Desmitgadīgs koks ar kuplu zaru vainagu
Autors
Sakaru Pasaule ir uzmanīgi vērojusi Lattelekom
jau gadiem ilgi, bijusi visu svarīgāko uzņēmuma notikumu
aculieciniece, tāpēc droši varu teikt, ka desmit darbības
gados sasniegts neticami daudz. Daudzas uzņēmuma attīstības
prognozes ir pārpildītas, radīti tādi progresīvi
darbības virzieni, par kuriem pirms desmit gadiem neviens pat
nezināja. Un galu galā jāteic, ka, neraugoties uz daudziem
attīstību ierobežojošiem dokumentiem un
situācijām, uzņēmumam allaž izdevies panākt
augšupejošu virzību. Kā? Atcerēsimies to kopā ar Lattelekom
prezidentu Gundaru STRAUTMANI un citām vadošajām
uzņēmuma amatpersonām, kuru viedokļi atspoguļoti
dažādu gadu SP lappusēs.
- Ja uzņēmumu
salīdzinātu ar koku, tad desmit gados tāda stibiņa vien
būtu izaugusi, bet, no otras puses, Lattelekom neradās
tukšā vietā. Tam ir dziļas saknes Latvijas
komunikāciju vidē, un šis koks ir krietni lielāks. Lattelekom
tiešais priekštecis ir arī Rīgas telefona tīkls,
kura mūžs jau ir vairāk nekā 125 gadi.
G. Strautmanis: - Attīstot šo
metaforisko koka tēmu, varētu teikt, ka Lattelekom kā
koks ir iedēstīts ļoti auglīgā augsnē. Tajā
ir visi vajadzīgie komponenti: vēsturiskā pieredze, izpratne par
nozari, lieliski speciālisti un arī attīstīti pakalpojumi
katram laika posmam. Nevar teikt, ka Latvijā telekomunikācijas
bijušas pabērna lomā, gluži otrādi - mēs
vienmēr esam bijuši līderu galā. Tātad tas
nozīmē, ka Lattelekom koks ir iestādīts pareizā
vietā un pareizā laikā. Lai izaudzētu spēcīgu
koku, ir vajadzīgi profesionāli dārznieki, un arī šai
ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Manuprāt,
Lattelekom desmit gados izaudzis par ļoti dūšīgu
koku, krietni sazarojies, laidis dziļas saknes un var lepoties ar
pamatīgam kokam piemītošām īpašībām.
- Cilvēki bieži teic, ka
dzīvo kā pa viļņiem: brīžiem pašā
galotnē, brīžiem - lejā. Turpretī spēcīga un
progresīva uzņēmuma pazīme ir nepārtraukta
attīstība. Vai, jūsuprāt, Lattelekom virzību
nekas nav bremzējis, vai attīstības līkne vienmēr
bijusi augšupejoša? Protams, ja ņem vērā, ka attīstība
nenozīmē tikai lielāku peļņu, - progress
mērāms arī ar lieliem projektiem, investīcijām utt.
G. Strautmanis: - Tie cilvēki, kas saprot
dzīves dinamiku, vismaz psiholoģiski vienmēr ir
virzībā uz augšu. Es domāju, ka tas pilnībā ir
attiecināms arī uz Lattelekom. Šajos desmit gados Lattelekom
nav bijis neviena krituma vai krīzes perioda. Lai gan
uzņēmumā sešas reizes mainījušies
izpilddirektori, tas nav traucējis noturēt pozitīvu dinamiku. Lattelekom
nav skārušas krīzes, - pat tajos brīžos, kad
ekonomiskajā un likumdošanas vidē tās ir bijušas.
- Ja jums būtu
jāzīmē uzņēmuma attīstības diagramma, vai
tur būtu arī tādi posmi, kad kāds no darbības
rādītājiem kādu laiku stāvējis uz vietas?
G. Strautmanis: - Tas atkarīgs no tā,
kādu rādītāju izvēlas - apgrozījumu,
peļņu vai kapitālieguldījumus. Tomēr, manuprāt,
pats svarīgākais ir uzņēmuma kopējā virzība,
uzņēmuma komerciālā vai ekonomiskā kvalitāte. Ja ņem
atsevišķus elementus, brīžiem kāds no tiem
tiešām ir stāvējis uz vietas vai pat pazeminājies -
kā jau katrā dzīvā organismā. Bet kopaina vienmēr
ir bijusi ar plus zīmi, lai gan situācija likumdošanas vidē
pēc tirgus liberalizācijas ir krasi un radikāli
mainījusies. Man ir īpašs gandarījums par to, ka tieši
pašā pirmajā konkurences gadā Lattelekom ir guvis
lielāko tīro peļņu uzņēmuma vēsturē.
- Manuprāt,
uzņēmuma 10 gadu vēsturi varētu nosacīti sadalīt
vairākos attīstības posmos, kuru virzību nosaka kāds
centrālais elements - notikums, personība,
vairākkārtēja īpašnieku maiņa,
arbitrāžas process, liberalizācija u. c. Turklāt
uzņēmuma darbību allaž ietekmējuši arī Jumta
līguma nosacījumi - brīžiem stimulējoši,
brīžiem - bremzējoši.
G. Strautmanis: - Runājot par Jumta
līgumu, varētu minēt dažas pamattēzes. Pirmā -
lai arī kā šo Jumta līgumu vērtētu, galvenais ir
rezultāts. Un tas, bez šaubām, ir pozitīvs - ne tikai no
uzņēmējdarbības, bet arī no valstiskā
viedokļa. Otrā - ir jāapzinās, ka 1993. gadā
tādā nozarē kā telekomunikācija un IT jebkuri
mēģinājumi iestrādāt Jumta līguma pielikumos
konkrētus ciparus nevarēja būt izcili precīzi (raugoties no
šābrīža viedokļa), neskatoties uz to, ka tos
definēja nozares speciālisti un neatkarīgi konsultanti no
Rietumiem. Toreizējās prognozes parāda viņu izpratni par
iespējamo nozares attīstību Latvijā. Trešā -
būtu bijis daudz mazāk problēmu ar Jumta līgumu, ja
uzņēmuma īpašnieki un arī Direktoru padome būtu
konsekventi mēģinājusi izmantot tos mehānismus, kuri ir
noteikti Jumta līgumā, proti, ierosināt labojumus par tām
Jumta līguma sadaļām, kuras ir acīmredzami neatbilstošas
laika garam vai kaut kādu iemeslu dēļ nav izpildāmas.
Domāju, ka šo mehānismu vajadzēja vairāk un
nopietnāk izmantot. Tiesa, tas nebija vienkārši, jo labojumu
juridiskā shēma bija ļoti sarežģīta un bieži
vien, lai kādu labojumu izdarītu, tie bija jāsaskaņo ar
ļoti daudzām instancēm. Turklāt arī valdības
diezgan bieži mainījās. Domāju, ka daļēji
tieši tas, ka netika izdarīti pietiekami labojumi Jumta
līgumā, galu galā arī noveda īpašniekus līdz
tiesvedībai. Tomēr arī tad, kad sākās tiesvedība,
visu vēl varēja vērst par labu, jo tolaik ne tikai Lattelekom,
bet arī Sonera kontrolpakete piederēja valstij. Par lietas
pozitīvu virzību varēja vienoties visaugstākajā abu
valstu institūciju līmenī, jo pirms tam triju gadu laikā
īpašnieku darba grupa neko nevarēja atrisināt.
Manuprāt, kopumā Jumta
līgums nav slikts, jo joprojām varam strādāt, pamatojoties
uz to. Tajā ir daudz elementu, kuriem ir stabilizējoša
nozīme. Piemēram, neviens no dalībniekiem nevar uzsākt
diskriminējošas vai tikai vienai pusei izdevīgas darbības.
Tas nozīmē, ka uzņēmumam būtiskus lēmumus nevar
panākt tikai ar vienkāršu balsošanas mehānismu.
- Cik ilgi Jumta līgums
vēl būs spēkā?
G. Strautmanis: - Tas ir beztermiņa - līdz
brīdim, kamēr tā vietā stājas cits dokuments.
- Savulaik Gevins Džefrijs*
teica, ka Jumta līgumā punkti izstrādāti pārāk
sīki, pārāk daudz detaļu. Ja tas tā nebūtu,
būtu vieglāk izpildīt šīs prasības,
nenonākot pretrunās.
G. Strautmanis: - Tā ir pilnīga
taisnība, taču tas gan neattiecas uz pašu Jumta līgumu, bet
uz tā pielikumiem. Tas gluži vienkārši notika
galvenokārt tādēļ, ka tā bija Latvijas puses
prasība, jo mēs visi tolaik vēl bijām
sociālistiskās domāšanas varā un gribējām
redzēt konkrētus ciparus (tā, kā bijām
pieraduši), neparedzot nekādus elastības elementus. Var
piekrist, ka tas, no vienas puses, bija bremzējošs, bet, no otras
puses - disciplinējošs faktors, īpaši sākuma
posmā, kad situācija nozarē ar šo skaitļu
palīdzību bija pietiekami precīzi definēta. Tomēr
jāatzīst, ka šādi skaitļi nevarēja pietiekami precīzi
darboties jau pēc pieciem gadiem, nemaz jau nerunājot par vēl
garāku laika posmu.
- Arī visi seši Lattelekom
izpilddirektori ir ietekmējuši uzņēmuma virzību un
stratēģiju: viens ir gribējis centralizēt, otrs -
decentralizēt struktūru, viens ir licis lielāku akcentu uz
jaunajām tehnoloģijām, cits - uz klientu apkalpošanu.
Tomēr mērķis visiem ir bijis viens - stiprināt
uzņēmumu un dot tā attīstībai pozitīvu
virzību.
G. Strautmanis: - Tas vienmēr bijis
atkarīgs no tā, kādā uzņēmējdarbības
elementā katrs no izpilddirektoriem ir juties viskompetentākais.
Jebkurš izpilddirektors ir tikai cilvēks, kurš cenšas
stimulēt to, ko viņš vislabāk pārzina, citās
lietās paļaujoties uz kolēģu kompetenci un atbalstu.
Laimīgā kārtā visas vadošo darbinieku
kombinācijas ir bijušas sekmīgas, un katrs no ārvalstu
ekspertiem ir devis ko pozitīvu.
- Tomēr Lattelekom galvenais
mērķis vienmēr ir bijis viens - modernizācija. Šai
sakarā gribu atgādināt, ko 2002. gada sākumā
intervijā SP teica Lēna Suhonena**: - Lielākās raizes
saistītas ar pašiem pēdējiem 70-75 tūkstošiem
līniju, kas būs jāierīko modernizācijas beigās,
jo tie būs visgrūtāk sasniedzamie lauku abonenti, kur
acīmredzot būs vajadzīgas citas tehnoloģijas, radiosakari
utt.
G. Strautmanis: - Projekta sākumā un
varbūt arī vēl projekta vidū ar modernizāciju visi
saprata pilnu tīkla ciparizāciju. Tagad modernizācijas
jēdziens ir kļuvis daudz ietilpīgāks, - tas ietver
tādas lietas, kas Jumta līgumā pat netika minētas, to
skaitā viss, kas saistīts ar internetu, simtiem jaunu pakalpojumu,
par kuriem tolaik neviens pat nenojauta. Jautājums par ciparizāciju
joprojām ir aktuāls tiem, kuri turpina izmantot analogās
sistēmas pakalpojumus, jo viņiem nav pieejams viss moderno
pakalpojumu klāsts. Lai Lattelekom varētu sekot nozares
attīstības tendencēm tā, kā to diktē
situācija pasaulē, nevarējām koncentrēties tikai uz
ciparizāciju, atstājot visu pārējo (modernās
tehnoloģijas, pakalpojumus) novārtā. Vēl jo
vairāk tāpēc, ka šo pēdējo 10 procentu
ciparizācija ir ārkārtīgi dārga un turklāt
uzņēmumam nes tikai zaudējumus. Tomēr jāatceras, ka
Jumta līgumā tīkla pilnīga modernizācija bija
ierakstīta kā beznosacījumu saistība, tātad tā
jāizpilda par katru cenu un jebkuros apstākļos. Manuprāt,
šo saistību varēja diferencēt ar attiecīgu Jumta
līguma labojumu, bet tā kā tas netika izdarīts un
līgums joprojām ir spēkā, tad šī saistība
modernizēt visu Latvijas tīklu joprojām ir spēkā.
No otras puses, neciparizētie
10 procenti nav jāuztver dramatiski un tie nekādi nekavē
uzņēmuma attīstību. Visas Lattelekom tīkla
maģistrāles un rajonu centri ir ciparizēti, un šobrīd
mūsu rīcībā ir pietiekami finanšu un
intelektuālie resursi, lai darbu turpinātu. Ja valsts definēs
kādu vietu, kur steidzami jāpiegādā moderni pakalpojumi
tāpēc, ka tas ir ekonomiski nepieciešams (piemēram,
sāk attīstīties kāds nomaļš reģions),
mēs to varam ļoti ātri un operatīvi izdarīt. Tāda
šobrīd ir mūsu pieeja. Nedomāju, ka Latvijas valsts kā
Lattelekom otra īpašniece būtu ieinteresēta
tādās investīcijās, kur nauda tiek ierakta zemē un
kapitālieguldījums nedod atdevi. Situācija ir tik radikāli
mainījusies, ka tagad daudz svarīgāks ir uzņēmuma
potenciāls un spējas piegādāt pakalpojumus tur, kur tas ir
nepieciešams.
1996. gadā Gevins
Džefrijs teica: - Tīkla modernizācijai nepieciešami
aptuveni 10 gadi. Bet ar to viss nebeigsies. Tai jāturpinās
nepārtraukti. Nākamajos gados mēs turpināsim
reinvestēt līdzekļus tīklā, kas jau ir
daļēji modernizēts.
G. Strautmanis: - Tas tikai apstiprina to, ko jau
teicu. Modernizācija kā jēdziens ir kļuvis daudz
ietilpīgāks, tas neietver tikai ciparizāciju. Drīz vien
nonāksim pie stadijas, ka tās ciparu centrāles, kuras ir
uzstādītas projekta sākumā, arī būs
jāmodernizē.
Džons Stīls*** 1996.
gada decembrī ir teicis: - Reiz, protams, pienāks laiks, kad arī
ciparu centrāles sāks nolietoties, bet to mūžs ir ļoti
ilgs. Tās atšķirībā no analogajām centrālēm
ir ārkārtīgi elastīgas: tehniskais nodrošinājums
paliek sākotnējais, bet programmatūra tiek regulāri
atjaunota. Lai paaugstinātu pirmās Alcatel S-12 standartu
līdz jaunāko centrāļu līmenim, tās
programmatūra divos gados jau vairākkārt mainīta.
G. Strautmanis: - Centrāļu
programmatūras atjaunošana ir pati par sevi saprotama,
bet es te domāju arī dzelžus. Pašas centrāles.
- Nedaudz par tagadni.
Pirmajā liberalizācijas gadā mazliet sarukusi Lattelekom tirgus
daļa fiksēto balss pakalpojumu tirgū, samazinājusies
arī uzņēmuma daļa nomāto līniju tirgū, bet
starpsavienojumu tirgū Lattelekom nav būtiskas ietekmes.
Kā jūs komentētu šīs tendences?
G. Strautmanis: - Laimīgā kārtā
pirmajā liberalizācijas gadā viss ir noticis tā, kā
tam normāli jānotiek civilizētā tirgus laukumā. Tas
norāda, ka tā likumdošana, kura, liberalizācijai
sākoties, bija sagatavota, bija pieņemama - tirgus varēja
strādāt. Galvenie Lattelekom konkurenti šobrīd ir
nevis jaunie fiksētā tīkla, bet gan mobilie operatori, jo
daļa mūsu klientu atsakās no fiksētā tīkla
pakalpojumiem.
Rietumeiropas tirgos jaunam
operatoram ir grūti cerēt uz klientu bāzes piesaisti, jo ir
attīstīts gan mobilais, gan fiksētais tirgus. Sakarā ar
mobilo konkurenci fiksēto telefonu blīvums no mums pilnīgi neatkarīgu
apstākļu dēļ ir apstājies aptuveni uz 30 procentu
robežas. Rietumeiropā turpretī mobilā ekspansija sasniedza
maksimumu tad, kad tur fiksētajā tīklā līniju
blīvums bija vidēji ap 50, bet dažās valstīs - pat 80
un 90 procenti. Latvijā ir pilnīgi cita situācija. Tāpēc
cerība, ka jaunienācēji Latvijas tirgū varēs
grābt klientus maisiem, ir pilnīgi nepamatota tieši šo
objektīvo iemeslu dēļ. Ja nu vienīgi parādītos
kāds operators, kas visus pakalpojumus piedāvātu par pliku paldies.
- Nav šaubu, ka, neraugoties
uz mobilo sakaru straujo ekspansiju, fiksētais tīkls un fiksētie
pakalpojumi būs vajadzīgi vienmēr. Protams,
piedāvājumam jābūt konkurētspējīgam un
pēc iespējas plašākam. Tāpēc arī Lattelekom
pievērš aizvien lielāku uzmanību datu un IT pakalpojumiem.
G. Strautmanis: - Jā, tas ir pilnīgi
loģiski. To apstiprina arī 2002. gada Eiropas Savienības
direktīvas, kuras akcentē platjoslas pakalpojumu attīstību.
Protams, šādu pakalpojumu piekļuvei visefektīvāk
izmantojams fiksētais tīkls.
- Vai var teikt, ka
ieņēmumiem no datu pakalpojumu jau šobrīd ir tendence
pārsniegt ienākumus no fiksētajiem balss pakalpojumiem?
G. Strautmanis: - Drīzāk varētu
teikt, ka tā ieņēmumu daļa, kas nāk no
fiksētajiem balss pakalpojumiem, stāv uz vietas vai pat krītas,
bet tā daļa, kas nāk no datu pakalpojumiem, ievērojami aug
(rēķinot procentos).
- Labi atceros, kā
savulaik ieviesāt ISDN un nedaudz vēlāk arī DSL
pakalpojumus - tas bija necerēti liels bums, Lattelekom
speciālisti strādāja slapjām mugurām, lai
izpildītu visus pasūtījumus. Aktīvā biznesā
neiztikt bez platjoslas datu pakalpojumiem. Šķiet, ar tik plašu
pakalpojumu spektru neviens uzņēmums Latvijā nevar sacensties ar
Lattelekom.
G. Strautmanis: - Es jums atklāšu
kādu zīmīgu, pat šokējošu ciparu: mūsu
uzņēmuma portfelī ir aptuveni 8 000 pakalpojumu, kuri jau
funkcionē. Iedomājieties, cik milzīga fiziskā un
intelektuālā slodze ir jāiztur mūsu norēķinu
sistēmai!
- Jā, šis cipars
tiešām ir pārsteidzoši liels. Tomēr liela loma
pakalpojumu spektra paplašināšanā ir tādām
īpaši veiksmīgām Lattelekom preču
zīmēm kā Apollo, Kontaktu centrs 118, Verdi.
G. Strautmanis: - Verdi tiešām ir ļoti
veiksmīgs projekts, kas izceļas ar nopietnu saturu. Verdi komanda
to pierādīja, gan strādājot Latvijas tirgū, gan
ārpus tā. Bija mēģinājums izdalīt šo
zīmolu (brand) atsevišķā juridiskā
vienībā, bet dažādu iemeslu dēļ to
nevarējām izdarīt. Tad bija jāizlemj, kādi Verdi
pakalpojumi ir Lattelekom pamatbizness, kādi - nav. Verdi preču
zīmes nosaukums (tas ir pietiekami populārs) un IT bāze ir
saglabājusies, tikai nedaudz mainījušies akcenti - uz kompleksu
IT pakalpojumu piegādāšanu.
- Visi šie 10 gadi ir
bijuši ļoti raibi un interesanti. Daudz ir tāda, kas darīts
pirmo reizi - ne tikai Lattelekom, bet arī Latvijas
telekomunikāciju nozarē. Pirmais optiskais jūras kabelis,
pirmais maģistrālais ciparu tīkls ar SDH rezervēšanas
tehnoloģiju, pirmo reizi optiskā kabeļa ierīkošanai
izmantotas augstsprieguma līnijas, pirmo reizi starptautisko sakaru
nodrošināšanai tiek izmantoti pieslēgumi rietumvalstīs
utt. Kāda ir sajūta, raugoties uz šo neticami lielo darbu
pūru?
G. Strautmanis:- Varu tikai teikt savā un Lattelekom
darbinieku vārdā, ka mēs varam justies lepni par padarīto.
Gunta KĻAVIŅA
Sakaru Pasaule ir uzmanīgi vērojusi Lattelekom jau gadiem ilgi, bijusi visu svarīgāko uzņēmuma notikumu aculieciniece, tāpēc droši varu teikt, ka desmit darbības gados sasniegts neticami daudz. Daudzas uzņēmuma attīstības prognozes ir pārpildītas, radīti tādi progresīvi darbības virzieni, par kuriem pirms desmit gadiem neviens pat nezināja. Un galu galā jāteic, ka, neraugoties uz daudziem attīstību ierobežojošiem dokumentiem un situācijām, uzņēmumam allaž izdevies panākt augšupejošu virzību. Kā? Atcerēsimies to kopā ar Lattelekom prezidentu Gundaru STRAUTMANI un citām vadošajām uzņēmuma amatpersonām, kuru viedokļi atspoguļoti dažādu gadu SP lappusēs.
- Ja uzņēmumu salīdzinātu ar koku, tad desmit gados tāda stibiņa vien būtu izaugusi, bet, no otras puses, Lattelekom neradās tukšā vietā. Tam ir dziļas saknes Latvijas komunikāciju vidē, un šis koks ir krietni lielāks. Lattelekom tiešais priekštecis ir arī Rīgas telefona tīkls, kura mūžs jau ir vairāk nekā 125 gadi.
G. Strautmanis: - Attīstot šo metaforisko koka tēmu, varētu teikt, ka Lattelekom kā koks ir iedēstīts ļoti auglīgā augsnē. Tajā ir visi vajadzīgie komponenti: vēsturiskā pieredze, izpratne par nozari, lieliski speciālisti un arī attīstīti pakalpojumi katram laika posmam. Nevar teikt, ka Latvijā telekomunikācijas bijušas pabērna lomā, gluži otrādi - mēs vienmēr esam bijuši līderu galā. Tātad tas nozīmē, ka Lattelekom koks ir iestādīts pareizā vietā un pareizā laikā. Lai izaudzētu spēcīgu koku, ir vajadzīgi profesionāli dārznieki, un arī šai ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Manuprāt, Lattelekom desmit gados izaudzis par ļoti dūšīgu koku, krietni sazarojies, laidis dziļas saknes un var lepoties ar pamatīgam kokam piemītošām īpašībām.
- Cilvēki bieži teic, ka dzīvo kā pa viļņiem: brīžiem pašā galotnē, brīžiem - lejā. Turpretī spēcīga un progresīva uzņēmuma pazīme ir nepārtraukta attīstība. Vai, jūsuprāt, Lattelekom virzību nekas nav bremzējis, vai attīstības līkne vienmēr bijusi augšupejoša? Protams, ja ņem vērā, ka attīstība nenozīmē tikai lielāku peļņu, - progress mērāms arī ar lieliem projektiem, investīcijām utt.
G. Strautmanis: - Tie cilvēki, kas saprot dzīves dinamiku, vismaz psiholoģiski vienmēr ir virzībā uz augšu. Es domāju, ka tas pilnībā ir attiecināms arī uz Lattelekom. Šajos desmit gados Lattelekom nav bijis neviena krituma vai krīzes perioda. Lai gan uzņēmumā sešas reizes mainījušies izpilddirektori, tas nav traucējis noturēt pozitīvu dinamiku. Lattelekom nav skārušas krīzes, - pat tajos brīžos, kad ekonomiskajā un likumdošanas vidē tās ir bijušas.
- Ja jums būtu jāzīmē uzņēmuma attīstības diagramma, vai tur būtu arī tādi posmi, kad kāds no darbības rādītājiem kādu laiku stāvējis uz vietas?
G. Strautmanis: - Tas atkarīgs no tā, kādu rādītāju izvēlas - apgrozījumu, peļņu vai kapitālieguldījumus. Tomēr, manuprāt, pats svarīgākais ir uzņēmuma kopējā virzība, uzņēmuma komerciālā vai ekonomiskā kvalitāte. Ja ņem atsevišķus elementus, brīžiem kāds no tiem tiešām ir stāvējis uz vietas vai pat pazeminājies - kā jau katrā dzīvā organismā. Bet kopaina vienmēr ir bijusi ar plus zīmi, lai gan situācija likumdošanas vidē pēc tirgus liberalizācijas ir krasi un radikāli mainījusies. Man ir īpašs gandarījums par to, ka tieši pašā pirmajā konkurences gadā Lattelekom ir guvis lielāko tīro peļņu uzņēmuma vēsturē.
- Manuprāt, uzņēmuma 10 gadu vēsturi varētu nosacīti sadalīt vairākos attīstības posmos, kuru virzību nosaka kāds centrālais elements - notikums, personība, vairākkārtēja īpašnieku maiņa, arbitrāžas process, liberalizācija u. c. Turklāt uzņēmuma darbību allaž ietekmējuši arī Jumta līguma nosacījumi - brīžiem stimulējoši, brīžiem - bremzējoši.
G. Strautmanis: - Runājot par Jumta līgumu, varētu minēt dažas pamattēzes. Pirmā - lai arī kā šo Jumta līgumu vērtētu, galvenais ir rezultāts. Un tas, bez šaubām, ir pozitīvs - ne tikai no uzņēmējdarbības, bet arī no valstiskā viedokļa. Otrā - ir jāapzinās, ka 1993. gadā tādā nozarē kā telekomunikācija un IT jebkuri mēģinājumi iestrādāt Jumta līguma pielikumos konkrētus ciparus nevarēja būt izcili precīzi (raugoties no šābrīža viedokļa), neskatoties uz to, ka tos definēja nozares speciālisti un neatkarīgi konsultanti no Rietumiem. Toreizējās prognozes parāda viņu izpratni par iespējamo nozares attīstību Latvijā. Trešā - būtu bijis daudz mazāk problēmu ar Jumta līgumu, ja uzņēmuma īpašnieki un arī Direktoru padome būtu konsekventi mēģinājusi izmantot tos mehānismus, kuri ir noteikti Jumta līgumā, proti, ierosināt labojumus par tām Jumta līguma sadaļām, kuras ir acīmredzami neatbilstošas laika garam vai kaut kādu iemeslu dēļ nav izpildāmas. Domāju, ka šo mehānismu vajadzēja vairāk un nopietnāk izmantot. Tiesa, tas nebija vienkārši, jo labojumu juridiskā shēma bija ļoti sarežģīta un bieži vien, lai kādu labojumu izdarītu, tie bija jāsaskaņo ar ļoti daudzām instancēm. Turklāt arī valdības diezgan bieži mainījās. Domāju, ka daļēji tieši tas, ka netika izdarīti pietiekami labojumi Jumta līgumā, galu galā arī noveda īpašniekus līdz tiesvedībai. Tomēr arī tad, kad sākās tiesvedība, visu vēl varēja vērst par labu, jo tolaik ne tikai Lattelekom, bet arī Sonera kontrolpakete piederēja valstij. Par lietas pozitīvu virzību varēja vienoties visaugstākajā abu valstu institūciju līmenī, jo pirms tam triju gadu laikā īpašnieku darba grupa neko nevarēja atrisināt.
Manuprāt, kopumā Jumta līgums nav slikts, jo joprojām varam strādāt, pamatojoties uz to. Tajā ir daudz elementu, kuriem ir stabilizējoša nozīme. Piemēram, neviens no dalībniekiem nevar uzsākt diskriminējošas vai tikai vienai pusei izdevīgas darbības. Tas nozīmē, ka uzņēmumam būtiskus lēmumus nevar panākt tikai ar vienkāršu balsošanas mehānismu.
- Cik ilgi Jumta līgums vēl būs spēkā?
G. Strautmanis: - Tas ir beztermiņa - līdz brīdim, kamēr tā vietā stājas cits dokuments.
- Savulaik Gevins Džefrijs* teica, ka Jumta līgumā punkti izstrādāti pārāk sīki, pārāk daudz detaļu. Ja tas tā nebūtu, būtu vieglāk izpildīt šīs prasības, nenonākot pretrunās.
G. Strautmanis: - Tā ir pilnīga taisnība, taču tas gan neattiecas uz pašu Jumta līgumu, bet uz tā pielikumiem. Tas gluži vienkārši notika galvenokārt tādēļ, ka tā bija Latvijas puses prasība, jo mēs visi tolaik vēl bijām sociālistiskās domāšanas varā un gribējām redzēt konkrētus ciparus (tā, kā bijām pieraduši), neparedzot nekādus elastības elementus. Var piekrist, ka tas, no vienas puses, bija bremzējošs, bet, no otras puses - disciplinējošs faktors, īpaši sākuma posmā, kad situācija nozarē ar šo skaitļu palīdzību bija pietiekami precīzi definēta. Tomēr jāatzīst, ka šādi skaitļi nevarēja pietiekami precīzi darboties jau pēc pieciem gadiem, nemaz jau nerunājot par vēl garāku laika posmu.
- Arī visi seši Lattelekom izpilddirektori ir ietekmējuši uzņēmuma virzību un stratēģiju: viens ir gribējis centralizēt, otrs - decentralizēt struktūru, viens ir licis lielāku akcentu uz jaunajām tehnoloģijām, cits - uz klientu apkalpošanu. Tomēr mērķis visiem ir bijis viens - stiprināt uzņēmumu un dot tā attīstībai pozitīvu virzību.
G. Strautmanis: - Tas vienmēr bijis atkarīgs no tā, kādā uzņēmējdarbības elementā katrs no izpilddirektoriem ir juties viskompetentākais. Jebkurš izpilddirektors ir tikai cilvēks, kurš cenšas stimulēt to, ko viņš vislabāk pārzina, citās lietās paļaujoties uz kolēģu kompetenci un atbalstu. Laimīgā kārtā visas vadošo darbinieku kombinācijas ir bijušas sekmīgas, un katrs no ārvalstu ekspertiem ir devis ko pozitīvu.
- Tomēr Lattelekom galvenais mērķis vienmēr ir bijis viens - modernizācija. Šai sakarā gribu atgādināt, ko 2002. gada sākumā intervijā SP teica Lēna Suhonena**: - Lielākās raizes saistītas ar pašiem pēdējiem 70-75 tūkstošiem līniju, kas būs jāierīko modernizācijas beigās, jo tie būs visgrūtāk sasniedzamie lauku abonenti, kur acīmredzot būs vajadzīgas citas tehnoloģijas, radiosakari utt.
G. Strautmanis: - Projekta sākumā un varbūt arī vēl projekta vidū ar modernizāciju visi saprata pilnu tīkla ciparizāciju. Tagad modernizācijas jēdziens ir kļuvis daudz ietilpīgāks, - tas ietver tādas lietas, kas Jumta līgumā pat netika minētas, to skaitā viss, kas saistīts ar internetu, simtiem jaunu pakalpojumu, par kuriem tolaik neviens pat nenojauta. Jautājums par ciparizāciju joprojām ir aktuāls tiem, kuri turpina izmantot analogās sistēmas pakalpojumus, jo viņiem nav pieejams viss moderno pakalpojumu klāsts. Lai Lattelekom varētu sekot nozares attīstības tendencēm tā, kā to diktē situācija pasaulē, nevarējām koncentrēties tikai uz ciparizāciju, atstājot visu pārējo (modernās tehnoloģijas, pakalpojumus) novārtā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šo pēdējo 10 procentu ciparizācija ir ārkārtīgi dārga un turklāt uzņēmumam nes tikai zaudējumus. Tomēr jāatceras, ka Jumta līgumā tīkla pilnīga modernizācija bija ierakstīta kā beznosacījumu saistība, tātad tā jāizpilda par katru cenu un jebkuros apstākļos. Manuprāt, šo saistību varēja diferencēt ar attiecīgu Jumta līguma labojumu, bet tā kā tas netika izdarīts un līgums joprojām ir spēkā, tad šī saistība modernizēt visu Latvijas tīklu joprojām ir spēkā.
No otras puses, neciparizētie 10 procenti nav jāuztver dramatiski un tie nekādi nekavē uzņēmuma attīstību. Visas Lattelekom tīkla maģistrāles un rajonu centri ir ciparizēti, un šobrīd mūsu rīcībā ir pietiekami finanšu un intelektuālie resursi, lai darbu turpinātu. Ja valsts definēs kādu vietu, kur steidzami jāpiegādā moderni pakalpojumi tāpēc, ka tas ir ekonomiski nepieciešams (piemēram, sāk attīstīties kāds nomaļš reģions), mēs to varam ļoti ātri un operatīvi izdarīt. Tāda šobrīd ir mūsu pieeja. Nedomāju, ka Latvijas valsts kā Lattelekom otra īpašniece būtu ieinteresēta tādās investīcijās, kur nauda tiek ierakta zemē un kapitālieguldījums nedod atdevi. Situācija ir tik radikāli mainījusies, ka tagad daudz svarīgāks ir uzņēmuma potenciāls un spējas piegādāt pakalpojumus tur, kur tas ir nepieciešams.
1996. gadā Gevins Džefrijs teica: - Tīkla modernizācijai nepieciešami aptuveni 10 gadi. Bet ar to viss nebeigsies. Tai jāturpinās nepārtraukti. Nākamajos gados mēs turpināsim reinvestēt līdzekļus tīklā, kas jau ir daļēji modernizēts.
G. Strautmanis: - Tas tikai apstiprina to, ko jau teicu. Modernizācija kā jēdziens ir kļuvis daudz ietilpīgāks, tas neietver tikai ciparizāciju. Drīz vien nonāksim pie stadijas, ka tās ciparu centrāles, kuras ir uzstādītas projekta sākumā, arī būs jāmodernizē.
Džons Stīls*** 1996. gada decembrī ir teicis: - Reiz, protams, pienāks laiks, kad arī ciparu centrāles sāks nolietoties, bet to mūžs ir ļoti ilgs. Tās atšķirībā no analogajām centrālēm ir ārkārtīgi elastīgas: tehniskais nodrošinājums paliek sākotnējais, bet programmatūra tiek regulāri atjaunota. Lai paaugstinātu pirmās Alcatel S-12 standartu līdz jaunāko centrāļu līmenim, tās programmatūra divos gados jau vairākkārt mainīta.
G. Strautmanis: - Centrāļu programmatūras atjaunošana ir pati par sevi saprotama, bet es te domāju arī dzelžus. Pašas centrāles.
- Nedaudz par tagadni. Pirmajā liberalizācijas gadā mazliet sarukusi Lattelekom tirgus daļa fiksēto balss pakalpojumu tirgū, samazinājusies arī uzņēmuma daļa nomāto līniju tirgū, bet starpsavienojumu tirgū Lattelekom nav būtiskas ietekmes. Kā jūs komentētu šīs tendences?
G. Strautmanis: - Laimīgā kārtā pirmajā liberalizācijas gadā viss ir noticis tā, kā tam normāli jānotiek civilizētā tirgus laukumā. Tas norāda, ka tā likumdošana, kura, liberalizācijai sākoties, bija sagatavota, bija pieņemama - tirgus varēja strādāt. Galvenie Lattelekom konkurenti šobrīd ir nevis jaunie fiksētā tīkla, bet gan mobilie operatori, jo daļa mūsu klientu atsakās no fiksētā tīkla pakalpojumiem.
Rietumeiropas tirgos jaunam operatoram ir grūti cerēt uz klientu bāzes piesaisti, jo ir attīstīts gan mobilais, gan fiksētais tirgus. Sakarā ar mobilo konkurenci fiksēto telefonu blīvums no mums pilnīgi neatkarīgu apstākļu dēļ ir apstājies aptuveni uz 30 procentu robežas. Rietumeiropā turpretī mobilā ekspansija sasniedza maksimumu tad, kad tur fiksētajā tīklā līniju blīvums bija vidēji ap 50, bet dažās valstīs - pat 80 un 90 procenti. Latvijā ir pilnīgi cita situācija. Tāpēc cerība, ka jaunienācēji Latvijas tirgū varēs grābt klientus maisiem, ir pilnīgi nepamatota tieši šo objektīvo iemeslu dēļ. Ja nu vienīgi parādītos kāds operators, kas visus pakalpojumus piedāvātu par pliku paldies.
- Nav šaubu, ka, neraugoties uz mobilo sakaru straujo ekspansiju, fiksētais tīkls un fiksētie pakalpojumi būs vajadzīgi vienmēr. Protams, piedāvājumam jābūt konkurētspējīgam un pēc iespējas plašākam. Tāpēc arī Lattelekom pievērš aizvien lielāku uzmanību datu un IT pakalpojumiem.
G. Strautmanis: - Jā, tas ir pilnīgi loģiski. To apstiprina arī 2002. gada Eiropas Savienības direktīvas, kuras akcentē platjoslas pakalpojumu attīstību. Protams, šādu pakalpojumu piekļuvei visefektīvāk izmantojams fiksētais tīkls.
- Vai var teikt, ka ieņēmumiem no datu pakalpojumu jau šobrīd ir tendence pārsniegt ienākumus no fiksētajiem balss pakalpojumiem?
G. Strautmanis: - Drīzāk varētu teikt, ka tā ieņēmumu daļa, kas nāk no fiksētajiem balss pakalpojumiem, stāv uz vietas vai pat krītas, bet tā daļa, kas nāk no datu pakalpojumiem, ievērojami aug (rēķinot procentos).
- Labi atceros, kā savulaik ieviesāt ISDN un nedaudz vēlāk arī DSL pakalpojumus - tas bija necerēti liels bums, Lattelekom speciālisti strādāja slapjām mugurām, lai izpildītu visus pasūtījumus. Aktīvā biznesā neiztikt bez platjoslas datu pakalpojumiem. Šķiet, ar tik plašu pakalpojumu spektru neviens uzņēmums Latvijā nevar sacensties ar Lattelekom.
G. Strautmanis: - Es jums atklāšu kādu zīmīgu, pat šokējošu ciparu: mūsu uzņēmuma portfelī ir aptuveni 8 000 pakalpojumu, kuri jau funkcionē. Iedomājieties, cik milzīga fiziskā un intelektuālā slodze ir jāiztur mūsu norēķinu sistēmai!
- Jā, šis cipars tiešām ir pārsteidzoši liels. Tomēr liela loma pakalpojumu spektra paplašināšanā ir tādām īpaši veiksmīgām Lattelekom preču zīmēm kā Apollo, Kontaktu centrs 118, Verdi.
G. Strautmanis: - Verdi tiešām ir ļoti veiksmīgs projekts, kas izceļas ar nopietnu saturu. Verdi komanda to pierādīja, gan strādājot Latvijas tirgū, gan ārpus tā. Bija mēģinājums izdalīt šo zīmolu (brand) atsevišķā juridiskā vienībā, bet dažādu iemeslu dēļ to nevarējām izdarīt. Tad bija jāizlemj, kādi Verdi pakalpojumi ir Lattelekom pamatbizness, kādi - nav. Verdi preču zīmes nosaukums (tas ir pietiekami populārs) un IT bāze ir saglabājusies, tikai nedaudz mainījušies akcenti - uz kompleksu IT pakalpojumu piegādāšanu.
- Visi šie 10 gadi ir bijuši ļoti raibi un interesanti. Daudz ir tāda, kas darīts pirmo reizi - ne tikai Lattelekom, bet arī Latvijas telekomunikāciju nozarē. Pirmais optiskais jūras kabelis, pirmais maģistrālais ciparu tīkls ar SDH rezervēšanas tehnoloģiju, pirmo reizi optiskā kabeļa ierīkošanai izmantotas augstsprieguma līnijas, pirmo reizi starptautisko sakaru nodrošināšanai tiek izmantoti pieslēgumi rietumvalstīs utt. Kāda ir sajūta, raugoties uz šo neticami lielo darbu pūru?
G. Strautmanis:- Varu tikai teikt savā un Lattelekom darbinieku vārdā, ka mēs varam justies lepni par padarīto.
Gunta KĻAVIŅA