Sakaru nieki

 

Kā audzināt tehnikuma direktoru...

 

1945. gada sākumā, kad Kurzemē vēl dunēja lielgabali, Rīgas pilsētas amatnieku skolu un vakara tehnikumu apvienoja ar Rīgas Valsts tehnikumu un nosauca par Rīgas industriālo politehnikumu.

Drīz vien mēs, toreizējie audzēkņi, iepazinām savu direktoru - vienmēr neskuvies, smaržoja pēc alkohola un visur piekasījās. Reiz mans sola biedrs Eduards paziņoja: - Čaļi, mums to direktoru vajag audzināt! -Audzināšanas misiju uzņēmās pats Eduards. Starpbrīžos viņš centās nokļūt direktora galā, tas ir -  tuvāk pie viņa kabineta. Līdzko parādās direktors, tā Eduards viņam ļoti laipni un pieklājīgi prasa: - Biedri sētniek, vai jūs man nepateiktu, kur es varu satikt tehnikuma direktoru? - Direktors pēc šādas uzrunas nošņācās, pagriezās un nozuda. Audzēkņus gan viņš vairs netrenkāja un tur, kur tie pulcējās, nerādījās, bet bārdu gan arī turpmāk skuva reti un alkohola dvinga nez kāpēc staigāja viņam pa pēdām.

 

 

Cik grūta dzīve montiera māceklim!

 

Tehniķis Kārlis Gaiķis darba gaitas Rīgas telefona sabiedrībā sāka 1905. gadā. Viņš stāstīja, ka mācekļus darbā pieņēmis pats tehniskais direktors Vladimirs Centkovskis un ar darba gribētāju runājis trijās valodās - latviešu, vācu un krievu. Ja valodas zināšanas bija, tad mācekli nodeva audzināšanai montierim.

Montieris drīkstēja mācekli nepaklausības gadījumā raut aiz ausīm, iedunkāt un nolamāt necenzētiem vārdiem. Visgrūtākais bija nēsāt no kantora līdz abonentam smagos (aptuveni 12-14 kg) telefona aparātus, jo tolaik, protams, nebija tik plaši sazarota sabiedriskā transporta kā tagad. Tomēr visgrūtākā  bijusi tā saukto slapjo elementu nomaiņa.

Mikrofona barošanai katrā telefona aparātā bija divi Leklanžē podi jeb slapjie elementi - stikla trauks ar elektrolītu un diviem elektrodiem. Elektrolītam, kā jau katram šķidrumam, bija tieksme izžūt, un tad telefona aparāts vairs nedarbojās, nestrādāja mikrofons. Montieriem būtu vajadzējis nēsāt līdzi pudeli ar elektrolītu, bet tas varētu izlīt. Varētu gan izgatavot elektrolītu uz vietas, bet tad jānēsā līdzi salmiaka pulveris un destilētais ūdens. Tāpēc montieri rada ļoti vienkāršu risinājumu - ir taču mācekļi! Ja kādam elektrolīta dēļ nedarbojas telefons, tad bojājuma labošana notika šādi: montieris paziņo saimniekam, ka jāveic ļoti slepens darbs un visiem jāatstāj telpa. Tad māceklis veica grūto un atbildīgo darbu - iečurāja Leklanžē podā (montieri bija secinājuši, ka urīnam ir tādas pašas īpašības kā elektrolītam!). Nedarīt tādu darbu (nedarbu) māceklis nedrīkstēja, jo montieris taču viņam norautu ausis. Cik labi, ka mūsdienās vairs nav VB (vietējās baterijas) telefona aparātu un tālruņa mikrofons saņem barošanu pa telefona līnijas vadiem! Progress, vai ne?

 

 

Ostapa Bendera cienīgi darbi

 

Pēc obligātā dienesta Padomju armijā RPI Radiotehnikas fakultātē nokļuva students Vladimirs S. Drīz vien par viņu sāka ienākt sūdzības - sliktas sekmes, noraksta mājas darbus, nav nevienas ieskaites. Viņš bieži  aizņēmās naudu un to neatdeva, reiz pat uzaicināja kursa biedrus uz Jūras pērli, bet pirms rēķina apmaksas izgaisa. Grupas biedru pacietības kauss bija pilns, bet dekānam arī jāatskaitās par katru nesekmīgo. Vladimirs atnesa dekānam iesniegumu, ka grib pāriet uz Rīgas civilās aviācijas inženieru institūtu (RCAII), pievienojot PSRS Augstākās izglītības ministra vēstuli, kura atbalsta studenta iesniegumu.

Arī šajā mācību iestādē visa procedūra sākās no gala. Kādā kontroldarbā pie fakultātes dekāna Vladimirs saņēma neapmierinošu atzīmi. Starpbrīdī Vladimirs, kā jau veikls zēns, dekāna lapā savu atzīmi izlaboja uz pozitīvu. Tomēr grēks nāk gaismā, izceļas liels tracis. Ko darīt? Loģiski, - jāiznīcina nozieguma pēdas. Vladimirs vakarā slēdz vaļā dekanātu, lai nozagtu atzīmju lapu. Iedarbojās trauksmes signalizācija, Vladimiru noķer, un nu jau ziepes pavisam lielas. Noskaidrojās arī citi nedarbi: Vladimirs pats sastādījis sev ļoti spožu raksturojumu par studijām RPI, viltojis dekāna parakstu. Ar ieganstu, ka viņam vajag vidusskolas atestāta norakstu, izņēmis no RSAII kadru daļas savu lietu un izplēsis visus dokumentus par sodiem, kurus saņēmis kā RPI students.

Vladimirs nolemj steidzīgi pārcelties uz Minskas Radioelektronisko institūtu, pievienojot PSRS Augstākās izglītības ministra vēstuli, ka studenta iesniegums noteikti jāapmierina. Lai šī operācija būtu sekmīga, Vladimirs ierodas pie RCAII rektora, piesakās kā Valsts drošības komitejas darbinieks ar izdomātu uzvārdu un lūdz, lai rektors apmierina viņu darbinieka, studenta Vladimira S., iesniegumu. Rektors izsauc dekānu, kurš, protams, atpazīst, ka apmeklētājs nav nekāds VDK darbinieks... Vladimirs, steigā bēgot, atstāj pie rektora savu portfeli, kurā atrodas tukšas PSRS Augstākās izglītības ministrijas veidlapas, kā arī dažāda satura vēstules uz tām. 

Pēc kāda laika Vladimirs jau ir Maskavas Elektrotehniskā sakaru institūta students. Tur viņš iekrīt, norakstot kontroldarbu, par ko pēc to laiku likumiem bija jāatskaita no institūta. Rektors tā arī izdarīja, bet Vladimirs ... iesūdzēja rektoru tiesā. Tā bija pirmā un vienīgā tiesas prāva bijušajā Padomju Savienībā, kurā students tiesājās ar rektoru. Rektors tiesas prāvu uzvarēja.

Tagad Vladimiru dažkārt var satikt uz Brīvības bulvāra. Šādās reizēs viņš ļoti pieklājīgi sveicina bijušo RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātes dekānu. Ne jau katram lemts kļūt par inženieri, bet metodes, kā iegūt augstāko izglītību, taču ir dažādas...

 

Jāzeps LOČMELIS