Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Telefona aparātam – 125

   

Pirms 125 gadiem, 1876. gada 14. februārī, Vašingtonas patentu birojā 29 gadus jaunais Bostonas universitātes runas fizioloģijas profesors Aleksandrs Bells iesniedza patenta pieteikumu Telegrāfa ierīce, ar kuru var pārraidīt cilvēka runu. Tā bija gatava ierīce, ar kuru varēja pārraidīt balss skaņas. Divas stundas vēlāk toreiz sabiedrībā labi pazīstamais elektrotehniķis no Čikāgas Eliašs Grejs iesniedza patenta pieteikumu Ierīce vokālo skaņu pārraidei un uztveršanai telegrāfiskā veidā.
   

Pieteikumā bija vārds caveat, kurš nozīmēja, ka Grejs, izmantojot savas pilsoņu tiesības ziņoja (protestēja), ka viņš grib gada laikā iesniegt patenta pieteikumu. Bellam, kā Lielbritānijas pilsonim, tiesību protestēt (caveat) nebija. Tiesas process par prioritāti telefona aparāta izgudrošanai ilga 12 gadu, notika turpat 600 sēdes. Bija uzradušies 11 pretendenti. Visilgākā cīņa bija starp Bellu un Greju. ASV Augstākā tiesa par izgudrotāju atzina A. Bellu.
Bells, risinot problēmu, kā vienlaikus pa vienu telegrāfa līniju varētu pārraidīt vairākas telegrammas, nemaz nedomāja par telefona aparāta izgudrošanu. Viņa iecere bija izveidot, atbilstoši mūzikas skaņām do, re, mi, astoņas kamertonim līdzīgas ierīces. Viņš astoņiem elektromagnētiem piestiprināja dažāda biezuma metāla plāksnītes. Ja vienu plāksnīti iekustinātu, tad tā sāktu vibrēt ar noteiktu frekvenci. Vibrāciju laikā, mainoties plāksnītes attālumam līdz magnēta serdenim, mainītos magnētiskā lauka intensitāte un magnēta tinumos inducētos elektrodzinējspēks (EDS). Ja šo EDS pa līnijas vadiem pievadītu tādai pašai ierīcei, tad tajā no mainīgā EDS vajadzētu svārstīties atbilstošai plāksnītei. Ierīce dotu iespēju vienlaikus pa vienu līniju pārraidīt astoņas telegrammas. Jāpiebilst, ka 1865. gadā Eiropā vien elektriskā telegrāfa līnijas bija 150 000 km garumā un to montāžai bija izmantoti 425 000 km gaisa vadu.
Kā jau mēdz būt ar izgudrojumiem, palīdzēja gadījums. Tas notika 1875. gada 2. jūnijā, Cout Street ielas 109. namā. Viena no plāksnītēm bija iesprūdusi un vibrējot nepārtrauca elektrisko kontaktu, kurš bija piemontēts pie plāksnītes. Bella palīgs, 20 gadus jaunais elektromontieris Tomass Vatsons centās plāksnīti atbrīvot un pie katra pieskāriena tā vibrējot raidīja EDS uz otru istabu, kur atradās Bells ar uztvērēju. Bells, izdzirdot, it kā uzvilktas stīgas skaņu, iesaucās: ko tu dari, neko nemaini, dod paskatīties! Novērtējot situāciju, Bells saprata – ja elektromagnētu pieliktu pie mutes, tad runājot balss skaņas iesvārstītu plāksnīti un raidītu līnijā EDS. Uztvērējā mainīgais EDS radītu plāksnītes vibrācijas un rastos skaņa. Turot ierīci pie auss, varētu dzirdēt otrā cilvēka runu. Uzdevums bija skaidrs – vajadzēja radīt tik jutīgu plāksnīti (vēlāk to nosauca par membrānu), kura spētu uztvert un atskaņot visas cilvēka balss skaņas.
Pats pirmais telefona aparāts sastāvēja tikai no vienas ierīces, kuru runājot lika pie mutes, klausoties – pie auss. Vēlāk jau bija divas ierīces (stobriņi), vienu turēja pie mutes (mikofons), otru – pie auss (telefons). Tad mikrofonu piestiprināja pie telefona aparāta korpusa, bet pie auss lika telefonu. Beidzot radās mikrotelefons jeb klausule, kurai vienā galā ir mikrofons, otrā – telefons. Tādu mēs lietojam arī tagad.
Bellam bija finansiālas grūtības. Telegrāfa firma un viņa paziņa (vēlāk sievastēvs) Hardiners Habards steidzināja pabeigt iecerēto telegrāfa aparātu, bet Bells gribēja izgatavot telefona aparātu. Spītīgā rakstura dēļ viņš naudu negribēja prasīt ne no tēva, ne no Habarda, bet aizņēmās to no kanādieša Džordža Brauna, dodot tam monopoltiesības uz telefona lietošanu Anglijā un saņemot par to no Brauna sešu mēnešu laikā 125 dolārus mēnesī. Ieslēdzies savā laboratorijā kopā ar Vatsonu, Bells centās uzlabot telefona konstrukciju. Precizitātes labad jāpiebilst, ka patenta pieteikumu iesniedza nevis A. Bells, bet gan H. Habards. Bells bieži apmeklēja Habardu ģimeni, kurā auga četras meitas. Viena no viņām, Meibla, pēc bērnībā pārciestas slimības, bija kļuvusi kurla. Aleksandrs mācīja viņai runāt (viņš bija kurlmēmo skolotājs jau trešajā paaudzē) un apprecējās ar Meiblu 1877. gadā.
Patentu ar Nr. 174465 A. Bellam izsniedza 1876. gada 7. martā. Aleksandra Bella telefona aparāta dzimšanas diena ir 1876. gada 14. februāris. Pirmā telefona saruna notika 1876. gadā naktī uz 10. martu. Bells ar savu aparātu (raidītāju) atradās ēkas pirmajā stāvā, Vatsons ar uztvērēju – divus stāvus augstāk. Līnijas garums – 12 metri. Vatsons skaidri dzirdēja Bella sacīto: Mister Vatson, nāciet šurp, jūs man esat vajadzīgs! Tāda bija pirmā frāze! (Pēc daudziem gadiem, kad ASV atklāja tālsakaru līniju vairāku simtu jūdžu garumā, Bells Vatsonam pateica tieši tos pašus vārdus) Vatsons noskrēja pa kāpnēm lejup un lielā sajūsmā iesaucās: Mister Bell, es skaidri dzirdēju katru jūsu teikto vārdu!
Kad telefona lietošana jau bija kļuvusi reāla, Bells gribēja savu patentu par 100 000 dolāru pārdot telegrāfa firmai Western Union, bet firma no šāda priekšlikuma atteicās.
Nopietns konkurents Bellam bija pazīstamais amerikāņu izgudrotājs Tomass Alva Edisons, kurš, izpētot telefona aparātu, atrada daudzus trūkumus un ieteica, kā tos novērst. Nozīmīgs Edisona priekšlikums bija lietot transformatoru, kurš sarunas signāla spriegumu vairākkārt paaugstināja, dodot iespēju palielināt attālumu starp runātājiem. Edisons ieguva patentu uz mikrofonu. Izveidojās savdabīga situācija - Edisonam bija patents uz runas raidītāju, Bellam – uz runas uztvērēju. Sākās strīdi, vai Edisonam ir tiesības izgatavot telefona aparātus. Western Union bija ar mieru maksāt Edisonam par mikrofona patentu 110 000 dolārus.
Telefona izgudrošana tika uztverta dažādi. Angļu zinātnieks Viljams Tomass (vēlāk ieguva goda titulu lords Kelvins), apmeklējot 1876. gada 25. jūnijā Filadelfijā izstādi un ieraugot telefonu, teica: - Tas ir visbrīnišķīgākais izgudrojums, ko esmu redzējis. Toties kāds cits zinātnieks, Bella draugs, teica, ka telefons esot tikai bērnu rotaļlieta, praktiskā dzīvē to izmantot nevarēšot, jo, pārveidojot skaņu elektriskajā signālā, atsevišķi vārdi pazudīšot vai tikšot izkropļoti. Tomēr A. Bella vārdi 1878. gada martā bija vispareizākais prognozējums: - Var paredzēt, ka telefona līniju kabeļi tiks ieguldīti zemē un tiks pievadīti katram namam, katrai ēkai. Nākotnē telefona līnijas savienos dažādu pilsētu centrāles. Cilvēks, kurš atradīsies vienā valsts malā, varēs sarunāties ar otru lielā attālumā!
1885. gadā A. Bells pieņēma ASV pavalstniecību. Francija viņam piešķīra Napoleona nodibināto A. Volta prēmiju 50 000 franku apmērā. Vēlākajos dzīves gados A. Bells interesi par telefonu zaudēja, pievēršoties citām zinātnes un tehnikas nozarēm – pat aitkopībai un aviācijai. Un tomēr 1922. gada 4. augustā, kad Aleksandru Bellu apbedīja, ASV un Kanādā uz minūti tika izslēgti visi telefona aparāti – tie klusēja par godu izcilajam izgudrotājam, kurš bija radījis brīnišķīgo balss pārraides aparātu.
Telefona radīšanas ideja aizrāva daudzus, ne tikai T. Edisonu, bet arī V. Siemensu, L. Eriksonu un citus, arī Latvijā. 1914. gadā Ventspils telefona inspektors Aleksandrs Tīpainis ieradās Tērbatas telefona aparātu rūpnīcā, lai noskaidrotu, kā tiek izpildīts Rīgas pasta apgabala pasūtījums. Ieraugot aparātu izgatavošanu, A. Tīpaiņa kvēlākais dzīves sapnis kļuva izveidot šādu rūpnīcu. Un viņš to panāca – 1919. gadā kļuva par Pasta un telegrāfa departamenta Galveno darbnīcu vadītāju, 1932. gadā to pārdēvēja par VEF. Vēl šodien daudzi pasaules telefona aparātu kolekcionāri meklē telefona aparātus ar iezīmēm PTDGD un VEF.
Pasaules telefonizācijas tempus šobrīd var nosaukt par kosmiskiem. Pirmo simts miljonu telefona aparātu uzstādīšanai vajadzēja 80 gadus (1876.–1956.), otrajam simtam - tikai desmit gadus (1956.–66.). Nākošajiem simts miljoniem telefona aparātu vajadzēja sešus gadus, tad 4,5, četrus un tad tikai trīs gadus. Statistiķi ir aprēķinājuši, ka diennaktī uz Zemes piedzimst 220 000 cilvēki un tiek uzstādīti 100 000 telefona aparāti. Šobrīd ir divi galvenie telefonizācijas rādītāji – telefona aparātu skaits uz 100 iedzīvotājiem un telefona sarunu skaits. 1938. gadā Latvijai tie bija labāki nekā Francijai. Bet par Latvijas panākumiem un kļūmēm, par A. Tīpaini un citiem mūsu speciālistiem – tas jau ir cits stāsts.

Jāzeps LOČMELIS
 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001