Radioamatierisms jautājumos un atbildēs II
Martinš Budreiko (YL3GFM), Jurijs Baltins (YL2DX)
(Turpinājums. Sākums
SP 2/2001)
Kurš var kļūt par
radioamatieri?
Jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un
izglītības. Vienīgā prasība ir sekmīgi
nokārtot attiecīgu eksāmenu Latvijas Valsts elektrosakaru
inspekcijā (LVEI), turpat saņemt amatieru radiostacijas
būvēšanas vai iegādes atļauju, kā arī
ekspluatācijas atļauju (licenci).
Personām, kuras jau ir apguvušas sākotnējo pieredzi,
bet vēl nav ieguvušas radioamatiera licenci, mācību
nolūkos var atļaut strādāt ēterā no
kolektīvās radiostacijas, protams, stacijas priekšnieka vai
viņa vietnieka uzraudzībā.
Kuri no Latvijas amatieru nodibinātajiem
radiosakariem izraisa vislielāko interesi?
Atbildi uz šo jautājumu varētu sadalīt
trijās daļās:
1) radiosakari ar ļoti interesantām, eksotiskām
vietām;
2) radiotehniski interesanti radiosakari;
3) radiosakari ar interesantiem,
izciliem cilvēkiem.
Pirmajā
punktā pietiek uzskaitīt tikai dažus no tiešajiem
radiosakariem, kurus dažādos laikos veikuši Rīgas
Tehniskās universitātes radiostacijas YL1XX operatori: ar abiem Zemes
ģeogrāfiskajiem poliem; ar zvejnieku kuģi, kurš
atradās tieši mums pretējā zemeslodes pusē (antipoda
punktā); ar Baikonūras kosmodromu; ar NASA kosmisko centru
Hjūstonā; ar amatieru radiostacijām, kuras strādāja no
ASV Valsts departamenta; no Vatikāna; no ANO štāba mītnes
Ņujorkā; ar franču pētniecības kuģi, kas bija
iesalis Ziemeļu Ledus okeāna ledū pie Špicbergenas; ar
kosmisko staciju «Mir»
(RTU stacijas kontā ir radiosakari ar pilnīgi
visām zemēm un teritorijām!)
Tehniski interesanti, piemēram, ir
ultraīsviļņu radiosakari ar citiem kontinentiem, kurus,
izmantojot radioviļņu atstarošanos no Mēness virsmas, nodibinājis
V.Kļimavičs (YL3AG). Lai ar gaismas ātrumu nolidotu 770 000 km
garo ceļu Zeme Mēness Zeme, radioviļņiem
nepieciešamas 2,5 sekundes! Var pieminēt arī mūsu
abpusējos sakarus Zeme Kosmoss ar robotu, kas atradās uz amatieru
pavadoņa (arī roboti mēdz būt radioamatieri). Ir
izdevušies unikāli sakari vidējo viļņu (160 m)
diapazonā, piemēram, ar Antarktīdas un Klusā okeāna
salām. Ar salīdzinoši mazām raidītāju jaudām
un amatieru antenām šādus sakarus 160 m diapazonā
nodibināt ir grūti, un to var izdarīt tikai īslaicīgi.
Tikšanās amatieru ēterā ar
pasaulē pazīstamiem cilvēkiem karaļiem, prezidentiem,
aktieriem paliek atmiņā uz ilgu laiku, un par to ir daudz
rakstīts. Bet radiosakars ar amatieri klostera mūku vai tad tas
nav ūnikums? Viņa mazais radioraidītājs darbojās ar
baterijām, bet sakari noritēja ne tikai ar balsi, bet arī
teletaipa režīmā! Vēl radiosakars ar amerikāņu
astronautu Čaku Brediju, kurš tajā mirklī nebija
kosmosā, bet atradās uz neapdzīvotā Kingmena rifa
Klusā okeāna vidū! Reiz vienam no raksta autoriem (YL2DX)
paveicās kārtīgi (visu nakti) parunāties ar amatieri no
mazas Dienvidamerikas valstiņas Gajanas, diplomātu, kurš
dažus gadus bijis šīs valstiņas vēstnieks Maskavā
un ir ciemojies pie mums Jūrmalā.
Kāpēc ar radioamatierismu nodarbojas
arī profesionāli radiospeciālisti?
Tāpēc, ka radiotehnika ir ļoti
plaša zinātnes un tehnikas nozare. Reti kad var atrast tādu
darbu, kas pilnībā nosegtu intelektuāla cilvēka
interešu sfēru. Nodarbošanās ar tik daudzpusēju lietu
kā radioamatierisms, piemēram, radioinženierim ļauj
uzturēt savu tehnisko (un ne tikai) redzesloku pietiekami plašu.
Tomēr atšķirība starp tīriem
amatieriem un tīriem profesionāļiem bieži ir nevis
sagatavotības pakāpē, bet gan tajā, ka amatieri brīvo
laiku pilnībā atvēl radiosakariem un elektronikai. Arī
tehnika, kas viņiem pieder, ir pirkta par pašu līdzekļiem
vai gatavota pašu rokām.
Jāatzīmē, ka ceļš uz profesiju, kas saistīta
ar radioelektroniku, daudziem jaunībā sākas ar radioamatierismu.
Zināšanas un praktiskās iemaņas, ko iegūst
šajā laikā, nozīmīgi palīdz arī
mācību procesā un darbā .
Vai
raidītāju starojums var kaitēt veselībai?
Šādi gadījumi nav fiksēti.
Parasts mobilais telefons potenciāli ir daudz bīstamāks,
tāpat augstsprieguma elektroapgādes līnijas.
Diemžēl nekompetentu ļaužu
apziņā lielas antenas asociējas ar draudiem veselībai.
Šādiem uztraukumiem nav zinātniska pamata. Antenas pašas
par sevi vispār nevar ietekmēt veselības stāvokli. Viss ir
atkarīgs no tā, kādu radioviļņu izstarošanai, ar
kādu jaudu un cik bieži tās izmanto. Darbības laika
lielāko daļu amatieru radiostacija neko neizstaro, jo atrodas
uztveršanas režīmā, bet salīdzinoši īsajos
periodos, kad notiek raidīšana, radioizstarojumu parametri pat
netuvojas robežām, ko nosaka sanitārās normas.
Ja radioamatieru ir
tik daudz, vai viņi nerada savstarpējus traucējumus un
neietekmē citu dienestu radiosakarus?
Pats par sevi saprotams, ka visi tie, kam ir
atļauts strādāt ēterā, vienlaikus to nedara. Tomēr
abpusēji traucējumi reizēm rodas, bet, ievērojot amatieru
sakaru noteikumus, tie samazinās līdz minimumam. Parasti
frekvenču joslas, kuras iedalītas amatieriem, atšķiras no
citu dienestu lietotajām, tādēļ šādu
traucējumu gandrīz nav.
Vai telefonija un telegrāfija ir
vienīgie amatieru radiosakaru veidi?
Radioamatieri cits citam var
pārraidīt arī attēlus (televīzija), teksta dokumentus
(burtu drukāšana, teletaips), datorprogrammas un failus (ciparu
sakaru veidi), tas nozīmē, ka iespējama praktiski jebkura veida
informācijas apmaiņa. Radioamatieriem netiek liegta iespēja
izgudrot arī citus informācijas pārraides veidus.
Kapēc radioamatieri joprojām lieto
Morzes telegrāfa kodu?
Lai gan radiotelegrāfijas sakarus, kuros
izmanto Morzes ābeces raidīšanu ar telegrāfa atslēgu
un uztveršanu ar dzirdi, profesionālajos sakaros lieto aizvien
mazāk, radioamatieri tos turpina intensīvi izmantot. Acīmredzot,
šāda situācija saglabāsies tik ilgi, kamēr vien eksistēs
radioamatieri. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, šis sakaru veids ļauj
strādāt šaurās frekvenču joslās vienlaikus
vairākām stacijām bez savstarpējiem traucējumiem,
efektīvāk izmantojot diapazonus.
Otrkārt, līdz pat šim
brīdim, pateicoties Morzes telegrāfijai, iespējams
nodrošināt radiosakarus, lietojot salīdzinoši
vienkāršu, energoekonomisku aparatūru. Bieži vien Morzes
ābece dod vienīgo iespēju nodibināt interesantus,
tālus DX radiosakarus, izmantojot amatieriem atļautās
nelielās jaudas, it īpaši nelabvēlīgos
radioviļņu izplatīšanās apstākļos.
Treškārt, Morzes ābece
kopā ar telegrāfa kodu ir savdabīga starptautiska valoda, kuru
saprot visas pasaules radisti un kuru ir daudz vieglāk apgūt
nekā svešvalodas. Telegrāfa ābeces prasme radioamatieriem
ir tradīcija, tāpat kā īstiem jūrniekiem prasme
vadīt buru vai airu laivu.
Ļoti daudzi amatieri, kuriem ir
iespējas izmantot dažādus sakaru veidus, tomēr
priekšroku dod vecajam, labajam telegrāfam (CW), jo viņiem
prieku sagādā prasme uztvert punktu un svītru pīkstienus un
māka meistarīgi tos nosūtīt ēterā.
Vai radioamatieri izmanto datorus?
Jā, protams, un ļoti plaši. Bieži dators (vai
vairāki) ir radiostacijas sastāvdaļa. To izmanto kā
«sekretāru» sakaru uzskaitei (stacijas žurnāls), kā
terminālu, strādājot teletaipa režīmā, arī
dažādiem aprēķiniem. Izmanto arī, saņemot vai
noraidot attēlu (televīzijas sakari) un uztverto skaņas
signālu ciparu apstrādei (lai tos attīrītu no
trokšņiem un traucējumiem) utt.
Pēdējā laikā amatieri
izmanto datorus radiostaciju kompleksai vadībai,
parādījušies arī transīveri, kuri ir pilnībā
integrēti ar datoriem.
Vai katrai amatieru radiostacijai tiek
piešķirts savs kanāls, frekvence vai viļņu garums?
Amatieru radiostacijām ir iedalītas diezgan platas frekvenču
joslas diapazonos no garajiem līdz milimetru viļņiem. Kurus
frekvenču apgabalus var izmantot konkrētais radioamatieris,
atkarīgs no tā, kāda ir radiostacijas kategorija (t. i., no
viņa kvalifikācijas). Atļautā apgabala robežās
noteikti kanāli vai frekvences nevienam netiek piešķirti. Ja
sakaru kanāls ir brīvs, to var izmantot vispārējā
izsaukuma (Visiem) raidīšanai. No šī brīža,
līdz radioamatieris pats to neatbrīvos, sakaru kanāls pieder
viņam. Tie radioamatieri, kas atsaucas uz vispārējo izsaukumu,
pēc sakaru beigām atstāj šo kanālu un meklē sev
vai nu citu korespondentu, vai brīvu kanālu vispārējā
izsaukuma raidīšanai.
Vai ir noteikti konkrēti laiki, kad
amatieru stacijām ir atļauts vai vajag strādāt
ēterā?
Katrs radioamatieris pats izlemj, kad un cik
ilgi nodarboties ar savu vaļasprieku. Parasti, ieslēdzot
radiostaciju, amatieri vairāk laika velta uztveršanai, nevis
raidīšanai. Tas nozīmē, ka viņi apseko diapazonus, lai
sameklētu kādu sev interesantu korespondentu, lai novērtētu
radioviļņu izplatīšanos dažādos diapazonos vai
lai paklausītos, par ko runā citi.
Ja amatieris izdzird kādu interesantu
staciju, tad viņš var ieslēgt raidītāju un
nodibināt radiosakaru (ievērojot noteiktu kārtību). Ja
nekas interesants nav dzirdams, tad kādā brīvā frekvencē
var noraidīt vispārējo izsaukumu (Visiem, CQ) cerībā,
ka kāds viņu izdzirdēs un izsauks. Ja paveicas, var
atbildēt kādas eksotiskas valsts radioamatieris, cits interesants
sarunu biedrs vai sens paziņa no kaimiņu pagasta.
Protams, ja ir vēlēšanās,
amatieri var uzturēt regulārus sakarus ar pastāvīgiem
korespondentiem (pēc abpusējas vienošanās). Ir arī
daudzas un dažādas radioamatieru grupas, kuras regulāri (pat
vairāku gadu garumā) satiekas kopējā frekvencē ar
dažādiem mērķiem, piemēram, lai apmainītos ar
jaunāko informāciju vai tāpat papļāpātu.
Kur var atrast sīkāku
informāciju par radioamatierismu?
Pirmkārt, internetā. Sāciet
meklēšanu, par atslēgvārdiem izmantojot
šķirkļus radioamatieris, amateru radio, ham, pàäèîëþáèòåëü,
short wave, hamradio, DX, un iegūsit daudzas adreses. Tālāk kā
parasti - sekojiet norādēm. Varat uzreiz ielūkoties saitēs.
Otrkārt, pameklējiet
bibliotēkās radioamatieru žurnālus. Latviešu
valodā raksti par radioamatierismu pagaidām atrodami tikai
žurnālā Sakaru Pasaule. Krievu valodā tādi
sastopami žurnālos Ðàäèîëþáèòåëü ÊÂ è ÓÊÂ, Ðàäèî. Interesanti
ir amerikāņu žurnāli QST, CQ Magazine
(www.cq-amateur-radio.com), vācu CQ-DL (), poļu Krotkofalowiec
Polski un itāļu Radio Rivista. Arī daudzās
citās valstīs tiek izdoti žurnāli radioamatieriem.
Mārtiņš BUDREIKO (YL3GFM),
Jurijs BALTINS (YL2DX)
(Turpinājums. Sākums
SP 2/2001)
Kurš var kļūt par
radioamatieri?
Jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un
izglītības. Vienīgā prasība ir sekmīgi
nokārtot attiecīgu eksāmenu Latvijas Valsts elektrosakaru
inspekcijā (LVEI), turpat saņemt amatieru radiostacijas
būvēšanas vai iegādes atļauju, kā arī
ekspluatācijas atļauju (licenci).
Personām, kuras jau ir apguvušas sākotnējo pieredzi,
bet vēl nav ieguvušas radioamatiera licenci, mācību
nolūkos var atļaut strādāt ēterā no
kolektīvās radiostacijas, protams, stacijas priekšnieka vai
viņa vietnieka uzraudzībā.
Kuri no Latvijas amatieru nodibinātajiem
radiosakariem izraisa vislielāko interesi?
Atbildi uz šo jautājumu varētu sadalīt
trijās daļās:
1) radiosakari ar ļoti interesantām, eksotiskām
vietām;
2) radiotehniski interesanti radiosakari;
3) radiosakari ar interesantiem,
izciliem cilvēkiem.
Pirmajā
punktā pietiek uzskaitīt tikai dažus no tiešajiem
radiosakariem, kurus dažādos laikos veikuši Rīgas
Tehniskās universitātes radiostacijas YL1XX operatori: ar abiem Zemes
ģeogrāfiskajiem poliem; ar zvejnieku kuģi, kurš
atradās tieši mums pretējā zemeslodes pusē (antipoda
punktā); ar Baikonūras kosmodromu; ar NASA kosmisko centru
Hjūstonā; ar amatieru radiostacijām, kuras strādāja no
ASV Valsts departamenta; no Vatikāna; no ANO štāba mītnes
Ņujorkā; ar franču pētniecības kuģi, kas bija
iesalis Ziemeļu Ledus okeāna ledū pie Špicbergenas; ar
kosmisko staciju «Mir»
(RTU stacijas kontā ir radiosakari ar pilnīgi
visām zemēm un teritorijām!)
Tehniski interesanti, piemēram, ir
ultraīsviļņu radiosakari ar citiem kontinentiem, kurus,
izmantojot radioviļņu atstarošanos no Mēness virsmas, nodibinājis
V.Kļimavičs (YL3AG). Lai ar gaismas ātrumu nolidotu 770 000 km
garo ceļu Zeme Mēness Zeme, radioviļņiem
nepieciešamas 2,5 sekundes! Var pieminēt arī mūsu
abpusējos sakarus Zeme Kosmoss ar robotu, kas atradās uz amatieru
pavadoņa (arī roboti mēdz būt radioamatieri). Ir
izdevušies unikāli sakari vidējo viļņu (160 m)
diapazonā, piemēram, ar Antarktīdas un Klusā okeāna
salām. Ar salīdzinoši mazām raidītāju jaudām
un amatieru antenām šādus sakarus 160 m diapazonā
nodibināt ir grūti, un to var izdarīt tikai īslaicīgi.
Tikšanās amatieru ēterā ar
pasaulē pazīstamiem cilvēkiem karaļiem, prezidentiem,
aktieriem paliek atmiņā uz ilgu laiku, un par to ir daudz
rakstīts. Bet radiosakars ar amatieri klostera mūku vai tad tas
nav ūnikums? Viņa mazais radioraidītājs darbojās ar
baterijām, bet sakari noritēja ne tikai ar balsi, bet arī
teletaipa režīmā! Vēl radiosakars ar amerikāņu
astronautu Čaku Brediju, kurš tajā mirklī nebija
kosmosā, bet atradās uz neapdzīvotā Kingmena rifa
Klusā okeāna vidū! Reiz vienam no raksta autoriem (YL2DX)
paveicās kārtīgi (visu nakti) parunāties ar amatieri no
mazas Dienvidamerikas valstiņas Gajanas, diplomātu, kurš
dažus gadus bijis šīs valstiņas vēstnieks Maskavā
un ir ciemojies pie mums Jūrmalā.
Kāpēc ar radioamatierismu nodarbojas
arī profesionāli radiospeciālisti?
Tāpēc, ka radiotehnika ir ļoti
plaša zinātnes un tehnikas nozare. Reti kad var atrast tādu
darbu, kas pilnībā nosegtu intelektuāla cilvēka
interešu sfēru. Nodarbošanās ar tik daudzpusēju lietu
kā radioamatierisms, piemēram, radioinženierim ļauj
uzturēt savu tehnisko (un ne tikai) redzesloku pietiekami plašu.
Tomēr atšķirība starp tīriem
amatieriem un tīriem profesionāļiem bieži ir nevis
sagatavotības pakāpē, bet gan tajā, ka amatieri brīvo
laiku pilnībā atvēl radiosakariem un elektronikai. Arī
tehnika, kas viņiem pieder, ir pirkta par pašu līdzekļiem
vai gatavota pašu rokām.
Jāatzīmē, ka ceļš uz profesiju, kas saistīta
ar radioelektroniku, daudziem jaunībā sākas ar radioamatierismu.
Zināšanas un praktiskās iemaņas, ko iegūst
šajā laikā, nozīmīgi palīdz arī
mācību procesā un darbā .
Vai
raidītāju starojums var kaitēt veselībai?
Šādi gadījumi nav fiksēti.
Parasts mobilais telefons potenciāli ir daudz bīstamāks,
tāpat augstsprieguma elektroapgādes līnijas.
Diemžēl nekompetentu ļaužu
apziņā lielas antenas asociējas ar draudiem veselībai.
Šādiem uztraukumiem nav zinātniska pamata. Antenas pašas
par sevi vispār nevar ietekmēt veselības stāvokli. Viss ir
atkarīgs no tā, kādu radioviļņu izstarošanai, ar
kādu jaudu un cik bieži tās izmanto. Darbības laika
lielāko daļu amatieru radiostacija neko neizstaro, jo atrodas
uztveršanas režīmā, bet salīdzinoši īsajos
periodos, kad notiek raidīšana, radioizstarojumu parametri pat
netuvojas robežām, ko nosaka sanitārās normas.
Ja radioamatieru ir
tik daudz, vai viņi nerada savstarpējus traucējumus un
neietekmē citu dienestu radiosakarus?
Pats par sevi saprotams, ka visi tie, kam ir
atļauts strādāt ēterā, vienlaikus to nedara. Tomēr
abpusēji traucējumi reizēm rodas, bet, ievērojot amatieru
sakaru noteikumus, tie samazinās līdz minimumam. Parasti
frekvenču joslas, kuras iedalītas amatieriem, atšķiras no
citu dienestu lietotajām, tādēļ šādu
traucējumu gandrīz nav.
Vai telefonija un telegrāfija ir
vienīgie amatieru radiosakaru veidi?
Radioamatieri cits citam var
pārraidīt arī attēlus (televīzija), teksta dokumentus
(burtu drukāšana, teletaips), datorprogrammas un failus (ciparu
sakaru veidi), tas nozīmē, ka iespējama praktiski jebkura veida
informācijas apmaiņa. Radioamatieriem netiek liegta iespēja
izgudrot arī citus informācijas pārraides veidus.
Kapēc radioamatieri joprojām lieto
Morzes telegrāfa kodu?
Lai gan radiotelegrāfijas sakarus, kuros
izmanto Morzes ābeces raidīšanu ar telegrāfa atslēgu
un uztveršanu ar dzirdi, profesionālajos sakaros lieto aizvien
mazāk, radioamatieri tos turpina intensīvi izmantot. Acīmredzot,
šāda situācija saglabāsies tik ilgi, kamēr vien eksistēs
radioamatieri. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, šis sakaru veids ļauj
strādāt šaurās frekvenču joslās vienlaikus
vairākām stacijām bez savstarpējiem traucējumiem,
efektīvāk izmantojot diapazonus.
Otrkārt, līdz pat šim
brīdim, pateicoties Morzes telegrāfijai, iespējams
nodrošināt radiosakarus, lietojot salīdzinoši
vienkāršu, energoekonomisku aparatūru. Bieži vien Morzes
ābece dod vienīgo iespēju nodibināt interesantus,
tālus DX radiosakarus, izmantojot amatieriem atļautās
nelielās jaudas, it īpaši nelabvēlīgos
radioviļņu izplatīšanās apstākļos.
Treškārt, Morzes ābece
kopā ar telegrāfa kodu ir savdabīga starptautiska valoda, kuru
saprot visas pasaules radisti un kuru ir daudz vieglāk apgūt
nekā svešvalodas. Telegrāfa ābeces prasme radioamatieriem
ir tradīcija, tāpat kā īstiem jūrniekiem prasme
vadīt buru vai airu laivu.
Ļoti daudzi amatieri, kuriem ir
iespējas izmantot dažādus sakaru veidus, tomēr
priekšroku dod vecajam, labajam telegrāfam (CW), jo viņiem
prieku sagādā prasme uztvert punktu un svītru pīkstienus un
māka meistarīgi tos nosūtīt ēterā.
Vai radioamatieri izmanto datorus?
Jā, protams, un ļoti plaši. Bieži dators (vai
vairāki) ir radiostacijas sastāvdaļa. To izmanto kā
«sekretāru» sakaru uzskaitei (stacijas žurnāls), kā
terminālu, strādājot teletaipa režīmā, arī
dažādiem aprēķiniem. Izmanto arī, saņemot vai
noraidot attēlu (televīzijas sakari) un uztverto skaņas
signālu ciparu apstrādei (lai tos attīrītu no
trokšņiem un traucējumiem) utt.
Pēdējā laikā amatieri
izmanto datorus radiostaciju kompleksai vadībai,
parādījušies arī transīveri, kuri ir pilnībā
integrēti ar datoriem.
Vai katrai amatieru radiostacijai tiek
piešķirts savs kanāls, frekvence vai viļņu garums?
Amatieru radiostacijām ir iedalītas diezgan platas frekvenču
joslas diapazonos no garajiem līdz milimetru viļņiem. Kurus
frekvenču apgabalus var izmantot konkrētais radioamatieris,
atkarīgs no tā, kāda ir radiostacijas kategorija (t. i., no
viņa kvalifikācijas). Atļautā apgabala robežās
noteikti kanāli vai frekvences nevienam netiek piešķirti. Ja
sakaru kanāls ir brīvs, to var izmantot vispārējā
izsaukuma (Visiem) raidīšanai. No šī brīža,
līdz radioamatieris pats to neatbrīvos, sakaru kanāls pieder
viņam. Tie radioamatieri, kas atsaucas uz vispārējo izsaukumu,
pēc sakaru beigām atstāj šo kanālu un meklē sev
vai nu citu korespondentu, vai brīvu kanālu vispārējā
izsaukuma raidīšanai.
Vai ir noteikti konkrēti laiki, kad
amatieru stacijām ir atļauts vai vajag strādāt
ēterā?
Katrs radioamatieris pats izlemj, kad un cik
ilgi nodarboties ar savu vaļasprieku. Parasti, ieslēdzot
radiostaciju, amatieri vairāk laika velta uztveršanai, nevis
raidīšanai. Tas nozīmē, ka viņi apseko diapazonus, lai
sameklētu kādu sev interesantu korespondentu, lai novērtētu
radioviļņu izplatīšanos dažādos diapazonos vai
lai paklausītos, par ko runā citi.
Ja amatieris izdzird kādu interesantu
staciju, tad viņš var ieslēgt raidītāju un
nodibināt radiosakaru (ievērojot noteiktu kārtību). Ja
nekas interesants nav dzirdams, tad kādā brīvā frekvencē
var noraidīt vispārējo izsaukumu (Visiem, CQ) cerībā,
ka kāds viņu izdzirdēs un izsauks. Ja paveicas, var
atbildēt kādas eksotiskas valsts radioamatieris, cits interesants
sarunu biedrs vai sens paziņa no kaimiņu pagasta.
Protams, ja ir vēlēšanās,
amatieri var uzturēt regulārus sakarus ar pastāvīgiem
korespondentiem (pēc abpusējas vienošanās). Ir arī
daudzas un dažādas radioamatieru grupas, kuras regulāri (pat
vairāku gadu garumā) satiekas kopējā frekvencē ar
dažādiem mērķiem, piemēram, lai apmainītos ar
jaunāko informāciju vai tāpat papļāpātu.
Kur var atrast sīkāku
informāciju par radioamatierismu?
Pirmkārt, internetā. Sāciet
meklēšanu, par atslēgvārdiem izmantojot
šķirkļus radioamatieris, amateru radio, ham, pàäèîëþáèòåëü,
short wave, hamradio, DX, un iegūsit daudzas adreses. Tālāk kā
parasti - sekojiet norādēm. Varat uzreiz ielūkoties saitēs.
Otrkārt, pameklējiet
bibliotēkās radioamatieru žurnālus. Latviešu
valodā raksti par radioamatierismu pagaidām atrodami tikai
žurnālā Sakaru Pasaule. Krievu valodā tādi
sastopami žurnālos Ðàäèîëþáèòåëü ÊÂ è ÓÊÂ, Ðàäèî. Interesanti
ir amerikāņu žurnāli QST, CQ Magazine
(www.cq-amateur-radio.com), vācu CQ-DL (), poļu Krotkofalowiec
Polski un itāļu Radio Rivista. Arī daudzās
citās valstīs tiek izdoti žurnāli radioamatieriem.
Mārtiņš BUDREIKO (YL3GFM),
Jurijs BALTINS (YL2DX)