Sakaru nieki
Autors
Pieklājība, protams, prasa, ka
sasveicinoties cepuri vajadzētu pacelt, bet, ja pie šāda
rituāla pierod, var rasties nepatīkamas situācijas. Tad jau
labāk, ieraugot pazīstamu cilvēku nākam pretim,
vajadzētu tā, mazliet nevīžīgi ar īkšķa
galu cepuri nedaudz pagrūst uz augšu un turpināt iet
tālāk. Jūs jautāsiet, kāpēc gan nepacelt cepuri
kādus desmit centimetrus uz augšu? – Nu, vienkārši
tāpēc, lai neiznākt tāpat, kā reiz gadījās
kādam sakaru nozares darbiniekam, republikā pazīstamam
cilvēkam. Viņš bija iegādājies stagnācijas gados
grūti nopērkamu lietu – pirmo pārnēsājamo
mazgabarīta radiouztvērēju, kuru ražoja VEF.
Uztvērējos lietoja maza izmēra radiospuldzes (sauktas par pirksta
lampiņām). Veikalos toreiz tās nebija nopērkamas.
Kā par nelaimi, kāda lampiņa cienītā kunga
radiouztvērējā sabojājās. Viņam VEFā bija
kāds paziņa, kurš solīja iedot veselu lampu komplektu –
vajadzēja tikai atnākt uz rūpnīcu un paņemt mantu.
Tiktāl viss kārtībā, bet kā preci iznest
laukā? Sargi bieži vien apčamdīja kabatas un, nedod Dievs,
atrast kabatā kaut vienu skrūvīti. Draugi norunāja
ļoti vienkāršu paņēmienu – lampiņas jāieliek
platmalē, tā uz galvas un droši uz priekšu. Kā
par nelaimi, pirms caurlaides telpas, kur vienmēr drūzmējas
ienākošie un izejošie cilvēki, pretim mūsu kungam
nāk VEF direktors. Mūsu paziņa lielā
pieklājībā paceļ sveicienam platmali un …publikai par lielu
prieku lampiņas krīt uz trotuāra un ar troksni saplīst.
Kungs sasarcis no kauna, ka pieķerts zādzībā, nezina, kur
dēties. Vēl kutelīgākā situācijā ir VEF direktors, jo viņš labi
saprot notikuma jēgu un viņam, kā jau direktoram, ir kaut kas
jādara – jāsauc sargi un jāaiztur tautas mantas zaglis, bet ...
tik cienījamu kungu arestēt arī ir par traku. Ja nu
cienītais kungs dos rīkojumu atslēgt VEF direktoram
dzīvoklī telefonu… Un visa šī drāma tikai
pārāk lielas pieklājības dēļ. Ak, kaut šis kungs
sveicinot nebūtu pacēlis platmali!
Rīgas zobgaļi
mēļoja, ka no šīs reizes, rīdzinieki sasveicinoties
cepures neceļot līdz pat šai dienai.
Kā sakarnieki piemānija ministru Aleksandrovu
Bija
ieplānots nodot ekspluatācijā tālsakaru līniju uz
Madonas pusi. Tuvojās līnijas nodošanas termiņš, bet
būvdarbi iestrēguši un stāv uz vietas. Ministrs
Aleksandrovs sper zemes gaisā - lamājas ar
tradicionālajiem trīsstāvīgajiem vārdiem un
sola visiem novilkt ādu pār acīm. Kādam no darba vadītājiem
radās racionalizācijas priekšlikums – apvedīsim
ministru ap stūri: kad viņš ieradīsies tālsakaru
centrālē pārbaudīt jaunās līnijas dzirdamību
un prasīs savienojumu ar kādu Vidzemes pilsētu, telefoniste
savienos viņu ar Ogrē esošo abonentu, kurš atbildēs
kā telefoniste šajā pilsētā. Lai viss būtu
ticamāk, no šī montiera dzīvokļa bija sagatavota otra
līnija līdz Rīgai. Montiera paziņa atbildēja kā
telefonistei nākas un piedāvāja ministram savienot viņu ar
Rīgā esošo ministra palīgu. Tā ministrs
pārliecinājas, ka līnija darbojas un sakarnieki nepārvaramās
grūtības ir pārvarējuši. Ādu nevienam nenovilka,
ministrs pat uzslavēja – molodci, svjazisti! Tā arī
kādreiz bija…
Jāzeps LOČMELIS
Ķezas ar e-pastu
(Notikumi iz dzīves)
***
Kādā
vakarā man piezvanīja draugs un lūdza palīdzību:
nevarot nosūtīt e-pastu.
Draugs:
– Es nevaru nosūtīt tev nevienu e-pasta vēstuli!
Es:
– Kādēļ gan? Vai tu saņem kādus kļūdu
paziņojumus?
Draugs:
– Nē. Bet ikreiz, kad gribu tev nosūtīt e-pastu, man
jānorāda tava parole – bet tu man to neesi devis!
Noskaidrojās,
ka, lai nosūtītu vēstuli, draugs centās pieslēgties
manai pastkastītei Hotmail serverī.
***
Klients:
– Hallo! Es vēlētos nomainīt savu e-pasta adresi.
Servisa
darbinieks: – Protams, kungs. Vai drīkstu jautāt – kāpēc?
Klients:
– Manuprāt, tā ir pārāk gara.
Servisa
darbinieks: – Un kāda tā jums ir pašlaik?
Klients:
– vardsuzvardsielapastakodsuntelefonanumurs@.....
***
Klients:
– Es mēģināju nosūtīt e-pastu uz 1.404.123.4567, bet
mana e-pasta programma to atteicās darīt.
Servisa
darbinieks: – Hmmm, vispār tas ir telefona numurs...
***
Servisa
darbinieks: – Kā varu palīdzēt?
Klients:
– Es rakstu savu pirmo e-pasta vēstuli.
Servisa
darbinieks: – Un pie kā esat apstājies?
Klients:
– Lūk, es varu uzrakstīt a. Bet kā tam apkārt
apvilkt riņķīti?
***
Šorīt
kāda dāma iebrāzās manā darba vietā, šausmu
pārņemta.
–
Viss e-pasts, ko glabāju vienā mapītē (t.i. folderī),
ir pazudis!
Apjautājos,
kā sauca to traģisko mapi.
– Deleted
Items…
***
Reiz man
piezvanīja kliente, vēloties kaut ko nosūtīt caur e-pastu.
Viņa stāstīja: lai ko viņa arī
nemēģinātu, nekas neizdodoties. Pēc ilgas sarunas par
programmas regulējumu es beidzot
attapos pajautāt, ko tad īsti viņa grib sūtīt.
Noskaidrojās: viņa e-pastā grib savai meitai dzimšanas
dienā nosūtīt PACIŅU. Joprojām nespēju aptvert,
kā viņa to domāja dabūt gatavu.
***
Klients:
– Šķiet, man neizdodas nosūtīt nevienu e-pastu.
Servisa
darbinieks: – Un kā jūs veicat to sūtīšanu?
Klients:
– Es vēstuli uzrakstu uz papīra, iespraužu to spraugā
datora priekšā un
klikšķinu Send Mail.
Pieklājība, protams, prasa, ka
sasveicinoties cepuri vajadzētu pacelt, bet, ja pie šāda
rituāla pierod, var rasties nepatīkamas situācijas. Tad jau
labāk, ieraugot pazīstamu cilvēku nākam pretim,
vajadzētu tā, mazliet nevīžīgi ar īkšķa
galu cepuri nedaudz pagrūst uz augšu un turpināt iet
tālāk. Jūs jautāsiet, kāpēc gan nepacelt cepuri
kādus desmit centimetrus uz augšu? – Nu, vienkārši
tāpēc, lai neiznākt tāpat, kā reiz gadījās
kādam sakaru nozares darbiniekam, republikā pazīstamam
cilvēkam. Viņš bija iegādājies stagnācijas gados
grūti nopērkamu lietu – pirmo pārnēsājamo
mazgabarīta radiouztvērēju, kuru ražoja VEF.
Uztvērējos lietoja maza izmēra radiospuldzes (sauktas par pirksta
lampiņām). Veikalos toreiz tās nebija nopērkamas.
Kā par nelaimi, kāda lampiņa cienītā kunga
radiouztvērējā sabojājās. Viņam VEFā bija
kāds paziņa, kurš solīja iedot veselu lampu komplektu –
vajadzēja tikai atnākt uz rūpnīcu un paņemt mantu.
Tiktāl viss kārtībā, bet kā preci iznest
laukā? Sargi bieži vien apčamdīja kabatas un, nedod Dievs,
atrast kabatā kaut vienu skrūvīti. Draugi norunāja
ļoti vienkāršu paņēmienu – lampiņas jāieliek
platmalē, tā uz galvas un droši uz priekšu. Kā
par nelaimi, pirms caurlaides telpas, kur vienmēr drūzmējas
ienākošie un izejošie cilvēki, pretim mūsu kungam
nāk VEF direktors. Mūsu paziņa lielā
pieklājībā paceļ sveicienam platmali un …publikai par lielu
prieku lampiņas krīt uz trotuāra un ar troksni saplīst.
Kungs sasarcis no kauna, ka pieķerts zādzībā, nezina, kur
dēties. Vēl kutelīgākā situācijā ir VEF direktors, jo viņš labi
saprot notikuma jēgu un viņam, kā jau direktoram, ir kaut kas
jādara – jāsauc sargi un jāaiztur tautas mantas zaglis, bet ...
tik cienījamu kungu arestēt arī ir par traku. Ja nu
cienītais kungs dos rīkojumu atslēgt VEF direktoram
dzīvoklī telefonu… Un visa šī drāma tikai
pārāk lielas pieklājības dēļ. Ak, kaut šis kungs
sveicinot nebūtu pacēlis platmali!
Rīgas zobgaļi
mēļoja, ka no šīs reizes, rīdzinieki sasveicinoties
cepures neceļot līdz pat šai dienai.
Kā sakarnieki piemānija ministru Aleksandrovu
Bija
ieplānots nodot ekspluatācijā tālsakaru līniju uz
Madonas pusi. Tuvojās līnijas nodošanas termiņš, bet
būvdarbi iestrēguši un stāv uz vietas. Ministrs
Aleksandrovs sper zemes gaisā - lamājas ar
tradicionālajiem trīsstāvīgajiem vārdiem un
sola visiem novilkt ādu pār acīm. Kādam no darba vadītājiem
radās racionalizācijas priekšlikums – apvedīsim
ministru ap stūri: kad viņš ieradīsies tālsakaru
centrālē pārbaudīt jaunās līnijas dzirdamību
un prasīs savienojumu ar kādu Vidzemes pilsētu, telefoniste
savienos viņu ar Ogrē esošo abonentu, kurš atbildēs
kā telefoniste šajā pilsētā. Lai viss būtu
ticamāk, no šī montiera dzīvokļa bija sagatavota otra
līnija līdz Rīgai. Montiera paziņa atbildēja kā
telefonistei nākas un piedāvāja ministram savienot viņu ar
Rīgā esošo ministra palīgu. Tā ministrs
pārliecinājas, ka līnija darbojas un sakarnieki nepārvaramās
grūtības ir pārvarējuši. Ādu nevienam nenovilka,
ministrs pat uzslavēja – molodci, svjazisti! Tā arī
kādreiz bija…
Jāzeps LOČMELIS
Ķezas ar e-pastu
(Notikumi iz dzīves)
***
Kādā
vakarā man piezvanīja draugs un lūdza palīdzību:
nevarot nosūtīt e-pastu.
Draugs:
– Es nevaru nosūtīt tev nevienu e-pasta vēstuli!
Es:
– Kādēļ gan? Vai tu saņem kādus kļūdu
paziņojumus?
Draugs:
– Nē. Bet ikreiz, kad gribu tev nosūtīt e-pastu, man
jānorāda tava parole – bet tu man to neesi devis!
Noskaidrojās,
ka, lai nosūtītu vēstuli, draugs centās pieslēgties
manai pastkastītei Hotmail serverī.
***
Klients:
– Hallo! Es vēlētos nomainīt savu e-pasta adresi.
Servisa
darbinieks: – Protams, kungs. Vai drīkstu jautāt – kāpēc?
Klients:
– Manuprāt, tā ir pārāk gara.
Servisa
darbinieks: – Un kāda tā jums ir pašlaik?
Klients:
– vardsuzvardsielapastakodsuntelefonanumurs@.....
***
Klients:
– Es mēģināju nosūtīt e-pastu uz 1.404.123.4567, bet
mana e-pasta programma to atteicās darīt.
Servisa
darbinieks: – Hmmm, vispār tas ir telefona numurs...
***
Servisa
darbinieks: – Kā varu palīdzēt?
Klients:
– Es rakstu savu pirmo e-pasta vēstuli.
Servisa
darbinieks: – Un pie kā esat apstājies?
Klients:
– Lūk, es varu uzrakstīt a. Bet kā tam apkārt
apvilkt riņķīti?
***
Šorīt
kāda dāma iebrāzās manā darba vietā, šausmu
pārņemta.
–
Viss e-pasts, ko glabāju vienā mapītē (t.i. folderī),
ir pazudis!
Apjautājos,
kā sauca to traģisko mapi.
– Deleted
Items…
***
Reiz man
piezvanīja kliente, vēloties kaut ko nosūtīt caur e-pastu.
Viņa stāstīja: lai ko viņa arī
nemēģinātu, nekas neizdodoties. Pēc ilgas sarunas par
programmas regulējumu es beidzot
attapos pajautāt, ko tad īsti viņa grib sūtīt.
Noskaidrojās: viņa e-pastā grib savai meitai dzimšanas
dienā nosūtīt PACIŅU. Joprojām nespēju aptvert,
kā viņa to domāja dabūt gatavu.
***
Klients:
– Šķiet, man neizdodas nosūtīt nevienu e-pastu.
Servisa
darbinieks: – Un kā jūs veicat to sūtīšanu?
Klients:
– Es vēstuli uzrakstu uz papīra, iespraužu to spraugā
datora priekšā un
klikšķinu Send Mail.