Oma likumam 175 gadi

Strāvas stiprums elektriskajā ķēdē ir tieši proporcionāls spriegumam un apgriezti proporcionāls ķēdes pretestībai. Šo Oma likumu zina katrs skolēns, un tas liekas tik saprotami, jo ar likuma lietojumu sastopamies daudzās lietās, kuras ir mūsu tuvumā. Balstoties uz Oma likumu, tiek konstruēta elektrotehniskā, radioelektroniskā un sakaru tehnikas aparatūra. To ievēro, būvējot elektrības pārvades un sakaru līnijas.

Georgs Simons Oms dzimis 1786. gada 16. martā. Dzīvojis un mācījies Vācijā, Erlangenes pilsētiņā. Viņa bērnības gadi bija ļoti grūti: agri nomira māte, materiālu grūtību dēļ vajadzēja pārtraukt studijas universitātē un iztikai līdzekļus pelnīt, strādājot par matemātikas skolotāju. Visa viņa turpmākā dzīve tāpat kā daudziem citiem ievērojamiem zinātniekiem bija saistīta ar pasniedzēja darbu.
Pēc rakstura Oms bija kautrīgs, vienmēr dzīvoja finansiālā trūkumā, kura dēļ nevarēja atļauties nodibināt ģimeni. Universitāti Oms pabeidza 1811. gadā, aizstāvot doktora disertāciju. Četrus gadus strādāja Bambergas reālskolā. No 1817. gada līdz 1825. gadam strādāja par fizikas un matemātikas vecāko pasniedzēju Ķelnes ģimnāzijā.
Vienlaikus ar A. Ampēru (ap 1820. gadu) sāka elektrisko ķēžu pētījumus, veicot daudzus eksperimentus un aprēķinus. Toreizējie strāvas avoti (galvaniskie elementi jeb Volta stabi) eksperimentu veikšanai nederēja – tiem atpildoties, pieauga strāvas avota iekšējā pretestība, kuras dēļ radās nepatiesi elektriskās ķēdes pretestības mērījumi.
Voltam izdevās izgatavot stabilu strāvas avotu – termopāri. Tas sastāvēja no diviem trauciņiem. Trauciņos ievietoja divu metālu (vara un bismuta) vadu salodētos galus. Vienā trauciņā bija ievietoti ledus gabaliņi, otrā – vārošs ūdens (trauciņu karsēja ar uguns liesmu). Saskaņā ar Zēbeka efektu (tas tika atklāts 1821. gadā), pateicoties kontaktu pretestības starpībai, vados rodas elektriskā strāva. Georgs Oms, mērot strāvas lielumu minētā vada dažādos punktos, secināja, ka tas ir nemainīgs, bet sprieguma lielums ir mainīgs – proporcionāls vada garumam.
Angļu zinātnieks Hemfrijs Deivijs bija formulējis vada vadāmību – tā ir tieši proporcionāla vada šķērsgriezumam un pretēji proporcionāla vada garumam. Oms ieviesa tā saukto īpatnējo vadāmību (ekektrovadāmību noteikta šķērsgriezuma un garuma cilindriskam ķermenim) un uzrakstīja formulu strāvas stiprumam šādā veidā: I = ī . S . U / L (kur: I – strāvas stiprums; ī – vada īpatnējā vadāmība; S – vada šķērsgriezums; U – sprieguma lielums; L – vada garums). Bet tā kā L / ī . S ir vada pretestība R, tad minēto formulu Oms pārrakstīja un ieguva to, ko saucam par Oma likumu, t. i., I = U / R.
Pie šiem secinājumiem Oms nonāca 1826. gadā. Gadu vēlāk viņš izdeva grāmatu Galvaniskā ķēde matemātiskā aprakstā un aizsūtīja to daudziem Eiropas zinātniekiem. Daudzi klusēja, daži deva negatīvas atsauksmes. Tikai 1833.–1835. gadā krievu zinātnieki E. Lencs, B. Jakobi un vācu zinātnieks K. Gauss apstiprināja Oma secinājumus, bet viņu atzinums netika ņemts vērā. Interesanti, ka Vācijā strādājošais zinātnieks H. Hercs par G. Oma pētījumiem uzzināja tikai pēc sešiem gadiem, t. i., 1832. gadā.
Vislielākos panākumus G. Oms guva Anglijā – tur 1841. gadā tika izdota viņa grāmata, 1842. gadā viņu ievēlēja par Londonas karaliskās biedrības locekli un apbalvoja ar Kolleja medaļu par elektriskās ķēdes likumsakarību atklāšanu. Pilnīgu atzinību G. Oma pētījumiem nāca stipri vēlāk. Viņa grāmata Francijā tika izdota tikai 1860. gadā.
G. Oms 1833. gadā pārbrauca uz Minheni, strādāja par pasniedzēju Politehniskajā skolā. Pēc diviem gadiem viņš kļuva par skolas rektoru. No 1852. gada bija Minhenes universitātes profesors. Miris 1854. gada 7. jūlijā.
1881. gadā pirmajā Starptautiskajā elektriķu kongresā par godu G. Omam pretestības mērvienība tika nosaukta viņa vārdā (vada pretestība ir viens oms, ja, pieslēdzot vienu voltu lielu spriegumu, pa vadiem plūst vienu ampēru stipra strāva).

Jāzeps LOČMELIS