Fotoportreta pamati

 

Pirmā vai viena no pirmajām fotogrāfijām, ko cilvēks iemūžina, sākot fotogrāfa gaitas, neapšaubāmi ir portrets. Šis žanrs ir vispieejamākais un visizteiksmīgākais - jebkurā mājas albumā var atrast daudzas portretu fotogrāfijas. Taču portrets joprojām ir un paliek sarežģītākais un prasīgākais starp citiem žanriem. Patiesi labas portreta fotogrāfijas ir retums.

Kas tad ir portrets fotogrāfijā? Tas ir cilvēks, viņa raksturs, dzīve. Vissvarīgākais ir parādīt cilvēka būtību. Tādēļ fotogrāfam jāveido noteikta, katram portretam atbilstoša noskaņa, lai, skatoties gatavu fotogrāfiju, būtu skaidrs, kas ir šis cilvēks un kā viņš jūtas - jāizmanto visi pieejamie kompozīcijas, kadrējuma, krāsu un apgaismojuma likumi. Novārtā nedrīkst atstāt arī fotografējamā emocijas, kas ir būtisks elements kopējās noskaņas veidošanā.

 

Vispārējā kompozīcija

Viens no veiksmīgas portreta fotogrāfijas pamatlikumiem ir kadra kompozīcija. Ja tā ir neveiksmīga, ļoti viegli var sabojāt labu ideju. Tādēļ, pirms nopietni ķerties klāt portretam, vajadzētu izpētīt vispārējo kompozīcijas tehniku.

Tā kā cilvēka acs labāk uztver sakārtotību un vienkāršību, attēlu vajadzētu veidot bez liekām detaļām, kas novērstu uzmanību no paša portreta. Fotogrāfam īpaši uzmanīgi jāizvērtē, ko viņš vēlas iekļaut kadrā. Reizēm pietiek nedaudz pagriezt kameru vai pašam pavirzīties sāņus, lai kadrs atbrīvotos no liekajām detaļām.

Apvienojot dažādus kompozīcijas paņēmienus, uzmanība jāvirza tieši uz portretu. Bieži portreta kompozīcijā izmanto līnijas, kas virza skatītāja skatienu uz galveno objektu. Tomēr, jāpiebilst, ka portreta fotogrāfija ir ļoti dinamisks žanrs, tādēļ nevajadzētu pārāk strikti pieturēties pie kādiem kanoniem, bet izmantot arī savas idejas un veidot portretu dzīvu un izteiksmīgu.

Vissarežģītākais ir izteiksmīgi novietot cilvēka rokas. To lieliski prata vecmeistari, kas strādāja fotosalonos. Viņi balstījās uz portretu glezniecības pamatiem, lai gan šis paņēmiens vairāk piemērots klasiskajam portretam, kas savulaik bija ļoti izplatīts. Mūsdienās portrets ir dinamiskāks, un tādēļ šis paņēmiens ne vienmēr attaisnojas. Taču rokas ir un paliek ideāls kompozīcijas elements, kam fotogrāfi pievērš pārāk maz uzmanības.

Lieliski var izmantot dabisko ierāmējumu - tam var kalpot durvis, logs vai jebkurš cits priekšmets vai forma, kas kadrā pilda rāmja funkciju.

 

Kadrējums

Portreta kompozīcijas sastāvdaļa neapšaubāmi ir attēla kadrējums. Šādi ir iespējams piešķirt papildus izteiksmi. Portrets labāk izskatās, kad tas nav novietots kadra centrā. Izmantojot dažādas kameras, jau fotografējot var iegūt atšķirīgus kadrējumus. Šaurfilmu kamerām kadra malu attiecība ir pastāvīga - 2:3 (24x36 mm), taču vidējā formāta jeb platfilmu kamerām formāti ir daudzveidīgāki (4,5x6, 6x6, 6x7, 6x9 cm u. c.). Izvēloties formātu ar atšķirīgu kadra malu attiecību, veidojas horizontāls vai vertikāls kadrējums, līdz ar to vispārējā kompozīcija jāveido, pakļaujoties šim kadrējumam. Horizontālā kadrējumā formāts ļauj novērst skatienu sāņus. Šeit būtiski ir papildu elementi – fons vai priekšplāns, kas papildina portretu, ļaujot skatienu vērst sāņus, lai atgrieztu to atpakaļ pie galvenā objekta. Vertikālā kadrējumā kompozīcijai ideāli var izmantot rokas un visu ķermeni.

Kvadrātveida kadrējumā nav iespējas variēt starp vertikālu vai horizontālu formātu, taču ideāli var veidot četras dažādas kadra kompozīcijas – horizontālu, vertikālu, diagonālu un centrisku. Tā kā formāts pats par sevi veido tikai centrisku kompozīciju, kas ne vienmēr ir tā labākā, izmantojot kadrā ietvertās virzošās līnijas, var panākt arī atšķirīgu kompozīciju.

 

Kadrējot gatavu uzņēmumu, fotogrāfam paveras daudz plašākas iespējas variēt ar šo kompozīcijas elementu, apgriežot fotogrāfiju. Diemžēl mūsdienās albumi tiek veidoti strikti viena izmēra fotogrāfijām (9x13, 10x15, 13x18 cm), kas praktiski izslēdz fotogrāfiju kadrēšanu. Izmantojot lielos albumos, kur fotogrāfijas var salīmēt, kā autors pats vēlas, paveras plašākas iespējas kompozicionāli veidot gan atsevišķas fotogrāfijas, gan visu albuma lappusi kopumā.

 

Krāsu kompozīcija

Melnbaltajā attēlā galveno portreta noskaņu veido vispārējā kadra kompozīcija un apgaismojums, bet krāsainajā ar to vien ir par maz - nepieciešamās noskaņas iegūšanai jāizmanto arī krāsa. Visas krāsas cilvēka acs neuztver vienādi. Zaļā un zilā asociējas ar mieru, savukārt sarkanā - ar aktivitāti. Turklāt katrai krāsai ir ļoti liela nokrāsu un spilgtuma gamma. Izmantojot un variējot šīs īpašības, var iegūt dažādu noskaņu fotoportretus.

Krāsu kompozīcijā svarīgi zināt auksto (zaļo, zilo, purpura) un silto (sarkano, dzelteno, oranžo) krāsu īpašības un māku tās izmantot. Acij tīkamāki ir toņi no vienas vai otras krāsu grupas, jo tad veidojas auksta vai silta noskaņa. Taču tā nav vienīgā iespēja. Kompozīcijas atdzīvināšanā var izmantot arī kontrastējošus toņus, taču jāuzmanās, lai tas nenomāktu kopējo kadra kompozīciju.

 

Apgaismojums un tā kvalitāte

Portreta fotogrāfijā izmanto gan dienasgaismu, gan mākslīgo apgaismojumu. Katrs no tiem  sevī ietver gan spilgtumu, gan noskaņu, ko veido apgaismojuma krāsa, kā arī kompozīcijas elementus – ēnas. Fotogrāfs nevar sevi uzskatīt par meistaru, ja nemāk izmantot apgaismojumu savā labā.

Dienasgaismai raksturīga tās spilgtuma, krāsas un izkliedes pakāpes maiņa atkarībā no dienas laika un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Portretiem vispiemērotākā ir rīta un vakara gaisma, jo tā sevī nes daudz lielāku informatīvo vērtību nekā pusdienlaika gaisma, kas ir kontrastaina un neinteresanta. Svarīgs ir arī apgaismojuma virziens, kas izceļ portreta formu un faktūru.

Izmantojot mākslīgo apgaismojumu, fotogrāfs var panākt ļoti dažādus efektus. Parasti izmanto vismaz trīs mākslīgās gaismas avotus. Viens gaismas avots dod kontrastainas ēnas, tādēļ tās jāizlīdzina, izmantojot atstarojošus ekrānus vai papildu gaismas avotus. Tikai no priekšpuses virzīta gaisma portretu veido plakanu, tāpēc ļoti bieži papildus izmanto pretgaismu un sāngaismas, kas izceļ portreta formu.

Vienas zibspuldzes, kas atrodas virs kameras, izmantošana portreta fotogrāfijā ir pats nejēdzīgākais, ko fotogrāfs var izdarīt. Tiešā zibspuldzes gaisma ir izteikti plakana un, izņemot gaismas spilgtumu, nesatur pilnīgi nekādu informāciju.

 

Tehniskās prasības

Pareizu portreta daļu proporciju iegūšanai jāizvēlas pareizais objektīvs. Lai iegūtu seju pa visu kadra laukumu, izmantojot platleņķa objektīvu, kuram fokusa attālums mazāks par 35 mm, fotogrāfam jāpieiet pārāk tuvu, tāpēc sejas daļas vairs nav proporcionālas - deguns izskatās pārāk liels, savukārt ausis - pārāk maziņas. Nevajadzētu aizrauties arī ar pārmērīgi gara fokusa objektīviem (f>200 mm), jo tad proporcijas veidojas pārāk pareizas – deguns izskatās it kā iespiests sejā.

Cilvēki viens otru vislabāk uztver no divu trīs metru attāluma, tādēļ jāizvēlas objektīvs, ar kuru no šī attāluma var iegūt vajadzīgo kadrējumu. Cilvēka acs skata leņķis ir salīdzināms ar normāla fokusa garuma objektīva skata leņķi, tādēļ vispiemērotākais objektīvs ir normālais (f=50 mm) vai nedaudz garāka fokusa garuma objektīvs. Šaurfilmu kamerām tas varētu būt 50–100 mm objektīvs, platfilmu kamerām – 90–300 mm. Tādēļ profesionāļu leksikā sastopams termins portretnieks, kas atbilst 85 mm fokusa attāluma objektīvam.

Mūsdienās aizvien vairāk ir digitālo kameru īpašnieku, taču portreta fotografēšana ar digitālo vai analogo (filmu) kameru absolūti neatšķiras. Tāpat ir jāievēro visi kompozīcijas, apgaismojuma un krāsu likumi. Atšķiras tikai informācijas saglabāšanas veids. Lai iegūtu pietiekami kvalitatīvu digitālo portreta fotogrāfiju, vajadzētu kameru ar vismaz trīs megapikseļu matricas izšķiršanas spēju. Un matricas jutību būtu vēlams nelikt augstāku par 200 ISO, jo augstākas jutības lietošana attēlam rada trokšņus.

Portreta fotografēšanai var izvēlēties visdažādākās kameras, tomēr priekšroka dodama spoguļkamerām, jo ar tām ir ērtāk strādāt un var precīzāk kadrēt jau fotografēšanas gaitā. Ziepjutrauki nav īpaši piemēroti, taču, ja nav citas kameras, tad var izlīdzēties arī ar tiem. Vislabāk būtu izmantot vidējā formāta (4,5x6 – 6x9 cm) kameras, jo tad attēla kvalitāte pie lieliem bilžu formātiem būs nesalīdzināmi augstāka. Lielformāta fotokameras (9x12 cm un lielākas) mūsdienās portreta fotogrāfijā izmanto tikai daži šī formāta fanātiķi. Reāli 4,5x6 cm formāts ir pietiekams, lai iegūtu kvalitatīvu 30x40 cm fotogrāfiju. Formātam līdz A4 pilnīgi pietiek ar šaurfilmu (24x35 mm) kameru.

Kādus fotomateriālus izvēlēties portretam? Noteikti smalkgraudainus, lai kvalitāte būtu pēc iespējas augstāka, īpaši, ja paredzēts liels formāts. Tādēļ, fotografējot portretu, vajadzētu izvēlēties 50–200 ISO jutības filmas. Protams, kā mākslas foto ļoti labi izskatās arī rupjgraudains portrets, taču tādā gadījumā rupjais grauds ir konceptuāli pastiprināts. Klasisku portretu rupjgraudains attēls var tikai sabojāt. Tā kā filmu jutība ir neliela un apgaismojums parasti nepietiekams, neiztikt bez dažādām papildierīcēm, piemēram, statīva, lampām, zibspuldžu sistēmas.

Statīvu vēlams izmantot sarežģītos kadra kompozīcijas veidošanas gadījumos, jo tad fotogrāfs var pārkārtot objektus kadrā un kompozīciju kontrolēt caur kameru. Bez statīva neiztikt, fotografējot studijā, izvietojot un kontrolējot apgaismojumu, kas krīt uz portretējamā sejas. Arī vājā apgaismojumā labāk būtu izmantot statīvu, nevis vienu zibspuldzi.

Gaismas filtrus izmanto reti, ja vien tie nav apgaismojuma krāsas koriģējošie vai efektfiltri. No efektfiltriem visbiežāk lieto gaismas izkliedējošo, jeb soft filtru. Parasti to izmanto studijās, fotografējot jaunlaulātos, sieviešu portretus, lai radītu īpaši maigu, mīļu noskaņu. Citi filtri nav piemēroti, jo portrets jāsaglabā dabīgs, ja vien nav citāds mērķis.

 

Elmārs RUDZĪTIS, foto ziņu aģentūras A.F.I. direktors

 

Nākamā numurā – Portretu dažādība