Ar Mildu apkārt zemeslodei

 

 Nu jau labu laiku jahtas Milda vārds ir visu mutēs. Kurš gan nav dzirdējis par Latvijas visu laiku vērienīgāko ekspedīciju ar varen pievilcīgu mērķi - divos gados apceļot zemeslodi.  9. jūlijā Milda ar Latvijas karogu mastā pacels enkuru un iecerēts, ka visi astoņi komandas locekļi - ekspedīcijas vadītājs Māris Gailis, kapteinis Rolands Millers, kapteiņa palīgi Aldis Kušķis un Viesturs Meinerts, mehāniķis Aldis Kaļķis, matrozis Oskars Stopiņš, ārsts Kaspars Smilga un kinooperators Aivars Reinholds - nemainīgā sastāvā burās pa jūrām un okeāniem, apceļojot apkārt zemeslodei pa ekvatoru. Par to, kā okeāna vidū visdrošāk sazināties ar mājām, kādus sakaru līdzekļus izmantos ekspedīcijā, kādi piedzīvojumi sagaida jūrasbraucējus, SP stāsta Mildas kapteinis Rolands MILLERS.

 

Laikam taču piedzīvojumu kāre vairāk vai mazāk devīgi ir iešļircināta katra latvieša asinīs. No Krokodilu Harija Austrālijā līdz Everesta bruņiniekam Teodoram Ķirsim. Džeimsa Krogzemja mājoklis bija barža uz Sēnas, bet Mildas ekspedīcijas vadītājam Mārim Gailim dēkaiņa gars esot ielikts šūpulī jau kopš tiem laikiem, kad viņa vectēvs 14 gadu vecumā esot aizbēdzis jūrā...

 

- Savulaik Žils Verns apgalvoja, ka zemeslodi var apceļot 80 dienās. Jūs ceļosiet divus gadus, protams, ar  gluži citu mērķi.

- Žila Verna varoņu ceļojums bija gluži loģiski pamatots, bet mūsdienās, izmantojot tikai jahtu, zemeslodi var apceļot 62 dienās, tomēr tas nepavisam nav interesanti. Tādu gaisa gabalu nobraukt un neko neredzēt - kāpēc gan? Mani tas absolūti neaizrauj, jo es braucu apskatīt pasauli. Turklāt  daudzi pasaules apceļotāji arī  šmaucas - nemaz neiet apkārt zemeslodei, bet apbrauc tikai ap Antarktīdu, kur ceļš ir uz pusi īsāks, nekā braucot pa ekvatoru. Mūsu ceļa garums ir aptuveni 40 000 jūdzes, bet ap Antarktīdu  - tikai  aptuveni 22 000 jūdžu.

- Cik jūdžu dienā vidēji var nobraukt ar jahtu?

         - Plānoju nobraukt nedaudz vairāk kā 120 jūdžu dienā - tas ir drīzāk lēni nekā ātri, bet maršruts sastādīts, izmantojot 100 j. j. rādījumu  - lai iegūtu laika rezervi.

- Un, ja nu, tā skaisti zēģelējot, saceļas varena vētra? Kā darbojas sakaru sistēmas ekstremālos apstākļos?

- Vētra nav nekas ekstremāls. Sakaru kvalitāti tā neietekmē, vismaz ne Inmarsat, jo šī sistēma darbojas caur satelītu. To neietekmē ne kuģa šūpošanās, ne vējš. Ja nu vienīgi antena nolūst...

- Kādu saziņas aparatūru jūs  izmantosiet?

- Pirmkārt, noteikti dažādas rācijas. Izmantosim ne tikai parasto UĪV rāciju, bet arī ciparu rāciju DSC, kura pie viena pārraida arī koordinātes. Ar ciparu rāciju var runāt tāpat kā ar parasto, var arī lietot to kā  telefonu un noraidīt teleksam līdzīgus paziņojumus. Ciparu rācijas tieši tāpēc ieviesa, ka avārijas gadījumā atliek tikai pienākt tai klāt un piecās sekundēs var noraidīt trauksmes signālu, izvēloties attiecīgajai situācijai atbilstošo standarta variantu (kuģis grimst, nestrādā dzinējs, pirātu uzbrukums utt.).

- Jūs teicāt - pirātu uzbrukums?

- Jā, mūsdienu pirāti ne ar ko īpaši neatšķiras no senajiem jūras laupītājiem. Gandrīz vai katru dienu kādam kuģim uzbrūk. Šķiet, tas bija 2000. gads,  kad  visos okeānos kopā bija reģistrēti ap 360 uzbrukumi. Pirāti uzbrūk gan lieliem, gan mazākiem kuģiem. Viņus neinteresē krava (konteineru jau nepaņemsi līdzi!), bet gan lietas, ko var viegli pārdot: elektronika, video, nauda. Arī komandas personīgās mantas.

- Tad jau jums vajag lielgabalus, nevis rāciju.

- Pret uzbrucējiem visefektīvāk cīnīties  tieši ar sakariem. To zina arī  pirāti paši, jo pirmais, ko viņi dara pēc iebrukšanas, - sadauza visu radioaparatūru, lai komanda nevarētu sazināties. Tāpēc, ja ir aizdomas, ka kāds kuģis tuvojas nedraudzīgos nolūkos, uzreiz jānospiež rācijā  pogas pirātu uzbrukums un all ships, un šī ziņa momentā aiziet ēterā kopā ar visām mūsu koordinātēm. Rācijā būs iekodēts Elektrosakaru inspekcijas piešķirtais numurs, pēc kura mūs varēs atpazīt kā kuģi Milda no Latvijas.

- Kādu palīdzību var sagaidīt pēc šāda ziņojuma?

- Valstis, kurām ir krasta apsardze, reaģē diezgan ātri, bet, ja tādas nav, pirāti var rīkoties samērā brīvi (piemēram, pie Āfrikas krastiem, īpaši austrumu piekrastē, pie Sudānas). Daudzi pirāti ikdienā ir zvejnieki. Piemēram, viņi izmet tīklus, zivis neķeras,  redz, - nāk jahta, neviena tuvumā nav. Kāpēc gan nepiebraukt pie tā vientuļā kuģīša, nepiedraudēt ar šaujamo  un nenozagt kaut ko tādu, ko var pārdot, lai sanāktu iztikai.

- Kādas sakaru iekārtas izmanto tuvāk krastam, kādas - okeāna vidū?

- Tuvāk krastam izmanto parastās rācijas - UĪV, kuru sniedzamība labos laika apstākļos ir 40-50 jūdzes. Starpviļņu rācijas, kuru sniedzamība ir 200 jūdzes, lieto tālāk no krasta. Cenšamies pēc iespējas vairāk izmantot rācijas, jo par šiem sakariem nav jāmaksā.

 Latvijas kuģniecība mums ir solījusi aizdot Inmarsat satelītu sakaru iekārtu, kura ir īpaši noderīga okeāna vidū. Tomēr Inmarsat sakari ir dārgi (4-5 USD minūtē), tāpēc to var lietot tikai, ja ļoti nepieciešams.  Kā zināms no citu kuģu prakses, Inmarsat var izmantot arī īsziņu sūtīšanai: tas ir ātrāk un lētāk nekā saruna. Signāla ceļš gan ir garāks nekā parastajam telefonam: no kuģa uz satelītu, no satelīta uz attiecīgo zemes staciju un tikai tad uz izsaucamo abonentu. Ja  zvanām uz  Latviju, tad signāls iet caur Anglijas vai Norvēģijas zemes staciju un no turienes pa parasto sakaru kanālu uz mājām.

- SP esam rakstījuši, kā Inmarsat izmanto Latvijas alpīnisti augstu kalnos. Vai okeāna apstākļos ir kādas atšķirības lietojumā?

- Nē, nekādu īpašu atšķirību nav. Starpība tikai tā, ka okeānā lietojamā aparatūra maksā dārgāk, jo vajadzīga citādāka  antena. Galvenā sastāvdaļa  ir satelītu šķīvis, bet vēl jābūt iekārtai, kas to groza, turklāt visam ir jābūt aizsargātam no atmosfēras iedarbības, no mitruma. Tomēr arī ar visu aizsardzību, intensīvi braukājot pa ūdeņiem, šīs antenas reāli nestrādā ilgāk par diviem trim gadiem, jo iziet no ierindas klimatisko apstākļu dēļ. Arī stabilitāte ir vajadzīga. Kalnos, piemēram, aparātu var  nolikt uz cieta pamata, noorientēt vajadzīgajā virzienā (nav vajadzīgs pozicionēšanas mehānisms), bet kuģis visu laiku šūpojas, tāpēc jābūt pozicionēšanas mehānismam, kas antenu notur vajadzīgajā leņķī.  

- Kā visefektīvāk sūtīt īsākus un garākus ziņojumus uz Latviju?

- Inmarsat iekārtu komplektā ir arī sakaru dators. Tas ir parastais  piezīmjdators, kuru izmantosim, lai nosūtītu un saņemtu e-pastus (ar iezvanpieeju). Tas, protams, nebūs pastāvīgi ieslēgts. Reizi dienā  saņemsim sūtījumus un nosūtīsim savējos. Regulāru ikdienas informāciju - koordinātes, kuģa ātrums, viļņu augstums, kurss, temperatūra u.c. - sūtīsim īsziņu veidā. Apjomīgāku informāciju, kas paredzēta presei vai TV, sūtīsim krietni retāk -  no interneta kafejnīcām krastā. To varētu darīt arī caur Inmarsat, bet tam  tipam, ko mēs lietosim (Inmarsat mini M un C), ir neliels datu pārraides ātrums, līdz ar to, piemēram, foto sūtīt ir ļoti lēni un dārgi. Inmarsat B gan strādātu ātri, bet tas ir ļoti liels un dārgs, ar milzīgu antenu (1 m diametrā), turklāt tas prasa arī lielu elektrisko jaudu, kuru nevaram atļauties tērēt. 

Ar digitālo kinokameru nofilmētos materiālus diskos sūtīsim  pa DHL pastu - tie no jebkura pasaules punkta divās dienās nonāks Latvijā. Tad arī Latvijas televīzijā varēs parādīt mūsu piedzīvojumus.

- Cik ilgā laikā no Āfrikas krastiem var aizburāt līdz Amerikai?

- Apmēram trīs nedēļās. Tas ir garākais pārbrauciens, kas mums ieplānots. 

- Interesanti, cik laika tas savulaik  prasīja Kolumbam?

- Apmēram divus mēnešus. Starp citu, Kolumbs  skaidri zināja, ka brauc uz Ameriku. Ir pierādīts, ka viņam līdzi bijušas kartes, turklāt viņš bija profesionāls ģeogrāfs un kartogrāfs. Tolaik bija zināms arī zemeslodes izmērs. Ja viņš būtu devies kaut kādā nezināmā ceļojumā, viņš būtu ņēmis līdzi daudz vairāk pārtikas, bet viņš to paņēma tikai diviem mēnešiem. Braucot uz Indiju, kurp viņš it kā devās, ceļš būtu trīs, pat četras reizes garāks un viņam būtu jākuģo astoņus mēnešus.

- Tādiem slaveniem kuģotājiem taču piestāv leģendas. Gan jau tādas radīsies arī par Mildas komandu. Kādu ameriku jūs pats gribētu šajā braucienā atklāt ja ne pasaulei, tad vismaz sev?

- Mani visvairāk interesē Patagonijas šēras, Čīle. Tropi ir līdzīgi jebkurā pasaules malā, turpretī Patagonijas daba ir ļoti īpatnēja, pirmatnēja. Austrālija arī. Igauņu kolēģi, kas nesen bija līdzīgā ceļojumā, teica, ka vissaistošākā esot Papua Jaungvineja. Klusā okeāna salās ir tik lieli tūrisma centri, ka nav nekādas starpības, vai esi Amerikā vai Havaju salās. Lielas viesnīcas, pludmales pilnas ar cilvēkiem - man tas nav interesanti. Meklēsim klusākas vietas, tuvāk pie dabas, kur citādāk nevar nokļūt. Piemēram, Pitkerna sala Klusajā okeānā, kurā reiz uz dzīvi apmetās burinieka Bounty dumpinieki, angļi, kuri sagrāba savās rokās kuģi, paņēma vietējās Taiti sievietes un radīja savu īpašo rasi. Šobrīd tur joprojām dzīvo viņu pēcteči - 56 cilvēki. Tur nav ne aerodroma, ne tūristu,  piestāj tikai garām braucošas jahtas.

Plānots tikties arī ar latviešiem Austrālijā, Brazīlijā, Tobago, kur katru gadu notiek Latīņamerikas latviešu salidojums. Šogad šie datumi  saskaņoti ar mūsu ierašanās laiku Tobago.

- Tātad - piedzīvojumi jūs vilina, bet viļņi un vētras nebaida.

- Ja pret dabu izturas ar cieņu un izpratni, tad tā nav naidīga. Tāpēc arī mūsu brauciena grafiku nosaka meteoroloģiskie apstākļi. Ja, piemēram, no Austrālijas neizbrauc laikā, līdz augustam, pirms lielās taifūnu sezonas, tad jāpaliek tur pusgads, - līdz martam, kamēr laika apstākļi uzlabojas. Septiņdesmito gadu beigās Austrālijā taifūni pilnībā nopostīja Darvinas ostu ar visiem kuģiem. Arī ar katram jūras braucējam pazīstamo Horna ragu jāprot apieties. Tur vislabāk braukt dienvidu puslodes vasarā, t. i., - janvārī, februārī. No aprīļa līdz novembrim tas būtu ļoti riskanti lielo vētru dēļ. Bet parastas vētras mūs tiešām nebaida, jo sakari ir stabili un Milda ir drošs un uzticams ceļabiedrs.

 

Gunta KĻAVIŅA