Modernā žurnālista arsenāls - pildspalva un elektroniskais pasts

 

Ja jums nav iebildumu, parunāsim par rakstāmrīkiem, rakstītājiem un uzrakstītā ceļojumu pie adresāta. Kāds vērīgs lasītājs šajā vietā var iesaukties: piedodiet, cienītā, bet jūs izkrītat no konteksta! Šis, saprotiet, ir žurnāls par modernām komunikācijām, bet jūs te, lūk, ar savām pildspalvām un pasta baložiem pa vidu maisāties!

 

 

Saprotu un neizkrītu, patiešām ne. Turklāt pasta baložu šajā rakstā nemaz nebūs, bet pildspalvas gan. Un būs arī modernās komunikācijas. Jo mobilie telefonsakari, datori un informācijas pārraidīšana zibensātrumā ir būtiski elementi mūsdienīga rakstītāja, šajā gadījumā - žurnālista - ikdienā. Protams. Nenoliedzami. Galu galā arī šīs rindas top, sēžot pie datora, un tās tiks nosūtītas, saprotams, elektroniski, kā gan citādi.

Taču iesākt tomēr vajadzētu ar to, kas no žurnālista ikdienas nav izskausts arī elektronisko parakstu laikmetā, proti, ar pildspalvu. Jo, atzīstot to, ka modernās tehnoloģijas ir mainījušas rakstīšanas vaibstus, tomēr, arī par moderniem rakstītājiem runājot, rakstāmrīks ir un paliek raksta galvenais varonis.

 

Atcerēsimies, ka pildspalvas to visizplatītākajā formā - lodīšpildspalvas - apritē parādījās salīdzinoši nesen. Piemēram, pat 70. gadu sākumā gods tikt pie lodīšpildspalvas bija jānopelna. Skolās pastāvēja komplicēta rakstāmrīku hierarhija. Varbūt tas tā bija tikai skolā, kuru apmeklēju es, jo tā īpaši izcēlās ar vājību uz dažnedažādiem noteikumiem un pareizo kārtību, to attiecinot gan uz pieļaujamo matu garumu, gan uz portfeļu izvietojuma leņķi pie klases telpām, gan arī uz starpbrīžos atļauto pārvietošanās trajektoriju skolas gaiteņos. Saskaņā ar šo sistēmu, bija jāiziet cauri vairākiem posmiem, iekams pirmklasniekam tika ļauts ņemt rokās pildspalvu.

Pirmklasnieka pirmais rakstāmrīks bija zīmulis un, lai izpelnītos tiesības rakstīt ar tintes pildspalvu, bija jāsasniedz glītrakstīšanas kalngali. Un to nebija viegli izdarīt, jo zīmuļi nemitīgi lūza, tie bija jāasina un jāuzmana, lai penālis nenokrīt uz grīdas. Kad pirmsklasnieks bija ticis līdz tintes pildspalvai, viņam bija jāapgūst jaunas iemaņas. Lūšanas briesmas nomainīja klekšu draudi (jo tās, protams, nebija krāšņās Waterman pildspalvas). Pildspalvas nežēlīgi pilēja, atstājot uz pirkstiem nenomazgājamas pēdas, bet uz diktātu lapām - dažādu formu un izmēru klekšus.

Abi minētie rakstāmrīki bija tikai ieskrējiens uz katra pirmsklasnieka sapni - lodīšpildspalvu. Tā nebija nedz jāuzasina, nedz jāuzpilda, un ar to varēja rakstīt uz nebēdu, kamēr izbeidzās serde. Tinte gan mēdza veidot lodītes galā ķepīgus kunkuļus un astoņstūra formas pildspalvas malas sāpīgi griezās pirkstā, tomēr lodīšpildspalva bija sapņu rakstāmrīks.

Brīdī, kad augstākā rakstāmrīku hierarhijas pakāpe bija sasniegta, pidlspalva gan zaudēja pievilcības spēku un kļuva par vienu no tiem priekšmetiem, kas piepilda skolas somu un ikdienu.

Vēlāk, kad skolas un augstskolas gaitas bija beigušās un līdz ar to bija beidzies laiks, kad katrs piespiedu kārtā kļūst par rakstītāju, arī pildspalva pazuda no ikdienas. Tās funkcijas kļuva ļoti ierobežotas - Ziemassvētku apsveikumi, paraksti un birokrātiskās veidlapas. Taču, ja piespiedu rakstītājs nolēma kļūt par vaļasprieka vai profesionālo rakstītāju, tad, protams, pildspalva ne tikai nepazuda, bet pat ieguva papildu nozīmību.

 

 Pildspalva - nemainīgais žurnālista biedrs

Arī tad, ja ir pieejami datori, ierakstu tehnika un mūsdienīgas teksta pārraidīšanas iespējas, žurnālistam neiztikt bez pildspalvas. Jo viņš līdz tekstam un tā pārraidīšanai var tā arī nenokļūt, ja nebūs bruņojies ar pildspalvu. To nevar aizstāt arī mūsdienīga ierakstu tehnika. Trīspadsmit stundu ierakstu veikt spējīgais digitālais diktofons nespēs atzīmēt trāpīgākos citātus un nepalīdzēs atsaukt atmiņā būtiskus apkārt notiekošā un redzamā elementus.

Vienmēr pierakstīt! Tas ir un paliek viens no žurnālista darba pamatbaušļiem. Operatīvajā žurnālistikā rakstāmrīks ir pilnīgi neaizstājams, jo ļauj sākt galīgā teksta apstrādi, vēl pirms tā rakstīšanas. Arī lēnajā žurnālistikā pildspalvai ir būtiska vieta - ierakstu tehnika pieviļ, pagājušās izjūtas restaurēt neizdodas un uzrakstītais, ja tāds vispār var tapt, ir daudz plakanāks, nekā tas būtu varējis būt, ja vien pie rokas bijusi pildspalva un tādēļ blociņā varētu būt pierakstīts, piemēram, kūtsmēslu krāsas dermantīna soma. Izlasot šo ierakstu, vēlāk ir daudz vieglāk atsaukt atmiņā aktīvas komunistiskā mītiņa dalībnieces tēlu, kura diktofonā ierunājusi glīti citējamus saukļus.

Tātad pildspalvas lietojuma ziņā žurnālista ikdienā nekas nav mainījies kopš 17. gadsimta, kad sāka iznākt pirmie laikraksti. Bet rakstīšanas tehnika un ātrums gan ir piedzīvojuši revolucionāras pārmaiņas. 

 

 Datori - biedri arī nedraugiem

Ilgus gadu desmitus žurnālista uzticams draugs bija mehāniskā rakstāmmašīna. Daži priviliģētie tekstus diktēja taustiņus naski klabinošām mašīnrakstītājām, bet citi to darīja paši. Taustiņi bija cieti un brīžiem saķērās neatšķetināmā mezglā. Ja telpā atradās vairāk par divām rakstāmmašīnām, sarunas tajā nebija iespējamas. Un tomēr tas bija neapšaubāmi parocīgs rīks teksta izlikšanai uz papīra.

Mehāniskās rakstāmmašīnas nomainīja to elektriskās pēcteces, kuras atšķīrās vienīgi ar to, ka vajadzēja mazāku fizisku spēku un aiztaupīja dažas kustības, sākot jaunu rindu. Elektriskās rakstāmmašīnas dzīvoja daudz īsāku mūžu nekā to mehāniskās vecmāmiņas, jo tās ātri vien no redakciju galdiem izspieda datori. Tāpat kā lodīšpildspalva bija ar zīmuli rakstoša pirmklasnieka sapnis, dators bija ierīce, pēc kuras tiekties žurnālistam. 

Pirmie datori, kuri, no šīsdienas viedokļa raugoties, šķiet neveikli un primitīvi, par spīti savam lēnīgumam un kaprīzajai dabai, tomēr ienesa žurnālista ikdienā milzu pārmaiņas. Nost ar labojumu izraibinātajām lapām, kurās daudzo tumši zilo svītrojumu un komplicētu dažādos virzienos sazīmēto bultiņu vidū bija grūti atrast uzrakstīto tekstu. Nost ar tumši zilo itin visur pēdas atstājošo koppapīru, kurš bija jāliek starp lapām, lai iegūtu vairāk nekā vienu uzrakstītā eksemplāru. Un nost ar nepieciešamību ierēķināt daudzas jo daudzas stundas rakstīšanai, lai pagūtu līdz nodošanas brīdim tekstu ne vien uzrakstīt, bet arī izlabot, sazīmēt pareizās secības bultas un vēlreiz pārrakstīt.

Agrīnie datori gan kaitināja ar daudzajiem un vienkāršam lietotājam nesaprotamajiem lodziņiem un simboliem, kuri veidoja loģisku ainu tikai profesionālu datoru draugu acīm. Datoru nedraugiem tie šķita mulsinoši un lieki, jo bija jāveic komplicētas darbības, lai tiktu pie tā, kam dators, viņuprāt, ir radīts - pie atvieglotas rakstīšanas.

Šobrīd arī rakstītāji, kas sevi par datoru draugiem neuzskata, tomēr atzīst to plašāka lietojuma iespējas un tās izmanto. Ar dažu klikšķu palīdzību žurnālists var virtuāli nonākt gandrīz jebkurā vietā un iegūt informāciju, kam agrāk būtu vajadzējis vairāku dienu meklējumus dažādos rakstos.

 

Teksta elektroniskais skrējiens

Milzu soļiem attīstījušās arī teksta pārraidīšanas iespējas. Iesākumā bija fakss. Tas Latvijas žurnālistu rīcībā nonāca gandrīz vienlaikus ar datoriem. Faksa aparāti izskatījās glīti un izraisīja pietāti, taču tiešās funkcijas pildīja tikai vienā no trīsdesmit piecām reizēm. Padomju telefona vadiem pievienotie faksi sprauslāja, rūca, īdēja un vibrēja, nesaprazdami, kādēļ tajos ieprogrammētās funkcijas nav iespējams veikt. Daudzkārt divas stundas ilgušie mēģinājumi tekstu nosūtīt pa faksu beidzās ar to, ka bija jāatgriežas pie pārbaudītās metodes - zvanīšanas pa telefonu. Tomēr faksa aparāti un no tiem ar grūtībām izmocītie papīra rullīši nozīmēja būtiskas pārmaiņas sakaros.

Fakss (jeb faksis kā to vienubrīd dēvēja par svešvārdu latviskojumiem rūpi turoša avīze) tomēr nav salīdzināms ar patiesi revolucionāro jaunumu tekstu ceļojumā pie lasītāja - ar elektronisko pastu. Tas pavēra iespējas tekstu sūtīt no jebkura pasaules punkta. Sākotnēji gan tam bija nepieciešama stacionāra telefona līnija, bet šobrīd ar portatīvo datoru un mobilo telefonu bruņojies reportieris var pārraidīt ziņojumu, arī atrazdamies Maķedonijas kalnos.

Elektroniskā pasta sākotnējās versijas - tāpat kā pirmie datori - bija komplicētas un untumainas un - tāpat kā pirmie faksi - nespēja nodibināt labas attiecības ar 90. gadu sākuma sakaru sistēmu. Lai tekstu nosūtītu, bija jāpieslēdzas centralizētai milzu pastkastei, un šis procesam vajadzēja neizmērojamu pacietību. Dažādās ailītēs melnajā ekrānā bija jaieraksta dučiem nesaprotamu simbolu un tad daudzas garas minūtes jāgaida glābjošais savienojuma signāls. Savienojums gan vēl nenozīmēja veiksmi, jo nereti ekrāns piepildījās ar ātri skrienošām x, y, & un citu simbolu virtenēm, kas nozīmēja sakaru traucējumus un, tātad, neveiksmi. Bet tad jau atkal varēja ķerties pie faksa vai telefona.

Un pēdējais būtiskais modernā žurnālista aprīkojuma elements, protams, ir mobilais telefons. Tas ļāvis darba operativitāti noslīpēt līdz pakāpei, kas liek domāt, ka augstāks līmenis vairs nav iespējams. Vienlaikus mobilais telefons ir laupījis žurnālistam tos izbaudāmos mirkļus, kad viņš bija neaizsniedzams, un ir iestājies pastāvīgais pieslēgums darbam. Un tomēr mūsdienu žurnālista darbs nez vai ir iedomājams bez mobilajiem sakariem.

Varētu, protams, runāt arī par daudzām citām tehniskajām iespējām, kas pieejamas rakstītājiem. Un patiesībā daudzo tūkstošu zīmju garo tekstu varēja reducēt līdz vienam teikumam: modernās tehnoloģijas un sakari ir mainījuši žurnālista ikdienu - ātrums palielinājies, attālumi samazinājušies un iespējas paplašinājušās. Bet tad jau tas nebūtu raksts Sakaru Pasaulei, vai ne?

 

Rita RUDUŠA,

 aģentūras LETA galvenā redaktore