Pieci gadi brīvajā tirgū jeb mēs paši IKT nozarē un nozare mūsos

 

Noslēdzas piektais gads pēc Latvijas IKT tirgus liberalizācijas. Progress, dinamika, konkurence, augsts profesionālisms un vienlaikus — profesionāļu trūkums, platjoslas deficīts, stagnācija — ar šādiem un līdzīgiem apzīmējumiem sabiedrībā tiek apveltīta IKT nozare. Paši vien esam atbildīgi gan par pozitīvo, gan negatīvo nozares tēlu. Tomēr gads bijis notikumiem bagāts un darbīgs. Nozares ļaudīm nav laika ne streikot, ne mītiņot, — jāraujas līdz trešajiem gaiļiem ne tikai savā, bet arī to vairāk nekā 8000 trūkstošo speciālistu vietā, kuru deficīts jūtams aizvien vairāk. Plānots, ka Latvijas IKT sektorā no 2007. līdz 2011. gadam tiks radīts 4000 jaunu darbavietu, bet 2007.–2011. gada nodokļu maksājumi no IT sektora sasniegs 0,17 miljardu USD. Vai šī statistika vairāk liecina par nozares spēku vai par jaunu problēmu kamolu, kas pašiem vien būs jāatšķetina?

Šoreiz Sakaru Pasaules aktuālajā diskusijā piedalās šādi eksperti: īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina GUDELE, Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktors Raimonds BERGMANIS, SPRK Elektronisko sakaru un pasta departamenta direktors Andris VIRTMANIS, LTA viceprezidents un uzņēmējs Normunds BERGS, LIKTA izpilddirektors Gundars KŪLUPS un Latvijas darba devēju konfederācijas pārstāvis, Lattelecom regulēšanas lietu direktors Aivars KREILIS.

 

Pašreizējā situācija nozarē

— Kā, jūsuprāt, šobrīd vērtējami procesi IKT nozarē, kuros virzienos tie drīzāk ir dinamiski, kuros — pasīvi?

I. Gudele: — Latvijas IKT nozarei ir ļoti liels potenciāls, un ir svarīgi, lai to saskata ne tikai tajā strādājošie, bet arī potenciālie sadarbības partneri starptautiskajā tirgū. Tāpēc pēdējā pusotra gada laikā ļoti intensīvi rosinu nozares uzņēmējus eksportēt savu produkciju un aktīvi aicinu IKT pārstāvjus piedalīties ārvalstu vizītēs, lai viņi iepazītos ar jauniem tirgiem, jo gan telekomunikācijās, gan informācijas tehnoloģijās potenciāls ir iespaidīgs, un mūsu komersantiem ir ļoti augsts kompetences līmenis. Tikai mēs nereti neuzdrošināmies noticēt sev un reāli izmantot iespējas. Daudzus joprojām moka mazvērtības kompleksi: ko nu mēs, mazie... Bet, paraugieties uz Exigen Services DATI, uz Tilde, uz SAF Tehnika vai Hanza Elektronika — labu piemēru netrūkst. Par Tildes jauno produktu, Eiropas valodu terminoloģijas vārdnīcu, ieinteresējusies pat Ķīna!

— Nesen izplatītais IDC Economic Impact Study pētījums liecina, ka no 2006. līdz 2011. gadam IKT izdevumi Latvijā ik gadu palielināsies par 11,4 %, bet izdevumi programmatūrai — par 8,4 %, veidojot 1,9 % no iekšzemes kopprodukta (pasaulē vidēji tie ir 2,5 %). 2007. gadā Latvijas IKT nozarē nodarbināto skaits ir 21 000 (salīdzinājumam
Lietuvā — 24 000, Igaunijā — 13 000), no tiem — ar Microsoft programmām strādā 12 000 (58 %) IKT speciālistu (Lietuvā un Igaunijā — līdzīgi). Par ko, jūsuprāt, liecina šī statistika?

I. Gudele: — Vispirms jau par to, ka nozarei vajadzīgs spēcīga partnera, tostarp arī valsts, atbalsts un palīdzība. Gribētu gan iebilst šī pētījuma datiem, jo pēc manā rīcībā esošajām ziņām, Latvijas IKT nozarē nodarbināti apmēram 27 000 speciālistu. Tā ir precīza Latvijas statistika, kas nāk no pašiem uzņēmējiem.

— Kā šogad mainījusies nozares tirgus situācija?

A. Virtmanis: — No regulatora viedokļa šo gadu vērtēju pozitīvi. Ir paveikta visu 18 tirgu analīze, kuru pieprasa Eiropas Komisijas regulējums. Tas nozīmē, ka vismaz 18 tirgus segmenti ir detalizēti izpētīti. Vai gads nozarei bijis labvēlīgs? Šķiet, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Statistika par komersantu skaitu nozarē noteikti liecina par tirgus piesātinājumu: novembrī esam reģistrējuši 500. komersantu. Šis skaits gan īsti neatspoguļo būtību, jo reāli nozarē darbojas mazāk komersantu, daudzi jau pārtraukuši darbību, sevišķi šogad, kad esam sākuši viņus pamatīgi tricināt par to, lai laikus iesniedz pieprasīto informāciju.

— Cik komersantu katrā virzienā darbojas?

A. Virtmanis: — Patlaban reģistrējušies 375 interneta pakalpojumu sniedzēji (no 500 reģistrētajiem komersantiem darbojas tikai aptuveni 420, no tiem lielākā daļa ir interneta pakalpojumu sniedzēji), 250 elektronisko ziņojumu un datu pārraides pakalpojumu sniedzēji (tie bieži pārklājas, jo liela daļa uzņēmumu reģistrēti kā vairāku pakalpojumu sniedzēji), 14 tīkla infrastruktūras pakalpojumu sniedzēji, 77 radio un televīzijas programmu izplatītāji (pārsvarā tie ir kabeļtelevīzijas operatori), 224 balss telefonijas pakalpojumu sniedzēji (no tiem lielākā daļa — balss internetā jeb VoIP), kā arī 20 taksofona pakalpojumu sniedzēji. Tiesa, nav dzirdēts, ka bez Lattelecom taksofoniem darbotos vēl kāds.

— Regulators reģistrē komersantus, apkopo no tiem datus Eiropas Komisijai. Bet vai ir skaidrs, ar ko nodarbojas un kādos reģionos strādā, piemēram, tie operatori, kas pēc uzņēmuma lieluma un klientu skaita ietilpst varbūt ceturtajā desmitniekā vai otrajā
simtā?

A. Virtmanis: — Esam konstatējuši, ka daudzi no tiem nav nopietni tirgus dalībnieki, jo nespēj pildīt pat gluži vienkāršas regulatora prasības, nesniedz informāciju. Protams, mēs varam konstatēt arī tos, kuri reāli darbojas, jo viņiem ir pienākums regulāri maksāt regulēšanas nodevu, kur jāiesniedz arī dati par gada apgrozījumu. Bet tāds daudzums komersantu Latvijas tirgum ir par lielu. Piemēram, Lietuvā ar 3,4 miljoniem iedzīvotāju ir tikai aptuveni 200 IKT uzņēmumu.

Turklāt nopietnu operatoru, kas darbojas pašu pieprasītajos virzienos, Latvijā ir maz. Kādam, piemēram, ir atļauja sniegt interneta pakalpojumus visā Latvijā, bet viņš to dara tikai vienā daudzstāvu mājā. Tāpat ir ar daļu kabeļtelevīzijas operatoru. Šogad ir iezīmējusies jauna tendence: tos operatorus, kas radījuši kaut cik vērā ņemamu klientu bāzi (ap 1000 vai vairāk klientu), mēģina pārpirkt lielāki tirgus dalībnieki, notiek tirgus konsolidācija. Baltkom šogad nopircis jau septiņus uzņēmumus — interneta pakalpojumu sniedzējus. Tā ir normāla tendence: nespēja sniegt pakalpojumus un pārpirkšana, kas varētu ļaut tirgum stabilizēties.

G. Kūlups: — Dzīvojot tepat Pierīgā, izjūtu reālu konkurences trūkumu. Man interneta pakalpojumus sniedz operators, kas noteikti neietilpst pirmajā simtā. Lielajiem operatoriem iespējamo tehnoloģisko risinājumu pārklājums nav tik attīstīts, Wi-Max ieviešana faktiski ir izgāzusies, CDMA tehnoloģija, ko piedāvā Triatel, ir ar mūsdienu standartiem neatbilstošu ātrumu. Tad nu šādas mazās lokālās firmiņas ir vienīgais glābiņš attiecīgās mājas vai kvartāla iedzīvotājiem. Es tāpat kā citu šādu mazu operatoru klienti, protams, uzņemos risku, ka atkal palikšu bez interneta, ja kādu iemeslu dēļ šis operators darbību pārtrauks. No otras puses, man nebūtu interneta jebkurā gadījumā, arī tad, ja es neuzņemtos šo risku.

I. Gudele: — Piekrītu, ka 500 elektronisko sakaru uzņēmumu tiešām ir par daudz, īpaši tādu, kuros strādā divi vai trīs darbinieki. Izeju es saskatu tirgus dalībnieku apvienošanās aktivizēšanā. Tomēr, manuprāt, tirgus kopumā nesaruks, bet gan paplašināsies, tāpēc vēl jo aktuālāka kļūst platjosla — ne tikai maģistrālajā, bet arī piekļuves tīklā — līdz pašām klienta durvīm. Un šis jautājums noteikti ir jārisina citādi, nekā tas darīts līdz šim.

— Viena iespēja ir jaunu tehnoloģiju un pakalpojumu ieviešana. Piemēram, Lattelecom jau vairākās biroju ēkās sācis izmantot fibre to the home (FTTH) risinājumu — ieguldot optisko kabeli līdz pašām klienta durvīm.  

A. Kreilis: — Ikviena pakalpojuma pieejamību vispirms nosaka piekļuves tīkls — optiskā stikla šķiedras kabeļa izmantošana dod iespēju gan piemērot jaunākās pakešu komutācijas (IP) tehnoloģijas, gan iespēju neierobežotiem datu pārraides un interneta piekļuves pakalpojumu ātrumiem.  Šodien, īpaši jaunceļamos objektos, izvēle visbiežāk notiek par labu optikai — tās ir investīcijas rītdienai.

A. Virtmanis: — Dati par Lattelecom tirgus daļu 2006. gadā liecina, ka kopš tirgus liberalizācijas Lattelecom ir saglabājis aptuveni 91 % tirgus daļu (2005. gadā bija 93,5 %). Tas nozīmē, ka konkurenti ir spējuši tam atņemt tikai 9 %. Lielākais tirgus daļas zaudējums rodas starptautiskajos sakaros.

R. Bergmanis: — Nozares stratēģija ir apstiprināta līdz 2008. gadam. Nākamā gada laikā Satiksmes ministrija izstrādās jaunas elektronisko sakaru nozares pamatnostādnes, ņemot vērā informācijas tehnoloģiju iespējas. Par tirgus situāciju kopumā pilnīgi piekrītu Virtmaņa kungam. Protams, ir dažas problēmas, kas attīstību traucē. Vispirms tā ir neskaidrība tirgū ar Lattelecom. Pieļauju, ka arī viņiem pašiem tas traucē. Otrs — es būtu nedaudz striktāks attiecībā uz tirgus konsolidāciju. Uzskatu, ka Latvijā pietiktu ar 100 komersantiem, bet nopietniem.

A. Kreilis: — Pašlaik reģistrācija komersantam neko nemaksā, un tas nozīmē, ka jāiegulda vien līdzekļi pasta izdevumiem, lai nosūtītu regulatoram vēstuli. Turklāt daļa no komersantiem, kas ir pieteikušies uz balss telefonijas pakalpojumiem, ir tādi, kas vēlas saņemt tikai īsos numurus, lai pēc tam ar tiem sniegtu kādus pakalpojumus.

— Vai ir zināmi konkrēti piemēri?

N. Bergs: — Mūsu uzņēmums CityCredit arī ir reģistrēts kā elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējs, lai saņemtu īso numuru, kas vajadzīgs, lai sniegtu autostāvvietu apmaksas pakalpojumus ar mobilā tālruņa palīdzību. Varbūt var mest akmeni ministrijas dārziņā, ka šādas iespējas saņemt īso numuru nav izdalītas atsevišķi.

R. Bergmanis: — CityCredit kā pakalpojumu sniedzējs varētu vienoties ar kādu no operatoriem. Tā ir normāla situācija, ka ierobežotais resurss (īsie numuri) tiek iedalīts tikai un vienīgi operatoriem. Šobrīd Eiropā tiek vērta vaļā numerācija 116xxx. Pirmais numurs Eiropā jau ir iedalīts pazudušo  bērnu palīdzības līnijai. Latvijā situācija ir pilnīgi analoģiska: numuru saņems nevis tas, kurš sniegs šo pakalpojumu, bet gan kāds no operatoriem, kuru šis pakalpojumu sniedzējs izvēlēsies.

N. Bergs: — Starpība ir tāda: ja numurs pieder operatoram, tad tas runā ar pakalpojuma sniedzēju no spēka pozīcijām, un finanšu noteikumi ir nelādzīgi. Diemžēl tā ir dzīves realitāte. CityCredit šobrīd apkalpo autostāvvietas, Liepājas tramvaju, nākotnē varētu parādīties arī citi objekti. Trafiks ir diezgan liels. Ejot pie operatora, bizness nesanāk, jo operatora cenas ir pārāk augstas. Mums jau bijušas garas un neauglīgas diskusijas ar operatoriem. Nebija citas iespējas, kā reģistrēt uzņēmumu — elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju. Tas ir ministrijas kompetencē — sagatavot spēles noteikumus.

R. Bergmanis: — Var uzskatīt, ka Latvijas mobilajā tīklā ir reāla konkurence, bet fiksētajā tā ir tikko manāma. Tomēr arī citās valstīs ir līdzīgi. Lielbritānijā vēl 15 gadus pēc tirgus liberalizācijas spēcīgi dominē British Telecom. Satiksmes ministrija nākamajās elektronisko sakaru nozares pamatnostādnēs galveno uzmanību pievērsīs tam, lai arī fiksētajā elektronisko sakaru pakalpojumu tirgū pēc iespējas ātrāk palielinātos reālā konkurence.

A. Virtmanis: — SPRK noteikumos parādījusies sadaļa, ka nosaka kārtību, kādā numuru var nodot tālāk citam komersantam lietošanai. Tas iespējams, jo šogad jūnijā stājās spēkā likuma grozījumi, kas to atļauj.

N. Bergs: — Bet tad līgumā jāieraksta, uz kādiem noteikumiem nodod lietošanā, jo šī
iespēja pati par sevi nenozīmē, ka tas ir izdevīgi, ka biznesa noteikumi ir vienlīdzīgi. Tas ir tāpat kā ar tīklu. Lattelecom it kā ir konkurenti, bet, ja tā sakaru kabeļu kanalizācijai neviens netiek klāt, tad konkurences īstenībā nav.

A. Kreilis: — Konkurence jau nenotiek sakaru kabeļu kanalizācijā, to veido pakalpojumi.

N. Bergs: — Bet tad neviens cits nevar būvēt tīklu un sniegt pakalpojumus uz Lattelecom tīkla bāzes vai arī tiem ir nesamērīgi liela pašizmaksa.

— Konkurenci veicinoši pakalpojumi šobrīd acīmredzot ir visi triple-play — gan Baltkom, gan Lattelecom piedāvātie.

N. Bergs: — Lattelecom ar triple-play ejot ļoti interesanti. Es tā kā gribētu pieteikties, tomēr svārstos, tāpēc gribētu vispirms redzēt kādu laimīgo klientu, kas dotu nekomerciālu atsauksmi.

A. Kreilis: — Piedāvājam šo pakalpojumu kopš aprīļa, esam to maz reklamējuši, bet pakalpojumu daudz esam izmēģinājuši, sniedzot reāliem klientiem, to skaitā arī saviem darbiniekiem. Šobrīd triple-play lietotāju skaits ir aptuveni pieci tūkstoši, un viņu apmierinātība ir ļoti atkarīga no tā, kurā vietā šis lietotājs (vai potenciālais lietotājs) atrodas. Tie, kuriem tīkla arhitektūra ļauj nodrošināt lielas jaudas datu pārraidi, ir laimīgi. Darba gaitā esam atklājuši arī vairākas pakalpojuma nepilnības un novērsuši tās.

 

Kopīgas problēmas, vienots risinājums

— Vai šobrīd nozarē ir kāda problēma, kuru vajadzētu risināt kopīgi?

N. Bergs: — Šobrīd lielākā putošanās ir par jaunajiem Elektronisko sakaru direkcijas noteiktajiem frekvenču tarifiem. Nezinu, kāpēc Lattelecom neprotestē, jo, rūpīgi palasot dokumentus, iznāk, ka viņiem visas taksofonu kabīnes ar Wi-Fi piekļuvi būtu jājauc nost, jo tarifi tiek paaugstināti.

A. Kreilis: — Domāju, ka tur kāds kaut ko pārprot, jo noteikumi neparedz piemērot maksājumus publiskajam 2,4 GHz diapazonam.

Tarifi piemērojami gadījumā, ja nepieciešama uzstādīšanas atļauja. Šim diapazonam nav nepieciešama atļauja. Tomēr ESD, veidojot noteikumus, ir mainījusi cenrāža tabulu virsrakstā vārdus maksājums ceturksnī pret maksājums mēnesī, un nu šī cena ir pieaugusi trīskārt. (Iepriekšējie MK noteikumi, kuri bija spēkā līdz 1. septembrim, paredzēja šos maksājumus reizi ceturksnī.)

R. Bergmanis: — Vispirms jau šis dokuments jālasa kontekstā ar Radiofrekvenču plānu, tad viss kļūst skaidrs, arī tas, ka šie tarifi nav mainījušies ļoti sen. Acīmredzot komersanti, kas to nesaprot, nav iepazinušies ne ar spēles laukumu, ne ar saistošajiem noteikumiem.

N. Bergs: — Jā, tieši tarifu politika ir svarīga, runājot par konkurences nodrošināšanu, nevis kaut kādi trīsgadu vai desmitgadu plāni. Ministrijai un tās departamentiem tiešām nav jāplāno komersantu vietā, bet viņiem ir jāsakārto spēles laukums un skaidri jādefinē, ko īsti uz tā drīkst darīt. Tarifi ir pati būtiskākā lieta. Un, ja mēs runājam par bezvadu tīkla tarifiem, tad tas ir īpaši būtiski. Alternatīva vadiem, kabeļiem un fiksētajiem sakariem ir radio, t. i., bezvadu tīkla pakalpojumi. Ja valsts uzliks pārmērīgi augstus tarifus par radiofrekvenču izmantošanu, tad tos neizmantos.

— Ko var darīt? Kam ir tiesības pazemināt tarifus?

N. Bergs: — Valsts nosaka radiofrekvenču izmantošanas tarifus, tātad tā var tos arī pazemināt.

A. Virtmanis: — Regulatora pozīcija ir ļoti skaidra. Ja jāmaksā par resursu kā tādu, ne tikai par elektromagnētiskās saderības uzraudzību, tad ir jābūt skaidri deklarētiem principiem, pēc kuriem jāvadās tarifu aprēķinos. Komersantam, ienākot biznesā, vajadzētu skaidri saprast, cik kas maksās. Mēs cīnāmies arī par to, lai tie, kuriem piešķirtas frekvences, tās efektīvi izmantotu. Likums, kas tika mainīts jūnijā, paredz, ka būs Ministru kabineta noteikumi par radiofrevkvenču spektra efektīvu izmantošanu. Termiņš bija 1. septembris. Tikai tagad Satiksmes ministrijā nodibināta darba grupa, kas sāks šos noteikumus veidot.

R. Bergmanis: — Satiksmes ministrija šobrīd strādā pie četriem atsevišķiem un vienlaikus savstarpēji saistītiem MK noteikumu projektiem: radiofrekvenču nodeva, radiofrekvenču resursu efektīva izmantošana, ESD publisko pakalpojumu cenrādis, radiofrekvenču plāns.

— Ko asociācijas var darīt savu biedru labā vai kopīgi, gatavojot Eiropas projektus, iesaistoties inovāciju kustībā utt.

G. Kūlups: — Piedalāmies radiofrekvenču efektīvas izmantošanas darba grupā. Par kopēju nozares asociāciju viedokli mēģinām vienoties IT Aliansē, kura pārstāv nozari, ja ir jācīnās par kopējām interesēm, jāveic nozīmīgas izmaiņas likumdošanā utt. Domāju, ka tas ir primārais. Pagājušā gada LIKTA konferencē Exigen Services DATI direktors Guntis Urtāns uzstājās ar ļoti emocionālu runu par statistikas datu kvalitāti. Esam veikuši pētījumu par to, kādi statistikas dati ir pieejami par IKT nozari, kādi dati ir nepieciešami šīs informācijas lietotājiem — gan uzņēmumiem, nozarei, gan Ekonomikas ministrijai, LIAA u. c. institūcijām. Tagad skatāmies, ko ieteikt un ko mainīt, lai šī statistikas informācija uzlabotos. Jāskatās, kā iegūt maksimālo labumu visiem, turklāt nenodarot kaitējumu atsevišķām organizācijām.

— Vai jums jau ir padomā kas konkrētāks, ko vajadzētu darīt nozares statistikas uzlabošanai?

G. Kūlups: — Vajadzētu apkopot un izdalīt atsevišķi par nozari tādus rādītājus, kas raksturo un parāda nozares nozīmību tautsaimniecībā, un censties panākt, ka tas tiek rādīts pēc iespējas visos attiecīgajos pārskatos un analīzēs, jo IKT nozare pēc aptuveniem aprēķiniem veido vairāk nekā 5 % no Latvijas IKP, kas ir vērā ņemama daļa.

A. Kreilis: — Diemžēl valsts pārvaldes institūcijas de facto grēko ar to, ka ļoti reti vai vēlu iesaista asociācijas jebkādos saskaņojumos vai informācijas plūsmās. Turklāt bieži viņi norāda, ka ir konsultējušies, bet tā parasti ir ļoti formāla un bez jebkāda pienākuma jebko dzirdēt vai ievērot.

N. Bergs: — Efektīvākais šai ziņā ir atsūtīt 100 lappušu dokumentu ar norādi, ka komentāri vai iebildumi iesniedzami līdz rītam.

G. Kūlups: — Vai vēl labāk — saņemt vēstuli 10. oktobrī, kurā ir lūgts līdz 9. oktobrim nominēt pārstāvi.

A. Kreilis: — Kā pozitīvu piemēru varētu minēt MK nacionālo trīspusējo sadarbības padomi, bez kuras saskaņojuma netiek apstiprināts neviens dokuments (izņemot steidzamos). Šādu praksi varētu pārņemt arī regulators. Uz ko līdzīgu varētu rosināt arī asociācijas. Asociāciju padome varētu būt tā institūcija, kur tiek saskaņoti nozares normatīvie dokumenti.

— Vai varat nosaukt kādu labu darbu, ko kāda asociācija ir izdarījusi nozares labā? Jūs taču varat ne tikai gaidīt, kad jums kaut ko atsūtīs apstiprināšanai, bet arī paši iniciēt akcijas, likumdošanas izmaiņas utt.

G. Kūlups: — Es jau minēju piemēru par statistikas datiem. Saskatu asociācijas atbalstošo lomu IS klastera izveidē, lai gan tas izveidojās pēc pašu iniciatīvas. Tā biedriem ir skaidra, konkrēta vīzija, uz ko viņi grib koncentrēties. Mērķis — kopīga IT projektu izstrāde — tomēr nav  pietiekami plašs, lai to darītu visā asociācijā, tāpēc bija iniciatīva veidot sekciju pie asociācijas. Noteikti jāmin arī LIKTA iniciatīva Lavija@Pasaule, un šis darbs ar Latvijas novadu apmācību turpinās, nesen tika prezentēta topošo māmiņu apmācība, kas notiek ar HP atbalstu (mobilā datorklase ar īpašu busiņu pārvadā portatīvos datorus, nodrošinot arī interneta pieslēgumu). Šobrīd pavisam ir apmācīti  vairāk nekā 16 000 cilvēki.

N. Bergs: — Jebkuras asociācijas, arī LTA un LIKTA, uzdevums ir biedru informēšana un cīņa pret dažādām nejēdzībām.

— Asociācijas ir kā jumts tiem uzņēmumiem, kas ir to biedri, bet vēl ir it kā jumta jumts — IT Alianse, kuras biedri ir nevis uzņēmumi, bet visas nozares asociācijas.

G. Kūlups: — Alianse drīzāk ir apaļais galds, klubiņš, kur visi sanāk un apspriežas, kad ir nepieciešams. Ir tādi brīži, kad vajadzīgs vienots viedoklis par nozares problēmām.

N. Bergs: — Jā, kaut vai tie paši platjoslas jautājumi. Tur katra asociācija nav nominējusi savu pārstāvi valdības darba grupās, bet ir pilnvarots pārstāvis no IT Alianses. Tas ir tad, ja vajadzīgs vienots viedoklis, lai to varētu pārstāvēt tālāk —
valsts institūcijās.

 

Par tehnoloģijām

— Mēs jau vairākus gadus runājam par tīklu, pakalpojumu un tehnoloģiju saplūšanu, t. i., konverģenci, bet tik un tā turpinām dalīt fiksēto un bezvadu tirgu. Kā konverģences tendences visvairāk izpaužas Latvijas IKT pakalpojumos?

A. Virtmanis: — Viena joma, kur dažādas tehnoloģijas nodrošina vienu pakalpojumu, ir platjosla. Pēdējos gadus platjoslas piekļuve ir kļuvusi par galveno rādītāju tirgū, bet iepriekš tā bija fiksētā telefonija. EK trīsreiz gadā vāc un apkopo datus par platjoslas lietotāju skaitu. Par platjoslas tehnoloģijām Amerikā regulators ik gadu atskaitās Kongresam. Eiropā platjosla vēsturiski ir balstīta uz divām tehnoloģijām — DSL un kabeļtelevīziju.

— Vai platjoslas zemākais rādītājs joprojām ir 144 kbit/s?

A. Virtmanis: — Statistiku var uzlabot, ja pazemina slieksni. Eiropai šis slieksnis ir 144 kbit/s, lai gan normāla platjosla būtu vismaz 1 Mbit/s. Lattelecom tirgus daļa platjoslas datu pārraidē jau ir zem 50 %. Bet faktiski platjoslas pakalpojumu (ar DSL, Ethernet, bezvadu tehnoloģijām) sniedzēju skaits Latvijā ir vairāk nekā 200. Šeit starp tehnoloģijām it kā neparādās konverģence, bet tā ir lietotāju galiekārtās. Eiropā jauna tehnoloģija ir televīzija mobilajos telefonos. Runa ir nevis par to TV, ko nodrošina 3G UMTS tīklā, bet par televīziju ar speciāli izdalītām frekvencēm. Tāds uzsaukums ir nācis no Eiropas Komisijas. Viņi aicina radīt īpašu visas Eiropas standartu, vairāk piestrādāt pie galiekārtām (tas būtu stimuls arī, piemēram, Nokia). Nav skaidrs vienīgi, kādas frekvences izmantos, jo tādu brīvu, visai Eiropai pieejamu frekvenču nemaz nav. EK paredz, ka varētu būt frekvence, ko sauc par digitālo dividendi, t. i., analogajai televīzijai pārejot uz ciparu sistēmu un atbrīvojot frekvences, dažus no šiem kanāliem varētu izmantot mobilajai televīzijai. Eiropa vēlas tiešāk konkurēt ar Dienvidaustrumu Āziju, jo Korejā un Japānā kaut kas no šāda veida pakalpojumiem ir. Tātad EK aicina radīt vienotu standartu, lai visiem ražotājiem tas būtu lētāk. Otrs aicinājums attiecas uz visas Eiropas pakalpojumiem. Šogad tika pieņemts lēmums, ka  jānodrošina GSM satelītsakari lidmašīnās. Šim mērķim izsaukuma signāls no lidmašīnas iet caur Inmarsat satelītu uz Zemi, un tad caur mobilajām bāzes stacijām — klientam.

— Pirms tam bija viedoklis, ka mobilie sakari traucē navigācijas iekārtas.

A. Virtmanis: — Tagad ir jaudas ierobežojumi, bet galvenais princips ir, ka tie nedrīkst būt tiešie sakari ar Zemi, jo šo sistēmu var ieslēgt tikai trīs kilometru augstumā un to atslēdz, lidmašīnai nosēžoties.

Vēl ir visas Eiropas pakalpojums Mobile Satellite Service, kur ir jauns standarts MSS gan attēlu, gan interneta platjoslas izplatīšanai. Te nedarbojas valsts individuālās licencēšanas autorizācijas procedūras, bet viss atkarīgs no tā, kādu satelīta kanālu operatoram izdodas noīrēt. EK grib ieviest visas Eiropas autorizācijas procedūru, un viņi to izmanto arī tādam mērķim, lai radītu vienoto Eiropas regulatoru. Paziņojums bija
13. novembrī, kad EK nāca klajā ar jauniem priekšlikumiem, kā uzlabot regulēšanas vidi Eiropā. Viņuprāt, to var panākt ar jaunas birokrātiskas struktūras — Eiropas elektronisko sakaru tirgus regulatora — izveidi.

— Mazliet dīvaini sanāk — lidmašīnās ir pieejami gan sakari, gan internets, bet Latvijas laukos daudzviet vēl nav nekā.

I. Gudele: — Jā, te mēs nonākam daļējā pretrunā. Televīzijā stāsta, ka līdz nākamā gada vidum visā Latvijas teritorijā tiks uzbūvēta vienota platjoslas infrastruktūra, kas izmaksās četrus miljonus latu no valsts un ES struktūrfondu līdzekļiem un gandrīz 16 miljonus latu — no Triatel budžeta. Par šo naudu var uzbūvēt infrastruktūru, bet jautājums ir par to, kāpēc nākamajam periodam papildus tiek prasīti vēl 25 miljoni latu?! Šī projekta konkurss tika organizēts tādā veidā, ka vienīgais uzņēmums, kam bija izdevīgi tajā piedalīties, bija Triatel, un tāpēc tas arī bija vienīgais pretendents uz tik interesantu un, jā, arī izdevīgu, projektu. Mans pārmetums nav pašai idejai, tā ir ļoti laba, jo paredz privāto un publisko partnerību, kurā valsts iegulda 35 %, bet komercuzņēmums — atlikušos 65 % līdzekļu. Bet konkursa nolikums bija tāds, ka tajā iesaistīties nebija izdevīgi pat, piemēram, Lattelecom, kuram jau tāpat ir jāinvestē lauku infrastruktūras attīstībā. Un tā, manuprāt, ir nopietna viela dziļām pārdomām.

 

Inovācijas mobilajā tirgū

— Latvijā tikai 15 % uzņēmumu IKT izmanto inovācijām. Eiropas Savienības vidējais līmenis ir 50 %.

N. Bergs: — Kādas inovācijas var būt telekomunikāciju pakalpojumos! Tā ir ļoti standartizēta sfēra, un no šī standarta nekur nevar aiziet. Ņem standartu, ņem optimālos dzelžus, optimālo tīkla pārklājumu un darbojies! Un izgudro optimālo mārketingu. Var jautāt, vai tas ir inovatīvi. Gan jā, gan nē. Bet, ja ir runa par Latvijas tirgu un telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem (operatoriem), tur likums pēc būtības nepieļauj nekādu inovāciju, jo ir standarti un prasības, kas ir jāievēro. Tas ir ļoti regulēts.

— Bet var būt inovatīvi satura pakalpojumi — tiem pašiem mobilajiem. Daudzviet Eiropā var izmantot mobilos blogus, mobilās dienasgrāmatas, pat mobilo operu.

N. Bergs: — Jā, tur var būt jebkas. Piemēram, Bimbaso — ir inovatīvs vai nav? Šķiet, pilnīgi stulba ideja — vairāksolīšana ar īsziņām —, bet aizgāja uz urrā. Vai tā pēc definīcijas ir inovācija? Es teiktu, ka ir. No desmit pakalpojumiem deviņi nomirst, viens aiziet. Cita lieta, kas vispār ir satura pakalpojums — telekomunikācijas vai mārketings?

Bet vēl par konverģenci. Mobilie operatori, izņemot Triatel, ir ārkārtīgi lēnīgi papildpakalpojumu sniegšanā, kas mani ļoti izbrīna, jo, ja ir runa par trim GSM operatoriem, tad būtu pilnīgi loģiski bez GSM tīkla piedāvāt viņiem arī internetu, t.sk. platjoslas. Viņiem ir visa pamatinfrastruktūra: torņi, pārraides līnijas, bāzes stacijas. Kāpēc viņi to nedara?!

A. Virtmanis: — 3G pārklājums vēl ir neliels, tā kā plaši šos pakalpojumus vēl nevar ieviest.

N. Bergs: — Būsim godīgi. UMTS ir fikcija, un Wi-Max Latvijā arī nav ieviests. Tas jau pašā sākumā bija diezgan skaidrs, ka, lai izveidotu nopietnu teritorijas pārklājumu, summas ir zvērīgas. Man arī nav UMTS telefona, jo es īsti nezinu, ko ar to iesākt, ja tikpat kā nav specifisku UMTS pakalpojumu. Arī videozvanam nav atbilstošas kvalitātes.

— Ko Latvijā reāli varētu sasniegt ar UMTS tā, lai tirgus aizietu?

N. Bergs: — Tirgus vienkārši nav. Līdz ar to ir arī pilnīgi saprotams, kāpēc operatori šos tīklus neizvērš. Protams, arī infrastruktūras ražotājiem ir lielas problēmas.

A. Kreilis: — Neaizmirsīsim, ka Latvijas mazajā tirgū UMTS pakalpojumi attiecībā pret klientu skaitu un potenciālajiem ienākumiem ir ļoti nerentabli. Tas pats attiecas arī uz Wi-Max pakalpojumiem. Lattelecom ir uzstādījis vairākas bāzes stacijas, bet to efektivitāte ir ļoti minimāla.

— Ja testi liecina, ka tas ir nerentabli, tad jau nemaz nevajadzētu piedāvāt šo pakalpojumu.

A. Kreilis: — Wi-Max pakalpojums tiek piedāvāts Rīgā un Pierīgā, kur ir pietiekami liels iedzīvotāju blīvums. Mums tur ir labs piekļuves tīkls, kas šajā teritorijā nodrošina DSL pakalpojumus. Ja nebūtu DSL, Wi-Max būtu gana efektīvs, bet tas nav rentabls, ja iedzīvotāju blīvums ir mazs.

N. Bergs: — Wi-Max ir kārtējais tehnoloģiskais burbulis, jo sākumā tika stāstīts, ka Wi-Max bāzes stacija strādā 50 km rādiusā un ar milzu ātrumiem. Šis apgalvojums nedarbojas, jo tajā brīdī, kad klientu it kā būtu pietiekami, viņi apēd visu kapacitāti, un līdz ar to, lai izveidotu stabilu ātrgaitas Wi-Max tīklu, bāzes stacijas jābūvē ļoti
blīvi cita pie citas — aptuveni divu kilometru attālumā —, un tas šo produktu vērš stipri dārgu. Tas ir vēl blīvāks pārklājums nekā mobilajam tīklam un vismaz desmitkārt dārgāks.

A. Virtmanis: — Kad Latvijā tiks ieviestas jaunākās CDMA tehnoloģijas versijas, kurām ir krietni lielāks ātrums un daudz lētākas infrastruktūras izmaksas, tad tiešām Wi-Max nākotne būs ļoti apšaubāma.

— Tātad var teikt, ka Wi-Max neatmaksājas situācijā, ja ir DSL, UMTS un CDMA. Ja to nebūtu, tad Wi-Max varētu būvēt blīvāk apdzīvotās vietās. Vai tā?

G. Kūlups: — Wi-Max ieviešanai labvēlīgi nosacījumi varētu būt tādi: liels iedzīvotāju blīvums un nav kabeļu tīkla. Bet, ja ir liels iedzīvotāju blīvums, drīzāk atmaksājas likt kabeli. Tur jau ir tā bezizeja.

A. Virtmanis: — Parādījusies tehnoloģija, kas faktiski vēl ir bērnu autiņos, kuru sauc femtocells. Ideja tāda, ka izvieto mazjaudīgu bāzes staciju (mikro bāzes staciju) mājās vai telpās. Tā ir savienota ar mobilā operatora bāzes staciju, piemēram, ar kabeli. Tāds kā pagarinājums mobilajam tīklam. Vēl gan par agru prognozēt, vai tā reāli ieviesīsies.

 

Par Lattelecom privatizāciju

I. Gudele: — Lattelecom ir jāprivatizē, un tas jādara pēc iespējas ātrāk. Pašlaik tiek apskatīts tikai viens scenārijs — t. s. management buy-out jeb risinājums, kad uzņēmumu izpērk paši tā darbinieki. Pirmais scenārijs paredzēja, ka Lattelecom pārdod TeliaSonera. Tas tika atlikts, jo tādā gadījumā mēs, pirmkārt, TeliaSonera atdotu pilnīgu monopolu telekomunikāciju tirgū un, otrkārt, pārvilktu svītru Lattelecom kā potenciālam informācijas tehnoloģiju produktu uzņēmumam.

Otrs scenārijs bija izsole, bet tas tika atlikts, jo juridiski, lai sarīkotu izsoli, ir nepieciešams vismaz pusotra gada. Tik daudz laika mums nav, jo IKT uzņēmumi pastāv ļoti mainīgā vidē un uzņēmuma vērtība strauji mainās. Tāpēc, ja uzņēmumam nedod iespēju attīstīties (un šobrīd TeliaSonera uzņēmuma attīstību bremzē), tad tas var zaudēt vērtību. Pašlaik uzņēmumam nav tiesību iet mobilajā tirgū, otrkārt, Lattelecom tiek bremzēts starptautiskajā tirgū — kā spēcīgs TeliaSonera konkurents. Tā tas bija Eiropas Parlamenta televīzijas lietā, tā tas bija arī Ķīnas datorspēļu lietā. Lattelecom valde atteicās no šiem projektiem, un uzņēmumam bija jāatsauc piedāvājums, lai gan viņi bija viens no trim pretendentiem ar reālu iespēju izcīnīt šo projektu — Eiropas Parlamenta televīzijas piegādi.

Ja kāds apgalvo, ka izsolē iegūsim vairāk, es to ļoti apšaubu, jo mēs nezinām, kāda būs Lattelecom vērtība pēc pusotra gada, ja tam neļaus attīstīties. Trešais scenārijs, ko piedāvāja Lattelecom, ir menedžmenta izpirkšana. Valdība konceptuāli šo piedāvājumu atbalstīja. Bija precīzi jāsagatavo, kā tas notiks, kas būs finansētājs, precīzi jāzina, kā notiks uzņēmuma vadības daļu izpirkšana, kā notiks daļu izpirkšana personālam, vēl ir vir­kne nosacījumu (piemēram, Lattelecom nedrīkst savas daļas pārdot tālāk konkrētā laika periodā). Vienlaikus tas nenozīmē, ka, ja kādu iemeslu dēļ uzņēmuma izpirkšanas variants valdībā netiks apstiprināts, tā neatgriezīsies pie pirmajiem diviem risinājumiem. Šī ir vissarežģītākā privatizācija Latvijas vēsturē. Valdībai tas ir ļoti drosmīgs lēmums, jo šādi uzņēmumi var ļoti ātri zaudēt vērtību un, iespējams, nākamgad mēs to nepārdosim pat par 10 miljoniem.

A. Kreilis: — Visā Eiropā ir uzņēmumi, kuri darbojas 100 % fiksētajā un 100 % mobilajā tīklā. Latvija ir vienīgā valsts un Lattelecom ir vienīgais uzņēmums, kur fiksētajam tīklam nav ietekmes mobilajā un mobilajam nav ietekmes fiksētajā tirgū. Tāpēc runāt par supermonopolu ir nevietā. Privatizācijas izsoles variantā vispirms ir jābūt gribētājam, kas izsola. Ja valsts ir tā, kas grib izsolīt, tad tā var izsolīt tikai savu daļu. Ja izsoles rezultātā kāds ir ar mieru maksāt nenormāli augstu cenu, tad tas to nopērk un… iekrīt.

Tomēr, ja tāda izsole tiešām notiktu, tad arī tā neatceļ TeliaSonera pirmpirkuma tiesības. Un tad ir pilnīgi skaidrs, ka viņi valsts daļas arī nopirks. Nav likuma, kurš varētu aizliegt viņiem to pirkt (pēc pusotra gada uzņēmuma cena var būt kritusies). Tāpēc priekšlikums, ko piedāvāja uzņēmuma vadība, šķiet visreālākais, lai gan tas arī ir visai komplicēts, tur ir iesaistītas ļoti daudz puses (Lattelecom, Blackstone, LR valdība, LMT, LVRTC, Satiksmes ministrija u. c.).

G. Kūlups: — Domāju, ka visu šo lēmumu atlikšana un vilcināšanās  uzņēmuma vērtību nepalielinās, tā tikai kaitē uzņēmumam un arī visiem citiem, kas tā vai citādi grib atbrīvoties no savām daļām. Melngalvja kungs jau ir devis mājienu, ka viņš varētu pamest uzņēmumu, ja projekts neizdosies*. Nedomāju, ka šādos apstākļos var pieņemt stratēģiskus lēmumus par investīciju piesaisti un citām uzņēmuma attīstībai svarīgām lietām.

— Tas, ka lēmumu neesamība kavē uzņēmuma attīstību, ir skaidrs, bet šāda stagnācijai līdzīga situācija turpinās jau gadu vai divus.

A. Kreilis: — Nevajag iedomāties, ka viens uzņēmums var radīt revolūciju nozarē. Mēs nevaram attīstīties šajā šaurajā tirgū, kas ir piesātināts, toties varam to darīt ārpus Latvijas. Tomēr, pat orientējoties tikai uz kaimiņvalstīm, mums šobrīd pastāv ierobežojums no īpašnieka TeliaSonera. Tā arī ir šīs šķietamās stagnācijas sakne un vienlaikus arī uzņēmuma attīstības  pamatproblēma.

I. Gudele: — Procesus kavē tas, ka Lattelecom un LMT ir liela TeliaSonera līdzdalība, līdz ar to viņi negrib radīt sev konkurentu starptautiskajā tirgū. Tāpēc ir nepieciešama Lattelecom privatizācija, lai zinātu, kā uzņēmumam tālāk attīstīties. Bet Lattelecom plāni ir lieli un labi, un tie ir reāli.

 

Domas par nākotni

— Lai gan nozares kardiogrammā, kā jau tas dzīvam organismam pieklājas, ir kāpumi un kritumi, tomēr kopumā vismaz manas nākotnes domas ir pietiekami pozitīvas. Un jūsējās?

I. Gudele: — Paredzu, ka būs ļoti daudz risinājumu, kas jau izstrādāti valsts institūciju vajadzībām. Piemēram, IT risinājumi, kas ir izveidoti bibliotēkām, elektroniskā iepirkumu sistēma, arī elektroniskā dokumentu aprites sistēma, kur jau tagad igauņi brauc uz Latviju un mācās no mums. Viņiem IT bijusi vājāka jau no paša sākuma, bet igauņiem ir spēcīgs mārketings. Četrus gadus strādāju valsts pārvaldē, un visus četrus gadus igauņi brauc uz Valsts kanceleju apgūt mūsu ekspertu pieredzi, kā veidot un organizēt Ministru kabineta dokumentu apriti. Latvijas Elektroniskā iepirkumu sistēma ir pirmā un vienīgā Austrumeiropā. Mēs guvām pieredzi no Dānijas, lai ekonomētu daudz valsts budžeta līdzekļu ar elektroniskajiem iepirkumiem, ekonomējam arī darbaspēka izmaksas. Cilvēkiem vairs nav dienām jāsēž iepirkumu komisijās, bet to izdara ļoti efektīvi — elektroniski. Tāpat arī valsts sistēma IVIS — valsts reģistru integrators, kas arī interesē daudzas valstis. Mēs to arī varētu eksportēt. Kopumā tie uzņēmumi, kam ir specifiski, interesanti produkti, varētu tos pielāgot citu valstu tirgiem.

— Pozitīvs simbols auglīga gada noslēgumam, kas apliecina nozarē paveikto, ir arī LIKTA balva Platīna pele.

I. Gudele: — Savulaik, vadot interneta asociāciju, mums jau bija līdzīga nozares balva Zelta zirneklis, kas triju gadu laikā izvērtās par starptautisku pasākumu. Nozarē vajag kaut ko stimulējošu un pozitīvu, kas celtu IKT uzņēmumu pašapziņu, jo daudziem tā vēl ir pārāk  zema.

G. Kūlups: — LIKTA balvu Platīna pele piešķiram pirmo gadu. Paņēmām Baltic Challenge
variantu adaptētā veidā. Ideja ir pavisam vienkārša — jāmēģina popularizēt nozari. Lasot par IKT dienas presē, galvenās ziņas pārsvarā ir par to, ka noslēdzies konkurss par n miljoniem, un iegūts nav nekas. Tāpēc mūsu pele aicina domāt pozitīvi un izstrādāt radošus, uz nozares attīstību vērstus, inovatīvus projektus. Šogad iesūtīti
13 projektu pieteikumi, Platīna pele tiks pasniegta LIKTA konferences laikā šādās kategorijās: ePārvalde un pakalpojumi; Biznesa attīstība un eKomercija; izglītības, kultūras, veselības aprūpes un sporta projekti. Zīmīgi, ka seši no iesniegtajiem projektiem izstrādāti valsts institūcijās, lai uzlabotu to ikdienas darbu. Balvas pretendents ir arī CityCredit, Latvijas Meži, IF Latvia, LatInSoft, DEAC un vides vortāls Ezeri.lv. Par Platīna peles pirmajiem īpašniekiem kļuva VID/Exigen Ser­vices DATI ar projektu Elektroniskās deklarēšanas sistēma;  If Latvia/NEXUM IT ar projektu Pirmā interneta apdrošināšanas sistēma If online un Latvijas vispārizglītojošās skolas/DEAC ar projektu skolvadības sistēma E-klase.

Gunta KĻAVIŅA

 

* Pirms SP nodošanas tipogrāfijā noskaidrojās, ka dalībnieku sapulce nepagarina Nila Melngaiļa Lattelecom valdes priekšsēdētāja pilnvaras, bet viņš pagaidām turpina darbu uzņēmuma izpilddirektora amatā. Jautājums par viņa piedāvāto privatizācijas modeli paliek atklāts.