Kas plāno jūsu laiku — pats vai mašīnas?

Vecāki bērniem jau no mazām dienām māca taupīt tik dārgās minūtes un plānot laiku, jo pēc tam būs vieglāk iejusties saplānotajā darba dzīvē. Tomēr psihologi aizvien biežāk cenšas pievērst sabiedrības uzmanību saplānotajām paaudzēm, kas, traucoties pa dzīvi pēc savu vai citu saplānotajiem grafikiem, šajā informācijas plūdu un modernās tehnoloģijas laikmetā itin bieži nonāk situācijās, kad vairs nespēj tikt galā ar to mazumu brīvā laika, kas tām vēl dots.

Modernais cilvēks moderno komunikāciju laikmetā sāk atradināties dzīvot, neiespīlēts elektroniskās kabatas grāmatiņas atgādinājumos un mobilā tālruņa pīkstienos. Pat nedēļas nogalē viņš papūlas sevi iegrožot striktā grafikā starp vingrošanas zāles abonementu un televīzijas seriāliem. Tam visam klāt vēl skrējiens uz veikalu, putekļu slaucīšana, obligātā pastaiga ar suni, kāda papīru kaudze par darba lietām un vēl, un vēl. Un elles ritenis sāk griezties arī brīvdienā. Vai nebūtu vieglāk to visu salikt datorā, lai attiecīgā programma izveido kārtējās dienas plānu? Interesanti ir vācu pētnieku vērojumi. Sociālpsihologi secinājuši, ka viņu tautieši jau sen vairs netiek galā ar savu brīvo laiku. Moderno komunikāciju pārņemtais cilvēks pats vairs nemāk brīvi ar to rīkoties. Kāpēc izdarīts tik skarbs secinājums? Tāpēc, ka tad, kad vācietim, un, protams, ne tikai viņam, beidzot ir parādījies laiks, ko varētu izmantot sen nepiepildītajiem sapņiem, tas rada vēl lielāku stresu nekā pārslogota darba diena. Kāpēc? Tāpēc, ka nav neviena, kurš pateiktu priekšā, kas konkrētajā stundā un vietā darāms. Eiropas psihologi pat uzdrošinājušies apgalvot, ka aizvien biežāk cilvēki sāk baidīties no sava laika. No tā, ka nemācēs to pareizi izmantot, ka kaut kas paliks nesaplānots un tad būs jācīnās ar savu sirdsapziņu par vējā palaisto.

Nemaz tik sen darbam un atpūtai veltītais laiks bija saplānots pavisam citādāk. Agrārajā sabiedrībā apmēram tikai puse gada bija jāstrādā, bet otru pusi ļautiņi pavadīja laiskojoties. Arī mūsdienās, piemēram, Jaungvinejā ir tautas, kas uzskata par pareizu strādāt tikai divas dienas pēc kārtas. Savukārt Eiropā 13. gadsimtā bija 141 brīvdiena, bet amatniekiem vēl pienācās atvaļinājums 30 dienu garumā. Līdz ar industrializāciju laiskie laiki izbeidzās. Mašīnas, kurām vajadzēja atvieglot cilvēka darbu, parūpējās par to, lai cilvēks sāktu strādāt spraigāk. Sešpadsmit stundu darba diena nevienu vairs neizbrīna. Viss nonācis tiktāl, ka daudzi cilvēki gadiem strādā bez nevienas atvaļinājuma dienas.

Amerikāņu sociālpsihologs Roberts Levins pirms divdesmit gadiem atvaļinājuma laikā gribējis doties pasaules ceļojumā. Bez izstrādāta maršruta un plāna. Viņa pirmā pieturvieta bija Japāna. Pētnieks bijis sajūsmā, tiesa, tikai sākotnēji. — Mans prieks noturējās pusminūti. Tālāk sekoja bailes. Ko iesākšu veselu semestri pilnīgi bez jelkāda plāna? Raudzījos nākotnē un priekšā redzēju vienu lielu neko. Visu dzīvi es nebiju tā ilgojies pēc kādas ieplānotas tikšanās — vienalga ar ko un kādam nolūkam, — raksta psihologs. Pēc trīs dienu mocībām R. Levins savu brīvo laiku pilnībā saplānojis. Sociālpsihologs apmeklējis valsts ievērojamākās vietas, parkus un dārzus, ievērojot tādu precizitāti, ka pēc viņa gaitām varētu bez bažām pārbaudīt pulksteņus.

Jau vēlāk, būdams vieslektors Brazīlijā, R. Levins ievērojis, ka ir cilvēki, kas tomēr prot tik galā ar savu laiku. Vietējie bez problēmām spēja dzīvot, arī neierobežojot sevi noteiktos laika grožos. Daudzi studenti nāca uz viņa semināriem tad, kad tie jau bija tikpat kā beigušies. Arī tad, kad R. Levins precīzi noliktajā laikā devies satikt savas nodaļas vadītāju, lai prasītu izskaidrojumu šiem dīvainajiem paradumiem, viņš secinājis, ka norunātajā tikšanās vietā ir viens pats. Priekšniece parādījusies pēc 45 minūtēm, draudzīgi piedāvājusi kafiju un, tikpat draudzīgi atvadoties, atkal pazudusi. Kad pēc desmit minūtēm viņa beidzot tomēr atnākusi uz palikšanu, vispirms ķērusies pie sava pasta izskatīšanas... Brazīlija, kā vēlāk pierādījies dažādos eksperimentos, ko minētais sociālpsihologs veicis kopā ar saviem līdzstrādniekiem pavisam 31 valstī, attieksmē pret laiku gan ierindojas tikai trešajā vietā no beigām. Aiz tāsvēl paliek Indonēzija un Meksika.

Brīvai attieksmei pret savu laiku ir kā priekšrocības, tā negatīvās izpausmes. Turklāt šo attieksmi, protams, veido arī valsts ekonomiskā un politiskā dzīve. Psihologi konstatējuši, ka bagātās valstīs cilvēki dzīvo caurmērā ātrāk. Viņu dienas ir sadalītas precīzi. Visam savs laiks, viss iepriekš saplānots. Pirmajā trijniekā ir Šveice, Īrija un Vācija. Tiesa, amerikāņu sociālpsihologiem izdevies novērot, ka tā saucamo ātro valstu iedzīvotāji daudz biežāk mirst no infarkta. To gan ne tik daudz izraisa pārmērīgā steiga, kā smēķēšana un neveselīgais uzturs, kas nepārprotami pavada šādu dzīves veidu. Starp citu, beidzot Eiropā dažādās diskusijās par laika nozīmi cilvēka dzīvē aizvien vairāk tiek nolādēta steiga. Interesanti, ka Vācijā ir pat nodibināta īpaša organizācija laika vilcināšanai ar nosaukumu Tempus. Tās locekļi tiek mācīti brīvajā laikā mēģināt atbrīvoties no trakās vēlmes pagūt izskraidīt starp trenažieru zāles studiju un televīzijas programmas diktēto laiku. Tā vietā tiek ieteikts lielā mierā mēģināt doties ar ģimeni piknikā, turklāt kaut vienu dienu neskatīties pulkstenī.

Latvijas sabiedrībai iepriekš minētās pasaules problēmas, iespējams, sākumā var šķist visai smieklīgas. Tomēr pavērojiet rūpīgāk sevi no malas un vēl jo rūpīgāk pavērojiet tos, kas tikai tagad sāk iesaistīties aktīvajā sabiedrības daļā! Vajadzēs secināt, ka dzīve diemžēl tāpat pārvērtusies par vienu skaisti saplānotu elektroniska kalendāra lapu, kam gribas uzticēt arī brīvdienas.

Guntars GRĪNUMS, LETA,
speciāli SP