Normālie un paranormālie sakari
Normālie un paranormālie sakari
Maņu orgāni un sakaru veidi
Cilvēku un daudzu dzīvnieku sakaru sistēmas
pamatā ir šo būtņu maņu orgāni: redze, dzirde,
tauste, oža un garša. Modernās sabiedrības sakaru
sistēmas galvenais komponents ir redze. Preču reklāmas,
satiksmes regulēšanas signāli, juridiskie dokumenti,
grāmatas, avīzes, žurnāli, gleznas, fotomateriāli,
teātri, kino, televīzija un virkne citu sakaru sistēmas produktu
un funkciju pamats ir redze. Akustiskiem signāliem, kuru loma arī ir
respektējama, tiek ierādīta samērā šaura niša.
Vēl niecīgāka loma šajā informācijas laukā
atvēlēta taustei, ožai un garšai.
Dzīvnieku pasaulē, it īpaši dažu
sugu dzīvē, šo maņu orgānu noslodze ir
atšķirīga. Sikspārņiem dominante ir ultraskaņas
lokatori, čūskām (vismaz viņu nakts gaitās) -
siltumreceptori. Ožas orgānu nozīme daudzu dzīvnieku
uzvedībā un izdzīvošanā ir ļoti svarīga.
Suņu, vilku, lapsu un mežacūku ožas spēja visumā
būtiski pārsniedz mūsdienu cilvēku ožu gan
nianšu, gan jutības ziņā. Ožas un garšas
orgānu spēju izsmalcinātība modernās sabiedrības
dzīvē vajadzīga dzērienu degustatoriem, parfīmu
radīšanas speciālistiem un pavāriem; citu profesiju
pārstāvjiem šo maņu orgānu loma ir ļoti
nenozīmīga.
Invalīdu sakaru problēmas
Katrā sabiedrībā ir daļa cilvēku
ar maņu orgānu defektiem. Šo personu kategoriju
nepārtraukti producē slimības, sadzīves traumas, satiksmes
negadījumi, ražošanas procesu avārijas,
ģenētiskās anomālijas u. c. Tādēļ
modernās sabiedrības sakaru sistēmās arvien
biežāk vajag ievērot arī šo cilvēku
vajadzības. Redzes invalīds nevar uztvert luksofora
signālgaismas, tāpēc lielpilsētu dzīvāko ielu
krustojumos uzstāda luksoforus, kuri reizē ar gaismas signāliem
emitē arī skaņas signālus. Rīgā ir pieci
šādi luksofori, bet Dome izdalījusi līdzekļus vēl
citu uzstādīšanai. Vairāki šādi luksofori
uzstādīti arī Liepājā.
Dzirdes invalīdu vajadzībām
televīzijas programmās izveido subtitrus, lai vizualizētu
personu runu. Diemžēl šo pārraižu
organizētāji vienlaikus parūpējušies par to, lai redzes
invalīdi neatpazītu runātājus, piemēram, valsts vai
kultūras darbiniekus: tiek rādītas šo personu sejas,
viņu vārdus nenosaucot. Tā ir kļuvusi par televīzijas
programmas Panorāma konsekventu praksi.
Ārkārtīgi sarežģītas sakaru
problēmas ir personām ar smagiem dzirdes un redzes defektiem, kuri
pastāv vienlaikus (angl. - deaf-blind ). Ja šāds defektu
pāris radies agrā bērnībā vai iedzimts, t. i.,
iegūts no dzimšanas, tad šāda bērna apmācība
un izglītošana ir ļoti komplicēta, jo audzinātājs
var izmantot vienīgi taustes, ožas un garšas signālus, lai
kontaktētos ar šādu indivīdu. Tāpēc jo
vairāk apbrīnas vērti ir tie gadījumi, kad šādi
invalīdi spējuši pabeigt augstākās mācību
iestādes un sekmīgi darbojušies zinātnes laukā.
Protams, apbrīnu pelna ne vien paši invalīdi, bet arī
viņu audzinātāji, viņu skolotāji. Amerikāniete
Helēna Kellere (1880.-1968.) aizstāvēja doktora disertāciju
filosofijā un sarakstīja vairākas grāmatas par ētikas
un kultūras jautājumiem, krieviete Olga Skorohodova (1912.-1982.)
kļuva par Maskavas defektoloģijas institūta zinātnisko
līdzstrādnieci un publicēja grāmatu par to, kā
viņa uztver apkārtējo pasauli. Abas šīs sievietes,
būdamas redzes un dzirdes invalīdes no bērnības,
iemācījās arī brīvi izteikt savas domas verbāli,
nevis tikai Braila rakstā, t. i., rakstā, kuru ar tausti lasa redzes
invalīdi. Helēna Kellere iemācījās runāt ne vien
angliski, bet arī vairākās citās valodās. Ja
ņemam vērā, ka savas izrunas kontrolei viņa nevarēja
izmantot dzirdi, tad varam tikai apbrīnot viņas talantu,
neatlaidību un darbaspējas.
Normālo sakaru fizikālie pamati
Akceptējot postulātu, ka sabiedrības
indivīdu tradicionālā sakaru sistēma balstās uz
pieciem maņu orgāniem redzi, dzirdi, ožu, garšu un
tausti, lasītājs pamatoti jautās: - Kādu signālu
uztverei piemēroti šo maņu orgānu receptori? -
Mūsdienu zinātnes atbilde ir nepārprotama: šie signāli
ir materiālas dabas procesi. Normāla redze uztver
elektromagnētiskās svārstības ar viļņu garumu no
400 līdz 760 nanometriem (1 nanometrs - viena miljardā daļa no
metra), kas atbilst elektromagnētisko svārstību diapazonam no
750 triljoniem hercu līdz 395 triljoniem hercu.
Cilvēka dzirde uztver akustiskās
svārstības, kuru frekvence iekļauta intervālā no 16
līdz 20 000 hercu. Tauste reaģē uz materiālu
ķermeņu pieskārieniem, ožas receptori uztver gāzveida,
bet garšas receptori - šķidra veida (arī izšķīdināta)
vielu iedarbību. Ļoti atšķirīga ir šo maņu
orgānu izšķirtspēja. Cilvēka redze divus
spīdošus punktus atšķir, ja tie redzami zem
leņķa, kas pārsniedz vienu loka minūti, t. i., 1/60
daļu no loka grāda. Aprēķini rāda, ka normāla
redze spēj atšķirt divus punktus 0,5 m attālumā no
sejas, ja to savstarpējais attālums nav mazāks par milimetra 15
simtdaļām. Rokas pirkstu izšķirtspējas
apakšējais slieksnis ir 2-3 mm, t. i., tauste atšķir divus
pieskārienus, ja tie attālināti vairāk par 2 mm.
Cilvēka organismā atrodamas arī cita veida
sakaru sistēmas. Slāpju un izsalkuma sajūtu izraisa
materiāli kairinātāji cilvēka organisma iekšienē,
tāpēc tie pieder interoceptīvo analizatoru kategorijai. Mūsu
pieminētie pieci maņu orgāni attiecas uz ārējo sakaru
sfēru. Pēdējo kategorijā būtu jāietilpina
arī receptori, kuri signalizē par ārējās vides
temperatūru. Taču šo analizatoru nozīme ir sekundāra
salīdzinājumā ar tradicionālajiem pieciem.
Un tomēr... Kādi materiāli faktori izraisa
dedzinošu sāpju sajūtu hipnotizētam cilvēkam, kad
hipnozes stāvoklī viņam rokā ieliek vēsu metāla
stienīti, vienlaikus paziņojot, ka šis stienītis
nokaitēts līdz 1000° C. Mediķi apgalvo, ka uz pacienta delnas
var pat parādīties kas līdzīgs apdeguma čūlai.
Šādos un līdzīgos gadījumos mums ir darīšana
ar psihes impulsu radītu reakciju, kuru veido karsta ķermeņa
pieskāriena psihofizioloģiskais modelis. Ja pacients nekad nebūs
izjutis nokaitēta ķermeņa pieskāriena radītas
sāpes, nekāda reakcija uz hipnotizētāja maldinošo
paziņojumu nesekos. Tātad arī šeit sastopamies ar
materiālu faktoru iedarbību, lai arī tikai
pastarpinātā veidā. Pats hipnozes process arī ir
materiālu faktoru ietekmes rezultāts, kurā
izšķiroša loma ir izrunātajiem vārdiem, roku
kustībām, sejas un acu izteiksmes (vizuāliem faktoriem) ietekmei
uz pacienta psihi.
Pagaidām trūkst zinātniski
pārbaudītu faktu, kas liecinātu par cilvēka nervu
receptoru, par viņa organisma sensoru spējām uztvert
materiālas dabas signālus, uztvert kairinātājus, kas
atšķirīgi no iepriekšminētajiem. Ne
magnētiskā, ne gravitācijas, ne kodolspēku lauki
tiešā, t. i., nepastarpinātā, veidā uz mūsu
ārējo sakaru receptoriem neiedarbojas. Protams, tas neattiecas uz
integrētu vai pastarpinātu ietekmi. Piemēram, spēcīga
gravitācijas lauka iedarbība var pārtraukt sirdsdarbību, ja
lauka intensitāte daudzkārt pārsniedz zemes virsmas
gravitācijas lauka intensitāti. Spēcīgi magnētiskie
impulsi var izraisīt perturbācijas fizioloģiskos procesos u.tml.
Paranormālu sakaru fenomeni
Pasaules literatūrā ir ne mazums aprakstu par
telepātiskiem sakariem, par telekinētiskām
parādībām, par sarunām ar mirušu cilvēku gariem
un citiem paranormāliem fenomeniem. Varam droši teikt, ka daļa
šo aprakstu ir autoru fantāzijas augļi, citu aprakstu
ticamība ir diskutējama. Mums nav zināms neviens apraksts,
kurš būtu uzskatāms par zinātniski neapstrīdamu faktu.
Domu pārraide uz attālumu (telepātija), fizikālu priekšmetu
pārvietošana vai deformēšana ar domas palīdzību
(telekinēze) tikai tad iegūst zinātnisku faktu statusu, kad
šos procesus noteiktos apstākļos varēs reproducēt, kad
šo fenomenu eksistenci apliecinās eksperti. Var jau apvainot
zinātniekus konservatīvismā, var pārmest viņiem
tolerances trūkumu pret teorētiskiem jaunievedumiem, kā to dara
profesors A. Buiķis, taču nevar prasīt no zinātniekiem, lai
viņi nekritiski akceptētu katru teorētisku novitāti un
katru amatieriski realizēta eksperimenta secinājumu. Juristi, izvērtējot
kādas personas vainu, vadās pēc principa - visas šaubas
iztulkojamas par labu apsūdzētajam, bet zinātnieka attieksmi
pret novitātēm izsaka princips - visas šaubas iztulkojamas par
sliktu jaunajai teorijai, par sliktu neordināriem secinājumiem.
Slavenais amerikāņu fiziķis Roberts V. Vuds
(1868.-1955.) savulaik atmaskoja ne vienu vien paranormālo
parādību demonstrējumu, atsedzot šarlatānu
viltības. Krievu prof. L. Vasiļjevam tā arī neizdevās
gūt pārliecinošus pierādījumus telepātijas un
telekinēzes eksistencei, kaut gan viņa dibinātā
paranormālo problēmu laboratorija iztērēja ne mazums
līdzekļu šo fenomenu pētīšanai. Savu pieredzi
viņš izklāstīja grāmatās Iedvesme no
attāluma (LVI, 1964.) un Cilvēka psihes noslēpumi (Liesma,
1966.).
Pagājušā gadsimta vidū plašu
ievērību izpelnījās filipīniešu mediķi, kuri
demonstrēja pacientu iekšējo orgānu operāciju seansus,
veicot tās bez skalpeļa palīdzības, izmantojot tikai savu bioenerģētisko
lauku. Taču izrādījās, ka paranormālo
operāciju veicēji ir veikli šarlatāni, kuriem izdevās apvest
ap stūri pat daudzus kritiski noskaņotus
skatītājus. Turklāt viens no svarīgākajiem pierādījumiem
tam, ka notikusi operācija, bija asiņains (bet patiesībā
iepriekš kādā sarkanā krāsvielā iemērkts)
tampons, kuru viņi demonstrēja pēc šīs izrādes.
Tagad paranormālo sakaru un fenomenu eksistences
apoloģēti savu argumentāciju balsta uz atsaucēm no
modernās zinātnes vēstures. Tā kā mūsdienu
zinātne nevar pretendēt uz visu fizikālo lauku
atklājējas godu, tad tā nav tiesīga apgalvot, ka
paranormālo sakaru (telepātijas un telekinēzes) parādības
nav iespējamas.
- Paranormālo signālu izplatība, - saka
šie apoloģēti, - iespējams, noris uz vēl
neatklātu fizikālo spēku un procesu bāzes.
Jāsaka gan, ka šāda argumentācija var
kalpot par bāzi zinātniskās fantāzijas romāniem;
minēto paranormālo sakaru eksistenci tā nepierāda,
vienīgi atstāj vietu diskusijām. Neko šajā
jautājumā nemaina arī matemātikas profesora A. Buiķa brīnumaino
torsionu lauka īpašību piesaukšana, kuru eksistenci
teorētiski pamato krievu fiziķis G. Šipovs. Fizikālā
vakuuma teorija, kuru G. Šipovs izstrādāja
pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, nav
apstiprināta korekti nostādītos zinātniskos eksperimentos.
Nedz signālu pārraide bez enerģijas patēriņa, nedz
signālu izplatība ar bezgalīgu ātrumu nav apstiprināta
eksakti izpildītu eksperimentu veidā. Tātad runāšana
par kosmiskas informācijas banku, no kuras gaišreģi un
pravieši lasa savus atzinumus un paredzējumus kā no
grāmatas, vērtējama tikai kā zinātnes
profanācijas mēģinājums. Visapšaubāmākais G.
Šipova torsionu lauka teorijas secinājums ir apgalvojums, ka
enerģijas nezūdamības likums nav spēkā.
Diemžēl apgalvojuma ekstraordinārais raksturs nav uzskatāms
par tā pareizības neapstrīdamu apliecinājumu.
profesors Aivars LORENCS
Maņu orgāni un sakaru veidi
Cilvēku un daudzu dzīvnieku sakaru sistēmas pamatā ir šo būtņu maņu orgāni: redze, dzirde, tauste, oža un garša. Modernās sabiedrības sakaru sistēmas galvenais komponents ir redze. Preču reklāmas, satiksmes regulēšanas signāli, juridiskie dokumenti, grāmatas, avīzes, žurnāli, gleznas, fotomateriāli, teātri, kino, televīzija un virkne citu sakaru sistēmas produktu un funkciju pamats ir redze. Akustiskiem signāliem, kuru loma arī ir respektējama, tiek ierādīta samērā šaura niša. Vēl niecīgāka loma šajā informācijas laukā atvēlēta taustei, ožai un garšai.
Dzīvnieku pasaulē, it īpaši dažu sugu dzīvē, šo maņu orgānu noslodze ir atšķirīga. Sikspārņiem dominante ir ultraskaņas lokatori, čūskām (vismaz viņu nakts gaitās) - siltumreceptori. Ožas orgānu nozīme daudzu dzīvnieku uzvedībā un izdzīvošanā ir ļoti svarīga. Suņu, vilku, lapsu un mežacūku ožas spēja visumā būtiski pārsniedz mūsdienu cilvēku ožu gan nianšu, gan jutības ziņā. Ožas un garšas orgānu spēju izsmalcinātība modernās sabiedrības dzīvē vajadzīga dzērienu degustatoriem, parfīmu radīšanas speciālistiem un pavāriem; citu profesiju pārstāvjiem šo maņu orgānu loma ir ļoti nenozīmīga.
Invalīdu sakaru problēmas
Katrā sabiedrībā ir daļa cilvēku ar maņu orgānu defektiem. Šo personu kategoriju nepārtraukti producē slimības, sadzīves traumas, satiksmes negadījumi, ražošanas procesu avārijas, ģenētiskās anomālijas u. c. Tādēļ modernās sabiedrības sakaru sistēmās arvien biežāk vajag ievērot arī šo cilvēku vajadzības. Redzes invalīds nevar uztvert luksofora signālgaismas, tāpēc lielpilsētu dzīvāko ielu krustojumos uzstāda luksoforus, kuri reizē ar gaismas signāliem emitē arī skaņas signālus. Rīgā ir pieci šādi luksofori, bet Dome izdalījusi līdzekļus vēl citu uzstādīšanai. Vairāki šādi luksofori uzstādīti arī Liepājā.
Dzirdes invalīdu vajadzībām televīzijas programmās izveido subtitrus, lai vizualizētu personu runu. Diemžēl šo pārraižu organizētāji vienlaikus parūpējušies par to, lai redzes invalīdi neatpazītu runātājus, piemēram, valsts vai kultūras darbiniekus: tiek rādītas šo personu sejas, viņu vārdus nenosaucot. Tā ir kļuvusi par televīzijas programmas Panorāma konsekventu praksi.
Ārkārtīgi sarežģītas sakaru problēmas ir personām ar smagiem dzirdes un redzes defektiem, kuri pastāv vienlaikus (angl. - deaf-blind ). Ja šāds defektu pāris radies agrā bērnībā vai iedzimts, t. i., iegūts no dzimšanas, tad šāda bērna apmācība un izglītošana ir ļoti komplicēta, jo audzinātājs var izmantot vienīgi taustes, ožas un garšas signālus, lai kontaktētos ar šādu indivīdu. Tāpēc jo vairāk apbrīnas vērti ir tie gadījumi, kad šādi invalīdi spējuši pabeigt augstākās mācību iestādes un sekmīgi darbojušies zinātnes laukā. Protams, apbrīnu pelna ne vien paši invalīdi, bet arī viņu audzinātāji, viņu skolotāji. Amerikāniete Helēna Kellere (1880.-1968.) aizstāvēja doktora disertāciju filosofijā un sarakstīja vairākas grāmatas par ētikas un kultūras jautājumiem, krieviete Olga Skorohodova (1912.-1982.) kļuva par Maskavas defektoloģijas institūta zinātnisko līdzstrādnieci un publicēja grāmatu par to, kā viņa uztver apkārtējo pasauli. Abas šīs sievietes, būdamas redzes un dzirdes invalīdes no bērnības, iemācījās arī brīvi izteikt savas domas verbāli, nevis tikai Braila rakstā, t. i., rakstā, kuru ar tausti lasa redzes invalīdi. Helēna Kellere iemācījās runāt ne vien angliski, bet arī vairākās citās valodās. Ja ņemam vērā, ka savas izrunas kontrolei viņa nevarēja izmantot dzirdi, tad varam tikai apbrīnot viņas talantu, neatlaidību un darbaspējas.
Normālo sakaru fizikālie pamati
Akceptējot postulātu, ka sabiedrības indivīdu tradicionālā sakaru sistēma balstās uz pieciem maņu orgāniem redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti, lasītājs pamatoti jautās: - Kādu signālu uztverei piemēroti šo maņu orgānu receptori? - Mūsdienu zinātnes atbilde ir nepārprotama: šie signāli ir materiālas dabas procesi. Normāla redze uztver elektromagnētiskās svārstības ar viļņu garumu no 400 līdz 760 nanometriem (1 nanometrs - viena miljardā daļa no metra), kas atbilst elektromagnētisko svārstību diapazonam no 750 triljoniem hercu līdz 395 triljoniem hercu.
Cilvēka dzirde uztver akustiskās svārstības, kuru frekvence iekļauta intervālā no 16 līdz 20 000 hercu. Tauste reaģē uz materiālu ķermeņu pieskārieniem, ožas receptori uztver gāzveida, bet garšas receptori - šķidra veida (arī izšķīdināta) vielu iedarbību. Ļoti atšķirīga ir šo maņu orgānu izšķirtspēja. Cilvēka redze divus spīdošus punktus atšķir, ja tie redzami zem leņķa, kas pārsniedz vienu loka minūti, t. i., 1/60 daļu no loka grāda. Aprēķini rāda, ka normāla redze spēj atšķirt divus punktus 0,5 m attālumā no sejas, ja to savstarpējais attālums nav mazāks par milimetra 15 simtdaļām. Rokas pirkstu izšķirtspējas apakšējais slieksnis ir 2-3 mm, t. i., tauste atšķir divus pieskārienus, ja tie attālināti vairāk par 2 mm.
Cilvēka organismā atrodamas arī cita veida sakaru sistēmas. Slāpju un izsalkuma sajūtu izraisa materiāli kairinātāji cilvēka organisma iekšienē, tāpēc tie pieder interoceptīvo analizatoru kategorijai. Mūsu pieminētie pieci maņu orgāni attiecas uz ārējo sakaru sfēru. Pēdējo kategorijā būtu jāietilpina arī receptori, kuri signalizē par ārējās vides temperatūru. Taču šo analizatoru nozīme ir sekundāra salīdzinājumā ar tradicionālajiem pieciem.
Un tomēr... Kādi materiāli faktori izraisa dedzinošu sāpju sajūtu hipnotizētam cilvēkam, kad hipnozes stāvoklī viņam rokā ieliek vēsu metāla stienīti, vienlaikus paziņojot, ka šis stienītis nokaitēts līdz 1000° C. Mediķi apgalvo, ka uz pacienta delnas var pat parādīties kas līdzīgs apdeguma čūlai. Šādos un līdzīgos gadījumos mums ir darīšana ar psihes impulsu radītu reakciju, kuru veido karsta ķermeņa pieskāriena psihofizioloģiskais modelis. Ja pacients nekad nebūs izjutis nokaitēta ķermeņa pieskāriena radītas sāpes, nekāda reakcija uz hipnotizētāja maldinošo paziņojumu nesekos. Tātad arī šeit sastopamies ar materiālu faktoru iedarbību, lai arī tikai pastarpinātā veidā. Pats hipnozes process arī ir materiālu faktoru ietekmes rezultāts, kurā izšķiroša loma ir izrunātajiem vārdiem, roku kustībām, sejas un acu izteiksmes (vizuāliem faktoriem) ietekmei uz pacienta psihi.
Pagaidām trūkst zinātniski pārbaudītu faktu, kas liecinātu par cilvēka nervu receptoru, par viņa organisma sensoru spējām uztvert materiālas dabas signālus, uztvert kairinātājus, kas atšķirīgi no iepriekšminētajiem. Ne magnētiskā, ne gravitācijas, ne kodolspēku lauki tiešā, t. i., nepastarpinātā, veidā uz mūsu ārējo sakaru receptoriem neiedarbojas. Protams, tas neattiecas uz integrētu vai pastarpinātu ietekmi. Piemēram, spēcīga gravitācijas lauka iedarbība var pārtraukt sirdsdarbību, ja lauka intensitāte daudzkārt pārsniedz zemes virsmas gravitācijas lauka intensitāti. Spēcīgi magnētiskie impulsi var izraisīt perturbācijas fizioloģiskos procesos u.tml.
Paranormālu sakaru fenomeni
Pasaules literatūrā ir ne mazums aprakstu par telepātiskiem sakariem, par telekinētiskām parādībām, par sarunām ar mirušu cilvēku gariem un citiem paranormāliem fenomeniem. Varam droši teikt, ka daļa šo aprakstu ir autoru fantāzijas augļi, citu aprakstu ticamība ir diskutējama. Mums nav zināms neviens apraksts, kurš būtu uzskatāms par zinātniski neapstrīdamu faktu. Domu pārraide uz attālumu (telepātija), fizikālu priekšmetu pārvietošana vai deformēšana ar domas palīdzību (telekinēze) tikai tad iegūst zinātnisku faktu statusu, kad šos procesus noteiktos apstākļos varēs reproducēt, kad šo fenomenu eksistenci apliecinās eksperti. Var jau apvainot zinātniekus konservatīvismā, var pārmest viņiem tolerances trūkumu pret teorētiskiem jaunievedumiem, kā to dara profesors A. Buiķis, taču nevar prasīt no zinātniekiem, lai viņi nekritiski akceptētu katru teorētisku novitāti un katru amatieriski realizēta eksperimenta secinājumu. Juristi, izvērtējot kādas personas vainu, vadās pēc principa - visas šaubas iztulkojamas par labu apsūdzētajam, bet zinātnieka attieksmi pret novitātēm izsaka princips - visas šaubas iztulkojamas par sliktu jaunajai teorijai, par sliktu neordināriem secinājumiem.
Slavenais amerikāņu fiziķis Roberts V. Vuds (1868.-1955.) savulaik atmaskoja ne vienu vien paranormālo parādību demonstrējumu, atsedzot šarlatānu viltības. Krievu prof. L. Vasiļjevam tā arī neizdevās gūt pārliecinošus pierādījumus telepātijas un telekinēzes eksistencei, kaut gan viņa dibinātā paranormālo problēmu laboratorija iztērēja ne mazums līdzekļu šo fenomenu pētīšanai. Savu pieredzi viņš izklāstīja grāmatās Iedvesme no attāluma (LVI, 1964.) un Cilvēka psihes noslēpumi (Liesma, 1966.).
Pagājušā gadsimta vidū plašu ievērību izpelnījās filipīniešu mediķi, kuri demonstrēja pacientu iekšējo orgānu operāciju seansus, veicot tās bez skalpeļa palīdzības, izmantojot tikai savu bioenerģētisko lauku. Taču izrādījās, ka paranormālo operāciju veicēji ir veikli šarlatāni, kuriem izdevās apvest ap stūri pat daudzus kritiski noskaņotus skatītājus. Turklāt viens no svarīgākajiem pierādījumiem tam, ka notikusi operācija, bija asiņains (bet patiesībā iepriekš kādā sarkanā krāsvielā iemērkts) tampons, kuru viņi demonstrēja pēc šīs izrādes.
Tagad paranormālo sakaru un fenomenu eksistences apoloģēti savu argumentāciju balsta uz atsaucēm no modernās zinātnes vēstures. Tā kā mūsdienu zinātne nevar pretendēt uz visu fizikālo lauku atklājējas godu, tad tā nav tiesīga apgalvot, ka paranormālo sakaru (telepātijas un telekinēzes) parādības nav iespējamas.
- Paranormālo signālu izplatība, - saka šie apoloģēti, - iespējams, noris uz vēl neatklātu fizikālo spēku un procesu bāzes.
Jāsaka gan, ka šāda argumentācija var kalpot par bāzi zinātniskās fantāzijas romāniem; minēto paranormālo sakaru eksistenci tā nepierāda, vienīgi atstāj vietu diskusijām. Neko šajā jautājumā nemaina arī matemātikas profesora A. Buiķa brīnumaino torsionu lauka īpašību piesaukšana, kuru eksistenci teorētiski pamato krievu fiziķis G. Šipovs. Fizikālā vakuuma teorija, kuru G. Šipovs izstrādāja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, nav apstiprināta korekti nostādītos zinātniskos eksperimentos. Nedz signālu pārraide bez enerģijas patēriņa, nedz signālu izplatība ar bezgalīgu ātrumu nav apstiprināta eksakti izpildītu eksperimentu veidā. Tātad runāšana par kosmiskas informācijas banku, no kuras gaišreģi un pravieši lasa savus atzinumus un paredzējumus kā no grāmatas, vērtējama tikai kā zinātnes profanācijas mēģinājums. Visapšaubāmākais G. Šipova torsionu lauka teorijas secinājums ir apgalvojums, ka enerģijas nezūdamības likums nav spēkā. Diemžēl apgalvojuma ekstraordinārais raksturs nav uzskatāms par tā pareizības neapstrīdamu apliecinājumu.