducēšanas un izplatīšanas izmaksas kopā ar pamatotu ienākumu no ieguldījumiem. No otras puses, komersanti tieši tādēļ iesaistās informācijas atkalizmantošanas biznesā, ka cer gūt no tā ienākumus. Un, kā zināms, profesionāla informācijas apstrāde, datubāzu un reģistru veidošana ir viens no dārgākajiem intelektuālajiem pakalpojumiem. Par negodīgu konkurenci PSI atkalizmantošanas biznesā liecina tieksme gūt peļņu, neveidojot jaunus produktus un nepievienojot vērtību, līdz ar to degradējot tirgu.

Vairāki eksperti norāda, ka PSI saņemšanas nosacījumi ir atkarīgi no informācijas izmantošanas mērķa: ja tā netiek izmantota komerciāliem mērķiem, to iespējams saņemt bez maksas. Dažādās valstīs ir atšķirīga prakse PSI bezmaksas pieejai.

Kā liecina Latvijas PSI atkalizmantotāju aptauja, 48,05 procenti informāciju pēdējā pieprasīšanas reizē saņēmuši bez maksas, 46,75 procenti par to maksājuši pēc publiskā cenrāža, bet 5,19 - pēc individuāli sastādītas cenu struktūras. Kopumā 27,3 procenti aptaujāto uzskata, ka cenas par PSI atkalizmantošanu ir nesamērīgi augstas, bet 68,8 procenti neuzskata to par problēmu.

Secinājumu vietā

Ideja par informācijas atkalizmantošanu nav jauna, to savulaik sāka izmantot ASV, Eiropā to ieviesa Lielbritānija, tagad tā ieviesta arī visās ES dalībvalstīs. Kāpēc gan neizmantot pozitīvu pieredzi! Labās prakses piemēri citās valstīs varētu norādīt, kādā virzienā attīstīt cenu politiku, lai tā nodrošinātu pēc iespējas brīvākas tiesības atkalizmantot publiskā sektora informāciju. Vairāki eksperti ePSIplus sanāksmē norādīja, ka informācijas atkalizmantošanas popularizēšanai un straujākai ieviešanai šo procesu vajadzētu standartizēt, vienlaikus saskaņojot arī elektronisko datu pārraides formātus, lai neiznāktu tā, ka pie informācijas nav iespējams piekļūt nesaderīgu tehnoloģisko risinājumu dēļ.

Direktīvas mērķis ir radīt visās ES dalībvalstīs vienotu praksi un noteikumus valsts sektora informācijas atkalizmantošanā. Tas atvieglotu informācijas atkalizmantošanu ne tikai lokāli, bet arī starpvalstu līmenī. Katrā ziņā Latvijas bagātīgās informācijas krātuves un IKT profesionāļi Eiropā tiek vērtēti pozitīvi, tā kā mēs noteikti varētu palīdzēt atrisināt gan dažu informācijas atkalizmantošanas problēmu, gan dalīties pieredzē par efektīvu pievienotās vērtības radīšanu informācijas pakalpojumos.

Gunta KĻAVIŅA