Latvija pārliecinoši tuvojas digitālajai apraidei
Eiropas multimediji ir uz nopietnu pārmaiņu sliekšņa.
Raidorganizācijas gatavojas ieiet jaunā attīstības fāzē. Nu jau ilgāku laiku
šādi tiek raksturota Eiropas mediju pāreja uz digitālo virszemes apraidi. Arī
Latvija gatavojas šim nozīmīgajam notikumam. Lai noskaidrotu, kas paveikts, kas
vēl darāms, lai Latvijā ieviestu digitālo apraides sistēmu, SP saruna ar
galvenajiem šā projekta īstenotājiem - BO VAS Latvijas valsts radio un
televīzijas centrs (LVRTC) ģenerāldirektoru Māri PAUDERU, LVRTC tehnisko
direktoru Māri RUTKU un a/s Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs
(DLRTC) ģenerāldirektoru Guntaru SPUNDI.
- Pagājušajā gadā a/s Latvijas valsts radio un televīzijas centrs
pārtapusi koncernā. Kādēļ tika pieņemts šāds lēmums?
M. Pauders: - Lai izprastu, kādēļ mēs pieņēmām šādu lēmumu, ir
vajadzīgs neliels ieskats telekomunikāciju nozares kopējā situācijā. 2000. gada
16. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā tikās
Mediju un informācijas tehnoloģijas speciālisti, lai apspriestu, kā likvidēt
plaisu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm. ANO ģenerālsekretārs Kofi
Annans tad uzsvēra, ka televīzijas, radio un datorindustrijas pārstāvjiem ir
jāpieņem digitālās plaisas mestais izaicinājums.
- Pārmest tiltu digitālajai plaisai nebūs viegli, - toreiz teica
ANO ģenerālsekretārs. - Taču, informējot un paskaidrojot, var likt cilvēkiem
saprast, kādu potenciālu piedāvā digitālā revolūcija. Tie, kuriem visvairāk
vajadzīgas informācijas tehnoloģijas piedāvātās iespējas, patlaban ir cilvēki,
kuri par tām vismazāk zina.
ANO aplēses liecina, ka pasaulē ir 1,5 miljardi televizoru un 2,5
miljardi radioaparātu. Tie pieejami apmēram trīs ceturtdaļām pasaules
iedzīvotāju.
Turpretī tikai pieciem procentiem pasaules iedzīvotāju ir pieeja
internetam, un šie pieci procenti koncentrējas pasaules bagātākajās valstīs.
Jau minētajā forumā Itālijas Medisat Group vadītājs Fedele
Konfalonjeri uzsvēra, ka digitālā televīzija kļūs par vienu no medijiem, kas
būs viegli lietojams un pieejams ļoti plašai auditorijai.
2001. gada janvārī Davosas
attīstīto valstu galotņu konferencē telekomunikāciju nozares autoritāte Bils
Geitss jau piekrita, ka viens no pasaules informāciju tehnoloģijas un
telekomunikāciju nozares uzdevumiem ir aizpildīt digitālo plaisu kura ir
atvērusies un sadala pasauli divās daļās. Ja par to runā cilvēks, kurš ar savu
darbību jau pierādījis, kā veiksmīgi apvienot sekmīgu uzņēmējdarbību ar jaunu
tehnoloģiju ieviešanu sabiedrības lietošanai, tad skaidrs, ka telekomunikāciju
uzņēmumiem Latvijā arī jāskatās, vai nav pienācis laiks pildīt savu sabiedrisko
misiju un veiksmīgi pievienot Latviju tām valstīm, kuras neatrodas pie
digitālās plaisas malas. Lai Latvijā pieņemtu šādu izaicinājumu, nepieciešami
līdzekļi, zināšanas un ticība savām spējām. Tomēr, lai strādātu šādā veidā ir
jāveido menedžmenta sistēma, kas būtu droša un nepakļautos vispārējai
sabiedrības inerces izraisītai skepsei.
Tā kā dažās ar telekomunikāciju nozari saistītajās uzņēmējdarbības
jomās sākas stagnācija, daudziem rodas iespaids, ka stagnācijā ieslīgst visa
nozare. Taču prasmīgs vadītājs jau laikus apzinās, ka tad, kad datori būs
apgādāti ar programmām, datoru tirdzniecība un ar datoru apkalpošanu saistītās
nozares vairs tik strauji nekāpinās savu apgrozījumu un arī hiperpeļņa
mazināsies. Nelīdzēs arī dažādas subjektīvas un objektīvas viltības, ka,
piemēram, jāmaina programmatūra jauna gadu tūkstoša dēļ. Toties
telekomunikāciju sfēras, kuras turpina sekot līdz jaunākajiem zinātnes un
mārketinga jaunumiem, turpina attīstīties. Mobilie telefoni turpina konkurēt ar
fiksētajām līnijām. Veidojas jauni mobilo telefonu tirgi - Krievijas, Āzijas un
Āfrikas reģioni saglabā savu pievilcību.
Analītiķi, kuri sekojuši līdzi telekomunikāciju nozares
attīstībai, ir sapratuši, ka tirgus piesātināsies. Piemēram, daudzie kabeļu
kilometri, kuri tika ieguldīti telekomunikāciju infrastruktūrā, prasīja lielus
līdzekļus, un tagad ir jāgaida, kad kabeļu lietotāji sāks atmaksāt ieguldītos
līdzekļus, tomēr iecerētais sprādzienveida trafika pieaugums izpaliek. Ja
telekomunikāciju uzņēmumi rūpējas par infrastruktūru, tad tas ir tikai normāli,
ka no sējas līdz graudu kulšanai paiet kāds laiks.
2001. gadā LVRTC turpināja attīstīt valsts radio un televīzijas infrastruktūru,
kā to arī paredz LVRTC statūti. BO VAS ir jārūpējas par to, lai Latvijā radītu
uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi.
LVRTC laikā no 1998. līdz 2001. gadam Latvijas valsts radio un
televīzijas tīkla infrastruktūrā ir ieguldījusi 8 miljonus 242 tūkstošus latu.
Šogad LVRTC plāno tīkla infrastruktūrā investēt 2 miljonus 450 tūkstošus latu.
Protams, jādod attīstībai tas, kas tai pienākas, bet arī pienākums
pret valsti un sabiedrību ir jāpilda. Nodokļos valsts iestādēm laikā no 1998.
līdz 2001. gadam ir samaksāti 6 miljoni 385 tūkstoši latu, šogad plānojam, ka
iemaksāsim vēl 1 miljonu 715 tūkstošus latu.
Protams, ka, lai paveiktu šādu darba apjomu, ir bijis nepieciešams
optimizēt uzņēmuma struktūru. Esam izveidojuši koncernu, kurā ietilpst divas
akciju sabiedrības - Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LTVRC) un
Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC). Pēdējais izveidots,
lai attīstītu Latvijā digitālo virszemes televīziju. DLRTC darbu ir sācis
veiksmīgi. Jau sagatavotas iekārtas pārbaudēm, nopirkta mēraparatūra. Tiek
izstrādāta ciparu virszemes apraides attīstības koncepcija. Mēs ceram, ka
digitālās televīzijas pārbaudes notiks jau tuvākajā laikā. Protams, vēl ir
jāatrisina daži juridiski un tehniski jautājumi, tomēr kopumā pārbaudēm esam
gatavi.
G. Spunde, a/s Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs
ģenerāldirektors: - Digitālās apraides nodrošināšanai nepietiek tikai ar
raidītāju uzstādīšanu, kā tas ir analogajā sistēmā. Digitālajā apraidē svarīga
ir arī infrastruktūra, kurai nepieciešams vienots vadības centrs, no kura tiek
vadīti raidītāji. Vajadzīgas arī speciālas iekārtas, kuras no programmu
devējiem saņemtos signālus pārveido vienotā ciparu formātā. Vēl tiek izstrādāta
uztvērēju menedžmenta sistēma, jo katrs uztvērējs savā būtībā līdzinās
mobilajam telefonam, t. i., ar savu identifikācijas kodu. Papildus mēs plānojam
veidot arī tā saukto pakalpojumu centru, kurš varēs sniegt visiem mūsu
klientiem informāciju par to, kādas iespējas sniedz digitālā apraide.
- Kad plānojat ieviest ciparu televīzijas sistēmu Latvijā?
M. Pauders: - Digitālā televīzija visaptveroši varētu sākt
darboties pēc vairākiem gadiem. Tā tas tiek prognozēts ne tikai Latvijā, bet
arī citās Eiropas valstīs. Piemēram, Itālija un Lielbritānija digitālo
televīziju plāno ieviest 2006. gadā. Savukārt Vācija jau 2003. gadā plāno
digitālo apraidi pilnībā nodrošināt Berlīnē un tās apkaimē, turklāt, jau
atsakoties no analogās apraides. Plānojam, ka Latvijā pāreja uz virszemes
apraidi varētu notikt līdzīgā laika posmā.
G. Spunde: - Jā, šīs sistēmas izveidi plānojam pabeigt līdz 2006.
gadam.
- Vai raidorganizācijām par ciparu tīkla izmantošanu būs jāmaksā?
G. Spunde: - Pārejas periodā sabiedriskajām raidorganizācijām,
kurām ir licence un apraides tiesības nacionālajos tīklos analogajā formātā,
nebūs jāmaksā par digitālā tīkla izmantošanu.
M. Pauders: - Izmaksas par ciparu tīkla izmantošanu būs zemākas
nekā par analogās sistēmas lietošanu. Ja tagad viens raidītājs var pārraidīt
vienu programmu, tad digitālajā sistēmā viens raidītājs spēs pārraidīt pat
sešas programmas. Manuprāt, šīs nozares potenciāls ir milzīgs.
Ja līdz šim datoru un televīzijas pielietojums bija stingri
nodalīts, tad digitālajā sistēmā tie nedaudz pārklājas. Tomēr jāatceras, ka
saglabājas arī atšķirības. Televīzija ir un būs bāzēta uz video aplikāciju,
virzīta uz izklaidi, bet dators ir un būs bāzēts uz informāciju, kas virzīta uz
profesionālo darbību. Nevajag iedomāties, ka televīzija aizstās datoru un
dators - televīziju. Jā, notiek savstarpēja saplūšana. Kā piemēru var minēt
interneta portālu TvNet, kurā tiek izmantota video aplikācija. Vēl jānorāda, ka
medijus gaida nopietnas pārmaiņas. Arvien mazāk paliek konkurētspējīgu tā
saukto kokteiļveida programmu, kurās ir ļoti dažādi raidījumi. Izdzīvot spēs
specializētās programmas, piemēram, sporta, mūzikas, filmu vai ziņu kanāli.
- Izskanējusi informācija, ka optimālai ciparu televīzijas
darbībai ir nepieciešams mainīt likumdošanu. Kādēļ tas ir vajadzīgs un vai pie
tā jau tiek strādāts?
M. Pauders: - Likums ir jāmaina, tā lai tas aizstāvētu auditorijas
intereses. Likumā ir jānosaka vienots standarts, kurā cilvēks saņem visus
piedāvājumus. Svarīgs ir jautājums par autortiesībām, par attiecībām starp
programmu ražotāju, programmas kompilētāju, tehnisko operatoru jeb programmas
izplatītāju un auditoriju. Latvijas Radio un televīzijas likums izskatās
nepabeigts. Minēšu kādu salīdzinājumu. Francijas multimediju likums ir ļoti
apjomīgs, savukārt Latvijas Radio un televīzijas likuma apjoms ir tikai
pārdesmit lappušu. Pašlaik Nacionālās radio un televīzijas padomes darba grupa
strādā pie likumdošanas izmaiņām, kurām jāatbilst Eiropas Savienības direktīvām
par virzību uz digitālo televīziju.
- Kādas ir ciparu televīzijas priekšrocības, salīdzinot ar analogo
televīziju?
M. Pauders: - Pirmkārt, kompresija, kas nodrošina kanālu skaita
palielināšanos. Iespēja izmantot elektronisko gidu, iegādāties elektronisko
iekārtu, kurā iebūvēts cietais disks, un iespēja veidot pašam savu televīzijas
programmu. Digitālā televīzija dod iespēju arī apstādināt satelīta vai
virszemes televīzijā demonstrēto raidījumu vai filmu un turpināt skatīties sev
vēlamajā laikā. Digitālajā sistēmā uzlabosies video un audio kvalitāte, būs
pieejama plaša audioiespēju izmantošana, piemēram, raidījumu dublēšana citās
valodās.
Papildus iespējas virszemes apraides sistēma piedāvā arī
raidorganizācijām. Ar jau minēto elektronisko gidu palīdzību varēs izplatīt
savu produktu reklāmu un pārdot preces un pakalpojumus T veikalā. Digitālās televīzijas
pluss ir arī vienots Eiropas digitālās televīzijas sistēmas standarts DVB (sk.
SP 2001/3, 32.-35. lpp.).
- Vai, sākot ciparu virszemes apraides attīstību, neesat atstājuši
novārtā analogo televīziju?
M. Pauders: - Nē, analogās apraides atjaunošana un uzturēšana
turpinās, jo līdz pārejas brīdim mums jānodrošina kvalitatīva analogā apraide.
Tādēļ turpinām ieguldīt līdzekļus arī šajā jomā. Pagājušajā gadā esam
atjaunojuši vairākus radio un televīzijas raidītājus. Vēl pirms pieciem gadiem
divām trešdaļām tehnoloģiju bija beidzies amortizācijas termiņš, vai vienkāršāk
izsakoties, raidītāju nolietojuma koeficents bija 75 procenti, tad tagad tas ir
tikai 30 procenti. Neesam aizmirsuši arī par valsts radiokomunikāciju
infrastruktūras attīstību.
M. Rutks: - Pēc Latvijas Radio pasūtījuma pagājušo gadu
paplašinātas programmas Klasika uztveršanas iespējas. Pērnā gada sākumā šīs
programmas tīkls aptvēra tikai 21 procentu Latvijas teritorijas un to varēja
uztvert tikai 62 procenti valsts iedzīvotāju. Tagad Latvijas Radio programma
Klasika aptver 52 procentus Latvijas teritorijas un to var dzirdēt jau 80
procenti iedzīvotāju. Esam likuši arī vairākus jaunus raidītājus un
rekonstruējuši radiokomunikāciju tīklu Kuldīgā, Cesvainē, Rēzeknē, Daugavpilī,
Valmierā un Ventspilī.
G. Spunde: - Runājot par televīzijas raidītājiem, jau tagad
cenšamies izvēlēties tādus raidītājus, kas vēlāk būtu savietojami ar ciparu
standartu. Šogad plānojam LTV2 tīklā Cesvainē un Daugavpilī nomainīt divus
lielas jaudas, t. i., 20 kilovatu raidītājus. Arī Rēzeknē un Rīgā iecerēts
nomainīt raidītājus uz modernākiem, 20 kilovatu raidītājiem.
M. Pauders: - Pagājušā gada laikā esam sākuši sadarbību ar TV3.
Esam uzlikuši vairākus TV3 raidītājus - Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā, Jēkabpilī,
Alūksnē un Valkā, kā arī jaunus raidītājus LNT. Paredzams, ka mūsu sadarbības
rezultātā jau tuvākajā laikā šie televīzijas kanāli būs redzami vietās, kur tas
līdz šim nebija iespējams. Attīstām arī Radio SWH raidīšanas tīklu, esam
uzlikuši arī TV5 raidītāju. Priecē, ka spējam konkurēt šajā tirgū un par
pieņemamām cenām piedāvāt kvalitatīvus pakalpojumus arī komerciālajām
raidorganizācijām.
Andra CERIŅA, speciāli SP
Eiropas multimediji ir uz nopietnu pārmaiņu sliekšņa.
Raidorganizācijas gatavojas ieiet jaunā attīstības fāzē. Nu jau ilgāku laiku
šādi tiek raksturota Eiropas mediju pāreja uz digitālo virszemes apraidi. Arī
Latvija gatavojas šim nozīmīgajam notikumam. Lai noskaidrotu, kas paveikts, kas
vēl darāms, lai Latvijā ieviestu digitālo apraides sistēmu, SP saruna ar
galvenajiem šā projekta īstenotājiem - BO VAS Latvijas valsts radio un
televīzijas centrs (LVRTC) ģenerāldirektoru Māri PAUDERU, LVRTC tehnisko
direktoru Māri RUTKU un a/s Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs
(DLRTC) ģenerāldirektoru Guntaru SPUNDI.
- Pagājušajā gadā a/s Latvijas valsts radio un televīzijas centrs
pārtapusi koncernā. Kādēļ tika pieņemts šāds lēmums?
M. Pauders: - Lai izprastu, kādēļ mēs pieņēmām šādu lēmumu, ir
vajadzīgs neliels ieskats telekomunikāciju nozares kopējā situācijā. 2000. gada
16. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā tikās
Mediju un informācijas tehnoloģijas speciālisti, lai apspriestu, kā likvidēt
plaisu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm. ANO ģenerālsekretārs Kofi
Annans tad uzsvēra, ka televīzijas, radio un datorindustrijas pārstāvjiem ir
jāpieņem digitālās plaisas mestais izaicinājums.
- Pārmest tiltu digitālajai plaisai nebūs viegli, - toreiz teica
ANO ģenerālsekretārs. - Taču, informējot un paskaidrojot, var likt cilvēkiem
saprast, kādu potenciālu piedāvā digitālā revolūcija. Tie, kuriem visvairāk
vajadzīgas informācijas tehnoloģijas piedāvātās iespējas, patlaban ir cilvēki,
kuri par tām vismazāk zina.
ANO aplēses liecina, ka pasaulē ir 1,5 miljardi televizoru un 2,5
miljardi radioaparātu. Tie pieejami apmēram trīs ceturtdaļām pasaules
iedzīvotāju.
Turpretī tikai pieciem procentiem pasaules iedzīvotāju ir pieeja
internetam, un šie pieci procenti koncentrējas pasaules bagātākajās valstīs.
Jau minētajā forumā Itālijas Medisat Group vadītājs Fedele
Konfalonjeri uzsvēra, ka digitālā televīzija kļūs par vienu no medijiem, kas
būs viegli lietojams un pieejams ļoti plašai auditorijai.
2001. gada janvārī Davosas
attīstīto valstu galotņu konferencē telekomunikāciju nozares autoritāte Bils
Geitss jau piekrita, ka viens no pasaules informāciju tehnoloģijas un
telekomunikāciju nozares uzdevumiem ir aizpildīt digitālo plaisu kura ir
atvērusies un sadala pasauli divās daļās. Ja par to runā cilvēks, kurš ar savu
darbību jau pierādījis, kā veiksmīgi apvienot sekmīgu uzņēmējdarbību ar jaunu
tehnoloģiju ieviešanu sabiedrības lietošanai, tad skaidrs, ka telekomunikāciju
uzņēmumiem Latvijā arī jāskatās, vai nav pienācis laiks pildīt savu sabiedrisko
misiju un veiksmīgi pievienot Latviju tām valstīm, kuras neatrodas pie
digitālās plaisas malas. Lai Latvijā pieņemtu šādu izaicinājumu, nepieciešami
līdzekļi, zināšanas un ticība savām spējām. Tomēr, lai strādātu šādā veidā ir
jāveido menedžmenta sistēma, kas būtu droša un nepakļautos vispārējai
sabiedrības inerces izraisītai skepsei.
Tā kā dažās ar telekomunikāciju nozari saistītajās uzņēmējdarbības
jomās sākas stagnācija, daudziem rodas iespaids, ka stagnācijā ieslīgst visa
nozare. Taču prasmīgs vadītājs jau laikus apzinās, ka tad, kad datori būs
apgādāti ar programmām, datoru tirdzniecība un ar datoru apkalpošanu saistītās
nozares vairs tik strauji nekāpinās savu apgrozījumu un arī hiperpeļņa
mazināsies. Nelīdzēs arī dažādas subjektīvas un objektīvas viltības, ka,
piemēram, jāmaina programmatūra jauna gadu tūkstoša dēļ. Toties
telekomunikāciju sfēras, kuras turpina sekot līdz jaunākajiem zinātnes un
mārketinga jaunumiem, turpina attīstīties. Mobilie telefoni turpina konkurēt ar
fiksētajām līnijām. Veidojas jauni mobilo telefonu tirgi - Krievijas, Āzijas un
Āfrikas reģioni saglabā savu pievilcību.
Analītiķi, kuri sekojuši līdzi telekomunikāciju nozares
attīstībai, ir sapratuši, ka tirgus piesātināsies. Piemēram, daudzie kabeļu
kilometri, kuri tika ieguldīti telekomunikāciju infrastruktūrā, prasīja lielus
līdzekļus, un tagad ir jāgaida, kad kabeļu lietotāji sāks atmaksāt ieguldītos
līdzekļus, tomēr iecerētais sprādzienveida trafika pieaugums izpaliek. Ja
telekomunikāciju uzņēmumi rūpējas par infrastruktūru, tad tas ir tikai normāli,
ka no sējas līdz graudu kulšanai paiet kāds laiks.
2001. gadā LVRTC turpināja attīstīt valsts radio un televīzijas infrastruktūru,
kā to arī paredz LVRTC statūti. BO VAS ir jārūpējas par to, lai Latvijā radītu
uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi.
LVRTC laikā no 1998. līdz 2001. gadam Latvijas valsts radio un
televīzijas tīkla infrastruktūrā ir ieguldījusi 8 miljonus 242 tūkstošus latu.
Šogad LVRTC plāno tīkla infrastruktūrā investēt 2 miljonus 450 tūkstošus latu.
Protams, jādod attīstībai tas, kas tai pienākas, bet arī pienākums
pret valsti un sabiedrību ir jāpilda. Nodokļos valsts iestādēm laikā no 1998.
līdz 2001. gadam ir samaksāti 6 miljoni 385 tūkstoši latu, šogad plānojam, ka
iemaksāsim vēl 1 miljonu 715 tūkstošus latu.
Protams, ka, lai paveiktu šādu darba apjomu, ir bijis nepieciešams
optimizēt uzņēmuma struktūru. Esam izveidojuši koncernu, kurā ietilpst divas
akciju sabiedrības - Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LTVRC) un
Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC). Pēdējais izveidots,
lai attīstītu Latvijā digitālo virszemes televīziju. DLRTC darbu ir sācis
veiksmīgi. Jau sagatavotas iekārtas pārbaudēm, nopirkta mēraparatūra. Tiek
izstrādāta ciparu virszemes apraides attīstības koncepcija. Mēs ceram, ka
digitālās televīzijas pārbaudes notiks jau tuvākajā laikā. Protams, vēl ir
jāatrisina daži juridiski un tehniski jautājumi, tomēr kopumā pārbaudēm esam
gatavi.
G. Spunde, a/s Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs
ģenerāldirektors: - Digitālās apraides nodrošināšanai nepietiek tikai ar
raidītāju uzstādīšanu, kā tas ir analogajā sistēmā. Digitālajā apraidē svarīga
ir arī infrastruktūra, kurai nepieciešams vienots vadības centrs, no kura tiek
vadīti raidītāji. Vajadzīgas arī speciālas iekārtas, kuras no programmu
devējiem saņemtos signālus pārveido vienotā ciparu formātā. Vēl tiek izstrādāta
uztvērēju menedžmenta sistēma, jo katrs uztvērējs savā būtībā līdzinās
mobilajam telefonam, t. i., ar savu identifikācijas kodu. Papildus mēs plānojam
veidot arī tā saukto pakalpojumu centru, kurš varēs sniegt visiem mūsu
klientiem informāciju par to, kādas iespējas sniedz digitālā apraide.
- Kad plānojat ieviest ciparu televīzijas sistēmu Latvijā?
M. Pauders: - Digitālā televīzija visaptveroši varētu sākt
darboties pēc vairākiem gadiem. Tā tas tiek prognozēts ne tikai Latvijā, bet
arī citās Eiropas valstīs. Piemēram, Itālija un Lielbritānija digitālo
televīziju plāno ieviest 2006. gadā. Savukārt Vācija jau 2003. gadā plāno
digitālo apraidi pilnībā nodrošināt Berlīnē un tās apkaimē, turklāt, jau
atsakoties no analogās apraides. Plānojam, ka Latvijā pāreja uz virszemes
apraidi varētu notikt līdzīgā laika posmā.
G. Spunde: - Jā, šīs sistēmas izveidi plānojam pabeigt līdz 2006.
gadam.
- Vai raidorganizācijām par ciparu tīkla izmantošanu būs jāmaksā?
G. Spunde: - Pārejas periodā sabiedriskajām raidorganizācijām,
kurām ir licence un apraides tiesības nacionālajos tīklos analogajā formātā,
nebūs jāmaksā par digitālā tīkla izmantošanu.
M. Pauders: - Izmaksas par ciparu tīkla izmantošanu būs zemākas
nekā par analogās sistēmas lietošanu. Ja tagad viens raidītājs var pārraidīt
vienu programmu, tad digitālajā sistēmā viens raidītājs spēs pārraidīt pat
sešas programmas. Manuprāt, šīs nozares potenciāls ir milzīgs.
Ja līdz šim datoru un televīzijas pielietojums bija stingri
nodalīts, tad digitālajā sistēmā tie nedaudz pārklājas. Tomēr jāatceras, ka
saglabājas arī atšķirības. Televīzija ir un būs bāzēta uz video aplikāciju,
virzīta uz izklaidi, bet dators ir un būs bāzēts uz informāciju, kas virzīta uz
profesionālo darbību. Nevajag iedomāties, ka televīzija aizstās datoru un
dators - televīziju. Jā, notiek savstarpēja saplūšana. Kā piemēru var minēt
interneta portālu TvNet, kurā tiek izmantota video aplikācija. Vēl jānorāda, ka
medijus gaida nopietnas pārmaiņas. Arvien mazāk paliek konkurētspējīgu tā
saukto kokteiļveida programmu, kurās ir ļoti dažādi raidījumi. Izdzīvot spēs
specializētās programmas, piemēram, sporta, mūzikas, filmu vai ziņu kanāli.
- Izskanējusi informācija, ka optimālai ciparu televīzijas
darbībai ir nepieciešams mainīt likumdošanu. Kādēļ tas ir vajadzīgs un vai pie
tā jau tiek strādāts?
M. Pauders: - Likums ir jāmaina, tā lai tas aizstāvētu auditorijas
intereses. Likumā ir jānosaka vienots standarts, kurā cilvēks saņem visus
piedāvājumus. Svarīgs ir jautājums par autortiesībām, par attiecībām starp
programmu ražotāju, programmas kompilētāju, tehnisko operatoru jeb programmas
izplatītāju un auditoriju. Latvijas Radio un televīzijas likums izskatās
nepabeigts. Minēšu kādu salīdzinājumu. Francijas multimediju likums ir ļoti
apjomīgs, savukārt Latvijas Radio un televīzijas likuma apjoms ir tikai
pārdesmit lappušu. Pašlaik Nacionālās radio un televīzijas padomes darba grupa
strādā pie likumdošanas izmaiņām, kurām jāatbilst Eiropas Savienības direktīvām
par virzību uz digitālo televīziju.
- Kādas ir ciparu televīzijas priekšrocības, salīdzinot ar analogo
televīziju?
M. Pauders: - Pirmkārt, kompresija, kas nodrošina kanālu skaita
palielināšanos. Iespēja izmantot elektronisko gidu, iegādāties elektronisko
iekārtu, kurā iebūvēts cietais disks, un iespēja veidot pašam savu televīzijas
programmu. Digitālā televīzija dod iespēju arī apstādināt satelīta vai
virszemes televīzijā demonstrēto raidījumu vai filmu un turpināt skatīties sev
vēlamajā laikā. Digitālajā sistēmā uzlabosies video un audio kvalitāte, būs
pieejama plaša audioiespēju izmantošana, piemēram, raidījumu dublēšana citās
valodās.
Papildus iespējas virszemes apraides sistēma piedāvā arī
raidorganizācijām. Ar jau minēto elektronisko gidu palīdzību varēs izplatīt
savu produktu reklāmu un pārdot preces un pakalpojumus T veikalā. Digitālās televīzijas
pluss ir arī vienots Eiropas digitālās televīzijas sistēmas standarts DVB (sk.
SP 2001/3, 32.-35. lpp.).
- Vai, sākot ciparu virszemes apraides attīstību, neesat atstājuši
novārtā analogo televīziju?
M. Pauders: - Nē, analogās apraides atjaunošana un uzturēšana
turpinās, jo līdz pārejas brīdim mums jānodrošina kvalitatīva analogā apraide.
Tādēļ turpinām ieguldīt līdzekļus arī šajā jomā. Pagājušajā gadā esam
atjaunojuši vairākus radio un televīzijas raidītājus. Vēl pirms pieciem gadiem
divām trešdaļām tehnoloģiju bija beidzies amortizācijas termiņš, vai vienkāršāk
izsakoties, raidītāju nolietojuma koeficents bija 75 procenti, tad tagad tas ir
tikai 30 procenti. Neesam aizmirsuši arī par valsts radiokomunikāciju
infrastruktūras attīstību.
M. Rutks: - Pēc Latvijas Radio pasūtījuma pagājušo gadu
paplašinātas programmas Klasika uztveršanas iespējas. Pērnā gada sākumā šīs
programmas tīkls aptvēra tikai 21 procentu Latvijas teritorijas un to varēja
uztvert tikai 62 procenti valsts iedzīvotāju. Tagad Latvijas Radio programma
Klasika aptver 52 procentus Latvijas teritorijas un to var dzirdēt jau 80
procenti iedzīvotāju. Esam likuši arī vairākus jaunus raidītājus un
rekonstruējuši radiokomunikāciju tīklu Kuldīgā, Cesvainē, Rēzeknē, Daugavpilī,
Valmierā un Ventspilī.
G. Spunde: - Runājot par televīzijas raidītājiem, jau tagad
cenšamies izvēlēties tādus raidītājus, kas vēlāk būtu savietojami ar ciparu
standartu. Šogad plānojam LTV2 tīklā Cesvainē un Daugavpilī nomainīt divus
lielas jaudas, t. i., 20 kilovatu raidītājus. Arī Rēzeknē un Rīgā iecerēts
nomainīt raidītājus uz modernākiem, 20 kilovatu raidītājiem.
M. Pauders: - Pagājušā gada laikā esam sākuši sadarbību ar TV3.
Esam uzlikuši vairākus TV3 raidītājus - Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā, Jēkabpilī,
Alūksnē un Valkā, kā arī jaunus raidītājus LNT. Paredzams, ka mūsu sadarbības
rezultātā jau tuvākajā laikā šie televīzijas kanāli būs redzami vietās, kur tas
līdz šim nebija iespējams. Attīstām arī Radio SWH raidīšanas tīklu, esam
uzlikuši arī TV5 raidītāju. Priecē, ka spējam konkurēt šajā tirgū un par
pieņemamām cenām piedāvāt kvalitatīvus pakalpojumus arī komerciālajām
raidorganizācijām.
Andra CERIŅA, speciāli SP