Maģiskā deja ap elektroniskajiem dokumentiem

 

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir labs stimuls, lai straujāk attīstītos informācijas sabiedrība, lai ikdienā aizvien plašāk ienāktu e-pārvalde un sāktos elektronisko dokumentu aprite valsts institūcijās. 1. maijs kļuvis par tādu kā maģisko datumu, kad jātop arī jaunajam Elektronisko sakaru likumam. Jāšaubās vienīgi, vai ar šādiem stimuliem pietiek, ja pēc e-labumiem jārāpjas augstā un grūti pieveicamā umurkumura stabā un ja var atrast gana labus ieganstus, lai to nedarītu.

SP diskusijā par aktuālām e-lietām piedalās Datu valsts inspekcijas direktore Signe PLŪMIŅA, Informācijas sabiedrības biroja vadītājas vietnieks Dainis SAMSONS, Rīgas Informācijas tehnoloģijas institūta (RITI) direktors Juris BORZOVS, Lursoft direktors Ainārs BRŪVELIS, Tildes programmizstrādes direktors Andrejs VASIĻJEVS un Lattelekom Korporatīvo klientu daļas tirdzniecības nodaļas direktors Aigars CERUSS.

 

- Kāds ir Latvijas informācijas sabiedrības potenciāls?

A. Vasiļjevs: - Latvijā savulaik bija izveidots ļoti spēcīgs programmatiskais pamats straujai informācijas sabiedrības (IS) attīstībai - nacionālā programma Informātika (1998.-2005. gadam). Mēs jau sen (pirms igauņiem!) sapratām, cik svarīgi ir īstenot šādu programmu, tomēr neesam īpaši naski darītāji. Esam pazaudējuši izrāvienu un galvenais iemesls, manuprāt, ir tāds, ka Latvijas mainīgās valdības ir orientētas uz īstermiņa mērķiem, uz caurumu aizbāšanu un degošo sociālo vajadzību risināšanu, nevis uz stabila pamata radīšanu, lai valsts vairāk pelnītu un augtu tautas labklājība. Citās valstīs kaismīgākie informācijas sabiedrības aizstāvji ir tieši politiķi, bet Latvijā diemžēl tā nav.

- Piemēram, e-dokumenti vissekmīgāk tiek ieviesti Lielbritānijā, kur šim mērķim atvēlēts vesels miljards mārciņu un ir spēcīgs premjera Tonija Blēra politisks atbalsts.

A. Vasiļjevs: - Arī Igaunijā augstākā vadība ļoti veiksmīgi veido valsts IS tēlu. Igauņi nesen ir izveidojuši e-pārvaldes akadēmiju, kur citu valstu speciālistiem ļaus smelties no savas pieredzes. Lūk, kā jāprot sevi pasniegt!

J. Borzovs: - Manuprāt, Igaunija gan ir visveiksmīgākā kandidātvalsts, tomēr Latvija informācijas tehnoloģijās un daudzās citās lietās ir igauņiem priekšā. Kaimiņu veiksme īstenībā ir tikai ļoti laba mārketinga rezultāts. Latvieši spriež:- Ko nu bazūnēsim, labāk vispirms izdarīsim, tad lielīsimies. - Īstenībā vajag rīkoties otrādi: pasludināt, ko gribam sasniegt, paziņot, ka esam jau sasnieguši, un tad ātri vien to izdarīt (ja pasaka skaļi, tad vismaz nevar nedarīt neko).

A. Vasiļjevs: - Arī Latvijā ir daži skaļās paziņošanas piemēri. Pirms dažiem gadiem tika izveidota ļoti augsta ranga Informācijas sabiedrības nacionālā padome, lai virzītu IS lietas valstiskā līmenī. Tās vadītājs ir ministru prezidents un locekļi - vairāki ministri un nozīmīgākie nozares speciālisti. Izdomāts bija ļoti pareizi, tomēr padome nefunkcionē, tā sanākusi labi ja pāris reižu. Apsveicami, ka beidzot izveidots Informācijas sabiedrības birojs, bet tā radīšanas process bija pārāk garš un, jāteic, pat agonējošs. Rezultātā esam daudz ko zaudējuši. Piemēram, PVIS šogad vispār nav piešķirti līdzekļi, arī LIIS projektam pievērsts nepiedodami maz uzmanības. Tomēr es ceru, ka jaunais birojs spēs uzdzīt tempu un tiešām realizēs skaistās ieceres, kā arī radīs jaunu programmatisko bāzi.

D. Samsons: - Vistuvākajā laikā tiks apzināts reāli paveiktais nacionālajā programmā Informātika. Raudzīsimies, kāds būs rezultāts un lemsim, ko ar šo dokumentu darīt tālāk: vai tas ir jāaktualizē vai jāpabeidz, kas vēl palicis neizdarīts. Šobrīd ir sākta sociālekonomiskās programmas e-Latvija aktualizācija, kas jāpabeidz līdz maijam. E-Latvija ir lakonisks galveno mērķu formulējums bez dziļāka detaļu izklāsta. ISB uzdevums ir izstrādāt dokumentu, kurā būs norādīts, kā šos mērķus sasniegt.

- Pēdējā laikā daudz diskutēts par iemesliem, kāpēc joprojām nesākas elektronisko dokumentu aprite valsts institūcijās. Izrādās, vainīga ir gan likumdošana, gan problēma atrast sertificētu droša elektroniskā paraksta pakalpojuma sniedzēju, nemaz jau nerunājot par tādu sīkumu kā apaļa nulle latiņu no valsts kabatas. Brīžiem šķiet, ka esam nonākuši strupceļā.

A. Brūvelis: - Problēma nav elektronisko dokumentu trūkumā vai iespējā tos aizpildīt un nosūtīt (bankas tos izmanto jau sen!), bet tikai un vienīgi likumdošanā. Elektronisko dokumentu likums šobrīd ir noteicis prasību pēc juridiski droša elektroniskā paraksta, lai dokumentam būtu likumīgs spēks.  Otrs – no likumdošanas izriet, ka personai ir jāpilda tāda kā starpinstitūciju kurjera loma: nereti jāiesniedz no N iestādēm iegūti dokumenti un,  ja kaut viens no tiem ir papīra formā, -  sistēma nestrādās, pat, ja būs elektroniskais paraksts. Treškārt, likuma procedūra nereti pieprasa dokumenta izdrukāšanu un paraksta apstiprināšanu pie zvērināta notāra. Tāpēc vispirms būtu jāievieš izmaiņas normatīvajos aktos, lai valsts institūcijas apmainītos ar dokumentiem pašas, nevis prasītu personai. Turklāt jāļauj aizpildīt un sūtīt elektroniskos dokumentus nevis piespiedu kārtā, bet pēc brīvas izvēles - dot iespēju tiem, kas to vēlas (kaut vai uz līguma pamata).

J. Borzovs: - Droša elektroniskā paraksta pakalpojumi, manuprāt, izmaksā nepamatoti dārgi, tāpēc jāļauj šim procesam iet dabisko gaitu. Cita lieta, - būtu vērts papētīt, vai Elektronisko dokumentu likums Latvijā ar ierobežojumiem, kuri acīmredzami lobē notārus, tiešām līdzinās citu ES valstu likumiem. Skaidrs, ka daļā sabiedrības jaunās vēsmas vieš satraukumu: kas būs ar notāru ieņēmumiem! Domāju, ka ne velti šis likums tika pieņemts pašreizējā redakcijā, jo atbildīgās komisijas priekšsēdētāja dzīvesbiedre ir notāru asociācijas priekšsēdētāja.  

A. Vasiļjevs: - Var jau meklēt āža kājas elektronisko dokumentu likuma ierobežojumos, bet, no otras puses, tradicionālā dokumenta apliecināšanas sistēma veidojusies gadu desmitos un simtos. Tai ir ne vien bagātas tradīcijas, bet tā ir arī labi pārbaudīta praksē. Turpretī šī elektronisko dokumentu sistēma labākajā gadījumā ir pilnīgi saprotama tikai dažiem cilvēkiem. Pat atbildīgajām amatpersonām nav īstas skaidrības, kā tā funkcionē un ko tā nozīmē. Varbūt pareizāk būtu šo ierobežojumu sākuma periodā attiecināt uz mantojuma, nekustamā īpašuma un dažām citām nopietnām juridiskām lietām, palaist elektronisko dokumentu sistēmu, nodrošināt, lai tā droši un stabili strādā, iegūst sabiedrības uzticību, un tikai tad ieviest to pilnā apjomā - attiecībā uz visiem dokumentiem.

A. Brūvelis: - Par tradīcijām dažos gadījumos varētu piekrist Vasiļjeva kungam. Tomēr visātrāk šos dokumentus varētu ieviest tieši komercijā, jo biznesa ļaudis šobrīd ir spējīgākie, spēcīgākie un izglītotākie sabiedrības locekļi, tieši viņi vienmēr ir bijuši jaunu juridisko mehānismu ieviešanas iniciatori. Elektronisko dokumentu likumā ir ierobežojumi, kas attiecas, piemēram, uz komercķīlu reģistrāciju. 1937. gadā, kad tika pieņemts LR Civillikums, šāds mehānisms neeksistēja. Komercķīlu mehānismu Latvijā ieviesa 1998. gadā. Kādas tur simtgadu tradīcijas! Tas pats attiecas uz uzņēmumu reģistrāciju. Turklāt, jo tuvāk nāca elektronisko dokumentu ieviešana Latvijā, jo parādījās aizvien vairāk papildu prasību noteikt nozares, kurās nepieciešams zvērināta notāra apliecinājums. Izņēmums ir Zemesgrāmata - tur tradīcijas ir pastāvējušas vienmēr. Turklāt problēma ir ne tikai sistēmas ātrdarbībā, bet arī drošumā - tehniski mehānismi, ja tie tiek atbilstoši pārvaldīti, garantē daudz vairāk nekā zvērināti notāri, kuri reāli negarantē neko.

- Tomēr, neraugoties uz īleniem, kas spraucas laukā no maisa, vairāki elektroniskie reģistri jau darbojas.

A. Brūvelis: - Jā, Latvijā darbojas vairāki reģistri, kuru juridiskais pamats ir elektronisks ieraksts, nevis papīra dokuments. Vissenākie - banku dokumentu reģistri. No publiskajiem reģistriem pirmais bija Valsts datorizētā Zemesgrāmata, likumā noteikts,  ka šāds statuss ir arī Komercreģistram un citiem. Šogad sākusi darboties arī ceturtā elektroniskās informācijas kopa - tiesu informācijas sistēma, kur katru mēnesi top ap 7500 jaunu lietu ierakstu. Uzņēmumu reģistrā arī bez likuma pieņemšanas uz līgumu pamata datu apmaiņa ar vairumu reģistru elektroniski notiek jau kopš 1998. gada, to skaitā ar Valsts ieņēmumu dienestu, kura Nodokļu maksātāju reģistrs ir UR kopija.

- Informācijas sabiedrības biroja vadītāja Ina Gudele vairākkārt preses konferencēs ir uzsvērusi, ka pirms šī biroja izveides Latvijā nebija nevienas institūcijas, kas valstiskā līmenī virzītu uz priekšu visas e-lietas, arī elektronisko dokumentu un elektroniskā paraksta jautājumus. Kā birojam ir veicies?

D. Samsons: - No 1. janvāra tika likvidēts Satiksmes ministrijas Informātikas departaments un daļa no tā speciālistiem tika pārcelta uz jauno biroju. Tagad ISB strādā astoņi cilvēki. IS birojs ir pietuvināts premjeram, tam ir lielākas iespējas iedarboties administratīvā kārtā. Šobrīd ISB kopā ar Datu valsts inspekciju (DVI) intensīvi strādā un cenšas rast variantu, kādā veidā maksimāli ātri varētu sākt izmantot elektronisko parakstu (sākumā šaurākās jomās). Tiek intensīvi meklēts sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs.

S. Plūmiņa: - Esam reģistrējusi četrus ekspertu uzņēmumus, kuri pārbaudīs sertificētā droša elektroniskā paraksta pakalpojuma sniedzēja akreditāciju un uzraudzīs to, kad tāds pieteiksies. Tie ir Eiropā un Latvijā plaši pazīstamie Ernst&Young, PriceWaterhouse Coopers, KPMG, RITI.

- Sanāk, ka pieteikušies veseli četri ekspertīzes uzņēmumi, bet joprojām nav neviena, ko ņemt uz grauda.

S. Plūmiņa: - Sliktāk būtu, ja būtu noticis otrādi. Tagad vismaz esam sagatavojušies. Turklāt beidzot ir izlemts, ka tiek meklēti pagaidu risinājumi, kamēr uzrodas sertificēts uzņēmums, kas akreditējas Datu valsts inspekcijā un kas saskaņā ar visām likuma normām atbilst droša elektroniska paraksta pakalpojuma sniedzēja statusam. Pārejas periodā ir jāmeklē kāds, kas sniegtu vienkāršā elektroniskā paraksta pakalpojumus.

- Daudz runājam par valsts atbalstu e-projektiem, presē var lasīt aicinājumus drosmīgiem uzņēmumiem pieteikties par droša elektroniskā paraksta pakalpojumu sniedzējiem, bet tai pat laikā oficiāli neviens nerunā par konkursa izsludināšanu. Tātad neviena valsts institūcija nevar uzņemties finansiālu atbildību: ja nu pēkšņi kāds piesakās un uzvar! Bet kā gan tādā gadījumā izpaužas solītais valsts atbalsts?!

D. Samsons: - ISB varētu izsludināt konkursu par sertificēta elektroniskā paraksta sniegšanu (SPS) tādā gadījumā, ja valsts budžetā vai Valsts investīciju projektā šādiem mērķiem būtu paredzēti līdzekļi. Šādu līdzekļu diemžēl nav – valstiski tika plānots, ka SPS pieteiksies uzņēmums, kurš sākotnēji būtu spējīgs investēt līdzekļus šādas struktūras izveidei un iedarbināšanai, lai vēlāk tos atgūtu, sniedzot pakalpojumus. Savus pakalpojumus piedāvāja VITA, lūdzot  no valsts budžeta līdzekļus. Ļoti iespējams, ka šo pakalpojumu varētu sniegt Latvijas pasts kopā ar kādu sadarbības partneri. Tā kā interese no Latvijas uzņēmumu puses ir.

J. Borzovs: - Ielūkojoties Elektronisko dokumentu likuma pantos, tostarp 26., skaidri redzams, ka droša elektroniskā paraksta pakalpojumus Latvijā var sniegt jebkurš sertificēts uzņēmums un jau tagad. Tikai jāreģistrējas Datu valsts inspekcijā un - uz priekšu! Ja droša elektroniskā paraksta pakalpojuma sniedzēji nepieteiksies no pašu vidus, visticamāk izmantosim kādu atzītu un uzticamu pakalpojumu sniedzēju no ārvalstīm.

- Sākotnēji par sertificētā pakalpojuma sniegšanu interesējās komercbanku un uzņēmumu konsorcijs, bet nu šī interese ir noplakusi. Galvenais arguments - esot pārāk mazs tirgus.  Varbūt ir iespēja tirgu paplašināt, sniedzot ne tikai droša, bet arī vienkārša elektroniskā paraksta pakalpojumus, nodrošinot  infrastruktūru un vajadzīgo programmatūru. Diez vai tam vajadzētu būt šo uzņēmumu pamatbiznesam. Droši vien  diezgan daudz Latvijas uzņēmumu būtu tehniski spējīgi sniegt šādus pakalpojumus.

A. Ceruss: - Arī Lattelekom ir viens no tiem uzņēmumiem, kurš kopā ar bankām ir minētajā konsorcijā. Lattelekom visticamāk šobrīd nav gatavs kļūt par droša elektroniskā paraksta pakalpojuma sniedzēju. Tiesa, mums ir gan cilvēku resursi, gan sakārtota tehniskā bāze, lai to veiktu, bet šī nodarbe nav tieši saistīta ar mūsu pamatbiznesu.  Toties Lattelekom varētu piedalīties gan ar IT infrastruktūru, gan ar speciālistiem. Mēs spētu būt stratēģiskais partneris - daloties ar resursiem. Šobrīd  gan nevar runāt, ka e-paraksts ir ienesīgs bizness, visticamāk tas arī ir iemesls, kāpēc neviens vēl nav kļuvis par šādu pakalpojuma sniedzēju, bet, uzņēmumam par tādu kļūstot, tas varētu palīdzēt sakārtot pašreizējos procesus un izveidot pamatu, lai sāktu radīt jaunu pakalpojumu bāzi un ar laiku tiešām sāktu pelnīt. Plašai e-dokumentu ieviešanai noteikti ir liela loma informācijas sabiedrības veidošanā. Tas ļautu valstij sakārtot daudzus procesus, realizēt efektīvāku pārvaldi, tas piesaistītu  biznesu un iedzīvotājus pie jauna komunikācijas veida ar valsti, kas noteikti būtu efektīvāks par pašreizējo.

A. Brūvelis: - Tehnoloģisku problēmu nav. Arī Lursoft jau gadu piedāvā elektroniskā paraksta pakalpojumu jebkuram Hansabankas internetbankas lietotājam, kam par to ir interese. Turklāt bez maksas. Lursoft rīcībā ir arī pietiekami daudz citu tehnisko resursu. Tomēr šobrīd realitāte ir tāda, ka no aptuveni 277 000 hanza.net lietotājiem gada laikā par elektronisko parakstu interesējies tikai apmēram tūkstotis, bet no tiem šo parakstu regulāri lieto tikai nedaudz vairāk par 300! Te vainojamas ne tikai bremzējošās likumdošanas normas, bet, manuprāt, arī tas, ka vairumam cilvēku vēl ir ļoti vājš priekšstats, kādiem nolūkiem šis drošais paraksts ir vajadzīgs. Var sākt ar e-pastu un drīz vien sajust, ka šādi sūtījumi vieš daudz lielāku uzticību, jo saņēmējs var pārliecināties, ka šo e-vēstuli tiešām sūtījis elektroniskā paraksta lietotājs.

- Kas, jūsuprāt, ir e-dokumentu un e-paraksta mērķauditorija?

A. Brūvelis: - Šobrīd pakalpojuma ņēmēji ir nevis tantiņas laukos, bet uzņēmēji ar simtiem situāciju, kurās viņi, iespējams, izmantotu e-parakstu, ja vien varētu iztikt bez zvērināta notāra palīdzības. Piemēram, komercķīlu reģistrācija jau no 1998. gada notiek elektroniskā veidā. Ir iespējams aizpildīt jebkuru dokumentu elektroniskā veidā, paralēli pārliecinoties ticamos valsts reģistros. Tomēr tie, kuri ir gatavi strādāt un elektroniski aizpildīt dokumentus (viņi to arī dara), nevar nodrošināt procesu līdz galam, ja  šo dokumentu neizdrukā un neapstiprina pie notāra. Teikt, ka ir daudzas lietas, kur var izmantot dokumentus bez zvērinātā notāra paraksta, ir visai abstrakti,- jābūt gatavam gan dokumenta radītājam, gan iestādei, kurai dokuments paredzēts.

A. Vasiļjevs: - Piemēram, uzņēmumam katru gadu jāiesniedz VID kaudze dokumentu - atskaites, bilances utt. Tie visi nav jāapstiprina pie notāra, bet jāiesniedz drukātā veidā ar uzņēmuma vadītāja un grāmatveža parakstu, jāiet uz Ieņēmumu dienestu, jāstāv rindās un jātērē daudz laika. Šos dokumentus mierīgi varētu sūtīt elektroniski – to atļauj jau tagadējā likumdošana. Tas būtu milzu ieguvums.

J. Borzovs: - Pirmkārt jārēķinās ar to, ka potenciālie e-pakalpojumu ņēmēji ir uzņēmumi. Tiem kārtojami daudz dokumentu dažādās valsts institūcijās. Vidējiem un lielajiem uzņēmumiem ir arī interneta iespējas. Toties daudziem mazajiem uzņēmumiem ar internetu ir plāni - labi ja ceturtajai daļai ir vismaz viens dators, par interneta pieslēgumu nemaz nerunājot. Tā kā skaitliski šis e-dokumentu tirgus tiešām nav liels. Tas sākotnēji varētu būt skaitāms tikai simtos, vēlāk varbūt - dažos tūkstošos pakalpojuma ņēmēju, bet noteikti ne desmitos tūkstošu.

Mēģināšu iedomāties savu uzņēmumu klienta lomā. A/s DATI katru mēnesi kaut kas jāaizsūta - statistikas dati, atskaite ieņēmumu dienestam, līgumi u. tml. Es vispirms painteresētos, cik tas maksā elektroniski un cik - nosūtot papīra formātā (piemēram, ar kurjeru), un saskaitītu visas izmaksas. Svarīgi, lai elektroniskā versija vismaz nebūtu dārgāka par papīra dokumenta sūtīšanu. Par ērtumu, protams, šaubu nav.

A. Ceruss: - Pieņemu, ka iedzīvotāji ar atbilstošu zināšanu līmeni varētu būt ieinteresēti valsts un pašvaldību pārvaldes elektronizācijā. Bet vai bizness ir ieinteresēts, ka viņu darījumi kļūst caurspīdīgi un viegli uzskaitāmi? Lielie uzņēmumi - jā, bet mazie, daudziem no kuriem vēl joprojām ir tā sauktā dubultā grāmatvedība, - diez vai. Zīmīgs piemērs no kāda IT uzņēmuma pieredzes: reiz klients esot lūdzis pieprogrammēt grāmatvedības programmai vēl vienu moduli, ar kuru varētu veikt kreisās grāmatvedības uzskaiti. Starp citu, diez vai arī ierēdniecība ir ieinteresēta e-dokumentu apritē, jo tas pilnīgi noteikti nozīmē darbavietu samazināšanu valsts pārvaldē. Arī Lattelekom tieši strādājošo bailes no pārmaiņām, bija grūtākais, kam jātiek pāri, pārveidojot to par modernu uzņēmumu, sakārtojot tā iekšējos procesus un elektronizējot tos.  Vai šo elektronizācijas procesu un reformu rezultātā arī valsts un pašvaldības ir gatavas samazināt pārvaldes aparātu un kļūt caurspīdīgas?

- Toties, ja visās pašvaldībās ieviesīs elektronisko parakstu, vairs nebūs pamata piecīšu pakalpojumiem. Turklāt elektronisko parakstu lietošanai ir arī vairāki  papildu labumi, kuri ar laiku varētu izrādīties visai nozīmīgi. Piemēram, e-paraksts ir viens no veidiem, kā varētu cīnīties ar t. s. surogātpastu: tiek atfiltrēti e-pasta sūtījumi, kuri nav elektroniski parakstīti. Tādējādi surogātpasts (un nereti arī tajā paslēptie datorvīrusi) e-pastā neienāk. Tātad  arī paši elektroniskie sūtījumi varētu kļūt drošāki un to uzticamība pieaugtu.

D. Samsons: - Vīrusu jau var noķert ar visu elektronisko parakstu.

A. Brūvelis: - Tas tomēr samazina šo risku, tāpēc jau arī daudzi izmanto to pašu verisign - vismaz zini, kurš neanonīmais sūtītājs ir vieglprātīgs.

- Ar kādām izmaksām jārēķinās uzņēmumam, kas piedāvātu droša e-paraksta pakalpojumu?

  A. Brūvelis: - Tās sastāv no vairākām daļām. Naudas izteiksmē tehnoloģiskā sistēma varētu izmaksāt nepilnus 100 000 latu. Daudz lielākas izmaksas prasa pārējā infrastruktūra. Visdrīzāk šis drošais elektroniskais paraksts tiks ģenerēts klienta viedkartē. Tātad jānodrošina vieta, jeb  kartes lasītājs, kur viedkarti ielikt, lai tajā varētu ģenerēt paraksta atslēgu. Visā valstī tās ir lielas izmaksas, kur ietilpst arī pašas ID kartes ar kriptēšanas mikroshēmu, kas ļauj kartē ģenerēt personas elektronisko parakstu (tātad kartē vajadzīgas divas mikroshēmas), šo karšu nolasītāji, programmatūra, izglītības pasākumi, utt. Pakalpojuma sniedzējam ir jēga ieiet tirgū, ja infrastruktūra jau ir radīta, vai valsts šo sev izdevīgo infrastruktūru finansē.

Starp citu – apvienojot  ID karti un tajā ierakstītu drošu parakstu, jānodrošinās, lai, nolasot piemēram elektroniskā paraksta datus, pie viena nenolasītos arī pirkstu nospiedumi u.c. dati. Tātad visa pārējā infrastruktūra jau varētu maksāt desmitus miljonu plus vēl apdrošināšana, pārapdrošināšana u.c.

- Kur vēl bez ID kartēm var ģenerēt elektronisko parakstu?

A. Brūvelis: - Atslēgu glabāšanai tiek izmantotas dažādas metodes – sākot no kodētiem failiem personālo datoru diskos un beidzot ar speciālām viedkartēm. Šobrīd likums lobē viedkartes.

J. Borzovs: - Manuprāt, ir viena lieta, kas būtiski atšķir elektronisko parakstu no gadsimtiem pazīstamā personiskā paraksta. Mans personiskais paraksts vienmēr ir man līdzi, un tas ir grūti atņemams - tāpat kā roka. Bet ID karti var nozagt - un vēl ar visiem pirkstu nospiedumiem. Tas ir liels risks. Kamēr nesāks mikroshēmas ieaudzēt pirkstā...

A. Ceruss: - Kaitējumu var radīt gan ar parasto, gan ar elektronisko parakstu. Personas identifikācijas problēma pastāvēs vienmēr. Piemēram, Lattelekom aptuveni pirms pieciem gadiem sāka pieņemt klientu norēķinu pretenzijas un jaunu pakalpojumu pieteikumus pa tālruni 8008040, kas, šķiet, tagad ir pazīstams visiem  klientiem. Lai gan tas ir daudz ērtāks saziņas veids nekā klientu apkalpošanas centros, problēmu toreiz saskatījām tieši zvanītāja identifikācijā, jo tikai pats klients (abonents) var saņemt informāciju par sava rēķina saturu vai pasūtīt jaunus pakalpojumus. Tomēr uzņēmums sāka šo virzību uz jaunu klientu apkalpošanas veidu, un tas izrādījās ļoti veiksmīgs, jo iespējamais risks un zaudējumi, kurus varētu radīt kāda negodīga zvanītāja krāpniecība, bija niecīgi salīdzinājumā ar tiem ieguvumiem, kurus tagad bauda Lattelekom klienti.

D. Samsons: - Ja VID pieņemtu elektroniski vismaz deklarācijas un uzņēmumu gada pārskatus,  būtu iespējama tūlītēja šo dokumentu analīze. Tātad tas risks, ar kuru jārēķinās, saņemot dokumentus elektroniski, ir nesalīdzināmi mazāks nekā tas, ko šobrīd piedzīvojam, jo, nespēdami apstrādāt milzīgo datu apjomu, vienkārši zaudējam miljonus analīzes trūkuma dēļ.

- Un visbeidzot - jums azotē noteikti pataupījies kas optimistiskāks mūsu diskusijas noslēgumam.

A.                 Ceruss: - Gribētu atgādināt pasaules informācijas sabiedrības līderes Somijas desmit gadu pozitīvo pieredzi. Tā enerģiski izstrādā pašvaldību vienotās informācijas projektu, kuram tiek tērēti lieli valsts līdzekļi. Statistika liecina, ka attīstītākos reģionos līdz 70 procentiem gadījumu iedzīvotāji kontaktējas ar pašvaldībām elektroniski. Protams, to veicina arī tas, ka aptuveni 90 procentiem mājsaimniecību Somijā ir interneta pieslēgums. Interesanti, ka uz iedzīvotāju aptaujas pamata tiek salīdzinātas pašvaldības, piemēram, tādos rādītājos kā  sadarbība ar pašvaldību, ceļu infrastruktūra, izglītības iestāžu un bērnudārzu kvalitāte, drošība u. tml. Tas liecina, ka pašvaldībām rūp viņu iedzīvotāju labsajūta un tās ir ieinteresētas uzlabot iedzīvotāju sadzīves apstākļus, tādējādi piesaistot darbaspēku un izglītotus cilvēkus. Vai mūsu pašvaldības daudz domā par to, lai iedzīvotājs justos laimīgs?

A. Brūvelis: - Uzņēmuma reģistra vidē februāra sākumā tika palaista jauna  elektroniska datu apmaiņas sistēma Eiropas Savienības biznesa reģistra ietvaros. Kā jau kolēģi minēja, igauņi šai ziņā ir krietni aiz mums, jo Latvija šajā sistēmā ir kopš 1999. gada, bet igauņi - tikai kopš 2003. gada beigām. Sistēma strādās ar 15 valstīm, ļaujot elektroniski apmainīties ar informāciju bez jebkādiem elektroniskajiem parakstiem. Tātad jau pirms iestāšanās ES varam saņemt ticamus datus no ārvalsts reģistriem bez drošā elektroniskā paraksta, bet nevaram apmainīties starp divām valsts iestādēm pašu valstī. Šajā gadījumā ir ticams avots un tiešs pieslēgums tam nodrošina informācijas ticamību.

A. Vasiļjevs: - Tilde patlaban izstrādā interesantu IT projektu Clarity, kurš pēta, kā atrast informāciju dažādos teksta korpusos un krātuvēs, neatkarīgi no šīs informācijas valodas. Vienkārši runājot - ierakstot informācijas pieprasījumu latviešu valodā, varam iegūt arī dokumentus, kas ir somu, zviedru, angļu u. c. valodās. Tas ir Eiropas Savienības 5. ietvara programmas projekts, kas noteikti dos savu artavu informācijas sabiedrības attīstībai.

S. Plūmiņa: - Ministru kabinets ir akceptējis, ka pārejas posmā uz drošu elektronisko parakstu tiks radīta iespēja sniegt vienkāršu elektronisko parakstu. Bet tas ir tikai jaunā ceļa sākums.

 

Gunta KĻAVIŅA