Kompetences centri ─ jauns instruments zināšanu sabiedrībai

 

Skaidrs, ka tik mazās valstīs kā Latvija tautsaimniecība nevar pilnvērtīgi attīstīties, ja ražotāji, tirgotāji un pētnieki strādā tikai iekšējā tirgū. Bet, lai iekarotu starptautisko tirgu un palielinātu eksporta īpatsvaru, jābūt vai nu lielam, turklāt pasaulē pazīstamam uzņēmumam, jāpiedāvā patiesi inovatīva un globālajā tirgū pieprasīta produkcija (tad uzņēmuma apmēriem nav nozīmes, jo šādus ģēnijus parasti ātri saož un lenc vairākas lielās zivis) vai arī jāapvieno pieredzējušu nozares uzņēmēju un zinātnieku kompetence citam citu papildinošā partnerībā. Tieši šo trešo (un Latvijas apstākļiem visreālāko) attīstības virzienu turpmāk paredzēts īstenot ar piecu līdz septiņu kompetences centru (KC) palīdzību. Plānots, ka tos varētu izveidot Latvijai aktuālās tautsaimniecības nozarēs, to skaitā arī divus IKT un vienu – elektronikas nozarē.

 

Kompetences centrs ir juridiska persona, kuru veido vairāki zinātnes, augstākās izglītības un privātā sektora partneri, ar mērķi veikt kopīgus rūpnieciskos pētījumus un jaunu produktu attīstības darbus, kas sekmētu uzņēmumu konkurētspējas pieaugumu un dotu nozīmīgu atdevi tautsaimniecībai kopumā.

Kompetences centra pētniecības un produktu attīstības iniciatīvas tiek nodalītas atsevišķos sadarbības projektos, kurus līdzfinansē privātais sektors un kuri pārsniedz viena uzņēmuma vai zinātniskā institūta iespējas un kritisko masu. Viens no atbalsta saņemšanas nosacījumiem: jābūt izveidotai augstskolu, pētniecisko institūtu un uzņēmēju partnerībai, kurā apvienots vismaz viens zinātniskais sadarbības partneris (institūts vai augstskola) un vismaz trīs nozares sadarbības partneri (uzņēmumi). Avots: http://www.liaa.gov.lv/?object_id=2854

 

Šobrīd darbā pie potenciālā IKT kompetences centra iesaistīti šādi zinātniskie partneri:

LU aģentūra Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts; Latvijas Universitāte; Rīgas Tehniskā universitāte; Ventspils Augstskola; Latvijas Lauksaimniecības universitāte

un komercuzņēmumi, daļu no kuriem pārstāv IT klasteris, bet citu sākotnēji pieteikto uzņēmumu statuss var mainīties, tāpēc šobrīd tos neminam.

 

Pirmie KC komandas mājasdarbi paveikti

Lai gan atbalstu dažādu nozaru stratēģiju sagatavošanai saņēma 12 projekti, Struktūrfondu Valsts atbalsta programmas Kompetences centri ietvaros finansējumu varēs saņemt maksimums septiņi projekti. Tie, kuri šobrīd nesaņēma atbalstu stratēģijas sagatavošanai, netiek izslēgti no dalības konkursā Struktūrfondu programmas ietvaros.

Ekonomikas ministrijas finansēto KC stratēģijas izstrādes konkursu EM uzdevumā organizēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kura turpina administrēt arī citas ar ES struktūrfondu atbalstīto Kompetences centru projektu saistītās aktivitātes, to skaitā arī vajadzīgo dokumentu sagatavošanu. IKT nozares uzņēmumu un Latvijas zinātnisko institūtu pētnieku pārrunas notiek darba grupā, kuras sastāvā ir potenciālo partneru pārstāvji. Pirmais programmas posms noslēdzās pērnā gada nogalē ar konkursu par KC stratēģijas izstrādi. Iecerētā KC stratēģijas ietvaros uzņēmumi un pētnieciskie institūti, kas veido pašreizējo partneru kodolu, ir uzrakstījuši nodomu protokolu un vienojušies par visiem pieņemamiem kompromisiem. Šobrīd dokumenti ir iesniegti LIAA un EM izvērtēšanai un galīgā lēmuma pieņemšanai par turpmākās struktūrfondu programmas nosacījumiem, lai līdz šī gada beigām tiktu izsludināta Valsts atbalsta programma Kompetences Centri. Tomēr tas nenozīmē, ka šobrīd darba grupa ir pierimusi, aizvērusi savos prātos failu kompetences centra projekts un salikusi rokas klēpī. Vēl tik daudz kas jānoskaidro un jāprecizē!

Kāds īsti varētu izskatīties biznesa un akadēmisko spēku sadarbības modelis un ko iecerēts panākt, izveidojot kompetences centrus? Par to Sakaru Pasaulei pastāstīja daži aktīvi Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju KC darba grupas eksperti: LU Matemātikas un informātikas institūta izpilddirektore Ināra OPMANE, IT klastera izpilddirektore Lilita SPARĀNE, IT klastera un FMS Group valdes priekšsēdētājs Jānis BERGS, RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāns Jānis GRUNDSPEŅĶIS un LIAA Zināšanu un inovācijas sistēmas departamenta Zinis projektu vadītājs Viesturs ZEPS. Piedāvājam ieklausīties viņu viedoklī, bažās un cerībās.

 

– Kāpēc radās nepieciešamība pēc kompetences centriem, kādi ir to mērķi, ko tie dos informācijas sabiedrības stiprināšanai?

V. Zeps: – Kompetences centrs būtībā ir viens no instrumentiem, kā praktiski sasniegt zinātnieku un uzņēmēju sadarbības mērķi – ne tikai uz papīra, bet arī de facto. Īstenībā tas ir stāsts par to, kā atrast jaunos Skype, Tom-Tom un tamlīdzīgus pasaules līmeņa izgudrojumus, ko ne vienmēr ir iespējams izdarīt ar ierobežotu kapacitāti, zinātniekiem un uzņēmējiem darbojoties atsevišķi. Līdz ar to jauno ES struktūrfondu ietvaros kompetences centri nākotnē ļaus stiprināt zinātnes un uzņēmējdarbības sadarbību augstas pievienotās vērtības pētījumu rezultātu komercializācijai, kas varētu rasties gan vairākās nozarēs atsevišķi, gan to savstarpējā mijiedarbībā. Programmas un iniciatīva ir valsts funkcija, bet praktiskais izpildījums un iespējas sadarboties kopīgos projektos ir universitāšu un uzņēmumu kompetence.

I. Opmane: – Kompetences centri Latvijai ir ļoti nozīmīgi. Tā būs laba iespēja attīstīt Latvijā zinātņietilpīgas izstrādes. Protams, zinātniekiem tā beidzot būs lieliska iespēja izdarīt ko labu valsts ekonomikas attīstības labā, jo līdz šim dažādu iemeslu dēļ sadarbība ar Latvijas uzņēmumiem tikpat kā nenotika, arī MII savus projektus pārsvarā izstrādā Eiropas Savienības vajadzībām. Protams, mūsu mērķis nav radīt pliku teoriju, kurai nav praktiska lietojuma. Tomēr šo praktisko pamatu nevaram iestrādāt komercproduktos, jo neesam komersanti. Lai to varētu darīt ar kompetences centru starpniecību, būtu ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk zināt, kādi būs nosacījumi.

– Acīmredzot, kamēr nav izstrādāti un apstiprināti Ministru kabineta noteikumi un dokumenti nav izceļojuši visu birokrātijas goda apli, neko daudz par šiem nosacījumiem neuzzināsim. Tomēr pastāv taču iespēja KC darba grupai izstrādāt savus priekšlikumus MK noteikumiem un, piemēram, ar IT klastera vai LIAA palīdzību virzīt tos uz Ministru kabinetu. Otra iespēja – gūt pieredzi no līdzīgiem kompetences centriem citās Eiropas valstīs. Interesanti, kāda tā ir?

V. Zeps: – Igaunijā KC darbojas jau gadus divus. Spēcīgi kompetenču centri ir Austrijā, Zviedrijā un citur. Tie dibināti gan ar struktūrfondu atbalstu, gan arī, izmantojot tikai valsts finansējumu.

Attiecīgi arī tālāk izstrādājot SF valsts atbalsta programmas nosacījumus, LIAA un Ekonomikas ministrija iespēju robežās konsultējas ar potenciālajiem KC veidotājiem, lai programmu izveidotu pēc iespējas efektīvāku un neradītu neparedzētus šķēršļus vai ierobežojumus. Svarīgi, ka KC projektu veidotājiem ir ne vien iespēja sniegt priekšlikumus programmas nosacījumiem, bet tie tiek nepārtraukti aicināti to darīt.

L. Sparāne: – Nesen biju pieredzes apmaiņā Norvēģijā. Lai gan tā nav ES dalībvalsts, norvēģiem ir ļoti laba pieredze, kompetences centriem ir nodrošināts valsts atbalsts. Tur ir divu veidu programmas – nacionālā programma Arēna un ekselences centra programma. Uzņēmumu apvienības kopā ar zinātniskajiem institūtiem un mācībspēkiem startē programmā Arēna, kur tiek izstrādāts sadarbības modelis, bet pēc tam ir iespēja pieteikties arī ekselences centra programmā, un tur konkurss ir ļoti spēcīgs. Bijām uzņēmumā Biotech – viņi trīs gadus bija piedalījušies, bet tā arī neuzvarēja projektu konkursā. Tad mūsu delegāciju lūdza izvērtēt, kāpēc viņi šo mērķi nevarēja sasniegt. Izrādījās, ka viņi vairāk orientējušies uz zinātni un pētniecību, bet šiem pētījumiem īsti nebija praktiskā lietojuma. Norvēģijā sistēma darbojas efektīvi, valsts atbalsts ir liels, un uzņēmēji ir ļoti ieinteresēti cīnīties par valsts finansējumu.

 

Sadarbības modelis

– Kā ir bijis līdz šim un kā tagad veidojas sadarbība starp Latvijas uzņēmumiem un augstskolām?

I. Opmane: – Var teikt, ka līdz šim universitātes un uzņēmumi strādājuši katrs savā lauciņā. Dažkārt uzņēmumi uztic projektu pētniecisko darbu citu Eiropas valstu, nevis Latvijas ekspertiem, kuru pakalpojumi izmaksātu krietni lētāk. Tomēr pozitīvi ir tas, ka gan zinātnieki, gan uzņēmēji vēlas sadarboties, un kādēļ gan to nedarīt, ja šādai sadarbībai tiek radīta labvēlīga augsne – kompetences centri.

– Vai tiešām uzņēmējiem līdz šim bija tik grūti atrast sadarbības partnerus Latvijas institūtos, ka izdevīgāk bija maksāt lielu naudu ārzemju pētniekiem?

J. Bergs: – Diemžēl reizēm nācās tā rīkoties, bet ne jau tāpēc, ka nenovērtētu pašmāju zinātniekus. Uzņēmumiem ir dažādas jaunas, mūsdienīgas vajadzības, bet ne visas var apmierināt pētnieciskie institūti, jo nereti Latvijā nav atbilstoša virziena speciālistu. Arī uzņēmumā FMS Software ir kāds projekts, kas saistīts ar fizikālo ķīmiju, bet Latvijā nevar atrast vajadzīgos speciālistus. Tāpēc janvāra beigās braucu uz Stokholmu, kur ir zinātniski pētniecisks institūts ar šim projektam piemērotiem speciālistiem. Lai sāktu dialogu ar Latvijas augstskolām, Eiropas struktūrfondi ir ļoti labs konsolidējošais mehānisms, kas motivē apsēsties pie viena sarunu galda pat konkurentus.

I. Opmane: – Tas viss tā ir, tomēr gribētu, lai mēs ar ārzemju ekspertiem startētu ar vienādiem nosacījumiem. Jābūt arī līdzvērtīgai samaksai, citādi tā nav godīga konkurence. Svarīga arī kāda cita nianse. Piemēram, pasūtītājam ir nosacījums, ka pētniecība noteikti jāveic trijos mēnešos, nevis četros, kā piedāvā Latvijas zinātnieki. Tomēr vai nebūtu vērts mainīt nosacījumus, ja pēc četriem mēnešiem pētījuma rezultātus var dabūt par divreiz mazāku naudu? Turklāt kur gan teikts, ka ārzemnieki izdara ātrāk un kvalitatīvāk!

– Jā, šādas problēmas varētu rasties, kamēr nav izveidoti kompetences centri, bet jau tagad vajadzētu noskaidrot, kā uzņēmēji varēs precīzi un ātri uzzināt, vai Latvijā ir projektu specifikai atbilstoši zinātnieki.

J. Bergs: – Šobrīd mums nav skaidri zināms, kādu virzienu speciālisti ir Latvijā. Kompetences centrs apvienos informāciju par dažādām pētniecības iestādēm. Tad varētu būt tā, ka uzņēmums iesniedz KC pieprasījumu un centra speciālisti meklē, kas to var izpildīt. Ceram, ka arī jaunajiem doktorantiem radīsies tēmas, pie kurām viņi strādās, un šī sadarbība attīstīsies.

V. Zeps: - Apzināt Latvijas pētniecisko institūciju kapacitāti un veicināt pētījumu pasūtījumus zinātniekiem ir Tehnoloģiju pārneses kontaktpunktu uzdevums. KC ir konkrēts instruments noteiktu partneru projektu īstenošanai, vispirms apzinot partneru kapacitāti, un pēc tam piesaistot ārējo ekspertīzi.

– Līdz šim sadarbību apgrūtināja juridiski un finansiāli šķēršļi, nebija arī pietiekama valsts atbalsta. Tomēr, šķiet, arī šobrīd ir daži valsts atbalstīti projekti.

V. Zeps: - Nedrīkst aizmirst par IZM Tirgus orientēto pētījumu programmu, kura paredz atbalstu pētījumu veikšanai tirgus vajadzībām, kā arī programmu EUREKA, kas tiek finansēta no valsts budžeta.

J. Grundspeņķis: – IT nozarē ir veselas trīs un pietiekami lielas valsts pētniecības programmas: GRID programma akadēmiķa Jāņa Bārzdiņa vadībā, otru vada Telekomunikāciju un sakaru institūta profesors Igors Kabaškins un trešo – Ivars Biļinskis no Elektronikas institūta. Tās jau gadiem ilgi tiek finansētas no valsts līdzekļiem. Ir arī zinātniskie granti, bet tie gan ir sīki projekti.

I. Opmane: – Citās valstīs GRID klasteri attīstījās agrāk nekā Latvijā, tāpēc arī mums ir ļoti svarīgi piedalīties šādos projektos. Pie GRID klasteru projekta strādājām jau 6. ietvarprogrammā, tagad turpinām darbu 7. ietvarprogrammā. Šajā projektā mūsu institūts strādā kopā ar RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāti. GRID projektos ir gan liela apjoma aprēķini, gan arī GRID datu glabātavas un dažādu, to skaitā valsts, datu uzglabāšanas risinājumi. Mūsu zinātnieki pēta, kā GRID klasterus būtu vislietderīgāk izmantot ražošanā. Latvijā tas pagaidām nenotiek, bet tos varētu izmantot, piemēram, sadarbojoties ar Tildi, jo tās izstrādātie valodas apstrādes rīki ir ļoti resursietilpīgi, tā kā jāglabā lieli datu apjomi. Katrā ziņā, visām pusēm būtu ļoti vērtīgi, ja šāda sadarbība notiktu.

Šobrīd lielākais MII projekts šajā jomā ir Molpage (bioinformātikā), kurā piedalāmies kopā ar Oksfordas universitāti. Mūsu pārziņā ir tieši IT, bioinformātikas datubāzu sadaļa. Pērn sākām vēl vienu lielu modelēšanas rīku projektu RedSeed, kurā sadarbojamies ar vairākām Eiropas valstīm.

L. Sparāne: – Jā, tie ir valsts atbalstīti ilgtermiņa pētījumi, bet uzņēmumi Latvijā strādā konkurences apstākļos un nevar atļauties veikt pētījumus 10–15 gadus uz priekšu, jo produktus tirgum vajag tūlīt un tagad. Mazie un vidējie uzņēmumi nevar ieguldīt lielu naudu izpētē, bet tie vēlas kaut ko ikdienišķu, vienkāršu, kas ir tūlīt realizējams. Viņi grib ar šo pētniecisko piesitienu palielināt uzņēmuma pievienoto vērtību. Pašlaik vajadzētu vienoties, kas vajadzīgs vissteidzamāk.

J. Bergs: – Šādu valsts un vietējo uzņēmēju pasūtītu projektu ir maz, jo šobrīd nav infrastruktūras, kas veicinātu pasūtījumus no Latvijas. Eiropā pasūta projektus, viss Latvijas smadzeņu potenciāls aizplūst turp, un Latvija paliek tāda kā tranzīta valsts bez savas zināšanu ekonomikas un ar visu negatīvismu, par kuru varam lasīt presē. Savukārt zināšanu ekonomika neattīstās, jo nav sadarbības starp industriju un zinātni. Kompetences centru projekti ir vērsti uz to, lai izveidotu struktūru un organizatorisko formu, kas veicinātu Latvijas biznesa līdzdalību ne tikai pirkšanas un pārdošanas operācijās, bet arī pievienotās vērtības radīšanā.

– Tātad iebildumu pret šādu sadarbību no uzņēmēju puses nav.

J. Bergs: – Domāju, ka mēs ārkārtīgi enerģiski un aktīvi iesaistāmies sadarbības veicināšanā.

L. Sparāne: – Kad sāku strādāt klasterī, man bija nedaudz idealizēta pieeja, jo nāku no Pasaules Bankas, kur bija lieli pētnieciskie projekti zināšanu ekonomikā. Latvija, protams, nav uzskatāma par Silīcija ieleju, bet mums tomēr ir kompetences centru potenciāls, lai gan efektīvas sadarbības starp zinātniekiem un uzņēmējiem vēl nav. Kompetences centri varētu būt efektīvs stimuls šādas sadarbības izveidei.

 

 

Kompetences centru aktuālie uzdevumi

– Ko īsti kompetences centri darīs ikdienā, izņemot projektu koordinēšanas funkcijas? 

J. Bergs: – Svarīga funkcija ir vajadzību agregācija, to apkopojums. Vajag apzināt, kas vajadzīgs uzņēmumiem, ko var piedāvāt augstskolas. Projektu tēmas varētu būt, piemēram, latviešu valodas lietojums programmatūrā, tās testēšanas laboratorijas un metodoloģija; programmatūras produktu dokumentācijas sagatavošana un tās aktualizēšana.

J. Grundspeņķis: – IKT nozares kompetences centru pieteikumā ir izdalīti pieci virzieni: datorzinātne - matemātiskie pamati, modelēšanas jautājumi, mākslīgais intelekts; informācijas tehnoloģijas – datortīkli, klasteri, skaņas un attēlu apstrāde; informācijas sistēmas ar datubāzēm, IS projektēšana un realizācija; programmatūras inženierija – programmēšana un programmatūra ražošanai un datorinženierija – aparatūras daļa, kas ietver elektroniskās iekārtas, to projektēšanu un ražošanu. Šie pieci virzieni ir jau formulēti. Manuprāt, ļoti pozitīvs konkursa pirmās kārtas rezultāts ir firmu saraksts ar to interesēm, bet jārēķinās arī ar to, ka zinātniekam, kas strādā augstskolā, ir savi plāni. Tos var realizēt, veicot pētījumus, publicējot zinātniskus rakstus, piedaloties konferencēs, un ļoti bieži viņiem ar to pilnīgi pietiek, lai apmierinātu zinātnieka intereses. Turklāt jāņem vērā, ka parasti šie pētījumi notiek kopā ar doktorantiem, kuru studijas ilgst vismaz trīs gadus. Šis periods ir garāks, nekā objektīvi pieprasa industrijas tempi. Un šeit abu pušu intereses ne vienmēr sakrīt. Taču ir vēl kāds risinājums, kas gan Latvijā vēl nav ieviesies: uzņēmumu vadošie darbinieki varētu paši studēt doktorantūrā, saskaņojot savas biznesa intereses ar zinātni (tur gan arī jārēķinās ar trim gadiem, bet, mērķtiecīgi strādājot ar firmai svarīgām tēmām, darba rezultātus var izmantot jau ātrāk). Pērn kādā no Igaunijas studiju programmu akreditācijām nopietni cilvēki paziņoja, ka Igaunijas stratēģiskais mērķis ir panākt, lai viss mazo un vidējo organizāciju vadošais personāls būtu ar doktoru grādu.

L. Sparāne: – Nereti Latvijas uzņēmumu vadītāju vājā vieta ir tieši biznesa vadība, tāpēc būtu ļoti pozitīvi, ja viņi varētu iegūt MBA grādu biznesā. Turpretī tiem vadītājiem, kas pārrauga tehnisko pusi, jābūt sasaistē ar zinātni. Tiklīdz uzņēmēji ieiet doktorantūras lauciņā, viņi labāk saprot, cik daudz laika vajag nopietniem pētījumiem. Mums šī sistēma vēl nav tik elastīga kā ASV, kur zinātniekiem ir dota iespēja nostrādāt kādu laiku pie pētījumiem un tad ieiet biznesā. Valsts to ļoti veicina. Tu vari nostrādāt biznesā divus, trīs vai desmit gadus un, ja vēlies, atgriezties atpakaļ zinātnē. Mūsu zinātniekiem faktiski zūd iespēja ieslēgt atpakaļgaitu – vai nu tu esi biznesā, vai zinātnē. Kad veidojām kompetences centra projektu, biju izbrīnīta, ka augstākās mācību iestādes un institūti arī vēlējās pieteikt savus biznesa projektus. Mēs jautājām, kādus pētījumus viņi var piedāvāt uzņēmējiem. Pretī saņēmām atbildi: – Nē, labāk jūs sakiet, kas vajadzīgs, un mēs pateiksim, vai varam veikt šādus pētījumus, vai mums ir speciālisti šādos virzienos. – Secinājām, ka tā varētu būt pozitīva prakse, lai augstskolas varētu atrast savu sadarbības partneri.

– Kā būtu labāk – vispirms izveidot pieprasījuma vai piedāvājuma sarakstu?

I. Opmane: – Ja uzņēmēji sastādītu viņus interesējošo tēmu sarakstu, mēs un tāpat arī citas KC projektā iesaistītās augstskolas varētu pietiekami operatīvi sniegt atbildi, kādos pētījumos esam kompetenti un ko varam. Zinām, kas notiek pasaulē un kādas ir aktuālās tēmas, bet, ja tagad, kamēr kompetences centru vēl nav, šī informācijas precizēšana tiek atlikta uz nenoteiktu laiku, tad pēc pusgada vai gada prioritātes un tehnoloģijas pasaulē jau būs mainījušās. Sarakstus, protams, var veidot, bet pēc gada vai pusotra tie var zaudēt aktualitāti.

L. Sparāne: – Nozares uzņēmumi grib dzirdēt prezentācijas no zinātniski pētnieciskā sektora, ko viņi piedāvā. Jebkurā no augstskolām un arī MII ir ļoti daudz pētnieku. Mēs runājam tikai ar vadību, parasti trūkst laika iedziļināties, ko īsti dara pētnieki, kuru intereses var būt atšķirīgas.

J. Bergs: – Inovācijas kultūra Latvijā pamazām attīstās. 90. gados vēl nebija starpnozaru kultūras, kad cilvēki būtu gatavi ieguldīt naudu, attīstīt ideju, radīt produktu, sadarboties. Tagad ir pietiekami daudz privātpersonu un organizāciju, kas ir akumulējuši līdzekļus, kurus var noguldīt bankā uz procentiem, pirkt nekustamo īpašumu vai ar kādu naudas daļu investēt jaunos projektos, inovācijā. Kapitāla pieejamība Latvijā katrā ziņā ir daudz lielāka nekā pirms gadiem desmit. Tomēr, no otras puses, veidojas ideju bads. Cik man iznācis runāt ar riska kapitāla fondiem, tad problēma nav tā, ka viņiem nebūtu naudas, bet tā, ka viņi Latvijā nevar atrast pietiekami labi sagatavotas idejas, perspektīvos uzņēmumus un menedžmentu. Tādu mērķi, kur risks būtu pamatots: ja iedos naudu, tad sanāks arī bizness.

– Sparānes kundze minēja piemēru, ka universitātes iesniedz projektus. Arī Sakaru Pasaule pērn rakstīja par zinātniekiem, kuri turpina zinātniskos pētījumus MII, bet paralēli izveidojuši arī komercuzņēmumu, kurā paši ievieš inovāciju. Starp citu, finansējot to ar riska kapitāla palīdzību.

L. Sparāne: – Ļoti labi! Bet tad arī vajag visu šo informāciju celt galdā un pieteikties projektos kā biznesa pārstāvjiem, nevis tikai kā universitātei vai institūtam.

J. Bergs: – Ir vēl cits aspekts. Pie pētnieciskajām organizācijām veidojas komercorganizācijas, lai radītu savus produktus, lai pārbaudītu praksē pētījumu rezultātus. Tas ir tikai normāli, tā notiek visā pasaulē. Pretrunas rodas tikai tad, ja pie šiem institūtiem veidojas biznesa organizācijas, kas izmanto valsts naudu un institūta resursus un čakarē vietējo tirgu ar komersantiem, kuriem šādu iespēju nav. Par to jau visi šūmējas un ir nikni. Ja viņi gatavotu patentus, radītu produktus un tirgotu kaut vai visai pasaulei – malači, lai viņi to dara, tā tam arī ir jānotiek. Ja viņi piedalās vietējā konkursā, tad visiem ir zobs, jo visi jau zina, ka viņi izmanto studentus, universitāšu telpas un laboratorijas, un tad dempingo cenas.

J. Grundspeņķis: – Kamēr Latvijā valdīs sistēma, ka lētākais projekts vinnē, viss tā arī būs. Īstenībā tas ir absurds. Piemēram, RTU konkursā par datortehnikas piegādi uzvarēja kāda firma, bet tās piegādāto datoru jauda ne vienmēr ir pietiekama modernam mācību procesam. Turklāt viņi nav pietiekami elastīgi, lai situāciju labotu. Tādas, lūk, ir tās zemāko cenu sekas! Protams, tas ir arī tāpēc, ka lielais kuģis RTU ir pārāk smagnējs veidojums, lai bez problēmām tiktu laukā no šīs situācijas. Sākumā konkursa prasības arī bija formulētas diezgan piesardzīgi, tur nebija skaidri norādīts, cik jaudīgus datorus mēs gribam. Tas tāpēc, lai vispār dabūtu līgumu. 

L. Sparāne: – Tiklīdz valsts institūtam vai augstskolai ir kaut kas jāievieš, viņiem ir sasaistītas rokas ar statusa nosaukumu, jo viņi nevar darīt vai iepirkt to un šito, nevar slēgt izdevīgākus līgumus utt. – visur ierobežojumi. Tāpēc arī mums bija diezgan sarežģīti vienoties un šo sadarbības projektu izveidot, jo saprotam, ka valsts institūtos un augstskolās ir daudz ierobežojumu, viņi nevar rīkoties tik elastīgi kā biznesā. Turklāt biznesā ir gluži citi tempi, tur ne sekundi nedrīkst zaudēt. Protams, arī biznesam ir jāievēro valsts iepirkuma likums, kas nav elastīgs ne attiecībā uz inovāciju, ne uz iekārtām.

- Labi, būs kompetences centri, būs projekti. Bet kā izvairīties no situācijas, ka šiem projektiem pretī var nebūt augstskolu zinātnieki un profesori tikai tāpēc, ka viņi ir apkrauti ar citiem darbiem un projektiem un viņiem vienkārši nav laika vai arī viņi ieliek šo projektu rindā, kura pienāk, piemēram, pēc trim mēnešiem, kas pasūtītājam (uzņēmumam) jau var būt par vēlu. Vai paredzēts kāds instruments, kas to varētu regulēt? Nevar aizmirst arī par 8000 speciālistu trūkumu nozarē, kas nereti liek sevi manīt. Vai katram projektam jau uzreiz būs piesaistīti konkrēti speciālisti?

L. Sparāne: – Ja kāds institūts vai augstskola būs saistīta ar kompetenču centru struktūru, tam vajadzētu būt spējīgam izpildīt nosacījumus, un darbi, kā arī to izpildītāji jāplāno jau laikus.

J. Grundspeņķis: – Tas tomēr varētu būt mazliet riskanti, jo nevar sūdzēties, ka Latvijas apstākļiem pasniedzēji (vismaz lielajās augstskolās) tagad ir slikti atalgoti. Līdz ar to naudas vilinājums vairs nav tik liels kā bija 90. gadu sākumā, zinātnieki parasti apsver visus par un pret vairākas reizes, lai izlemtu, vai piedalīties šādos projektos.

– Varbūt tas varētu būt vilinājums iesaistīties jauniem zinātniekiem, kas tikko beiguši studijas, doktorantiem ar lielām ambīcijām.

L. Sparāne: – Jārēķinās, ka ir jābūt ļoti lielai spējai ieinteresēt zinātniekus, kuru atbalsts attiecīgajā projektā uzņēmējam ir vajadzīgs.

J. Grundspeņķis: – Pašlaik jau nevar sūdzēties. Ir speciālās stipendijas jaunajiem doktoriem, kas paliek augstskolā. Viņiem ir interese, tāpēc tikai mūsu institūtā vien (tā ir tikai trešā daļa no fakultātes) ir palikuši 90 procenti, t. i., deviņi jaunie doktori no desmit, kas nesen aizstāvējās. Tas ir ļoti labs rādītājs. Nu ir sācies lūzuma posms – lielā mērā sakarā ar ES projektiem. Es gan dzirdēju, ka ministrijā apsver iespējas vairs nemaksāt jauno zinātnieku stipendiju. Tā nu gan būtu liela kļūda, citādi atkal varam nonākt bezizejā.

L. Sparāne: – Tiklīdz jaunais zinātnieks aiziet uz kādu uzņēmumu un nestrādā nevienā pētnieciskā institūtā, viņam arī ir ierobežotas iespējas pretendēt uz valsts finansējumu. Ja šis sadalījums tiktu likvidēts, tas pavērtu ceļu arī uzņēmumos strādājošiem zinātniekiem un pētniekiem, kas savulaik ir aizgājuši no institūtiem. Atceros, ka Normunds Bergs reiz teica: – Man bija vieglāk pieņemt šo zinātnieku darbā, nekā mēģināt ar institūtu vienoties, uz kādiem nosacījumiem viņš strādās pie mūsu projekta. Diemžēl tādējādi ļoti daudzi ir aizgājuši no zinātnes.

– Kāds būs KC juridiskais statuss? Vai tas būs bezpeļņas SIA, nodibinājums vai kas cits?

J. Bergs: – IT kompetenču centra projektam nolīgām juristus, sazīmējām shēmas, lai šis risinājums būtu pieņemams visiem. Vienojāmies par SIA.

V. Zeps: – plānots, ka KC ir jābūt juridiskai personai, kura ir reģistrēta LR Uzņēmumu reģistra attiecīgajā reģistrā. Tiek paredzēta iespēja, ka projekta iesniegšanas brīdī KC vēl varētu nebūt dibināts kā juridiska persona, bet to varētu nokārtot pēc pozitīva lēmuma saņemšanas no LIAA.

L. Sparāne: – Nezinu, kā citas nozares, bet mēs ļoti ilgi un mokoši spriedām un debatējām, līdz nonācām pie kopēja viedokļa, ierakstījām to nodomu protokolā un apkopojām priekšlikumus, kā varētu būt, vadoties pēc labākās prakses piemēriem.

– Vai, izstrādājot kompetences centru stratēģiju, tajā vajadzēja iekļaut arī tādas prasības, kas šķiet mulsinošas vai grūti izpildāmas?

L. Sparāne: – Projekta konkursa nolikumā ir tāds nosacījums, ka 25 procentus no projekta darba jāveic pašiem KC darbiniekiem. Tas gan varētu būt diezgan grūti realizējams, jo tur strādās nedaudz cilvēku, kuri galvenokārt vadīs, koordinēs un atbalstīs projektus, gatavos atskaites, nevis paši tos izstrādās. Visticamāk, zinātnieki nemaz nebūs KC štatu sarakstā, jo viņi strādās savā pamatdarbā. Tāpēc arī nav skaidrs, kā šādu nosacījumu varētu izpildīt. Visloģiskāk būtu šo normu labot un vismaz samazināt šo rādītāju. Protams, par to vajadzētu pārliecināt arī Ministru kabinetu, pirms pieņemti MK noteikumi.

I. Opmane: – Manuprāt, šī norma nav īsti precīzi definēta, tā kā var pārprast, ko tieši tā nozīmē. Piekrītu, ka tas ir pārāk liels procents, ja to tiešām vajadzētu īstenot KC darbiniekiem.

– Vai paredzams, ka uzņēmumu kodolu, kuri varētu iesaistīties KC projektā, veidos IT klastera biedri?

J. Bergs: – Tas, ka uzņēmumi aktivizējās saistībā ar šo KC, ir noticis, pateicoties klasterim, kurā ietilpst 16 uzņēmumu. Taču tur var piedalīties arī citi – nav nekādu ierobežojumu. Pirmā informācija bija jau pirms pusotra gada, kad sasaucām un informējām nozares uzņēmumus un augstskolas. Tā bija pirmā domu apmaiņa. Jāsaprot, ka KC pilnībā nefinansēs visus projektus, būs vajadzīgs arī līdzfinansējums (25 procenti). Daļēji tā ir valsts nauda, daļēji – privātā, tā kā privātie skatīsies ļoti rūpīgi, kā to tērēt, vai iesaistīties.

L. Sparāne: – Turklāt ir nosacījums, ka kompetences centram jābūt kam tādam, kas ir lietojams arī plašāk: jābūt vismaz trijiem uzņēmumiem, kurus interesē viena tēma. To gan uzskatu par šīs programmas mīnusu, jo nozare ir ļoti specifiska, daudziem darbības virzieni ir šauri, grūti atrast trīs uzņēmumus un apvienot to intereses.

I. Opmane: – No augstskolām projektā šobrīd iesaistījusies LU, LU MII, RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Ventspils augstskola (abos IKT nozares projektos). Matemātikas un informātikas institūta zinātniskais potenciāls šobrīd ir 144 pilnas un nepilnas slodzes zinātnieki.

 

Klusais periods?

– Kas šobrīd notiek ar kompetences centru projektu? Stratēģija izstrādāta, pirmā kārta beigusies. Vai tagad līdz gada beigām ir iestājies klusais posms?

V. Zeps: – Pērnā gada konkursu īsti nevar saukt par pirmo kārtu, tas drīzāk bija mēģinājums rosināt sadarbību, potenciālajiem pieteicējiem padomāt par KC darbības virzieniem utt. Valsts atbalsta programmas Kompetences centri konkursā varēs piedalīties arī tie, kas nepiedalījās stratēģijas izstrādes konkursā vai nesaņēma finansējumu stratēģijas izstrādei.

J. Bergs: – Iztērēts daudz laika un enerģijas, lai visu izdiskutētu un sastādītu dokumentus, bet galu galā viss atkal būs jāsāk vēlreiz, jo laiks atkal būs aiztecējis, IKT nozares prioritātes un aktualitātes mainījušās. 

V. Zeps: – Gluži tik traki nav. IKT nozare gan mazliet ir priekšā, bet ir svarīgi, lai uzņēmēji un zinātnieki jau tagad sāktu domāt par kompetences centru virzieniem. Piekrītu, ka to dokumentu, kas tagad ir izstrādāts kā KC stratēģija, pilnībā nevarēs izmantot, kad būs pieņemti MK noteikumi, bet veiktās iestrādes un uzsāktā sadarbība jebkurā gadījumā noderēs, konstruējot projekta pieteikumu. Kad MK noteikumi būs projekta stadijā, tad atkal aicināsim visus dalībnieku pārstāvjus ar ieteikumiem. MK noteikumi par kompetences centriem būs vieni visām nozarēm – visiem vienādi spēles noteikumi.

L. Sparāne: – Šādās diskusijās jāpieaicina arī Ekonomikas ministrija, jo daudz kas atkarīgs no tā, kā ministrijā saredz reālo situāciju nozarē. Uzņēmēji un zinātnieki vēlas elastīgu un veselīgu projektu.

J. Bergs: – Domāju, ka kompetences centri varēs sākt strādāt ne agrāk kā 2009. gada vasarā. Tad gan vairs nebūs tālu līdz 2013. gadam, struktūrfondu ēras beigām, bet svarīgi, lai KC turpinātu darboties arī pēc tam, kad Eiropas finansējums beigsies.

V. Zeps: – Cerams, ka KC sadarbības modelis spēs īstenot iecerētos mērķus, un tad arī valstij būtu pamats domāt par turpmākiem atbalsta mehānismiem. Kas attiecas uz starpposmu, Ekonomikas ministrija un LIAA ir domājusi par to, lai projekta dalībnieku interese nenoplaktu. Un arī jums, kas jau esat kļuvuši par kompetences centru ekspertiem, nebūs iespējas atslābt.

 

Gunta KĻAVIŅA

 

www.liaa.gov.lv