Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Radioamatierisms jautājumos un atbildēs II

   

Martinš Budreiko (YL3GFM), Jurijs Baltins (YL2DX)

 (Turpinājums. Sākums SP 2/2001)

 

Kurš var kļūt par radioamatieri?

Jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un izglītības. Vienīgā prasība ir sekmīgi nokārtot attiecīgu eksāmenu Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcijā (LVEI), turpat saņemt amatieru radiostacijas būvēšanas vai iegādes atļauju, kā arī ekspluatācijas atļauju (licenci).

Personām, kuras jau ir apguvušas sākotnējo pieredzi, bet vēl nav ieguvušas radioamatiera licenci, mācību nolūkos var atļaut strādāt ēterā no kolektīvās radiostacijas, protams, stacijas priekšnieka vai viņa vietnieka uzraudzībā.

  

Kuri no Latvijas amatieru nodibinātajiem radiosakariem izraisa vislielāko interesi?

Atbildi uz šo jautājumu varētu sadalīt trijās daļās:

1) radiosakari ar ļoti interesantām, eksotiskām vietām;

2) radiotehniski interesanti radiosakari;

3) radiosakari ar interesantiem, izciliem cilvēkiem.

Pirmajā punktā pietiek uzskaitīt tikai dažus no tiešajiem radiosakariem, kurus dažādos laikos veikuši Rīgas Tehniskās universitātes radiostacijas YL1XX operatori: ar abiem Zemes ģeogrāfiskajiem poliem; ar zvejnieku kuģi, kurš atradās tieši mums pretējā zemeslodes pusē (antipoda punktā); ar Baikonūras kosmodromu; ar NASA kosmisko centru Hjūstonā; ar amatieru radiostacijām, kuras strādāja no ASV Valsts departamenta; no Vatikāna; no ANO štāba mītnes Ņujorkā; ar franču pētniecības kuģi, kas bija iesalis Ziemeļu Ledus okeāna ledū pie Špicbergenas; ar kosmisko staciju «Mir»… (RTU stacijas kontā ir radiosakari ar pilnīgi visām zemēm un teritorijām!)

Tehniski interesanti, piemēram, ir ultraīsviļņu radiosakari ar citiem kontinentiem, kurus, izmantojot radioviļņu atstarošanos no Mēness virsmas, nodibinājis V.Kļimavičs (YL3AG). Lai ar gaismas ātrumu nolidotu 770 000 km garo ceļu Zeme – Mēness – Zeme, radioviļņiem nepieciešamas 2,5 sekundes! Var pieminēt arī mūsu abpusējos sakarus Zeme – Kosmoss ar robotu, kas atradās uz amatieru pavadoņa (arī roboti mēdz būt radioamatieri). Ir izdevušies unikāli sakari vidējo viļņu (160 m) diapazonā, piemēram, ar Antarktīdas un Klusā okeāna salām. Ar salīdzinoši mazām raidītāju jaudām un amatieru antenām šādus sakarus 160 m diapazonā nodibināt ir grūti, un to var izdarīt tikai īslaicīgi.

Tikšanās amatieru ēterā ar pasaulē pazīstamiem cilvēkiem – karaļiem, prezidentiem, aktieriem – paliek atmiņā uz ilgu laiku, un par to ir daudz rakstīts. Bet radiosakars ar amatieri – klostera mūku – vai tad tas nav ūnikums? Viņa mazais radioraidītājs darbojās ar baterijām, bet sakari noritēja ne tikai ar balsi, bet arī teletaipa režīmā! Vēl radiosakars ar amerikāņu astronautu Čaku Brediju, kurš tajā mirklī nebija kosmosā, bet atradās uz neapdzīvotā Kingmena rifa Klusā okeāna vidū! Reiz vienam no raksta autoriem (YL2DX) paveicās kārtīgi (visu nakti) parunāties ar amatieri no mazas Dienvidamerikas valstiņas Gajanas, diplomātu, kurš dažus gadus bijis šīs valstiņas vēstnieks Maskavā un ir ciemojies pie mums Jūrmalā.

 

Kāpēc ar radioamatierismu nodarbojas arī profesionāli radiospeciālisti?

Tāpēc, ka radiotehnika ir ļoti plaša zinātnes un tehnikas nozare. Reti kad var atrast tādu darbu, kas pilnībā nosegtu intelektuāla cilvēka interešu sfēru. Nodarbošanās ar tik daudzpusēju lietu kā radioamatierisms, piemēram, radioinženierim ļauj uzturēt savu tehnisko (un ne tikai) redzesloku pietiekami plašu.

Tomēr atšķirība starp tīriem amatieriem un tīriem profesionāļiem bieži ir nevis sagatavotības pakāpē, bet gan tajā, ka amatieri brīvo laiku pilnībā atvēl radiosakariem un elektronikai. Arī tehnika, kas viņiem pieder, ir pirkta par pašu līdzekļiem vai gatavota pašu rokām.

Jāatzīmē, ka ceļš uz profesiju, kas saistīta ar radioelektroniku, daudziem jaunībā sākas ar radioamatierismu. Zināšanas un praktiskās iemaņas, ko iegūst šajā laikā, nozīmīgi palīdz arī mācību procesā un darbā .

 

Vai raidītāju starojums var kaitēt veselībai?

Šādi gadījumi nav fiksēti. Parasts mobilais telefons potenciāli ir daudz bīstamāks, tāpat augstsprieguma elektroapgādes līnijas.

Diemžēl nekompetentu ļaužu apziņā lielas antenas asociējas ar draudiem veselībai. Šādiem uztraukumiem nav zinātniska pamata. Antenas pašas par sevi vispār nevar ietekmēt veselības stāvokli. Viss ir atkarīgs no tā, kādu radioviļņu izstarošanai, ar kādu jaudu un cik bieži tās izmanto. Darbības laika lielāko daļu amatieru radiostacija neko neizstaro, jo atrodas uztveršanas režīmā, bet salīdzinoši īsajos periodos, kad notiek raidīšana, radioizstarojumu parametri pat netuvojas robežām, ko nosaka sanitārās normas.

 

Ja radioamatieru ir tik daudz, vai viņi nerada savstarpējus traucējumus un neietekmē citu dienestu radiosakarus?

Pats par sevi saprotams, ka visi tie, kam ir atļauts strādāt ēterā, vienlaikus to nedara. Tomēr abpusēji traucējumi reizēm rodas, bet, ievērojot amatieru sakaru noteikumus, tie samazinās līdz minimumam. Parasti frekvenču joslas, kuras iedalītas amatieriem, atšķiras no citu dienestu lietotajām, tādēļ šādu traucējumu gandrīz nav.

 

Vai telefonija un telegrāfija ir vienīgie amatieru radiosakaru veidi?

Radioamatieri cits citam var pārraidīt arī attēlus (televīzija), teksta dokumentus (burtu drukāšana, teletaips), datorprogrammas un failus (ciparu sakaru veidi), tas nozīmē, ka iespējama praktiski jebkura veida informācijas apmaiņa. Radioamatieriem netiek liegta iespēja izgudrot arī citus informācijas pārraides veidus.

 

Kapēc radioamatieri joprojām lieto Morzes telegrāfa kodu?

Lai gan radiotelegrāfijas sakarus, kuros izmanto Morzes ābeces raidīšanu ar telegrāfa atslēgu un uztveršanu ar dzirdi, profesionālajos sakaros lieto aizvien mazāk, radioamatieri tos turpina intensīvi izmantot. Acīmredzot, šāda situācija saglabāsies tik ilgi, kamēr vien eksistēs radioamatieri. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, šis sakaru veids ļauj strādāt šaurās frekvenču joslās vienlaikus vairākām stacijām bez savstarpējiem traucējumiem, efektīvāk izmantojot diapazonus.

Otrkārt, līdz pat šim brīdim, pateicoties Morzes telegrāfijai, iespējams nodrošināt radiosakarus, lietojot salīdzinoši vienkāršu, energoekonomisku aparatūru. Bieži vien Morzes ābece dod vienīgo iespēju nodibināt interesantus, tālus DX – radiosakarus, izmantojot amatieriem atļautās nelielās jaudas, it īpaši nelabvēlīgos radioviļņu izplatīšanās apstākļos.

Treškārt, Morzes ābece kopā ar telegrāfa kodu ir savdabīga starptautiska valoda, kuru saprot visas pasaules radisti un kuru ir daudz vieglāk apgūt nekā svešvalodas. Telegrāfa ābeces prasme radioamatieriem ir tradīcija, tāpat kā īstiem jūrniekiem prasme vadīt buru vai airu laivu.

Ļoti daudzi amatieri, kuriem ir iespējas izmantot dažādus sakaru veidus, tomēr priekšroku dod vecajam, labajam telegrāfam (CW), jo viņiem prieku sagādā prasme uztvert punktu un svītru pīkstienus un māka meistarīgi tos nosūtīt ēterā.

 

Vai radioamatieri izmanto datorus?

Jā, protams, un ļoti plaši. Bieži dators (vai vairāki) ir radiostacijas sastāvdaļa. To izmanto kā «sekretāru» – sakaru uzskaitei (stacijas žurnāls), kā terminālu, strādājot teletaipa režīmā, arī dažādiem aprēķiniem. Izmanto arī, saņemot vai noraidot attēlu (televīzijas sakari) un uztverto skaņas signālu ciparu apstrādei (lai tos attīrītu no trokšņiem un traucējumiem) utt.

Pēdējā laikā amatieri izmanto datorus radiostaciju kompleksai vadībai, parādījušies arī transīveri, kuri ir pilnībā integrēti ar datoriem.

 

Vai katrai amatieru radiostacijai tiek piešķirts savs kanāls, frekvence vai viļņu garums?

Amatieru radiostacijām ir iedalītas diezgan platas frekvenču joslas diapazonos no garajiem līdz milimetru viļņiem. Kurus frekvenču apgabalus var izmantot konkrētais radioamatieris, atkarīgs no tā, kāda ir radiostacijas kategorija (t. i., no viņa kvalifikācijas). Atļautā apgabala robežās noteikti kanāli vai frekvences nevienam netiek piešķirti. Ja sakaru kanāls ir brīvs, to var izmantot vispārējā izsaukuma (Visiem) raidīšanai. No šī brīža, līdz radioamatieris pats to neatbrīvos, sakaru kanāls pieder viņam. Tie radioamatieri, kas atsaucas uz vispārējo izsaukumu, pēc sakaru beigām atstāj šo kanālu un meklē sev vai nu citu korespondentu, vai brīvu kanālu vispārējā izsaukuma raidīšanai.

 

Vai ir noteikti konkrēti laiki, kad amatieru stacijām ir atļauts vai vajag strādāt ēterā?

Katrs radioamatieris pats izlemj, kad un cik ilgi nodarboties ar savu vaļasprieku. Parasti, ieslēdzot radiostaciju, amatieri vairāk laika velta uztveršanai, nevis raidīšanai. Tas nozīmē, ka viņi apseko diapazonus, lai sameklētu kādu sev interesantu korespondentu, lai novērtētu radioviļņu izplatīšanos dažādos diapazonos vai lai paklausītos, par ko runā citi.

Ja amatieris izdzird kādu interesantu staciju, tad viņš var ieslēgt raidītāju un nodibināt radiosakaru (ievērojot noteiktu kārtību). Ja nekas interesants nav dzirdams, tad kādā brīvā frekvencē var noraidīt vispārējo izsaukumu (Visiem, CQ) cerībā, ka kāds viņu izdzirdēs un izsauks. Ja paveicas, var atbildēt kādas eksotiskas valsts radioamatieris, cits interesants sarunu biedrs vai sens paziņa no kaimiņu pagasta.

Protams, ja ir vēlēšanās, amatieri var uzturēt regulārus sakarus ar pastāvīgiem korespondentiem (pēc abpusējas vienošanās). Ir arī daudzas un dažādas radioamatieru grupas, kuras regulāri (pat vairāku gadu garumā) satiekas kopējā frekvencē ar dažādiem mērķiem, piemēram, lai apmainītos ar jaunāko informāciju vai tāpat papļāpātu.

 

Kur var atrast sīkāku informāciju par radioamatierismu?

Pirmkārt, internetā. Sāciet meklēšanu, par atslēgvārdiem izmantojot šķirkļus radioamatieris, amateru radio, ham, pàäèîëþáèòåëü, short wave, hamradio, DX, un iegūsit daudzas adreses. Tālāk kā parasti - sekojiet norādēm. Varat uzreiz ielūkoties saitēs.

Otrkārt, pameklējiet bibliotēkās radioamatieru žurnālus. Latviešu valodā raksti par radioamatierismu pagaidām atrodami tikai žurnālā Sakaru Pasaule. Krievu valodā tādi sastopami žurnālos Ðàäèîëþáèòåëü ÊÂ è ÓÊÂ, Ðàäèî. Interesanti ir amerikāņu žurnāli QST, CQ Magazine (www.cq-amateur-radio.com), vācu CQ-DL (), poļu Krotkofalowiec Polski un itāļu Radio Rivista. Arī daudzās citās valstīs tiek izdoti žurnāli radioamatieriem.

 

Mārtiņš BUDREIKO (YL3GFM),

Jurijs BALTINS (YL2DX)

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001