Garajiem rudens vakariem

Beidzot vakaros atkal ir kļuvis tumšāks un vairs nevajag vilkt logiem priekšā biezus aizkarus, lai saules gaisma netraucētu pilnībā iegremdēties datora monitorā redzamajā pasaulītē. Datorspēļu industrija joprojām iepriecina mūs, spēlmaņus, ar labām lietām, kas spēj aizvietot reālo sabiedrisko dzīvi.

Šīsreizes pārskats būs ļoti orientēts uz action, un sākšu to ar spēli, ko nepacietīgi gaidīja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, spēle balstās uz Rietumos labi zināmu komiksu un animācijas filmu idejām; otrkārt, tehniski tā tika veidota uz Quake3 grafiskās bāzes. Un, treškārt, tās veidotāji ir jau pēc nesliktās spēles SiN zināmie Ritual Entertainment. Tā ir spēle Heavy Metal: FAKK2. Atstāšu mierā spēļuka divdomīgo nosaukumu (tas īstenībā esot Federation Assigned Ketogenic Killzone) un uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem. Spēle ir tiešām izdevusies, un to bija vērts gaidīt. FAKK2 ir pirmā vienspēlētājiem paredzētā spēle, kas izmanto Q3A kodu bāzi, un tās vizuālā kvalitāte – skaistums, kur tu rodies! Nu, faktiski jau zinām, kur tas rodas: augstas izšķirtspējas virsmu tekstūras, 32 bitu krāsu palete, daļiņu efekti (particles) utt., bet to visu nav obligāti zināt, svarīgi, ka iznākums ir priecējošs. Pēc stila spēli varētu nedaudz miglaini raksturot kā TombRaider, Drakan un HalfLife krustojumu. Tāpat kā pirmajās divās minētajās spēlēs, galvenā varone ir kareivīga un arī visnotaļ izskatīga sieviete un vadība notiek no trešās personas skatupunkta. Savukārt darbības atmosfēra brīžiem pamīšus var atgādināt Drakan un HalfLife. Protams, tās ir tikai analoģijas, FAKK2 ir laba pati par sevi. Spēlē bez šaubām ir gana arī kaujas momentu. Šim nolūkam ir pieejami gan nedaudz magic-enhanced tuvcīņas ieroči, gan arī diezgan klasiski šaujamverķi, pie kam īpatnība ir Džūlijas (tā sauc meitēnu) prasme jūsu vadībā rīkoties ar diviem ieročiem vienlaikus, katru savā rokā. Vienīgais pārmetums varētu būt, ka spēle nav pārāk gara, bet arī tas tikai gadījumā, ja skrien uz priekšu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Patiesībā spēles pasaulītē ir daudz vietas, kurās pabūt nebūt nav obligāti, bet pa kurām paložņāt ir interesanti.

Ir vēl kāda vienspēlētājiem paredzēta spēle, kas izmanto Q3A pamatu, taču tai raksta gatavošanas brīdī bija pieejama tikai demoversija. Tā ir Star Trek: Voyager – Elite Force jeb vienkārši – Elite Force. Šī ir otrā pirmās personas šaujamspēle Star Trek licences ietvaros (pirmā bija Klingon Honour Guard, Unreal kodu bāze). Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, spēles noskaņas ir strikti kosmiski-futūristiskas. Demoversija ietver sevī spēles sākuma misiju, kuras laikā milzīgais kosmiskais kuģis USS Voyager tiek ievilkts tādā kā kosmiskā Sargasu jūrā, kur izplatījumā jau dreifē citi neveiksmīgu izplatījuma ceļinieku vraki. Jūs esat kuģa komandas speciālo uzdevumu vienības loceklis un palīdzat tikt galā ar kuģim izdarītajiem bojājumiem, taču tas ir tikai sākums… Cik var spriest no demonstrācijas versijas, spēlei ir spēcīgs sižets, kura līniju iezīmē gan kontaktēšanās ar citiem personāžiem, gan arī spēles vidē veidotas iepriekš sagatavotas epizodītes (scripted sequences). Šķiet, ka tās ir vēl izsmalcinātākas nekā HalfLife pārdzīvotās, un daļai no tām pat ir iespējami vairāki notikumu tālākas virzības varianti. Elite Force veidotāji nenoliedz, ka tieši HalfLife ir viens no galvenajiem iedvesmas avotiem un vienlaikus arī kvalitātes mēraukla šim projektam. Grafiski spēlē viss ir kārtībā, un process arī pilnajā versijā solās būt interesants. Daudzspēlētāju režīma cienītāji šeit atradīs DeathMatch ekvivalentu – HoloMatch, pie kam tāpat kā Q3A vai UnrealTournament gadījumā ir iespējamas cīņas arī ar jūsu pašu datora simulētiem pretiniekiem – botiem. Tiesa gan, pie mums Star Trek filmas un televīzijas sērijas nav neko populāras, bet domājams, ka tas netraucēs baudīt spēli.

FPS (First Person Shooter) žanra attīstība un sazarošanās, par ko jau minēju iepriekšējos rakstos, šķiet, pašlaik piedzīvo vēl kādu interesantu pavērsienu, ko varētu raksturot kā atgriešanos pie vecajām vērtībām. Vecās vērtības FPS kontekstā ir tās, kas raksturoja žanra agrīnās spēles, tādas kā Doom. Par vienkāršību modernajās spēlēs gan vēl nesen varēja dzirdēt tikai kritiku. Protams, pseidoreālistiskas, sižetiskas spēles, tādas kā HalfLife vai Thief, ir lieliskas, bet nu jau atkal reizēm nostalģiski gribas kaut ko tiešu un nepretenciozu, gribas histēriskus monstru pūļus un nežēlīgu šaudīšanos refleksu līmenī. Pieprasījums, kā parasti, neizbēgami rada piedāvājumu, un nu jau ir vairākas šādas spēles, kuru izveidošanu varētu saukt par radošu soli atpakaļ. KISS: Psycho Circus ir viena no šādām spēlēm. Neiedziļinoties spēles saistībā ar klasisko rokgrupu un vēlāk zem šī nosaukuma iznākušajiem komiksiem, teikšu, ka tās darbība ir masīva monstru slaktēšana, un, gluži tāpat kā vecās skolas spēlēs, šeit ir līmeņu minibosi un epizožu nobeigumu lielie bosi - monstri. Starp citu, līdzīgi kā tas bija spēlē Doom, šeit pēc ilgiem laikiem atkal var panākt situāciju, kad spēles gaitā savā starpā sakašķējas dažādu veidu mošķi, ko, protams, varat izmantot savas munīcijas taupīšanai. KISS izmanto LithTech grafisko kodolu, kas ir modernizēta versija tam, ko redzējām spēlēs Shogo un Blood2, un šis tehniskais pamats labi tiek galā gan ar noslēgtu, gan plašu atklātu telpu, gan arī ar iespaidīgu naidīgo monstru baru ģenerēšanu. Spēles interfeisā ir pāris interesantu agrāk šā veida spēlēs neredzētu jaunievedumu: veselības indikatori monstriem, ar kuriem pašlaik mēģināt tikt galā, tāda kā priekšāteikšanas ikona, kura aktivizējas, ja jūsu acu priekšā ir kāds paņemams, salaužams vai kā citādi izmantojams objekts. Grafika spēlē ir gana laba, līmeņu dizains ir diezgan interesants, un arī mošķu izskats un animācija ir labā līmenī. Vienīgi būtu gribējies lielāku monstru veidu daudzveidību.

Un, lūk, vēl kāds negaidīts jaunpienācējs FPS pulciņā – Serious Sam. Programmētāju firma no Horvātijas(!) parādījās pēkšņi un uzreiz gandrīz vienbalsīgi tika pieņemta uz urrā! visai izlutinātajā pasaules datorspēlmaņu vidē. Līdz spēles pilnajai versijai vēl gan mazliet jāpagaida, bet ir pieejams SS demo. Iespaidi visiem tiem, kas ir pamēģinājuši šo spēli, ir līdzīgi. Jau pēc pāris minūtēm prātā ieskanas viens vārds: Doom. Vizuāli gan ar Doom nav nekādas līdzības, tieši otrādi, spēlei ir gandrīz Quake3 cienīga grafika, akcents uz plašām un atklātām telpām un gaišām krāsām. Bet spēles process… Tāds tiešām sen nebija izjusts, un mūsu atmiņa izgrūž virspusē vistuvāko asociāciju – Doom. Aizmirstiet par sižetu un citām gudrībām – šeit ir jāšauj! Un ātri jāskrien. Un veikli jāizvairās. Un jāredz ar pakausi. Un jādara tas viss vienlaikus. Pirmo reizi spēlējot šo demo un iekuļoties pirmajā iespaidīgajā monstru pūlī, es nodomāju: – Vai tie puiši (spēles veidotāji) ir normāli? Kurš šito var izcīnīt?! – Taču pēc mirkļa atskārtu, ka gluži vienkārši esmu piemirsis dūmisko kauju iemaņas, un drīz jau atkal bija amats rokā J. Uzslavējama ir arī Croteam puišu pieeja jautājumam par monstriem. Pirmkārt, to veidu spēlē ir daudz. Otrkārt, tie ir grafiski ārkārtīgi augstā līmenī un labi animēti. Un, treškārt, – tie visi pēc idejas ir pilnīgi crazy! Milzīgs citplanētisks bullis, kas ar ieskrējienu jūs met uz ragiem. Okei, tas varbūt nepārsteidz. Puiši, kuriem vienā rokā ir šaujamais, bet otrā… paša galva? Nuu… Okei! Bet puiši bez galvas, kas, skaļi brēcot, ar divām sprāgstošām bumbām rokās skrien jums virsū?? Aha, arī tādi tur ir. Un ir vēl citi, un visi dažādi. Protams, SS autori ir arī parūpējušies, lai apkārt mētātos gana daudz visādu ieroču un munīcijas, lai ballīte varētu turpināties un jautrība sistu augstu vilni. Ļoti savdabīga, bet vienlaikus it kā ļoti pazīstama ir šī spēle, tāpēc nepaejiet tai garām.

Šķiet, arī šajā pārskatā nesanāk pienācīgi daudz vietas visām spēlēm, kas to būtu pelnījušas. Stratēģiju cienītājiem noteikti vajadzētu pievērst uzmanību telpiskajai spēlei Dark Reign 2, kuru līdz ar Earth 2150 analītiķi uzskata par C&C aizsāktā stila viskvalitatīvāko un arī varbūt noslēdzošo izpausmi. Ja neimponē iepriekšminēto spēļu resursu vākšanas un bāžu celtniecības stils, ņemiet Ground Control – šeit jārūpējas tikai un vienīgi par kaujas grupu taktiku, pie kam vizuāli šī 3D stratēģija ir kā konfekte. RPG fani noteikti spēlēs klasiskā stila pārstāvi – Diablo 2, bet daļai noteikti patiks telpiskā trešās personas skata spēle Vampire: The Masquerade, kurā virtuāli var izbaudīt, cik tomēr ir grūti būt nemirstīgam. Kā jau paredzēju iepriekšējā rakstā, kosmisko kauju līderis pašlaik ir spēle Starlancer ar savām pseido - Otrā Pasaules kara gaisa kauju – noskaņām, bet braucamspēļu fani beidzot ir sagaidījuši Džofa Kramonda (Geoff Crammond) trešo Formula1 simulāciju – Grand Prix 3. Bet birojos un darba vietās daudzi un daudzas joprojām spēlē Kyodai Mahjongg, nu jau 12. versiju… J.

Juris 3Dman Pērkons juris@baltforms.lv