Tapusi universālā pakalpojuma koncepcija

 

Pats universālā pakalpojuma (UP) jēdziens, kā arī uzdevums to ieviest Latvijā jau gadiem ilgi ticis cilāts, svērts, apspriests un kā karsts kartupelis mētāts no vienas valsts institūcijas citai. Vārdu sakot, visi zina, ka šāds pakalpojums ir jāievieš, tikai līdz šim neviens nav spējis (vai nav gribējis) pieņemt izšķirošo lēmumu pašā svarīgākajā jautājumā – kāds būs universālā pakalpojuma darbības un finansēšanas mehānisms. Tālab Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) pēc padomes locekļa Dr. ing. sc. Edvīna Karnīša iniciatīvas un viņa vadībā noorganizēja darba grupu vienota universālā pakalpojuma koncepcijas modeļa izstrādei. Janvāra sākumā tas nodots izskatīšanai Ministru kabinetā, bet marta sākumā vēl nekāda kustība no kabineta nebija manāma, tāpēc koncepcijas modelī aplūkotie UP jautājumi šobrīd ir izvērtēti un par pieņemamiem atzīti vien pašā darba grupā. SP lasītājus ar koncepcijas modeļa svarīgākajiem un arī neskaidrākajiem punktiem iepazīstina profesors Edvīns KARNĪTIS.  

 

UP ne tikai elektroniskajos sakaros

ES direktīvas pieprasa UP ieviešanu elektronisko sakaru un pasta nozarēs un rekomendē to elektroenerģijas un gāzes apgādē. LR Elektronisko sakaru likumā pirms diviem gadiem bija lasāms, ka universālais pakalpojums ir minimālais noteiktas kvalitātes elektronisko sakaru pakalpojumu apjoms, kas par pieņemamu cenu pieejams visiem pašreizējiem un potenciālajiem lietotājiem neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Šīs normas definīcija šobrīd nav mainījusies, nav atcelts arī Satiksmes ministrijas pienākums izstrādāt UP modeli tās pārraugāmajās nozarēs - elektroniskajos sakaros un pastā (tomēr šobrīd tas nav iekļauts pat Pasta likumā). Par elektrību nemaz nerunāsim. Un tā kā Satiksmes ministrija jau labu laiku ne par mata tiesu nav pavirzījusi uz priekšu UP vezumu, regulators jau kopš 2003. gada bija spiests uzlikt UP pakalpojumu sniegšanas saistības operatoram ar būtisku ietekmi tirgū (Lattelecom), lai gan nebija iespējas to kompensēt. Vārdu sakot, Lattelecom par saviem līdzekļiem ir sedzis šo maznodrošināto un invalīdu elektronisko sakaru pakalpojumu minimumu, lai gan pēc likuma un taisnības tam pienākas kompensācija.   

Tā nu beidzot neatlika nekas cits, kā ņemt UP modeļa izstrādes iniciatīvu regulatora rokās, lai beigtu lāpīties un nodrošinātu iedzīvotājiem universālo pakalpojumu pilnā apmērā, ne tikai elektroniskajos sakaros, jo līdzīgi principi būtu jāievieš arī pasta, enerģētikas un, iespējams, ar laiku vēl kādā visai sabiedrībai nepieciešamā nozarē. Tātad koncepcijas mērķis ir piedāvāt vienotu universālā pakalpojuma modeli visām sabiedrisko pakalpojumu nozarēm.

Protams, tik nopietnas izmaiņas vairākās svarīgās tautsaimniecības nozarēs prasa arī krietnu darbu likumdošanas un ar UP saistīto informācijas sistēmu sakārtošanā. Gan Elektronisko sakaru likumā, gan Pasta likumā, gan Enerģētikas likumā, gan virknē normatīvo aktu daudz kas jāmaina un jāprecizē, lai, sākot no 2010. gada, beidzot arī Latvijā varētu sākt ieviest vienoto universālo pakalpojumu.

Tāpēc arī darba grupa profesora E. Karnīša vadībā izstrādājusi koncepcijas modeli, pamatojoties uz Ministru kabineta 2007. gada 10. jūlija sēdes protokollēmuma 19.§ Par universālā pakalpojuma fondu vai citu finansēšanas mehānismu universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu kompensācijai, kā arī uz ministru prezidenta 2007. gada 23. jūlija rīkojumu nr. 382. Koncepcijas mērķis ir piedāvāt īstenošanai vienotu universālā pakalpojuma modeli sabiedrisko pakalpojumu nozarēm, to skaitā UP kopas sastāvu un kvalitātes kritērijus, UP lietotāju mērķgrupas un to finansiālā atbalsta principus, tīro izmaksu aprēķina un kompensācijas algoritmus un apjomus, kā arī pakalpojuma sniedzēja izvēles algoritmu, UP finansējuma un kompensācijas pārvaldes modeli.

E. Karnītis: - Eiropā mūsu sabiedriskos pakalpojumus (elektrības, gāzes, ūdens un siltuma apgāde; elektronisko sakaru un pasta pakalpojumi u. c.) trāpīgi sauc par service of general interest. Tie ir pakalpojumi, kas vitāli nepieciešami katram iedzīvotājam. Sabiedrisko pakalpojumu vispārēja pieejamība un nozīmība ikviena Latvijas iedzīvotāja ikdienā, viņa veselības un pat dzīvības uzturēšanā ir saprotama un būtiska. No pakalpojumu pieejamības ir tieši atkarīga iedzīvotāju dzīves kvalitātes augšana un tātad Nacionālā attīstības plāna uzdevumu sekmīga izpilde.

Pakalpojumu vispārējas pieejamības problēmas pamatā ir sabiedrisko pakalpojumu komersantiem ekonomiski neizdevīgi reģioni (mazs iedzīvotāju blīvums, nomales), neizdevīgi zemu ienākumu klienti (pensionāri, invalīdi, daudzbērnu ģimenes, bezdarbnieki), neizdevīgi pakalpojumi (liela pašizmaksa, zema vispārējā pirktspēja). Mūsu uzdevums ir padarīt tos pieejamus jebkuram sabiedrības loceklim.

Tam nolūkam valstī tiek definēts noteikts nepieciešamais pakalpojumu apjoms (piemēram, sarunu minūtes, enerģijas kWh utt.), kurš būtu pieejams katram, turklāt kompensējot šo pakalpojumu minimāli nepieciešamo apjomu maznodrošinātajiem un invalīdiem. Tāpēc visi šie jautājumi jārisina kompleksi.

 

Patēriņa izdevumu daļa pakalpojumiem 2006. gadā vidēji vienai personai mājsaimniecībās.

Pakalpojumi	Visas mājsaimniecības %	1. kvintile %
Elektroniskie sakari	6,09	6,14
Pasta pakalpojumi	0,054	0,057
Elektroenerģija	2,1	2,81
Centrālā apkure	2,52	n/d
Tīkla gāze	1,49	1,74
Ūdens piegāde, kanalizācija	0,99	n/d

 

Darba grupas viedoklis izteikts

UP koncepcijas projektu izstrādājusi Edvīna Karnīša vadītā starpnozaru darba grupa, kuras sastāvā bija vairāku atbildīgo ministriju (Ekonomikas, Finanšu, Satiksmes, Labklājības, Tieslietu) augstas amatpersonas (valsts sekretāri), kā arī tādas ietekmīgas organizācijas kā Konkurences padome, Darba devēju konfederācija, LBAS. Lai gan lēmums par vienotā UP koncepcijas modeļa akceptēšanu jāpieņem Ministru kabinetam, arī šīs visnotaļ kompetentās darba grupas dalībnieku viedoklis ir visai svarīgs, īpaši tāpēc, ka ministriju un sabiedrisko organizāciju runas vīri strādāja radoši un izvirzīja pat tādus priekšlikumus, kādu nav nevienai citai ES valstij.

Kā atzīst profesors Karnītis, ļoti vērtīgs bija Tieslietu ministrijas priekšlikums iekļaut koncepcijā normu, ka iedzīvotāji paši varētu izvēlēties operatoru, kurš viņiem sniedz elektronisko sakaru universālo pakalpojumu. Šī ir ļoti progresīva pieeja, lai arī maznodrošinātais vai invalīds justos kā jebkurš sabiedrības loceklis un nebūtu piesiets pie kāda konkrēta operatora.

- Šī ideja mūsu dokumentā ir visinovatīvākā, - stāsta E. Karnītis. – Manā skatījumā tā ir ļoti pareiza doma, kuru izmantosim arī elektrības nozarē. Eiropas Savienības viedokli šai jautājumā vēl pāragri prognozēt.

Konkurences padome piedalījās darba grupā, lai nepieļautu, ka šāds pienākums kādam no tirgus dalībniekiem nav izpildāms. Svarīgi, lai nebūtu nekādas ķibeles un no konkurences viedokļa kādam neradītu priekšrocības, lai viss notiktu tiesiskos rāmjos. Tā kā mēs šajā gadījumā regulējam brīvo tirgu, tas jādara ļoti uzmanīgi, bet tas nav nekas neiespējams, jo mežonīgā tirgus laiks Latvijā ir beidzies.

Tā kā Arodbiedrību savienība un Darba devēju konfederācija pārstāv divu pretējo pušu – UP klientu un visu nozaru pakalpojumu sniedzēju – intereses, svarīgi uzmanīt, lai tās būtu līdzsvarā un lai netiktu nodarīts pāri ne vieniem, ne otriem.

- Protams, īpaši aktuāls un pat vārīgs joprojām ir jautājums par UP finansējumu. – stāsta E. Karnītis. – Darba grupa apskatīja trīs modeļus: finansējums no valsts budžeta; līdzekļi UP sniegšanai tiek ieskaitīti kopējā fondā no attiecīgās nozares uzņēmumiem (visi nozares uzņēmumi piedalās kolektē ar vienādiem nosacījumiem – noteikta vienāda daļa no ieņēmumiem) un trešais – jauktais variants, kur kolekti met gan uzņēmēji (mazāku procentu nekā otrajā modelī), gan valsts.

Svarīgi izprast, kādas būtu katra modeļa ieviešanas sekas. Maksājot no valsts budžeta, šī maksājuma slogs tik un tā tiks uzkrauts klientu pleciem – ar nodokļu palielinājumu. Otrais variants no konkurences viedokļa šķiet pieņemams, jo tas ir sociāli taisnīgāks pret klientiem; arī visiem uzņēmējiem tiek uzlikts vienāds slogs, turklāt noteiktais kolektes maksājumu procents nebūtu liels un to vajadzības gadījumā var mainīt. Tomēr prakse rāda, ka valstīs, kur tas jau ir ieviests, ļoti stimulējošs uzņēmumiem ir kaut neliels valsts atbalsts (noteikti zem 10 procentiem no kolektes), un viņi ir daudz motivētāki līdzdalībai. Tāpēc kopā nonācām pie slēdziena, ka trešais modelis ir vispieņemamākais (mūsu koncepcijas modelī tā arī ierakstīts, ka ļoti vēlama valsts budžeta līdzdalība), pie tam Finanšu ministrijas ieteikums ir veidot to kā valsts atbalstu.

 

UP īpašās izpausmes pastā

E. Karnītis: - Universālais pakalpojums neparedz pasta pakalpojumus konkrētajam mazturīgajam. Šajā gadījumā ir runa par pasta pakalpojumu pieejamību visai sabiedrībai. Nedrīkst presi vai pasta sūtījumus nepiegādāt, bet te ir runa par citu principu, kā izpaužas UP: vienots tarifs visā valsts teritorijā. Tas nozīmē, ka tas pats pakalpojums, piemēram, Pušmucovā, maksā tikpat, cik Rīgas centrā un nevar būt nekādas runas par to, ka laukos avīžu piegāde ir dārgāka. Viena lieta ir iekšējās izmaksas (tās jāpārdala pašam uzņēmumam), bet klientam visur jābūt vienādai maksai.

Pasta nozarē aizvien vairāk jūtama konkurence. 2006. gadā Latvijas Pastam bija palikuši vien 75 procenti pasta tirgus, turklāt statistika rāda, ka visenerģiskāk konkurējis eksprespasts un kurjerpasts, arī abonēšanas centrs Diena bija noēdis krietnu daļu pilsētas preses abonentu, nepiegādājot nevienu avīzi laukos. Katrā ziņā pasta sūtījumu apjoma dinamika ir ievērojama. Līdz ar to šajā kopējā pasta UP kolektē parādās arī 25 procenti no visiem pārējiem pasta uzņēmumiem.

Tomēr Latvijas Pastam ir cita problēma: tā kā uzskaites sistēmas nav sakārtotas, nav iespējams skaidri pateikt, cik katrs pakalpojums maksā. Tas, ka mazajās lauku nodaļās esot nerentabla pasta sūtījumu piegāde, ir pupu mizas. Neviens finanšu dokuments ko tādu nerāda. Līdz ar to nevaru apgalvot, ka jau pirmajā UP darbības gadā šajā jomā būs iespējams kāds atbalsts. Lai ieviestu UP principus pasta nozarē, uzņēmumam jāsakārto finanšu sistēma, izveidojot precīzu izmaksu sadalījumu konkrētām operācijām un pakalpojumiem. Tad varam sākt skatīties, cik kas maksā, kas ko atbalsta, kas ko subsidē, vai valsts atbalsta preses izplatīšanu laukos. Šobrīd tas vēl nav skaidri zināms, viss var mainīties.

Vai, ņemot vērā to, ka paredzēts slēgt daudzas mazās Latvijas Pasta nodaļas, nekavēs preses un pasta piegādi vēl vairāk, jo būs lielāki attālumi? - Regulatoram jāizstrādā konceptuāli kvalitātes kritēriji, ko nozīmē universālais pakalpojums, - skaidro E. Karnītis. - Tas attiecas ne tikai uz telefona sakariem (dzirdamība) un interneta ātrumu, bet arī uz pakalpojumu sniegšanas vietu izplatību, t. i., cik taksofoniem, publiskajām pastkastītēm un pasta pakalpojumu punktiem (tās var arī nebūt pasta nodaļas, bet jebkura sabiedriska vieta, kur var sniegt pasta pakalpojumus, izmantojot frančīzes principus – bibliotēkā, veikalā, benzīntankā) jābūt kādā apdzīvotā vietā. Šobrīd MK noteikumos ir definēts, ka vienai pasta nodaļai ir jābūt katrā administratīvajā teritorijā, respektīvi, pašvaldībā. Tas, protams, ir par maz, bet cik paliks, vēl nav īsti zināms, jo kvalitātes kritērijus sāks precizēt tikai tad, kad koncepcija kopumā būs pieņemta MK. Tomēr ir kāds cits svarīgs moments, kuru neviens nevēlas atcerēties, bet vajadzētu: nevienas pasta nodaļas aizvēršana šobrīd nav likumīga, jo vēstuļu un paku tarifos ir ierēķināts tieši tik pasta nodaļu, cik to bija toreiz, kad rēķināja un apstiprināja pēdējos tarifus (tā bija pašizmaksa). Tā kā tas īsti neatbilst patiesībai, ka nodaļas nav rentablas, jo par tām jau ir samaksāts ar tarifiem. Izmaksas, protams, ir pieaugušas, bet tas nedod tiesības slēgt tās pasta nodaļas, kuras ir iekļautas tarifa aprēķinā.

 

Vispirms jāsakārto datubāzes

Var rasties jautājums, kāpēc UP pirmo posmu iespējams ieviest tikai 2010. gadā. Ne tikai tāpēc, ka jāizdara atbilstoši labojumi likumdošanā, bet arī tāpēc, ka joprojām nav vienotas un pastāvīgi aktualizētas datubāzes, kurā apkopoti visi invalīdi un maznodrošinātie, kuru statuss gada laikā pastāvīgi mainās. 2009. gadā budžetā jāparedz nauda šo informācijas sistēmu izveidei. Pašu informācijas sistēmu izveidi koordinēs Īpašu uzdevumu ministres e-pārvaldes lietās sekretariāts, bet par datubāzu satura pārbaudi, datu apkopošanu un koriģēšanu atbild Labklājības ministrija. Tas ir milzīgs darbs, jo pašlaik šajos sarakstos joprojām ir daudz kļūdu, nav sakārtota uzskaite, tāpēc arī nav brīnums, ka cilvēkam, kurš jau sen atdusas mūža mierā, tika piešķirti kruķi vai protēzes. Tomēr pamazām viss tiek sakārtots.

Ar maznodrošināto ģimeņu datubāzi savā ziņā ir vēl sarežģītāk, jo to statuss mainās. Daudzviet mazos pagastos nav elektroniska saraksta, gadoties pat, ka šādus sarakstus vēl raksta rūtiņu burtnīcās, bez detalizētiem datiem. Kad šīs informācijas sistēmas būs pilnībā sakārtotas, pārbaudītas un apstiprinātas, tur jābūt ne vien visai vajadzīgajai informācijai par UP klientu, bet arī datiem, kādu pakalpojumu un no kāda operatora mazturīgā ģimene/invalīds vēlas saņemt, turklāt šai informācijai jābūt integrētai vienotā sistēmā.

Šīs datubāzes nepieciešams precizēt, lai varētu aprēķināt, cik daudz līdzekļu vajadzētu plānot universālā pakalpojuma sniegšanai. Statistika liecina, ka 2006. gadā Latvijā bija reģistrējušās 40 000 maznodrošināto ģimeņu, un tiek prognozēts, ka 2010. gadā šādu ģimeņu varētu būt ap 80 000. Tas gan nenozīmē, ka divkārt pazemināsies iedzīvotāju dzīves līmenis: gluži vienkārši iedzīvotājiem būs krietni lielāks stimuls reģistrēties pašvaldībās un iegūt maznodrošināto statusu, jo viņi sapratīs, ka iespēja saņemt kompensāciju par universālo pakalpojumu tiešām krietni atvieglo dzīvi, jo turpmāk, kad ieviesīs universālo pakalpojumu, paši minimālie izdzīvošanai nepieciešamie resursi tiks nodrošināti par brīvu vai ar daudz izdevīgākiem nosacījumiem. Šobrīd maznodrošinātajiem bez maksas nav pieejami gandrīz nekādi ikdienā nepieciešami pakalpojumi, ja nu vienīgi bezmaksas notāra pakalpojums, parakstoties par pensiju likumu.

Galu galā šim prognozētajam maznodrošināto skaitam ir tikai filozofiski konceptuāla loma, jo viss naudas apgrozījums (kompensācijas operatoriem, kas būs snieguši UP) notiks tikai pēc paša pakalpojuma sniegšanas un atskaišu nodošanas, nevis iepriekš. Arī iemaksas UP fondā notiks pēc fakta.

 

Ko iegūs sabiedrība?

Kas notiks, kad visi garie un līkumainie ministriju koridori būs izstaigāti, koncepcija pieņemta, likumdošana un datubāzes sakārtotas un kalendārs rādīs 2010. gadu? Tas vispirms būs atkarīgs no tā, kādus konkrētus lēmumus būs pieņēmis Ministru kabinets un cik čakli būs strādājušas pārējās ar UP sagatavošanu saistītās institūcijas, tāpēc šobrīd varam vienīgi modelēt aptuvenu situāciju, kur visi skaitļi minēti tikai kā iespējamais variants, lai gan konceptuāli prognozes varētu būt diezgan precīzas. 

Koncepcija paredz UP finansiālā atbalsta apjomu noteikt, panākot:

• pakalpojumu pieejamības uzlabošanos visiem valsts iedzīvotājiem elektronisko sakaru (kopsummā 7,3 milj. Ls/gadā), elektroenerģijas apgādes (kopsummā 3,7 milj. Ls/gadā) un pasta (kopsummā 650 000 Ls/gadā) nozarēs;
• mazaizsargāto patērētāju pakalpojuma izmantošanas apjoma tuvināšanos valstī vidējam pakalpojuma izmantošanas apjomam 5,50 Ls/mēnesī elektronisko sakaru un 4,00 Ls/mēnesī elektroenerģijas apgādes nozarē vienai mazaizsargātai ģimenei;
• būtisku atbalstu invalīdu integrācijai sabiedrībā un darba tirgū: 9,50 Ls/mēnesī elektronisko sakaru pakalpojumiem vienam I grupas un dzirdes invalīdam, kā arī invalīdiem ar kustību traucējumiem.

Pēc 2006. gada cenām aprēķināts, ka vidēji kompensācija par elektroapgādi varētu būt vismaz četri lati (pēc zemākās kvintilas patēriņa), bet tas noteikti mainīsies saskaņā ar jaunajiem tarifiem.

Tas nozīmē, ka minētajām iedzīvotāju grupām būs noteikts bezmaksas pakalpojumu apjoms (protams, ja iztērē vairāk, par pārējo jāmaksā pašam). Invalīdiem tas noteikts vidējā, nevis zemajā patēriņa līmenī. Šāda starpība ir tāpēc, ka maznodrošinātais var pielikt pūles, lai izkļūtu no šīs kategorijas, bet invalīdam parasti tādas iespējas nav. Atliek vienīgi cerēt, ka 2010. gadā UP Latvijā tiešām sāks reāli darboties un pakalpojumu tarifi nebūs uzkāpuši tik nesasniedzamos augstumos, ka arī universālā pakalpojuma ieviešana vairs maz ko līdzēs.

 

Gunta KĻAVIŅA

 

 

Koncepcijas modeļa pilns teksts

www.sprk.gov.lv