Sakaru Pasaule - Žurnāls par modernām komunikācijām

  
  
1(21) - 2001
Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Cilvēks aiz vīrusa. Ļaundaris vai ierindas pilsonis?

   

Datorvīruss jau sen ir kļuvis par vienu no briesmīgākajiem vārdiem informācijas tehnoloģiju pasaulē. Vīrusu dēļ ir radusies visnotaļ iespaidīga industrija – pretvīrusu laboratoriju bizness, kas pelna uz citu cilvēku ļaunprātību rēķina. Bet kas gan liek cilvēkam tik ļoti nīst visu pasauli, lai mērķtiecīgi veidotu virtuālu spridzekli?

Mīts neatbilst patiesībai

Līdzīgi kā citās jomās, arī šajā speciālistu aprindas pamazām sabiedrībā ir ieaudzinājušas kārtējo stereotipu, vīrusu izstrādātāju attēlojot kā fiziski vāji attīstītu, bālu jaunieti, kuram dzīvē neveicas un nav pretējā dzimuma drauga. IBM Tomasa Vatsona centra pētniece Sāra Gordone, kas vīrusu rakstītāju sabiedrību pēta jau kopš 1992. gada, apgalvo, ka šāds raksturojums ir pārāk paviršs.
Gordone sākusi interesēties par vīrusu problēmu, kad nejauši saskārusies ar tiem kādā programmatūras paketē. Viņa sākusi regulāri apmeklēt vīrusu rakstītāju interneta lapas un viesoties viņu čatos, lai izprastu šīs sabiedrības būtību un tās locekļu identitāti. Nesen Gordone publicēja plašu pētījumu par ASV pretvīrusu likumdošanas iedarbību uz vīrusu rakstītājiem. Interesantāki gan šķiet viņas secinājumi par pašu vīrusu veidotāju personībām un rīcības motīviem.

Normāli jaunieši, kas nevēl ļaunu

Pētniece apgalvo, ka līdz šim sabiedrībā izplatītie stereotipi ir pavisam aplami. Tika apgalvots, ka vīrusu rakstītājs ir agresīvs, sociāli neapmierināts jaunietis ar tieksmi iznīcināt, nevis radīt. – Lielākā daļa vīrusu rakstītāju ir jaunieši, kuriem ir normālas attiecības gan ar savām ģimenēm, gan draugiem, – uzskata Gordone.
Kāds 20 gadu vecs vīrusu rakstītājs, kurš sevi dēvē par doktoru Pūci, pilnīgi piekrīt Gordonei: – Lielākā daļa vīrusu rakstītāju, ko es pazīstu, ir precējušies vai viņiem ir draudzenes. Nedomāju, ka mēs kaut kā atšķiramies no citiem.
Gordone uzsver, ka lielākā daļa – it īpaši pusaudži – vīrusus raksta tikai asu izjūtu dēļ, turklāt viņi bieži vien darbojas nereālā pasaulē, nemaz neapzinoties sava darba iespējamo postošo rezultātu. – Viņi netic, ka var kādam nodarīt reālu kaitējumu, – saka Gordone. – Tā ir pavisam normāla šīs vecuma grupas ētiskās attīstības stadija. Lielākā daļa pusaudžu taču patiesībā nemaz nedomā par to, kā viņu darbība var ietekmēt citus cilvēkus.

Programmētāju pagrīdes autsaideri

Vīrusu rakstītāji ir programmēšanas pagrīdes sabiedrības pats lejasgals. Šīs piramīdas virsotnē atrodas hakeri, kas pārsvarā nicina un ignorē vīrusu rakstītājus (pat tie hakeri, kas paši raksta vīrusus), jo viņu prasmes un zināšanas ir daudz zemākas. Īpaši nicināti tiek tie jaunuļi, kas pārsvarā pārdod vai izplata citu rakstītus vīrusus. Gordone secinājusi, ka patlaban vīrusu rakstītāju darbībā ir pavisam maz oriģinalitātes.
Vīrusu rakstītāji pārsvarā ir nepieradināti, neprognozējami jaunieši, kuru izplatītās programmas nav kontrolējamas. Savukārt hakošanai ir nepieciešamas daudz izsmalcinātākas prasmes. Turklāt hakeri par mērķi izvēlas specifisku datoru sistēmu un skaidri zina, kur darbosies viņu izstrādātās programmas. Tātad hakera darbības pamatā ir vēlēšanās gūt kontroli.

Pieaug un maina domas

Lielākā daļa vīrusu rakstītāju pārtrauc šo nodarbi, kad sāk apzināties tās sekas, secina Gordone.
Piemēram, tr’’isdesmitgadīgais vīrusu rakstītājs ar iesauku Evul sācis veidot vīrusus pirms sešiem gadiem – neilgi pēc augstskolas izlaiduma. Viņš izplatījis vīrusus, tiem piekabinot savu e-pasta adresi. Kad viņš saņēmis vēstulītes no vairākiem upuriem, kas sīki aprakstījuši nodarīto kaitējumu, Evul juties nepatīkami pārsteigts. Tomēr viņš nav pārtraucis līdz brīdim, kad interneta kompānija slēgusi puiša mājas lapu, kurā viņš publicējis vīrusu programmas. Sākumā viņu pārņēmis sašutums, sak, kas gan viņiem dod tiesības iznīcināt mana smagā darba augļus?
– Pēc kāda pārdomu laika pēkšņi atskārtu: bet kas tad man dod tiesības? Tad nolēmu, ka man patiesi nav nekādu tiesību apdraudēt citu cilvēku smagā darba augļus, – pastāstījis Evul.
Starp citu, viņš joprojām raksta vīrusus, taču padara pieejamus tikai izejas kodus, kas ir pārāk sarežģīti, lai iesācēji spētu tos pārveidot programmās. Evul aizvien vairāk ienīstot cilvēkus, kuri aizrautīgi raksta un izplata vīrusus, kas var iznīcināt citu cilvēku darbu.

Gadu gaitā mainās imidžs

Kopš Gordone sākusi interesēties par vīrusu rakstītājiem, viņu tēls ir nepārtraukti mainījies. Tas var būt gan pusaudzis, kas niekojas pie datora ģimenes atpūtas istabā, vai arī pēdējā kursa students, kas izmanto universitātes datorus. Pirms desmit gadiem vīrusu rakstītāju vidējais vecums svārstījās no 14 līdz 17 gadiem, taču tagad viņi jau ir 25–28 gadus veci. Piemēram, Deivids Smits, kurš 1999. gadā tika apcietināts par ārkārtīgi postošā vīrusa Melissa izplatīšanu, bija 30 gadu vecs.
Agrāk lielākā daļa vīrusu rakstītāju zaudēja interesi par vīrusiem, tiklīdz sāka profesionālu darbu apmēram 22 gadu vecumā. Tagad viņi turpina veidot vīrusus, pat strādājot kompānijās, kurām būtu pret vīrusiem jācīnās. Citi ar vīrusiem aizraujas tikai jau daudz nobriedušākā vecumā.
Parasti pieredzējušākie vīrusu rakstītāji strādā par inženieriem vai sistēmu administratoriem programmēšanas industrijas kompānijās. Piemēram, Evul ir inženieris, bet Smits – tīkla programmētājs.
Starp citu, Gordone kontaktējas arī ar dažām sieviešu dzimuma vīrusu rakstītājām, piemēram, kādu 16 gadīgu eiropieti, kas sevi dēvē par Gigabaitu. Gordone secina, ka sievietēm galvenā motivācija visbiežāk ir iespēja izcelties, tādējādi tiekot uzņemtām pārsvarā vīriešu pārvaldītajā sabiedrībā. Tomēr Gordone pazīst arī kādu 50 gadus vecu sievieti, kas aizrautīgi raksta vīrusus. Vēl kāda 40 gadus veca vīrusu rakstītāja pat strādā valdības aģentūrā, apgalvo Gordone.

Virtuālais konfekšu veikals

Agrāk vīrusu rakstītāji nekādi nevarēja savus veidojumus izplatīt, ja nebija pietiekami izglītoti programmēšanā. Toties 1995. gada Microsoft WordBasic – vienkāršā uz tekstu bāzētā programmēšanas valoda – ļāva vīrusu tirgū iekļauties pat vistīrākajiem amatieriem. Vīrusu radītāji tos padara pieejamus savās interneta lapās un piedāvā arī programmas, kas ļauj tos labāk izplatīt. Tagad jebkurš programmēšanā daudzmaz apķērīgs cilvēks var padraiskoties, no šīm sastāvdaļām izveidojot vīrusu un izsūtot to pa visu pasauli.
– Tas ir tā, it kā internetā būtu atklāts milzīgs konfekšu veikals, – saka Gordone.
Pievērsties vīrusu rakstīšanai pēc vecuma nobriedušākus cilvēkus pamudina arī sabiedrības visai neviendabīgā attieksme pret šo nodarbi. Piemēram, kamēr policija vāca pierādījumus pret LoveLetter autoru un izplatītāju Onelu de Gizmanu, vairākas datorkompānijas jau piedāvāja viņam darbu. Pat preses attieksmē nebija iespējams nemanīt apbrīnu par to, cik viltīgi un efektīvi šis puisis bija veicis savu melno darbiņu.

Motivācija

Vīrusu rakstītāju darbības motivācija ir ļoti atšķirīga. Daži vīrusi patiešām tiek veidoti ar nodomu nodarīt citiem ļaunumu. Citi tiek rakstīti tikai tādēļ, lai, izmantojot programmatūru vājās puses, attīstītu savu prasmju līmeni. Liela daļa attīstītāko vīrusu veidotāju savus darbus vispār nemaz nedomā izplatīt – viņi to dara tikai eksperimenta dēļ un uzskata to par savu hobiju, apgalvo Gordone. Bieži vien vīrusi ir tik slikti programmēti, ka tos nemaz nav iespējams izplatīt.
Citi cilvēki ķeras pie vīrusiem, lai gūtu ievērību programmētāju pagrīdes sabiedrībā, slēdzot kādas kompānijas vai valdības aģentūras e-pasta sistēmu. Vēl citi uzskata par lielu godu redzēt savu vīrusu ierindotu pretvīrusu programmatūras sarakstā. Pie šīs kategorijas pieder, piemēram, minētais Evul. Viņš apgalvo, ka nekad neizplata programmu, taču pabeigtu vīrusu regulāri nosūta antivīrusu kompānijām, lai viņi varētu pievienot tā pazīmes savām skenēšanas programmām, turklāt tās bieži tiek patiešām iekļautas.
Citus vīrusu rakstītājus mudina politika. Kāds bulgārs astoņdesmito gadu beigās izveidojis vīrusu Dark Avenger (Tumšais atriebējs), protestējot pret mantisko nevienlīdzību savā valstī. Vīrusu rakstīšana viņam devusi varas izjūtu un brīvības apziņu, kas viņa valstī tolaik bija liegta.
Arī citu rakstītāju motivācijas pamatā ir sociālā netaisnība. Par LoveLetter radīšanu aizdomās turētais Gizmans Filipīnu Datorkoledžas studiju biedru acīs tika uzlūkots kā varonis, jo viņa veidotais Trojas zirgs tika radīts, lai zagtu interneta paroles. Interneta pieslēgums Filipīnās izmaksā 90 dolāru mēnesī, ko Gizmana nabadzīgie kaimiņi nekādi nevar atļauties. PC World raksta, ka tādēļ Gizmans tika uzskatīts par Robina Huda tipa varoni, kas zog paroles bagātajiem, lai dotu tās nabadzīgajiem.
Savukārt doktors Pūce vēlas izveidot tādu vīrusu, kas interneta labirintos spētu dzīvot mēnešiem ilgi. Tad viņš pārdotu tā neitralizēšanas tehnoloģiju un vīrusu biznesu pamestu kā laimīgs cilvēks – ar pārliecību, ka ir radījis patiešām augstvērtīgu programmu.

Morāles jautājums

Gordone akcentē ievērojamās atšķirības starp cilvēkiem, kas nesaskata neko sliktu pat vispostošāko vīrusu izplatīšanā, un cilvēkiem, kas to apzinās kā morālu noziegumu.
– Domāju, ka tie cilvēki, kas tīšām izplata vīrusus, nerīkojas ētiski, – saka Evul. – Domāju, ka viņiem kaut kas nav kārtībā ar galvu. – Tomēr viņa teiktais īpatnēji saskan ar faktu, ka pats Evul uztur interneta lapu, kurā vīrusu rakstītāji var ievietot vīrusu izejas kodus. Kaut gan viņa lapā apgalvots, ka tajā netiks ļauta pilnas programmas ievietošana, Evul uzsver, ka viņš nespēj aizliegt izglītotiem programmētājiem uz šo izejas kodu pamata izgatavot un izplatīt vīrusu programmas. Protams, ka šiem cilvēkiem ir pieejami arī paša lapas uzturētāja veidoti izejas kodi.
Gan Evul, gan doktors Pūce Gordonei apgalvojuši, ka jūtas slikti, tieši apdraudot kāda cilvēka datoru, taču viņi nejūtas atbildīgi par to, kas notiek, ja viņu radītos vīrusus izplata kāds cits. Abi atsaucas uz kādas amerikāņu šaujamieroču asociācijas argumentu, ka cilvēkus nenogalina ieroči, to dara paši cilvēki.
– Es nevaru kontrolēt to, ko kāds cits dara ar manu kodu, – saka Evul. – Tikai tāpēc vien, ka kāds var paveikt kaut ko pretlikumīgu, netaisos atteikties no prieka, ko man sniedz mans hobijs.

Guntars GRĪNUMS, LETA, speciāli SP
 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001