Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Normālie un paranormālie sakari

   

Normālie un paranormālie sakari

 

Maņu orgāni un sakaru veidi

Cilvēku un daudzu dzīvnieku sakaru sistēmas pamatā ir šo būtņu maņu orgāni: redze, dzirde, tauste, oža un garša. Modernās sabiedrības sakaru sistēmas galvenais komponents ir redze. Preču reklāmas, satiksmes regulēšanas signāli, juridiskie dokumenti, grāmatas, avīzes, žurnāli, gleznas, fotomateriāli, teātri, kino, televīzija un virkne citu sakaru sistēmas produktu un funkciju pamats ir redze. Akustiskiem signāliem, kuru loma arī ir respektējama, tiek ierādīta samērā šaura niša. Vēl niecīgāka loma šajā informācijas laukā atvēlēta taustei, ožai un garšai.

Dzīvnieku pasaulē, it īpaši dažu sugu dzīvē, šo maņu orgānu noslodze ir atšķirīga. Sikspārņiem dominante ir ultraskaņas lokatori, čūskām (vismaz viņu nakts gaitās) - siltumreceptori. Ožas orgānu nozīme daudzu dzīvnieku uzvedībā un izdzīvošanā ir ļoti svarīga. Suņu, vilku, lapsu un mežacūku ožas spēja visumā būtiski pārsniedz mūsdienu cilvēku ožu gan nianšu, gan jutības ziņā. Ožas un garšas orgānu spēju izsmalcinātība modernās sabiedrības dzīvē vajadzīga dzērienu degustatoriem, parfīmu radīšanas speciālistiem un pavāriem; citu profesiju pārstāvjiem šo maņu orgānu loma ir ļoti nenozīmīga.

 

Invalīdu sakaru problēmas

Katrā sabiedrībā ir daļa cilvēku ar maņu orgānu defektiem. Šo personu kategoriju nepārtraukti producē slimības, sadzīves traumas, satiksmes negadījumi, ražošanas procesu avārijas, ģenētiskās anomālijas u. c. Tādēļ modernās sabiedrības sakaru sistēmās arvien biežāk vajag ievērot arī šo cilvēku vajadzības. Redzes invalīds nevar uztvert luksofora signālgaismas, tāpēc lielpilsētu dzīvāko ielu krustojumos uzstāda luksoforus, kuri reizē ar gaismas signāliem emitē arī skaņas signālus. Rīgā ir pieci šādi luksofori, bet Dome izdalījusi līdzekļus vēl citu uzstādīšanai. Vairāki šādi luksofori uzstādīti arī Liepājā.

Dzirdes invalīdu vajadzībām televīzijas programmās izveido subtitrus, lai vizualizētu personu runu. Diemžēl šo pārraižu organizētāji vienlaikus parūpējušies par to, lai redzes invalīdi neatpazītu runātājus, piemēram, valsts vai kultūras darbiniekus: tiek rādītas šo personu sejas, viņu vārdus nenosaucot. Tā ir kļuvusi par televīzijas programmas Panorāma konsekventu praksi.  

Ārkārtīgi sarežģītas sakaru problēmas ir personām ar smagiem dzirdes un redzes defektiem, kuri pastāv vienlaikus (angl. - deaf-blind ). Ja šāds defektu pāris radies agrā bērnībā vai iedzimts, t. i., iegūts no dzimšanas, tad šāda bērna apmācība un izglītošana ir ļoti komplicēta, jo audzinātājs var izmantot vienīgi taustes, ožas un garšas signālus, lai kontaktētos ar šādu indivīdu. Tāpēc jo vairāk apbrīnas vērti ir tie gadījumi, kad šādi invalīdi spējuši pabeigt augstākās mācību iestādes un sekmīgi darbojušies zinātnes laukā. Protams, apbrīnu pelna ne vien paši invalīdi, bet arī viņu audzinātāji, viņu skolotāji. Amerikāniete Helēna Kellere (1880.-1968.) aizstāvēja doktora disertāciju filosofijā un sarakstīja vairākas grāmatas par ētikas un kultūras jautājumiem, krieviete Olga Skorohodova (1912.-1982.) kļuva par Maskavas defektoloģijas institūta zinātnisko līdzstrādnieci un publicēja grāmatu par to, kā viņa uztver apkārtējo pasauli. Abas šīs sievietes, būdamas redzes un dzirdes invalīdes no bērnības, iemācījās arī brīvi izteikt savas domas verbāli, nevis tikai Braila rakstā, t. i., rakstā, kuru ar tausti lasa redzes invalīdi. Helēna Kellere iemācījās runāt ne vien angliski, bet arī vairākās citās valodās. Ja ņemam vērā, ka savas izrunas kontrolei viņa nevarēja izmantot dzirdi, tad varam tikai apbrīnot viņas talantu, neatlaidību un darbaspējas.

 

Normālo sakaru fizikālie pamati

Akceptējot postulātu, ka sabiedrības indivīdu tradicionālā sakaru sistēma balstās uz pieciem maņu orgāniem – redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti, lasītājs pamatoti jautās: - Kādu signālu uztverei piemēroti šo maņu orgānu receptori? - Mūsdienu zinātnes atbilde ir nepārprotama: šie signāli ir materiālas dabas procesi. Normāla redze uztver elektromagnētiskās svārstības ar viļņu garumu no 400 līdz 760 nanometriem (1 nanometrs - viena miljardā daļa no metra), kas atbilst elektromagnētisko svārstību diapazonam no 750 triljoniem hercu līdz 395 triljoniem hercu.

Cilvēka dzirde uztver akustiskās svārstības, kuru frekvence iekļauta intervālā no 16 līdz 20 000 hercu. Tauste reaģē uz materiālu ķermeņu pieskārieniem, ožas receptori uztver gāzveida, bet garšas receptori - šķidra veida (arī izšķīdināta) vielu iedarbību. Ļoti atšķirīga ir šo maņu orgānu izšķirtspēja. Cilvēka redze divus spīdošus punktus atšķir, ja tie redzami zem leņķa, kas pārsniedz vienu loka minūti, t. i., 1/60 daļu no loka grāda. Aprēķini rāda, ka normāla redze spēj atšķirt divus punktus 0,5 m attālumā no sejas, ja to savstarpējais attālums nav mazāks par milimetra 15 simtdaļām. Rokas pirkstu izšķirtspējas apakšējais slieksnis ir 2-3 mm, t. i., tauste atšķir divus pieskārienus, ja tie attālināti vairāk par 2 mm.

Cilvēka organismā atrodamas arī cita veida sakaru sistēmas. Slāpju un izsalkuma sajūtu izraisa materiāli kairinātāji cilvēka organisma iekšienē, tāpēc tie pieder interoceptīvo analizatoru kategorijai. Mūsu pieminētie pieci maņu orgāni attiecas uz ārējo sakaru sfēru. Pēdējo kategorijā būtu jāietilpina arī receptori, kuri signalizē par ārējās vides temperatūru. Taču šo analizatoru nozīme ir sekundāra salīdzinājumā ar tradicionālajiem pieciem.

Un tomēr... Kādi materiāli faktori izraisa dedzinošu sāpju sajūtu hipnotizētam cilvēkam, kad hipnozes stāvoklī viņam rokā ieliek vēsu metāla stienīti, vienlaikus paziņojot, ka šis stienītis nokaitēts līdz 1000° C. Mediķi apgalvo, ka uz pacienta delnas var pat parādīties kas līdzīgs apdeguma čūlai. Šādos un līdzīgos gadījumos mums ir darīšana ar psihes impulsu radītu reakciju, kuru veido karsta ķermeņa pieskāriena psihofizioloģiskais modelis. Ja pacients nekad nebūs izjutis nokaitēta ķermeņa pieskāriena radītas sāpes, nekāda reakcija uz hipnotizētāja maldinošo paziņojumu nesekos. Tātad arī šeit sastopamies ar materiālu faktoru iedarbību, lai arī tikai pastarpinātā veidā. Pats hipnozes process arī ir materiālu faktoru ietekmes rezultāts, kurā izšķiroša loma ir izrunātajiem vārdiem, roku kustībām, sejas un acu izteiksmes (vizuāliem faktoriem) ietekmei uz pacienta psihi.

Pagaidām trūkst zinātniski pārbaudītu faktu, kas liecinātu par cilvēka nervu receptoru, par viņa organisma sensoru spējām uztvert materiālas dabas signālus, uztvert kairinātājus, kas atšķirīgi no iepriekšminētajiem. Ne magnētiskā, ne gravitācijas, ne kodolspēku lauki tiešā, t. i., nepastarpinātā, veidā uz mūsu ārējo sakaru receptoriem neiedarbojas. Protams, tas neattiecas uz integrētu vai pastarpinātu ietekmi. Piemēram, spēcīga gravitācijas lauka iedarbība var pārtraukt sirdsdarbību, ja lauka intensitāte daudzkārt pārsniedz zemes virsmas gravitācijas lauka intensitāti. Spēcīgi magnētiskie impulsi var izraisīt perturbācijas fizioloģiskos procesos u.tml.

 

Paranormālu sakaru fenomeni

Pasaules literatūrā ir ne mazums aprakstu par telepātiskiem sakariem, par telekinētiskām parādībām, par sarunām ar mirušu cilvēku gariem un citiem paranormāliem fenomeniem. Varam droši teikt, ka daļa šo aprakstu ir autoru fantāzijas augļi, citu aprakstu ticamība ir diskutējama. Mums nav zināms neviens apraksts, kurš būtu uzskatāms par zinātniski neapstrīdamu faktu. Domu pārraide uz attālumu (telepātija), fizikālu priekšmetu pārvietošana vai deformēšana ar domas palīdzību (telekinēze) tikai tad iegūst zinātnisku faktu statusu, kad šos procesus noteiktos apstākļos varēs reproducēt, kad šo fenomenu eksistenci apliecinās eksperti. Var jau apvainot zinātniekus konservatīvismā, var pārmest viņiem tolerances trūkumu pret teorētiskiem jaunievedumiem, kā to dara profesors A. Buiķis, taču nevar prasīt no zinātniekiem, lai viņi nekritiski akceptētu katru teorētisku novitāti un katru amatieriski realizēta eksperimenta secinājumu. Juristi, izvērtējot kādas personas vainu, vadās pēc principa - visas šaubas iztulkojamas par labu apsūdzētajam, bet zinātnieka attieksmi pret novitātēm izsaka princips - visas šaubas iztulkojamas par sliktu jaunajai teorijai, par sliktu neordināriem secinājumiem.

Slavenais amerikāņu fiziķis Roberts V. Vuds (1868.-1955.) savulaik atmaskoja ne vienu vien paranormālo parādību demonstrējumu, atsedzot šarlatānu viltības. Krievu prof. L. Vasiļjevam tā arī neizdevās gūt pārliecinošus pierādījumus telepātijas un telekinēzes eksistencei, kaut gan viņa dibinātā paranormālo problēmu laboratorija iztērēja ne mazums līdzekļu šo fenomenu pētīšanai. Savu pieredzi viņš izklāstīja grāmatās Iedvesme no attāluma (LVI, 1964.) un Cilvēka psihes noslēpumi (Liesma, 1966.).

Pagājušā gadsimta vidū plašu ievērību izpelnījās filipīniešu mediķi, kuri demonstrēja pacientu iekšējo orgānu operāciju seansus, veicot tās bez skalpeļa palīdzības, izmantojot tikai savu bioenerģētisko lauku. Taču izrādījās, ka paranormālo operāciju veicēji ir veikli šarlatāni, kuriem izdevās apvest ap stūri pat daudzus kritiski noskaņotus skatītājus. Turklāt viens no svarīgākajiem pierādījumiem tam, ka notikusi operācija, bija asiņains (bet patiesībā – iepriekš kādā sarkanā krāsvielā iemērkts) tampons, kuru viņi demonstrēja pēc šīs izrādes.

Tagad paranormālo sakaru un fenomenu eksistences apoloģēti savu argumentāciju balsta uz atsaucēm no modernās zinātnes vēstures. Tā kā mūsdienu zinātne nevar pretendēt uz visu fizikālo lauku atklājējas godu, tad tā nav tiesīga apgalvot, ka paranormālo sakaru (telepātijas un telekinēzes) parādības nav iespējamas.

- Paranormālo signālu izplatība, - saka šie apoloģēti, - iespējams, noris uz vēl neatklātu fizikālo spēku un procesu bāzes.

Jāsaka gan, ka šāda argumentācija var kalpot par bāzi zinātniskās fantāzijas romāniem; minēto paranormālo sakaru eksistenci tā nepierāda, vienīgi atstāj vietu diskusijām. Neko šajā jautājumā nemaina arī matemātikas profesora A. Buiķa brīnumaino torsionu lauka īpašību piesaukšana, kuru eksistenci teorētiski pamato krievu fiziķis G. Šipovs. Fizikālā vakuuma teorija, kuru G. Šipovs izstrādāja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, nav apstiprināta korekti nostādītos zinātniskos eksperimentos. Nedz signālu pārraide bez enerģijas patēriņa, nedz signālu izplatība ar bezgalīgu ātrumu nav apstiprināta eksakti izpildītu eksperimentu veidā. Tātad runāšana par kosmiskas informācijas banku, no kuras gaišreģi un pravieši lasa savus atzinumus un paredzējumus kā no grāmatas, vērtējama tikai kā zinātnes profanācijas mēģinājums. Visapšaubāmākais G. Šipova torsionu lauka teorijas secinājums ir apgalvojums, ka enerģijas nezūdamības likums nav spēkā. Diemžēl apgalvojuma ekstraordinārais raksturs nav uzskatāms par tā pareizības neapstrīdamu apliecinājumu.

 

profesors Aivars LORENCS

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001