Mans īpašais uzdevums: profesionāli strādāt un domāt pozitīvi
Kas ir nākamā e-lietu ministre Signe Bāliņa
Ministre
akadēmiķe. Tā divos vārdos mēdz raksturot jauno īpašu uzdevumu ministri
elektroniskās pārvaldes lietās Signi Bāliņu. Izklausās pārliecinoši un cerīgi,
bet galvenais profesionāli. Ministre ieguvusi maģistra grādu matemātikā un
doktora grādu ekonomikas zinātnēs. Līdz ievēlēšanai ministres amatā Signe
Bāliņa bija Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docente un a/s
Datorzinību centrs valdes priekšsēdētāja. 2007. gadā viņa sākusi studijas LLU
informācijas tehnoloģiju maģistra programmā. Viņai ir visa nepieciešamā
izglītība un pieredze, lai kļūtu par profesionālu elektroniskās pārvaldes lietu
ministri ar īpašo uzdevumu domājot pozitīvi, rast labākos e-pārvaldes risinājumus.
- Jau krietnu laiku pirms Saeimas balsojuma jums bija izteikts atbalsts
IKT nozares asociācijās, kuras rakstīja vēstules, izvirzot jūs kā nozares
kandidāti šim amatam. IKT ir tik specifiska nozare, ka ministram noteikti jābūt
profesionālim. Par laimi, šo atziņu un nozares atbalstu tieši jūsu kandidatūrai
ņēma vērā arī ZZS, kas virzīja jūs apstiprināšanai. Cik nozīmīgs jums pašai
šķiet nozares atbalsts?
- Protams,
nozares morālais atbalsts man daudz nozīmē. Ir svarīgi, ka uzticas cilvēki, kas
mani pazīst pēc darbiem, ka viņi ir PAR. Esmu darbojusies gan akadēmiskajā, gan
biznesa vidē, turklāt par nozares profesionāļu atbalstu liecina arī tas, ka
kopš 2003. gada biju LIKTA valdes locekle.
- Nekādu interešu konfliktu taču jums nevar pārmest?
- Likumdošana
pieļauj valsts amatpersonu atrašanos sabiedrisku organizāciju valdēs, tomēr
esmu lūgusi apturēt manu darbību tajā, jo, manuprāt, turpmākā atrašanās šajā
postenī nebūtu korekta ne attiecībā pret asociāciju, ne pret ministra amatu.
- Zīmīgi, ka arī jūsu pirmā oficiālā tikšanās ministres amatā bija nevis
ar augstām valsts amatpersonām, bet gan ar nozares asociācijām. Varbūt maldos,
bet, iespējams, jūsu pirmais impulss bija meklēt nozares cilvēkos pleca sajūtu,
pie reizes, protams, pārrunājot arī darāmos darbus un nozares problēmas.
- Esmu ļoti
pateicīga visām nozares asociācijām par atbalstu, bet tas gan nebija vienīgais
iemesls, kāpēc savu darbību sāku tieši ar šo tikšanos. Uzskatu, ka ir ļoti
svarīgi, lai sekretariāts zinātu, kādas problēmas ir kopīgi jārisina, un lai informācijas
aprite notiktu abos virzienos. Tas ir kas līdzīgs sabiedriskajai apspriešanai,
kas ļautu kopīgi nonākt pie labākā risinājuma. No pieredzes zinu, ka
asociācijām nereti pēdējā brīdī atsūta dokumentus, par kuriem tiek prasīts profesionāls
slēdziens. Šo tradīciju noteikti
centīšos lauzt. Mēs arī turpmāk organizēsim regulāras tikšanās ar asociācijām
un pārrunāsim aktuālos jautājumus. Vērtīgas iniciatīvas varētu nākt gan no
asociācijām, gan no sekretariāta.
- Tomēr kāds bija galvenais motīvs, kāpēc jūs no respektablas akadēmiskās
vides piekritāt tieši uz galvas mesties nepazīstamu zemūdens straumju pilnajā
politikas upē? Tas noteikti nebija viegls lēmums.
- Izvērtējot savu
izglītību un pieredzi gan akadēmiskajā un sabiedriskajā darbā, gan biznesā,
domāju, ka man ir ko teikt, un es spēšu likt lietā savas zināšanas, dodot
pozitīvu pienesumu. No malas raugoties, reizēm izskatās, ka valsts pārvaldē lietas
netiek virzītas pietiekami ātri uz priekšu. Tad nu man būs iespēja mēģināt panākt
lielāku progresu e-pārvaldes un informācijas sabiedrības attīstībā. Ministra
pozīcija ir tieši tā, kas to var virzīt un ietekmēt vistiešākajā veidā. Pašlaik
valdības mērķis ir nodrošināt elektronisku valsts pārvaldi. Informācijas
tehnoloģijas ir tās, kas var palīdzēt to izdarīt, bet ir jābūt sakārtotiem
pašiem valsts pārvaldes procesiem. Tā īstenībā ir valsts pārvaldes
reorganizācija. Mums ir potenciāls un profesionāla prasme to paveikt, tomēr
pirms tam vēl jāsakārto likumdošanas jautājumi.
- Ko jūs teiktu tiem, kuri joprojām neizprot (vai
nevēlas izprast) nozarē un sekretariātā notiekošo, uzskatot, ka varam iztikt
bez e-pārvaldes lietās sekretariāta? Kādi, jūsuprāt, ir galvenie
argumenti, kāpēc informācijas sabiedrībai tas ir nepieciešams?
- Daudzi
maldīgi uzskata, ka informācijas sabiedrība ir tikai infrastruktūra, interneta
piekļuve un viss. Protams, bez tās neiztikt, bet informācijas sabiedrība ir
daudz plašāks jēdziens: tie ir jautājumi par IKT drošību, par e-iekļaušanos,
e-izglītību, e-veselību, e-pārvaldi, e-darbu, e-komerciju, arī par pētniecību
un inovāciju. Pirms e-lietu sekretariāta un tā vēsturiskā priekšteča
Informācijas sabiedrības biroja faktiski nebija neviena, kas koordinētu visus šos
jautājumus kopumā, dažādas valsts institūcijas atbildēja katra par savu jomu.
Protams, arī tagad katrs atsevišķais jautājums ir attiecīgās ministrijas
pārziņā. Tomēr sekretariāta loma ir ļoti nozīmīga: mēs esam tie, kas saliek visu
bildi kopā un raugās, lai tā
iznāktu tāda, kā plānots, un efektīvi pildītu vajadzīgās funkcijas. Jāsaprot,
kāds ir viss informācijas sistēmu kopums, kā panākt, lai tās varētu sadarboties,
izmantojot vienotus standartus. Un vēl elektroniskajai dokumentu apritei arī
būtu nepieciešams vienots formāts, kas atvieglotu šo dokumentu izveidi un
apstrādi lietvedībā. Šim nolūkam būtu jādefinē metadatu kopums, kas saistās ar
katru dokumentu. Tas pats attiecas uz ģeotelpiskajām informācijas sistēmām. Ir
nepieciešams izveidot vienotos standartus, lai visus datu slāņus varētu likt
citu virs cita.
- Jums priekšā ir aizraujošs, bet smags darbs. Vispirms būs jātiek galā
ar problēmām, kuras sabiedrībā izraisījušas visasākās diskusijas. To skaitā arī
ažiotāža ap e-parakstu. It īpaši tagad, kad Latvijas
Pasts atzinis, ka šī pakalpojuma sniegšana tam ir nesusi pārāk
lielus zaudējumus un atteicies ar to turpmāk nodarboties. Turklāt arī cita
pakalpojumu sniedzēja atrašana problēmu neatrisinās.
- Ir pilnīgi skaidrs,
ka nav iedomājama e-pārvalde bez e-paraksta. Ir vajadzīgs drošs e-paraksts,
kuru var izmantot e-pārvaldē, e-biznesā, e-izglītībā, e-darbā. Latvijas Pasts šobrīd ir vienīgais sertificētais
droša e-paraksta pakalpojuma sniedzējs atbilstoši elektronisko pakalpojumu
likumam.
Latvijas Pasta izsniegtās
droša e-paraksta viedkartes otra piedāvātā funkcija ir iespēja to izmantot kā
autentifikācijas līdzekli. Jāatzīmē, ka Latvijā jau pirms droša e-paraksta
ieviešanas sekmīgi attīstījās un šobrīd tiek izmantoti dažādi plašāka lietojuma
autentifikācijas risinājumi, piemēram, jau ierastās interneta banku iespējas
komercsektorā, dažādi pašvaldību līmeņa autentifikācijas mehānismi u.c. Šobrīd
LP piedāvātais autentifikācijas risinājums tiek izmantots ne tikai valsts
pārvaldē, to kā alternatīvu autentifikācijas mehānismu sāk lietot arī
komersanti. Valsts nevar piespiest komersantus izmantot e-parakstu, bet pamazām
arī biznesā to sāk ieviest kā alternatīvu autorizācijas mehānismu, kas ir
visnotaļ pozitīvi un sekmē šī pakalpojuma lietderību un padara to pievilcīgu
lietotājam. Protams, loģiska būtu virzība uz vienotu autentifikācijas līdzekli.
- Tomēr runa ir par to, ka nepietiek motivācijas, lai
cilvēki pirktu elektroniskā paraksta viedkarti. Pliks e-paraksts ikdienā vairumam cilvēku (un arī ierēdņu) nav
nepieciešams. Vārdu sakot, kamēr e-paraksta viedkarti nevarēsim lietot arī kā
personas identifikācijas karti, tikmēr katrs solis, kas nebūs virzīts uz šādu
mērķi, ved uz strupceļu. Protams, nedomāju, ka tā būtu tikai Sekretariāta
atbildība.
- Šobrīd
e-paraksta viedkartei ir droša e-paraksta radīšanas un autentifikācijas
funkcijas. Skaidrs, ka plašas droša e-paraksta izplatības panākšana ir
ilgtermiņa mērķis, kuru, visticamāk, nevarēs sasniegt, pastāvot e-paraksta
viedkartei kā atsevišķam produktam, kuram nav citu funkciju. E-paraksta
nodrošināšana plašam lietotāju lokam, protams, tikai veicinātu e-pārvaldi. Lai
mērķi sasniegtu, šī e-paraksta funkcionalitāte ir jāintegrē ar citām
iedzīvotājiem un valstij būtiskām funkcijām. Tālab sekretariāts patlaban
izstrādā universālo e-identifikācijas karšu koncepciju. Tajā galvenokārt
jāatspoguļo, kā šo ID karti visloģiskāk izmantot personas identitātes apliecināšanai,
kā ceļojumu dokumentu, droša e-paraksta izveidei, kā autentifikācijas līdzekli
valsts un pašvaldību elektronisko pakalpojumu saņemšanai (piemēram, izglītības,
veselības aprūpes, kultūras, labklājības u.c. sociālajās un biznesa jomās).
Tādējādi mēs iegūtu daudzfunkcionālu, drošu un ikdienā noderīgu rīku. Kā
liecina pieredze, tajās valstīs, kur identifikācijas karte ir savietota ar
elektronisko parakstu (piemēram, Austrijā, Somijā, Igaunijā), tas ir sekmīgi
ieviests.
- Līdz šim jums viena no tuvākajām nozarēm bija izglītība. Kādi ir Sekretariāta
tuvākie uzdevumi e-izglītības jomā?
- Sekretariāta pārvaldībā
ir Eiropas struktūrfondu finansējums, kas paredzēts arī programmai Izglītības iestāžu informatizācija. Starp
ministrijām vēl jāsaskaņo Ministru kabineta noteikumu prasības Eiropas
Reģionālās attīstības fonda izglītības iestāžu informatizācijas projektu
īstenošanai, lai atvērtu šo struktūrfondu sadaļu, kur paredzēti līdzekļi datoriem,
multimedijiem, lokālajiem tīkliem, interaktīvajām tāfelēm, kas tiks piegādāti ne
tikai vispārizglītojošām skolām, bet arī profesionālās izglītības iestādēm.
Sekretariāts uzrauga visus šos procesus.
Svarīgi ir attīstīt
informācijas sistēmas, lai skolās tiktu realizēta e-izglītība. Tas, protams, ir
jautājums arī par elektroniskajiem mācību materiāliem, jo sistēmas un datori
bez atbilstošiem mācību materiāliem neko nedos.
- Daudzi nozares speciālisti uzskata, ka vidusskolēnu interese studēt
datorzinības augstskolās pakāpeniski noplok. Protams, tas saistīts galvenokārt
ar to, ka, vidusskolu beidzot, nav obligāti jāliek eksāmeni fizikā un
matemātikā. 1300 augstskolu beidzēju gadā ir vismaz divreiz par maz. Lai to jel
kā ietekmētu, ir vajadzīga ļoti spēcīga valsts stratēģija. Kā sekretariāts tur
var līdzēt?
- Protams,
ka nozarē ir jūtams speciālistu trūkums, un tas ir kompleksi risināms
jautājums. Ļoti pozitīvi vērtēju to, ka, sākot ar nākamo mācību gadu, būs
obligātais matemātikas eksāmens. Tajā brīdī, kad pavērās iespēja nekārtot
matemātikas eksāmenu, daudzi izlēma, ka matemātika tas ir sarežģīti. Reizēm
to, ka jāmācās matemātika un jākārto eksāmens, varēja panākt tikai skolas vai
ģimenes spiediena rezultātā. Tagad jau sāk runāt par to, ka arī fizikā vajadzētu
obligāti kārtot eksāmenu.
Kā valsts
varētu atbalstīt šos jauniešus? Nav noslēpums, ka daudzi izvēlas turpināt
studijas ārpus Latvijas. Vajadzētu radīt kādu īpašu programmu, stipendijas vai
fondus, lai studenti apgūst zināšanas un atgriežas Latvijā. Šie jaunieši ir Latvijas
intelektuālais kapitāls, un mums jāspēj tas noturēt.
Daži tādi gadījumi LU Datorikas nodaļā jau ir, kad
jauni zinātnieki, alma mater aicināti,
ir atgriezušies. Bet ir arī citi pozitīvi piemēri progresīvu un kvalitatīvu tehnoloģiju izmantošana
augstskolu mācību procesā (piemēram, videokonferences reālā laikā ar ASV
augstskolām Transporta un sakaru institūtā).
Arī Latvijas
Universitātes mācību procesā ir izmantotas videokonferences, piemēram, Ekonomikas
un vadības fakultātē sadarbībā ar Eirofakultāti. Tās notiek arī LU Medicīnas
fakultātē, kur studentiem rāda video no operāciju zāles. Šādas mācību metodes
noteikti izplatīsies aizvien plašāk.
Valsts parāda
savu rūpi par nākamajiem speciālistiem jau tad, kad notiek budžeta vietu sadale,
un eksaktajām zinātnēm tiek dota priekšroka, piemēram, LU eksaktajām zinātnēm
ir 36 % no visām budžeta vietām pret 31 % sociālajā blokā un 24 % humanitārajā
blokā. Tādējādi valsts parāda, ka tā vēlas īpaši stimulēt jauniešus studēt matemātiku,
fiziku, dabas zinātnes, jo mums ļoti trūkst šādu speciālistu. Jā, ieguldījumi
izglītībā nāk atpakaļ pēc ilga laika, bet svarīgi, lai jauniešiem būtu stimuls
studēt un iespēja izvēlēties vispiemērotāko profesiju.
Un, visbeidzot, kādi ir jūsu stratēģiskie mērķi un
uzdevumi?
Tā ir
valsts politikas izstrāde elektroniskās pārvaldes, informācijas sabiedrības un
informācijas tehnoloģiju jomā. Šobrīd premjers sekretariātam ir devis uzdevumu plānot
struktūrfondu līdzekļus valsts un pašvaldību informācijas sistēmu
pilnveidošanai, kas sekmētu e-pārvaldes un e-pakalpojumu attīstību. Mums ir
jāapkopo dati no ministrijām par iecerēm, projektiem, par to, kādas IS un
kādiem nolūkiem ir nepieciešamas. No otras puses, informācijas sistēmu funkcijas
nedrīkst pārklāties, lai nav tā, ka divas IS dara ko līdzīgu.
Uzskatu, ka
infrastruktūra un IS ir ļoti svarīgas, bet, ja nebūs cilvēku, kas ir motivēti
un zina, kā to efektīvi izmantot, mēs nevarēsim ieviest nekādu e-pārvaldi. Tāpēc
pēc iespējas vairāk ir jāinformē sabiedrība par to, kas mums jau ir, citādi
šķiet, ka nekā nav. Nav tā! Ļoti pozitīvs piemērs un veiksmīgs risinājums ir valsts
elektronisko iepirkumu sistēma. Tā darbojas ļoti efektīvi, iepirkumi notiek
centralizēti, nevis katrā institūcijā atsevišķi.
Tagad
uzņēmējs un arī katrs iedzīvotājs var elektroniski iesniegt VID nodokļu informāciju,
statistikas pārvaldē statistikas pārskatus utt. Sekretariāts gatavo valsts un
pašvaldību pakalpojumu katalogu, kurā būs informācija par to, kādus pakalpojumus
iedzīvotājiem un uzņēmumiem sniedz šīs iestādes un vai tie pieejami
elektroniski. Ļoti daudz publiskas informācijas ir internetā, arī MK sēdes un protokollēmumi.
Atliek tikai strādāt profesionāli un domāt pozitīvi uzskatīšu to par savu
īpašo uzdevumu!
Gunta KĻAVIŅA
Ministre akadēmiķe. Tā divos vārdos mēdz raksturot jauno īpašu uzdevumu ministri elektroniskās pārvaldes lietās Signi Bāliņu. Izklausās pārliecinoši un cerīgi, bet galvenais profesionāli. Ministre ieguvusi maģistra grādu matemātikā un doktora grādu ekonomikas zinātnēs. Līdz ievēlēšanai ministres amatā Signe Bāliņa bija Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docente un a/s Datorzinību centrs valdes priekšsēdētāja. 2007. gadā viņa sākusi studijas LLU informācijas tehnoloģiju maģistra programmā. Viņai ir visa nepieciešamā izglītība un pieredze, lai kļūtu par profesionālu elektroniskās pārvaldes lietu ministri ar īpašo uzdevumu domājot pozitīvi, rast labākos e-pārvaldes risinājumus.
- Jau krietnu laiku pirms Saeimas balsojuma jums bija izteikts atbalsts IKT nozares asociācijās, kuras rakstīja vēstules, izvirzot jūs kā nozares kandidāti šim amatam. IKT ir tik specifiska nozare, ka ministram noteikti jābūt profesionālim. Par laimi, šo atziņu un nozares atbalstu tieši jūsu kandidatūrai ņēma vērā arī ZZS, kas virzīja jūs apstiprināšanai. Cik nozīmīgs jums pašai šķiet nozares atbalsts?
- Protams, nozares morālais atbalsts man daudz nozīmē. Ir svarīgi, ka uzticas cilvēki, kas mani pazīst pēc darbiem, ka viņi ir PAR. Esmu darbojusies gan akadēmiskajā, gan biznesa vidē, turklāt par nozares profesionāļu atbalstu liecina arī tas, ka kopš 2003. gada biju LIKTA valdes locekle.
- Nekādu interešu konfliktu taču jums nevar pārmest?
- Likumdošana pieļauj valsts amatpersonu atrašanos sabiedrisku organizāciju valdēs, tomēr esmu lūgusi apturēt manu darbību tajā, jo, manuprāt, turpmākā atrašanās šajā postenī nebūtu korekta ne attiecībā pret asociāciju, ne pret ministra amatu.
- Zīmīgi, ka arī jūsu pirmā oficiālā tikšanās ministres amatā bija nevis ar augstām valsts amatpersonām, bet gan ar nozares asociācijām. Varbūt maldos, bet, iespējams, jūsu pirmais impulss bija meklēt nozares cilvēkos pleca sajūtu, pie reizes, protams, pārrunājot arī darāmos darbus un nozares problēmas.
- Esmu ļoti pateicīga visām nozares asociācijām par atbalstu, bet tas gan nebija vienīgais iemesls, kāpēc savu darbību sāku tieši ar šo tikšanos. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai sekretariāts zinātu, kādas problēmas ir kopīgi jārisina, un lai informācijas aprite notiktu abos virzienos. Tas ir kas līdzīgs sabiedriskajai apspriešanai, kas ļautu kopīgi nonākt pie labākā risinājuma. No pieredzes zinu, ka asociācijām nereti pēdējā brīdī atsūta dokumentus, par kuriem tiek prasīts profesionāls slēdziens. Šo tradīciju noteikti centīšos lauzt. Mēs arī turpmāk organizēsim regulāras tikšanās ar asociācijām un pārrunāsim aktuālos jautājumus. Vērtīgas iniciatīvas varētu nākt gan no asociācijām, gan no sekretariāta.
- Tomēr kāds bija galvenais motīvs, kāpēc jūs no respektablas akadēmiskās vides piekritāt tieši uz galvas mesties nepazīstamu zemūdens straumju pilnajā politikas upē? Tas noteikti nebija viegls lēmums.
- Izvērtējot savu izglītību un pieredzi gan akadēmiskajā un sabiedriskajā darbā, gan biznesā, domāju, ka man ir ko teikt, un es spēšu likt lietā savas zināšanas, dodot pozitīvu pienesumu. No malas raugoties, reizēm izskatās, ka valsts pārvaldē lietas netiek virzītas pietiekami ātri uz priekšu. Tad nu man būs iespēja mēģināt panākt lielāku progresu e-pārvaldes un informācijas sabiedrības attīstībā. Ministra pozīcija ir tieši tā, kas to var virzīt un ietekmēt vistiešākajā veidā. Pašlaik valdības mērķis ir nodrošināt elektronisku valsts pārvaldi. Informācijas tehnoloģijas ir tās, kas var palīdzēt to izdarīt, bet ir jābūt sakārtotiem pašiem valsts pārvaldes procesiem. Tā īstenībā ir valsts pārvaldes reorganizācija. Mums ir potenciāls un profesionāla prasme to paveikt, tomēr pirms tam vēl jāsakārto likumdošanas jautājumi.
- Ko jūs teiktu tiem, kuri joprojām neizprot (vai nevēlas izprast) nozarē un sekretariātā notiekošo, uzskatot, ka varam iztikt bez e-pārvaldes lietās sekretariāta? Kādi, jūsuprāt, ir galvenie argumenti, kāpēc informācijas sabiedrībai tas ir nepieciešams?
- Daudzi maldīgi uzskata, ka informācijas sabiedrība ir tikai infrastruktūra, interneta piekļuve un viss. Protams, bez tās neiztikt, bet informācijas sabiedrība ir daudz plašāks jēdziens: tie ir jautājumi par IKT drošību, par e-iekļaušanos, e-izglītību, e-veselību, e-pārvaldi, e-darbu, e-komerciju, arī par pētniecību un inovāciju. Pirms e-lietu sekretariāta un tā vēsturiskā priekšteča Informācijas sabiedrības biroja faktiski nebija neviena, kas koordinētu visus šos jautājumus kopumā, dažādas valsts institūcijas atbildēja katra par savu jomu. Protams, arī tagad katrs atsevišķais jautājums ir attiecīgās ministrijas pārziņā. Tomēr sekretariāta loma ir ļoti nozīmīga: mēs esam tie, kas saliek visu bildi kopā un raugās, lai tā iznāktu tāda, kā plānots, un efektīvi pildītu vajadzīgās funkcijas. Jāsaprot, kāds ir viss informācijas sistēmu kopums, kā panākt, lai tās varētu sadarboties, izmantojot vienotus standartus. Un vēl elektroniskajai dokumentu apritei arī būtu nepieciešams vienots formāts, kas atvieglotu šo dokumentu izveidi un apstrādi lietvedībā. Šim nolūkam būtu jādefinē metadatu kopums, kas saistās ar katru dokumentu. Tas pats attiecas uz ģeotelpiskajām informācijas sistēmām. Ir nepieciešams izveidot vienotos standartus, lai visus datu slāņus varētu likt citu virs cita.
- Jums priekšā ir aizraujošs, bet smags darbs. Vispirms būs jātiek galā ar problēmām, kuras sabiedrībā izraisījušas visasākās diskusijas. To skaitā arī ažiotāža ap e-parakstu. It īpaši tagad, kad Latvijas Pasts atzinis, ka šī pakalpojuma sniegšana tam ir nesusi pārāk lielus zaudējumus un atteicies ar to turpmāk nodarboties. Turklāt arī cita pakalpojumu sniedzēja atrašana problēmu neatrisinās.
- Ir pilnīgi skaidrs, ka nav iedomājama e-pārvalde bez e-paraksta. Ir vajadzīgs drošs e-paraksts, kuru var izmantot e-pārvaldē, e-biznesā, e-izglītībā, e-darbā. Latvijas Pasts šobrīd ir vienīgais sertificētais droša e-paraksta pakalpojuma sniedzējs atbilstoši elektronisko pakalpojumu likumam.
Latvijas Pasta izsniegtās droša e-paraksta viedkartes otra piedāvātā funkcija ir iespēja to izmantot kā autentifikācijas līdzekli. Jāatzīmē, ka Latvijā jau pirms droša e-paraksta ieviešanas sekmīgi attīstījās un šobrīd tiek izmantoti dažādi plašāka lietojuma autentifikācijas risinājumi, piemēram, jau ierastās interneta banku iespējas komercsektorā, dažādi pašvaldību līmeņa autentifikācijas mehānismi u.c. Šobrīd LP piedāvātais autentifikācijas risinājums tiek izmantots ne tikai valsts pārvaldē, to kā alternatīvu autentifikācijas mehānismu sāk lietot arī komersanti. Valsts nevar piespiest komersantus izmantot e-parakstu, bet pamazām arī biznesā to sāk ieviest kā alternatīvu autorizācijas mehānismu, kas ir visnotaļ pozitīvi un sekmē šī pakalpojuma lietderību un padara to pievilcīgu lietotājam. Protams, loģiska būtu virzība uz vienotu autentifikācijas līdzekli.
- Tomēr runa ir par to, ka nepietiek motivācijas, lai cilvēki pirktu elektroniskā paraksta viedkarti. Pliks e-paraksts ikdienā vairumam cilvēku (un arī ierēdņu) nav nepieciešams. Vārdu sakot, kamēr e-paraksta viedkarti nevarēsim lietot arī kā personas identifikācijas karti, tikmēr katrs solis, kas nebūs virzīts uz šādu mērķi, ved uz strupceļu. Protams, nedomāju, ka tā būtu tikai Sekretariāta atbildība.
- Šobrīd e-paraksta viedkartei ir droša e-paraksta radīšanas un autentifikācijas funkcijas. Skaidrs, ka plašas droša e-paraksta izplatības panākšana ir ilgtermiņa mērķis, kuru, visticamāk, nevarēs sasniegt, pastāvot e-paraksta viedkartei kā atsevišķam produktam, kuram nav citu funkciju. E-paraksta nodrošināšana plašam lietotāju lokam, protams, tikai veicinātu e-pārvaldi. Lai mērķi sasniegtu, šī e-paraksta funkcionalitāte ir jāintegrē ar citām iedzīvotājiem un valstij būtiskām funkcijām. Tālab sekretariāts patlaban izstrādā universālo e-identifikācijas karšu koncepciju. Tajā galvenokārt jāatspoguļo, kā šo ID karti visloģiskāk izmantot personas identitātes apliecināšanai, kā ceļojumu dokumentu, droša e-paraksta izveidei, kā autentifikācijas līdzekli valsts un pašvaldību elektronisko pakalpojumu saņemšanai (piemēram, izglītības, veselības aprūpes, kultūras, labklājības u.c. sociālajās un biznesa jomās). Tādējādi mēs iegūtu daudzfunkcionālu, drošu un ikdienā noderīgu rīku. Kā liecina pieredze, tajās valstīs, kur identifikācijas karte ir savietota ar elektronisko parakstu (piemēram, Austrijā, Somijā, Igaunijā), tas ir sekmīgi ieviests.
- Līdz šim jums viena no tuvākajām nozarēm bija izglītība. Kādi ir Sekretariāta tuvākie uzdevumi e-izglītības jomā?
- Sekretariāta pārvaldībā ir Eiropas struktūrfondu finansējums, kas paredzēts arī programmai Izglītības iestāžu informatizācija. Starp ministrijām vēl jāsaskaņo Ministru kabineta noteikumu prasības Eiropas Reģionālās attīstības fonda izglītības iestāžu informatizācijas projektu īstenošanai, lai atvērtu šo struktūrfondu sadaļu, kur paredzēti līdzekļi datoriem, multimedijiem, lokālajiem tīkliem, interaktīvajām tāfelēm, kas tiks piegādāti ne tikai vispārizglītojošām skolām, bet arī profesionālās izglītības iestādēm. Sekretariāts uzrauga visus šos procesus.
Svarīgi ir attīstīt informācijas sistēmas, lai skolās tiktu realizēta e-izglītība. Tas, protams, ir jautājums arī par elektroniskajiem mācību materiāliem, jo sistēmas un datori bez atbilstošiem mācību materiāliem neko nedos.
- Daudzi nozares speciālisti uzskata, ka vidusskolēnu interese studēt datorzinības augstskolās pakāpeniski noplok. Protams, tas saistīts galvenokārt ar to, ka, vidusskolu beidzot, nav obligāti jāliek eksāmeni fizikā un matemātikā. 1300 augstskolu beidzēju gadā ir vismaz divreiz par maz. Lai to jel kā ietekmētu, ir vajadzīga ļoti spēcīga valsts stratēģija. Kā sekretariāts tur var līdzēt?
- Protams, ka nozarē ir jūtams speciālistu trūkums, un tas ir kompleksi risināms jautājums. Ļoti pozitīvi vērtēju to, ka, sākot ar nākamo mācību gadu, būs obligātais matemātikas eksāmens. Tajā brīdī, kad pavērās iespēja nekārtot matemātikas eksāmenu, daudzi izlēma, ka matemātika tas ir sarežģīti. Reizēm to, ka jāmācās matemātika un jākārto eksāmens, varēja panākt tikai skolas vai ģimenes spiediena rezultātā. Tagad jau sāk runāt par to, ka arī fizikā vajadzētu obligāti kārtot eksāmenu.
Kā valsts varētu atbalstīt šos jauniešus? Nav noslēpums, ka daudzi izvēlas turpināt studijas ārpus Latvijas. Vajadzētu radīt kādu īpašu programmu, stipendijas vai fondus, lai studenti apgūst zināšanas un atgriežas Latvijā. Šie jaunieši ir Latvijas intelektuālais kapitāls, un mums jāspēj tas noturēt.
Daži tādi gadījumi LU Datorikas nodaļā jau ir, kad jauni zinātnieki, alma mater aicināti, ir atgriezušies. Bet ir arī citi pozitīvi piemēri progresīvu un kvalitatīvu tehnoloģiju izmantošana augstskolu mācību procesā (piemēram, videokonferences reālā laikā ar ASV augstskolām Transporta un sakaru institūtā).
Arī Latvijas Universitātes mācību procesā ir izmantotas videokonferences, piemēram, Ekonomikas un vadības fakultātē sadarbībā ar Eirofakultāti. Tās notiek arī LU Medicīnas fakultātē, kur studentiem rāda video no operāciju zāles. Šādas mācību metodes noteikti izplatīsies aizvien plašāk.
Valsts parāda savu rūpi par nākamajiem speciālistiem jau tad, kad notiek budžeta vietu sadale, un eksaktajām zinātnēm tiek dota priekšroka, piemēram, LU eksaktajām zinātnēm ir 36 % no visām budžeta vietām pret 31 % sociālajā blokā un 24 % humanitārajā blokā. Tādējādi valsts parāda, ka tā vēlas īpaši stimulēt jauniešus studēt matemātiku, fiziku, dabas zinātnes, jo mums ļoti trūkst šādu speciālistu. Jā, ieguldījumi izglītībā nāk atpakaļ pēc ilga laika, bet svarīgi, lai jauniešiem būtu stimuls studēt un iespēja izvēlēties vispiemērotāko profesiju.
Un, visbeidzot, kādi ir jūsu stratēģiskie mērķi un uzdevumi?
Tā ir valsts politikas izstrāde elektroniskās pārvaldes, informācijas sabiedrības un informācijas tehnoloģiju jomā. Šobrīd premjers sekretariātam ir devis uzdevumu plānot struktūrfondu līdzekļus valsts un pašvaldību informācijas sistēmu pilnveidošanai, kas sekmētu e-pārvaldes un e-pakalpojumu attīstību. Mums ir jāapkopo dati no ministrijām par iecerēm, projektiem, par to, kādas IS un kādiem nolūkiem ir nepieciešamas. No otras puses, informācijas sistēmu funkcijas nedrīkst pārklāties, lai nav tā, ka divas IS dara ko līdzīgu.
Uzskatu, ka infrastruktūra un IS ir ļoti svarīgas, bet, ja nebūs cilvēku, kas ir motivēti un zina, kā to efektīvi izmantot, mēs nevarēsim ieviest nekādu e-pārvaldi. Tāpēc pēc iespējas vairāk ir jāinformē sabiedrība par to, kas mums jau ir, citādi šķiet, ka nekā nav. Nav tā! Ļoti pozitīvs piemērs un veiksmīgs risinājums ir valsts elektronisko iepirkumu sistēma. Tā darbojas ļoti efektīvi, iepirkumi notiek centralizēti, nevis katrā institūcijā atsevišķi.
Tagad uzņēmējs un arī katrs iedzīvotājs var elektroniski iesniegt VID nodokļu informāciju, statistikas pārvaldē statistikas pārskatus utt. Sekretariāts gatavo valsts un pašvaldību pakalpojumu katalogu, kurā būs informācija par to, kādus pakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem sniedz šīs iestādes un vai tie pieejami elektroniski. Ļoti daudz publiskas informācijas ir internetā, arī MK sēdes un protokollēmumi. Atliek tikai strādāt profesionāli un domāt pozitīvi uzskatīšu to par savu īpašo uzdevumu!
Gunta KĻAVIŅA