Teleportācija. Teorija bez prakses?

 

Ceļojumi laikā un teleportācija ir aprakstīti daudzās fantastiskā žanra grāmatās. Tomēr arī daži zinātnieki neuztver laika vārtu radīšanu un informācijas pārraides procesu ar teleportācijas palīdzību kā joku. Viņi veic eksperimentus un izgudro teorijas, un, kas to lai zina, varbūt kādreiz šīs teorijas kļūs tikpat pašsaprotamas un vienkāršas kā tas, ka zeme ir apaļa.

 

Teleportācija

Kvantu teorija

Kvantu teleportācija ir eksistējošai kvantu daļiņu kopai līdzīgas kopas izveidošana. Tā kā pirmā daļiņu kopa atrodas noteiktā attālumā no topošās, tās izveidošanai ir nepieciešama informācijas pārraide par oriģinālo kopu. Informāciju var kodēt ar fotonu palīdzību un sūtīt no vienas vietas uz citu, turklāt nav nepieciešams pārsūtīt pašas gaismas daļiņas. Kvantu daļiņas, piemēram, atomi vai fotoni, var eksistēt alternatīvos stāvokļos tāpat kā monētas virsmas. Tomēr kvantu veidā saistītu divu daļiņu likteņi ir savstarpēji atkarīgi, un, ja viena no tām atrodas nosacītajā ģerbonis stāvoklī, tad citu noteikti gaida cipara liktenis. Šos stāvokļus nosaka atoma magnētiska lauka virziens.

Dāņu zinātnieki speciālā parafīna šūnā izveidoja divus gāzveida cēzija mākoņus milimetra attālumā vienu no otra. Vienā mākonī daļiņas pārsvarā atradās ģerbonis stāvoklī. Pēc kvantu saites izveidošanas, otrajā mākonī daļiņas pārsvarā atradās apgrieztā (cipars) stāvoklī. Tāda starpmākoņu saite eksistēja apmēram pusmilisekundi.

Šādi eksperimenti palīdzēs radīt superjaudīgus kvantu datorus. Galvenā problēma, ar kuru sastopas zinātnieki, projektējot tādus datorus, ir saistīta ar to, ka, lai kvantu dators varētu strādāt, savstarpēji atkarīgu kvantu daļiņu dzīves laikam ir jābūt garākam.

 

Vēsture

1935. gadā Alberts Einšteins kopā ar saviem audzēkņiem Borisu Podolski un Natanu Rozenu paredzēja, ka fotoniem piemīt neparastas īpašības. Viņi domāja, ka, ja divi fotoni, kas atrodas saistītā stāvoklī, attālinās cits no cita un turklāt viens no tiem maina polarizācijas parametrus, teiksim, ietriecas kaut kur, tad tas pazūd, bet fotona informācija tiek acumirklī pārnesta uz citu fotonu. Viens fotons kļūst par otru. Vēlāk šo kvantu parādības īpašību nosauca par teleportāciju vai EPR-efektu. Bet tikai 1997. gadā Baumeisters un viņa līdzautori no Austrijas universitātes pierādīja, ka fotonu – gaismas kvantu - var teleportēt. Tas ir - acumirklī pārnest no vienas vietas uz citu, turklāt saglabājot fotona stāvokļus (informāciju). Izmantojot šo informāciju, jebkurā telpas punktā var viegli radīt tieši tādu pašu fotonu.

Šis eksperiments vēlāk tika atkārtots Spānijā, bet tagad jau arī citās laboratorijās teleportē citas daļiņas, tomēr visi mēģinājumi pagaidām notiek fizikas eksperimentu līmenī.

 

Gēnu portrets pārnesīs cilvēku jebkurā attālumā

Zinātnieki ir izvirzījuši sensacionālu hipotēzi: teorētiski ir iespējams no cilvēka nolasīt pilnīgi visu informāciju par viņa uzbūvi, teleportēt to ar radioviļņu palīdzību jebkurā attālumā un tur no jauna uzbūvēt dzīvu kopiju. Tāda teleportācija ir viens no iespējamiem pašlaik veicamo pētījumu un eksperimentu rezultātiem. Tuvākajā perspektīvā būs iespējams ar principiāli jaunām metodēm ārstēt vissmagākās slimības.

 

Dzīvības komandas atnāk pa viļņiem

Sākot ar 1962. gadu, kad Votsonam, Krikam un Vilkinsam tika piešķirta Nobela prēmija par dubultās DNS spirāles atklāšanu, tika uzskatīts, ka, kopš spermatozoīda un olšūnas saplūšanas mirkļa, jebkuras radības, to skaitā arī cilvēka, attīstība tiek noteikta ar informāciju, kas ir ierakstīta to šūnu hromosomās. Šķita, ka citas vietas informācijas glabāšanai nav. Kā tik milzīgs informācijas apjoms var būt ierakstīts tik niecīgā hromosomu kamolā, ka to var saredzēt tikai ar mikroskopa palīdzību?

Lai uzbūvētu cilvēku, ir nepieciešams stingri noteiktā kārtībā sintezēt olbaltumvielas (celtniecības materiālu visiem orgāniem), pēc tam veidot orgānus (vienlaikus tiek būvēti divi, trīs, četri un vairāki orgāni, turklāt nedrīkst sajaukt katra orgāna vietu kopējā konstrukcijā). Jebkura analoģija var tikai aptuveni attēlot šī procesa neticamo sarežģītību. Var teikt, ka automašīnas radīšanas process ir nesalīdzināmi vienkāršāks, kaut arī šeit ir jāsamontē katrs mezgls atsevišķi, un pēc tam viss jāsavieno galvenajā konveijerā. Tam ir vajadzīgi tūkstoši tehnoloģisku karšu un rasējumu. Nevar pat iedomāties, cik tādu ir nepieciešams cilvēka radīšanai. Neņemot vērā pēdējos zinātnes sasniegumus, šajā jautājumā mums atliek pakļauties tikai un vienīgi dabai.

Aptuveni pirms desmit gadiem biologi veica ļoti asprātīgu eksperimentu, kas pārsteidza ar rezultātiem. Permaloja (sakausējums, kas satur 30-90 % niķeļa un nelaiž cauri ne radio, ne elektromagnētiskos viļņus) kamerā tika radīti visi apstākļi – temperatūra, mitrums, dienas un nakts mija, ūdens un atmosfēras sastāvs -, kas nepieciešami, lai no vardes ikriem rastos kurkuļi. Identiski apstākļi tika radīti arī otrajā kamerā, kura tika uztaisīta no parasta materiāla bez ekranēšanas īpašībām. Abās kamerās tika ievietoti apaugļoti varžu ikri, kas sāka attīstīties. Parastajā kamerā attīstības process ritēja pilnīgi normāli un kurkuļi drīz izauga par vardēm, bet permaloja kamerā neviens no kurkuļiem līdz vardei neizauga - no ikriem attīstījās nepilnvērtīgi organismi, kuri galu galā gāja bojā.

No šī eksperimenta var secināt, ka ne visa organisma uzbūvei nepieciešamā informācija glabājas apaugļotajā šūnā. Turpinot analoģiju ar automašīnas būvēšanu, var teikt, ka šūnās ir ierakstīta dažādu olbaltumvielu (ķieģelīšu, no kurām tiek būvēts dzīvas radības ķermenis) sintēzes tehnoloģija. Informācija par šo ķieģelīšu savienošanu nāk pa diviem kanāliem. Viens kanāls ir elektromagnētiskie un akustiskie viļņi, kurus ģenerē DNS struktūra embrija attīstības procesā. Otrs kanāls tiek pieslēgts no ārpuses. No kurienes tieši – uz šo jautājumu vēl nesen nebija iespējams atbildēt. Tas varētu būt Dievs, daba vai arī reliktais milimetru radioizstarojums, kas nāk no kosmosa.

Pirms 10 gadiem izdarītais skaidrojums tagad šķiet pārāk vienkāršs. Pētot parādību, kura tiek saukta par viļņu genomu, pētnieki ir atklājuši sarežģītākus procesus, kas pavada organisma attīstību.

 

Hromosomu diktatūra?

Mēs esam pašu hromosomu radīti. Bet kādā veidā tur ir ierakstīta informācija par mūsu ķermeni? Kad mēs to sapratīsim, varēsim vadīt visus dzīves svarīgākos procesus, labot dabas kļūdas, atbrīvojot cilvēci no smagajām slimībām.

Hromosomās ir ievietota informācija, kas atbild par olbaltumvielu sintēzi. Bet informācija, kā no olbaltumvielām uzbūvēt organismu, nāk pa viļņiem un formē ģenētisku sistēmu hologrammu un teksta struktūru veidā.

Var teikt, ka, saņemot viļņu informāciju, genoms dod norādījumus, kas ir nepieciešami tālākai organisma uzbūvei. Informācijas apmaiņas process notiek hologrāfisko tēlu un cilvēka runai līdzīgā veidā, ar to palīdzību šūnas kontaktējas un redz cita citu, nododot to eksistencei nepieciešamās ziņas. Vēl vairāk, mūsu šūnām piemīt kvazidomāšana un tās ir spējīgas lasīt ļoti elementārā līmenī. Šīs spējas visizteiktāk ir galvas smadzeņu garozai. Tā domā ar hromosomām runas un tēlu – hologrammu - veidā. Bez šādas informācijas apmaiņas organisma būvēšana un domāšanas process nav iespējams. Sākumā tiek saņemta informācija, kas un kā ir jādara, tad notiek darbība. 

Tātad šī teorija apgalvo, ka ģenētiskais aparāts būvē organismu ar noteiktu plaša diapazona (no redzamiem līdz radioviļņiem) akustisku un elektromagnētisku viļņu palīdzību. Turklāt šīs aparāts ne tikai saņem viļņus no ārpuses, bet arī pats tos ģenerē. Eksperimentāli pierādīts, ka DNS ģenerē radioizstarojumu un lāzera starus, kas arī būvē informatīvās hologrammas. Vienkāršojot var teikt, ka, saņemot viļņu informāciju, embrija šūnu grupa rada kaut kādu fotonu vai akustisku tēlu. Fiziķi to sauc par viļņu fronti – savdabīgu rasējumu, kas norāda, kur un kā ir jāaug rokai, acīm, ausīm un tā tālāk. Tas pilnīgi atbilst informācijas saglabāšanas likumam, kas tika formulēts pirms dažiem gadiem.

 

DNS pārvērš fotonus

Zinātnieki mēģina pierādīt, ka fotoni, izejot cauri DNS, galu galā pārvēršas par radioviļņiem, kurus var uztvert un pārraidīt jebkurā attālumā. Bet pirms tam fotoni nolasa informāciju, ģenētiskus tekstus un hologrammas, ko satur DNS, un polarizējoties (mainot elektromagnētisko vektoru rotāciju) ieraksta to sevī. Tas ir nepieciešams, lai izveidotu mēroga hologrāfiskus šablonus, pēc kuriem tiek būvēts embrijs. Ja polarizācijas laukums pagriezts vienā leņķī – parādās viens sadales laukums (hologramma, teksts), ja citā – pavisam cits laukums. Šis process ilgst tik ilgi, cik nepieciešams, lai uzbūvētu embriju.

Atgriežoties pie Einšteina teorijas, var teikt, ka tas, ko pats Einšteins un viņa audzēkņi paredzēja, notiek biosistēmā, kad miljardi fotonu izveido kādu informācijas lauku, nolasot to no DNS molekulas, bet pēc tam tiek izkliedēti. Toties šī informācija parādās kaut kur ārpusē. Notiek acumirklīga informācijas pārraide.

Mūsu organismā ir daži simti miljardi šūnu, un katra no tām informē par savu stāvokli kaimiņu šūnas. Bet, lai šūnu organisms normāli funkcionētu, hromosomu smadzenēm ir jāzina par visu, kas notiek visās šūnās.

 

Dabiskā teleportācija

Nervu impulsi tiek izplatīti ar ļoti mazu ātrumu – no 8 līdz 10 metriem sekundē. Tas nav pietiekami ātri, lai varētu kontrolēt un regulēt visus procesus. Pretējā gadījumā mūsu evolūcija būtu apstājusies baktērijas līmenī, kur nav nepieciešama informācijas apmaiņa starp šūnām, jo baktērijām ir tikai viena šūna. Cilvēka organismā informācija par visu šūnu stāvokli ir jāizplata acumirklī. Tā tiek pārnesta un izplatīta ar teleportācijas palīdzību. Rodas noteikts informācijas puduris, kas zina par sevi visu. Vēlāk visu informāciju uztver nervu šūnas un pārstrādā. Tas ir acumirkļa informācijas pārraides process, kurā pati daba demonstrē mūsu iespējas.

 

 

Pēc interneta materiāliem sagatavoja

Marina VĒVERE