Pauls no gaismas saimes

 

Pauls LUKSS ir deviņpadsmitgadīgs Sakaru Pasaules lasītājs, kurš šo žurnālu izlasa no vāka līdz vākam un dod to pētīt arī draugiem. Šo publikāciju par sevi Pauls nopelnīja abonentu loterijā, kas notika izstādes Baltic IT&T laikā.

 

Pirmie soļi beku valstībā

Pauls lepojas gan ar savu dzimtu, gan ar tās uzvārdu un zina stāstīt, ka tas esot ļoti sens, gluži kā pati gaisma (lux latīniskā nozīme - gaisma). Paulam gribas ticēt, ka Luksi cēlušies no Īrijas. Varbūt tieši tādēļ viņu tik ļoti saista īru tautas mūzika. Latvijā dzīvo 52 no Luksu dzimtas, pārējie - Krievijā, Austrālijā, Amerikā. Bērnībā viņš juties ļoti laimīgs, ja kāds viņu nosaucis par mazo Luksiņu. Tas garšojis pat labāk par šokolādi Lukss.

Pauls nepieder pie šīs paaudzes, kas iezīž datorzinības līdz ar mātes pienu, tāpēc īpašu ievērību viņa IT biogrāfijā pelna fakts, ka jau piecu gadu vecumā viņš zinājis, kas ir programmēšanas valoda BASIC. Tas bija 1987. gads, kad Latvijā plašāk pazīstamas bija tikai bekas, un arī pie tām Pauls tika tāpēc, ka viņa tēvs bija matemātikas un vēlāk arī informātikas skolotājs Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā. Tēva kolēģi saukuši Paulu par mazo gudrinieku, un matemātikā viņam tiešām veicies ļoti labi. Šī vide Paulu tā aizrāva, ka reiz bērnībā viņš pat dzimšanas dienu nosvinēja datorkabinetā. Toreiz izskatījās, ka IT būs Paula īstais virziens. Vēlāk, būdams vēl vidusskolnieka vecumā, viņš veselu gadu aizvietojis tēvu skolotāja darbā, pasniedzot informātiku saviem vienaudžiem. 

Interesantāk par datorspēlēm (ar tām viņš nekad īpaši nav aizrāvies) Paulam bērnībā šķitis mainīt kādu programmas elementu, piemēram, latviskot anglisko spēlītes versiju. Viņš ieintriģēti vērojis tos entuziastus, kas stundām ilgi sēdēja pie bekām: nekopti, savalkātos kreklos, nekontaktējoties ar citiem. Tas mazajam Paulam šķitis nepievilcīgi, un viņš prātojis, vai tiešām šī specialitāte padara cilvēku par zinātnisku savādnieku, vai tiešām jāzaudē sava būtība, lai gūtu panākumus.

 

Civilizācija

Paula tēvabrālis bija viens no pirmajiem Latvijā, kas savam IT uzņēmumam iegādājās datoru ar tolaik superīgo procesoru Intel 80486. Paulam tolaik bija gadi desmit, un jaunais dators viņam šķitis kā liels brīnums: atver un strādā, nekas nav jāprogrammē. Tad arī Pauls atrada vienīgo spēlīti, ar kuru spēja aizrauties: tā bija intelektuāla spēle Civilizācija, kura bija jāvada stratēģiski. Civilizācija pamazām ienāca arī Latvijas datoru pasaulē.

- Ar labām sekmēm mācījos par programmētāju Rīgas Valsts tehnikumā, - atceras Pauls. - Par kursa darbiem saņēmu devītniekus. Mani allaž interesējis viss jaunais un domāju, ka pie IT nonāktu jebkurā gadījumā, pat ja apstākļu sakritība mani nebūtu uz to mudinājusi.

Kad spriežam par to, cik grūti cilvēkam bez nopietnām datorzināšanām konkurēt darba tirgū, Pauls atzīst, ka ar e-analfabētismu diemžēl sirgst ne tikai vecākā paaudze, bet arī viņa vienaudži. Kad viņš pēc iestāšanās LU Psiholoģijas un pedagoģijas fakultātē (gēnu likums!) sāka strādāt LR Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamentā, pašam iznācis pārliecināties, ka ieraksts CV prasme strādāt ar datoru nereti nozīmējot, ka šis cilvēks ir redzējis datoru! Tomēr Paulam prieks, ka ir arī tādi talantīgi jaunieši kā Juris Valdovskis no Auces (skat. SP 2/2002), kura rakstīto grāmatu par programmēšanu ļoti atzinīgi novērtējis Paula tēvs, solot to noteikti izmantot informātikas nodarbībās.

 

Patīk strādāt valsts iestādē

Pauls uzskata, ka viņam daudzkārt ir paveicies, jo bijis īstajā laikā un īstajā vietā. Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamenta Tehnoloģiju attīstības nodaļā Pauls strādā gadu. Zemesgrāmatas datu bāze ir viena no lielākajām, drošākajām un arī specifiskākajām datu bāzēm Latvijā. Tai ir ļoti sarežģīta struktūra, tāpēc pieredzējušie darbinieki (to skaitā arī Pauls) apmāca jaunos. Paula Luksa darbs ir datu bāzes tehnoloģiskā uzturēšana. Dati no reģionālajiem serveriem caur VITA tīklu nāk uz Rīgas centrālo serveri, un apjoms ir milzīgs.  

- Mani Zemesgrāmatas departamentā vispirms piesaistīja tas, ka tā ir valsts iestāde, - stāsta Pauls. - Tur var just stabilitāti, garantijas un reizēm arī gluži negaidītas iespējas. Tā ir laba izjūta -  strādāt sabiedrības labā.

 

Laivotājs un dzejnieks

Brīvajā laikā, kad gribas mieru, Pauls kopā ar draudzeni apceļo Latviju. Bez Paula grūti iztikt arī jautrajos pavasara laivotāju braucienos pa Abavu, kurus viņš organizē.  Paulam tās sabiedriskās būšanas gluži vai asinīs. Savulaik Kandavā viņš rīkojis plašas jauniešu diskusijas par aktuālām tēmām, izmēģinājis sporta spēļu tiesāšanu, aicināts pat vairāku politisko partiju jauniešu sekcijās (līdz šim gan nav iesaistījies). Nereti noder arī mākslas un deju skolā gūtās iemaņas. Drīz klāt nāks arī jurisprudences gudrības.

Un vēl - Pauls raksta dzeju un prozu. Ar pseidonīmu The Crying Angel viņš sūtījis savus gara darbus arī Delfi Ziepju kastei un saņēmis labas atsauksmes. Vēlāk gan nonācis pie secinājuma, ka Ziepju kasti visvairāk izmanto čatotāji, jo tā ir brīva iespēja sazināties ar citiem tērzētājiem, - turklāt izmantojot Ziepju kastes komentāru platformu gluži citiem nolūkiem. Arī tur publicētie literārie mēģinājumi, Paulaprāt, nereti  uzskatāmi par neveselīgām demokrātijas izpausmēm, nevis liecina par rakstītāja talantu.

Pauls uztver dzīvi kā vērtīgu dāvanu, neatzīst pārmērīgu pārgalvību, augsti vērtē mīlestību un godīgas attiecības. Īpaši būtiski tas šķiet pēc tam, kad vaigā redzēta nāve.

- Reizēm spēju būt ietiepīgs, ja vēlos sasniegt kādu mērķi. Svarīgi ir padarīt darbu tā, lai justu gandarījumu. Pensijas gados, kad visas virsotnes būs iekarotas, es labprāt vēlētos uzvilkt vecas bikses un doties garā, apcerīgā pastaigā ar sunīti...

 

Gunta KĻAVIŅA