Jauni noteikumi radioamatieriem

2008. gada 10. maijā stājās spēkā Ministru kabineta 2008. gada 28. aprīļa noteikumi nr. 303 Radioamatieru radiostaciju būvēšanas, ierīkošanas un lietošanas, kā arī radioamatiera apliecības saņemšanas kārtība. Virsraksts atbilstoši mūsu ģeogrāfiskajam stāvoklim ir tradicionāli garš, bet vai jaunie noteikumi pavērs jaunu sējumu Latvijas radioamatierisma vēsturē?

Vispirms izzuda Morze

Vai var būt labāks radiosakaru veids par Morzes kodu, joprojām jautās pieredzējis radists, taču tehnika attīstās strauji un mēdz teikt, ka tās naskākais virzītājs ir slinkums. Kāpēc mācīties Morzes kodu, pūlēties to raidīt un uztvert, ja var sarunāties ar balsi, sūtīt e-vēstules vai tērzēt ar datora vai mobilā tālruņa klaviatūras starpniecību, un sakaru kanāls ir viegli izveidojams, kvalitatīvs un drošs?

Kad kļuva zināms, ka pat jūras kuģiem prasības nodrošināt sakarus Morzes kodā atceltas, arī radioamatieru aprindās aktivizējās Morzes koda pretinieki. Starptautiskā telesakaru savienības (ITU) 2003. gada Pasaules radiokonference atcēla Radionoteikumu prasību pārbaudīt radioamatieru Morzes koda iemaņas un šis pārbaudījums uzreiz vai pamazām (pazeminot raidījuma ātrumu) sāka zust arī no valstu radioamatieru noteikumiem.

7 MHz

2003. gada radiokonferencē amatieriem izdevās arī panākt lēmumu par 7 MHz joslas pakāpenisku daļēju atgūšanu. ITU 1. reģionā, kur atrodas arī Latvija, pēc 1938. gada radiokonferences amatieri joslu par ⅔ zaudēja. 7 MHz josla (šobrīd Latvijā 7,0‑7,2 MHz) ir interesanta ar to, ka te sakari iespējami praktiski vienmēr – dienā un naktī, visdažādākajās Saules aktivitātes fāzēs, tikai telpas viļņu pirmā lēciena (un līdz ar to – sakaru) attālums mainās no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem kilometru.

Rūpnieciski ražota aparatūra

Pēc ekonomiskās liberalizācijas arī Latvijā rūpnieciski ražotu amatieru radioaparatūru var nopirkt kā jebkuru citu preci – gan jaunu, gan lietotu. Aparatūras konstruēšana un izgatavošana mājas apstākļos vai krūmos vairs nav vitāla nepieciešamība kā padomju laikā. Tagad paši brūvē vairs tikai īsteni entuziasti. Radiosakaru iekārtas ieguvušas nebijušas ekspluatācijas ērtības, daudzfunkcionalitāti, augstus tehniskos parametrus, bet vienlaikus lietotāja saskarne kļuvusi ērtāka, automatizēta, pārskatāmāka.

Pa kādu ceļu attīstīsies?

Šo jautājumu par amatieru dienestu jau 2004. gada sākumā sev uzdeva Elektronisko sakaru direkcijas (turpmāk tekstā Direkcija) speciālisti. Izveidotā darba grupa konstatēja, ka iepriekš apskatīto iemeslu dēļ visapkārt vērojama tendence uz radioamatieru noteikumu liberalizāciju un vienkāršošanu, vienlaikus saglabājot Eiropas Pasta un telesakaru konferences ieteikto Saskaņotā jeb harmonizētā radioamatieru eksaminācijas programmu.

Kur divi amatieri, tur trīs viedokļi

Tai pašā 2004. gadā Saeima pieņēma Elektronisko sakaru likumu, kurš noteica, ka radioamatieri darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Līdz šim vadījās pēc 1993. gada decembrī Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta apstiprinātiem Latvijas Amatieru radiosakaru noteikumiem. Noteikumu projekta rakstīšanai Direkcija nodibināja darba grupu, lai iespējami ņemtu vērā visu pušu vēlēšanās, kā arī virzītu radioamatierisma attīstību sabiedrības interesēs, un papildus toreizējai radioamatieru eksaminācijas komisijai uzaicināja visus Direkcijā strādājošos radioamatierus, Sakaru ministrijas Sakaru departamenta pārstāvi, augstskolas pasniedzēju, rūpniecības un, protams, arī Latvijas Radioamatieru līgas pārstāvi. Šai darba grupā radioamatieru apmeklētība bija ideāla un viņu ideju netrūka. Piedalījās un tika uzklausīti arī līdzjutēji.

Pamazām diskusijas koncentrējās divos virzienos, kurus šo rindu autoram gribas nosacīti dēvēt par liberālo un birokrātisko. Liberāļi pamatā gribēja iespējami vienkāršus noteikumus un minimālus valsts sakaru administrācijas ierobežojumus – amatierus dalīt tikai divās kategorijās, turklāt augstākajai kategorijai palielinot atļauto jaudu līdz kilovatam, pilnībā atcelt prasību zināt Morzes kodu, nenoteikt amatieriem neko vairāk par Starptautiskās telesakaru savienības ITU Radionoteikumu ierobežojumiem, drošiem darba paņēmieniem un metodiku kaitīgu radiotraucējumu problēmu risināšanai, uzskatot, ka specifiskas amatieru lietas apgūt un ievērot ieinteresēti ir viņi paši, ne velti vārds pašizglītošana ir radioamatiera dienesta definīcijā.

Viens no tādiem piedāvātiem vienkāršojumiem bija nenorādīt Ministru kabineta noteikumos radioamatieriem atļauto frekvenču joslu iekšējo iedalījumu radiosakaru sistēmām, jo joslu un sistēmu ir daudz, bet katrs amatieris visas joslas un sistēmas vienlaikus nelieto, un Starptautiskā radioamatieru savienība joslu iedalījumu plānu reizēm precizē.

Birokrāti gribēja trīs kategorijas, nosacīti iesācēju, pamata un elitāru augstāko, kā arī saglabāt kaut vienkāršotu Morzes koda eksāmenu un veidot diezgan sarežģītu pakāpjveida teorētisko eksāmenu sistēmu. Interesanti, ka birokrātos vairumā bija vairāk vai mazāk kaislīgi radioamatieri, bet liberāļos nosliecās darba grupas nosacīti profesionālie dalībnieki. Varbūt tas izskaidrojams ar radioamatieriem ierasto sacensības garu, kas izpaužas ne tikai sacensībās nedēļas nogalēs, bet arī pastāvīgajos izaicinošajos ikdienas centienos pēc unikāliem retiem sakariem, dažādiem diplomiem un ranga tabulām – apzināto vai neapzināto vēlēšanos šo punktu un kastu sistēmu ievilkt arī noteikumu projektā.

Izstrīdējušies un pieņēmuši lēmumus katrs par sev principiālām lietām, par ļoti daudziem ne mazāk svarīgiem jautājumiem darba grupas locekļi strādāja radoši un konstruktīvi, piemēram, kā juridiski nevainojami izveidot un pārvaldīt koplietošanas staciju, apvienojot individuālos amatierus un viņiem piederošo aparatūru, kā apmācīt topošos amatierus reālā raidīšanā tāda amatiera stacijā, kam jau atļauja ir.

Par izsaukuma signālu veidošanas kārtību arī viedokļi dalījās – bija priekšlikumi pilnībā atteikties no trīsburtu sufiksiem, brīvi piešķirt izsaukuma signālus ar cipariem, atšķirīgiem no 1, 2 un 3, taču vairākums tomēr sliecās saglabāt izveidojušos tradīciju un pēctecību – pamatā divu burtu sufikss, kuru piešķir hronoloģiski alfabētiskā secībā, pārejot pie nākamā cipara tikai tad, kad iepriekšējais pilnībā izmantots, un izsaukuma signālu atkārtoti nevienam, izņemot tā iepriekšējo lietotāju, nepiešķirt.

Zemākajai kategorijai atstāja tradicionālo zemāko kategoriju norādošo lieko pirmo sufiksa burtu, tik nu tas var būt jebkurš, ne tikai padomju laikā iedibinātais G.

Visi piedalījās

Gatavais projekts no Direkcijas devās valdības un ministriju koridoru labirintos, no kurienes pēc daudziem mēnešiem atgriezās atkal Direkcijā ar aizrādījumiem par valodas un sakārtojuma neatbilstību juridiskās tehnikas prasībām. Aizrādījumi vairumā gadījumā bija pamatoti, piemēram, noteikumu projektā bija atsauces uz valsts valodā nepieejamiem starptautiskiem dokumentiem (CEPT REC T/R 61‑01, REC T/R 61‑02, ERC Report 032). Iebildes, ka radioamatieri ir tikai daži simti, paši palīdzēs viens otram saprast, iztulkosim un ieliksim Direkcijas mājaslapā, tika noraidītas – Valsts prezidents esot tikai viens, bet par viņu arī esot savs likums.

Neiztika bez kurioziem – radioamatieriem atļautās frekvenču joslas, jaudas, izstarojuma klases, blakusizstarojumi esot tehniskie parametri, tāpēc tos noteikumu pamattekstā neliek – jāveido attiecīgi pielikumi. Nu, cik tur tā darba – Ctrl+X, Ctrl+V un darīts, sūtīja atkal prom. Pēc laika atnāca atpakaļ ar jau citas institūcijas izteiktu iebildumu – kāpēc tik svarīgas lietas ir pielikumā, tās taču jāliek pamattekstā! To nu Direkcija ignorēja un atpakaļ vairs nepārlika. Bija arī neizpratnes radīti iebildumi, jo radioamatieru vaļasprieks tomēr ir specifisks. Tad Direkcija centās domu izteikt citiem vārdiem vai, ja jautājums nebija principiāls, strīdīgo tekstu vienkārši svītroja.

Atskatoties autoram ar pateicību jāatzīst, ka visas iesaistītās institūcijas strādāja gods godam, aizrādījumi bija vietā un pamācoši, starptautiskie teksti ir oficiāli iztulkoti, visas ministrijas ar dokumentu apmierinātas, un laikam tāpēc 28. aprīļa valdības sēdē projekts vienā mirklī, bez neviena jautājuma vai iebilduma pārtapa par ievadā minētajiem noteikumiem ar pagaro nosaukumu, kuri oficiāli publicēti 2008. gada 9. maija Valdības Vēstnesī, bet neoficiāli lasāmi visdažādākajās interneta vietnēs.

Jauda megahercu vērtībā

Diemžēl vismaz viena pretruna tekstā saglabājusies – 4. pielikuma tabulas otrajā ailē ir teksts par stacijām ar jaudu zem un virs 30 MHz. ITU Radionoteikumos rakstīts services operating above [below] 30 MHz. Atliek vien cerēt, ka savējie sapratīs.

Kādi ieguvumi un zaudējumi?

A klases radioamatieriem atļauta maksimālā jauda viens kilovats – tikpat liela kā lielākā jauda daudzās apkārtējās valstīs, līdz ar to Latvijas radioamatieriem radīta legāla iespēja ar kaimiņiem līdzvērtīgi sacensties.

Amatieri ieguva 7 MHz joslu pilnā apmērā.

Noņemta eksāmena barjera CEPT atļaujas saņemšanai vecajiem amatieriem - tagad to brīvi var saņemt visi A kategorijas amatieri.

Ir pilnīgi atrisināta mūžīgā Morzes problēma – grūti iemācīties, neinteresē sakari Morzes kodā, kāpēc tā obligāta? Prasība zināt Morzes kodu ir atcelta.

Iesācējiem amatieriem nu atļauti sakari arī īsviļņos, kur arī ar vienkāršu aparatūru un antenām iespējams nodibināt tālus sakarus. Tas piesaistīs iesācēju interesi – agrāk ātri apnika sarunas ar dažus kilometrus attālajiem kaimiņiem atļautajos ultraīsviļnos un interese par nupat iegūto vaļasprieku ātri zuda.

Iespējams legāli izmantot amatieru staciju iesācēja apmācībai reālos apstākļos.

Ir būtiski palielinājušās privilēģijas visiem radioamatierim, arī tiem, kuri sākotnējās atļaujas ieguvuši padomju laikā reizēm neskaidros apstākļos un kuru darbība liecinājusi par zemu kvalifikāciju. Šādu amatieru darbība ar lielu jaudu joslās ar tālu sakaru sniedzamību var radīt traucējumus citiem radioamatieriem un kaitīgus traucējumus citu radiosakaru dienestu darbam. Jaunie noteikumi paredz gan paņēmienus šādu problēmu novēršanai, taču tas var patērēt resursus.

Privilēģiju palielināšana vienlaikus visiem amatieriem var izraisīt nīgrumu tiem pieredzējušajiem radioamatieriem, radiosportistiem, kuri mācījušies Morzes kodu, kārtojuši eksāmenus, ar lielu darbu, talantu un treniņiem izcīnījuši savus sasniegumus, arī tiesības darbināt līdzšinējās pirmās kategorijas stacijas.

Autors tomēr cer uz veču izpratni un iecietību un to, ka kopumā jaunie noteikumi radioamatieru vaļasprieka attīstību veicinās un citiem radiofrekvenču spektra lietotājiem problēmas neradīs.

Epilogs

Direkcijas uzdevums tagad ir ieviest noteikumus savā darbā. Izmaiņas atļauju noformējumā ir niecīgas, un tās jau ir veiktas. Eksāmenu norises kārtība sagaidāma līdzīga līdzšinējās 3. un 4. kategorijas teorētiskajam eksāmenam. Testus B kategorijai varēs samērā viegli pielāgot no līdzšinējās 3. un 4. kategorijas jautājumiem. Vislielākās rūpes būs izveidot A kategorijas testu jautājumus tā, lai lielā jaunatļautā jauda nonāktu tikai drošās rokās un pārliecinātos prātos. Visus jauninājumus iespējami detalizēti un skaidri centīsimies atspoguļot Direkcijas interneta vietnē www.esd.lv.

73 (Morzes telegrāfistu žargonā – Vislabākie novēlējumi!)

Gunnars POSTNIEKS,
VAS Elektronisko sakaru direkcija Radiofrekvenču plānošanas dienesta vadītājs un radioamatieru eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs