Valsts un privātā partnerība – ir laiks!

 

Gan nozares analītiķu vērtējums, gan SP rīcībā esošā informācija ļauj diezgan droši apgalvot, ka ar valsts institūcijām visbiežāk vēlas sadarboties uzņēmumi, kuri jūtas stabili un ir pārliecināti par sevi, un, no otras puses, tos komersantus, kuru klientu vai partneru sarakstā ir valsts vai pašvaldību institūcijas, turpmākie potenciālie klienti izvēlas biežāk. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka sabiedrība tos uztver kā nopietnu pārbaudījumu izturējušus, veiksmīgus uzņēmējus. To varētu uzskatīt kā valsts un privātās partnerības socioloģisko pamatojumu, bet ir taču arī ekonomiskais, tehnoloģiskais un citi. Jā, pamatojums tiešām ir, bet kā ir ar pašu partnerību IKT nozarē? Par to šoreiz īpašu uzdevumu ministres elektroniskās pārvaldes lietās Inas GUDELES viedoklis.

 

Valsts un privātā partnerība (VPP) ir sadarbība starp valsts vai pašvaldības institūciju un privātā sektora komersantu, kuras ietvaros kāds publiskais pakalpojums vai objekts uz līguma pamata tiek nodots privātajam komersantam uz noteiktu laika periodu un nosacījumiem, lai nodrošinātu publiskos pakalpojumus un piesaistītu privātā sektora resursus.  

 

- Ekonomikas ministrija jau izstrādājusi vadlīnijas valsts un privātajai partnerībai, un, izmantojot šo bāzi, līdzīgas vadlīnijas IKT nozarei top arī e-lietu sekretariātā. Taisnību sakot, līdzīga gan ir tikai šīs partnerības ekonomiskā un juridiskā puse, bet izpausmes un iespējamā attīstība – tikai IKT nozarei raksturīga.

- Tieši tāpēc sekretariāts nepārņēma Ekonomikas ministrijas vadlīnijas, bet izstrādājam tās paši, jo IKT nozarei ir sava specifika. Nevaram piemērot IKT nozarei vispārīgos pamatprincipus, īpaši, ja tie izstrādāti tādām nozarēm kā ceļu infrastruktūra vai ēku būvniecība, kas nereti ir ilgtermiņa projekti līdz 30 gadiem. IKT nozarē projektus parasti noslēdz uz 1-3 gadiem, jo aptuveni ik pēc pieciem gadiem mainās tehnoloģijas un risinājumi.

Organizējam nozares apaļā galda diskusiju, lai saprastu IKT uzņēmēju problēmas. Šķiet, lielākā no tām ir tāda, ka valsts it kā gaida, lai uzņēmēji nāk ar savām idejām, bet tie savukārt gaida, lai viņiem dotu vadlīnijas, pēc kurām šīs idejas izstrādāt. Tomēr valsts tās nevar izstrādāt, kamēr nav konkrētu priekšlikumu, jo ir gan divi trīs sadarbības modeļi, kuri ir vispārināmi, tomēr gandrīz vai katrs projekts, katrs gadījums ir savā ziņā unikāls. Vienlaikus katram projektam vai idejai ir iespējams piemērot pašreizējo likumdošanu (pēc mūsu domām radikāli grozījumi likumdošanā nemaz nav vajadzīgi). Arī pašreizējais likums par valsts iepirkumu dod risinājumu šāda veida sadarbībai.

- Kādas ir sekretariāta VPP iniciatīvas?

- Izstrādājam trīs sadarbības pamatmodeļus, kurus esam gatavi piedāvāt uzņēmumiem, lai viņi varētu nākt ar konkrētiem projektiem.

- Lūdzu, raksturojiet šos modeļus.

- Pirmais ir tradicionālais modelis - koncesija: valsts par savu naudu izveido infrastruktūru, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu pakalpojumus iedzīvotājiem vai arī pašām valsts institūcijām. Tomēr valsts funkcija nav uzturēt IKT infrastruktūru. Tāpēc piedāvājam sadarbības modeli, kur valsts to nodod koncesijā komercuzņēmumam, slēdzot savstarpējās sadarbības līgumu pat līdz 20 gadiem. Uzņēmums par savu naudu apņemas šo infrastruktūru uzturēt un attīstīt, nodrošinot pakalpojumus valsts institūcijām vai iedzīvotājiem par fiksētiem tarifiem. Savukārt uzņēmumu šāds sadarbības modelis interesē, jo tas var izmantot valsts infrastruktūru arī savu komercpakalpojumu nodrošināšanai. Pretējā gadījumā uzņēmums nebūtu ieinteresēts uzturēt infrastruktūru par fiksētiem tarifiem.

Otrs ir infrastruktūras koplietošanas partnerības modelis. Komercuzņēmums ir gatavs daļēji investēt infrastruktūrā, kuru izmanto abas puses. Šādu partnerību var veidot pašvaldības, dibinot īpašus pašvaldību uzņēmumus (SIA), kuros daļas pieder abām pusēm – pašvaldībai un komersantam. Tas ir kopuzņēmuma modelis. Uzņēmuma statūtos ir noteikts, kā notiek tā attīstība, lai nodrošinātu valstij nepieciešamos pakalpojumus bez maksas, peļņu gūstot no ārējiem pakalpojumiem.

Trešais modelis - valsts dod uzdevumu vai izsludina konkursu tā izpildei, pati neieguldot naudu, bet garantējot konkrētu pakalpojumu iepirkumu. Reāls piemērs, kas jau darbojas, ir elektroniskā paraksta ieviešana. Valsts tajā neieguldīja nevienu santīmu, tomēr noslēgtais līgums nosaka, ka pēc šīs infrastruktūras izveides valsts garantē Latvijas Pastam iepirkt noteiktu šī pakalpojuma apjomu. Tas nozīmē, ka komercuzņēmumam ir konkrēta vīzija biznesa attīstības plānā – garantētie ieņēmumi, par ko notiek savstarpēja vienošanās.

Šie trīs sadarbības modeļi ir pats pamats, bet, ja uzņēmējs atnāks pie mums ar konkrētu ideju, kas neiekļausies šo pamatprojektu rāmjos, tad varētu rasties arī citi modeļi.

- Kā sadarbība izpaudīsies praktiski – kādiem konkrētiem uzdevumiem, mērķiem IKT nozarei būtu vajadzīgi VPP kopuzņēmumi? Un kāpēc tieši tagad šis jautājums ir tik ļoti aktualizējies, lai gan jūs pati jau sen esat runājusi par valsts un privātās partnerības nepieciešamību?

- Diemžēl pārāk vēlu sākām par to domāt, un ir tik daudz darbu, kurus valsts būtu varējusi izdarīt sadarbībā ar uzņēmējiem, neieguldot tik lielus līdzekļus, īpaši informācijas un komunikāciju tehnoloģijās. Manuprāt, ļoti pozitīvi piemēri šai ziņā ir CSDD un Uzņēmumu reģistrs. Tie abi ir valsts reģistri ar valstij piederošu informāciju, kur pakalpojumus vienā gadījumā attīsta un nodrošina komercuzņēmums, otrā – valsts aģentūra. Uzņēmumu reģistram pašam nav jānodrošina nekāda infrastruktūra. Viņi savāc datus no uzņēmējiem, atdod Lursoft, kurš tos apstrādā, digitalizē un, izmantojot šos datus, veido pakalpojumus, kurus pārdodot kompensē izdevumus par datu apstrādi. CSDD tas notiek ļoti līdzīgi, tikai tur to dara valsts aģentūra. Gala rezultāts ir labi attīstīti pakalpojumi, jo uzņēmums var precīzi plānot ieņēmumus un attīstības perspektīvu.

Ja to dara pati valsts institūcija, tas saimnieciski nav tik veiksmīgi. Piemēram, Zemesgrāmatu nodaļām vai Iedzīvotāju reģistram pastāvīgi pietrūkst līdzekļu tehniskajam nodrošinājumam un pakalpojumu attīstībai.

- Interesanti, ka Lursoft spēja saskatīt biznesu šādā valsts un privātajā partnerībā jau no paša UR darbības sākuma, tomēr viņiem tik un tā ir visai maz sekotāju citās valsts institūcijās.

- Lursoft vienkārši trāpījās īstajā laikā un īstajā vietā, un bija pietiekami drosmīgs, lai riskētu. Turklāt arī Uzņēmumu reģistra vadībai bija izpratne, ka tas ir jādara, turpretī citās valsts institūcijās tādas nebija. Iespējams, tāpēc arī Valsts Zemes dienests, Zemesgrāmatu nodaļas un citi reģistri nespēja attīstīties tikpat sekmīgi. Arī CSDD pirms sadarbības ar Valsts tehniskās uzraudzības aģentūru strādāja daudz neefektīvāk, jo datubāze gan bija, bet sistēma nebija sakārtota. Ļoti daudz kas atkarīgs no institūcijas vadītāja, - ja viņam ir izpratne, tad ir arī atbalsts inovatīvām idejām.

- Varētu teikt, ka līdz šim bijuši veiksmīgi gadījumi valsts un privātajai partnerībai, bet tagad pienācis jauns posms, kad vienkārši nevar iztikt bez šādas sadarbības formas.

- Esam pieņēmuši ļoti konkrētu programmu – attīstīt elektronisko pārvaldi, t. i., modernizēt valsts pārvaldi, nodrošinot iedzīvotājiem efektīvus un kvalitatīvus pakalpojumus. Skaidrs, ka pašām valsts institūcijām nav tik lielas kapacitātes (ne finanšu, ne speciālistu), lai viņi to spētu kvalitatīvi izdarīt. Tāpēc ir pēdējais mirklis sākt strādāt kopā ar komercuzņēmumiem, kuriem ir zināšanas, kā to izdarīt ātrāk un labāk. Otrs iemesls - tuvākajos gados ir lieliska iespēja izmantot Eiropas strukturālo fondu līdzekļus, tāpēc mums nopietni jāizvērtē ne tikai tas, kā apgūt finansējumu, bet arī tas, kā iegūt maksimāli labu rezultātu ilgtermiņā.

- Kādi varētu būt VPP reālie uzdevumi?

- Uzdevumu ir ļoti daudz, vispirms jau reģionālie kompetenču attīstības centri. Mums tie ir vajadzīgi, jo pašlaik vairums IT uzņēmumu koncentrējas lielajās pilsētās. Tie jāattīsta arī reģionos, jo tur rodas aizvien vairāk pakalpojumu ņēmēju – skolas, pašvaldības, bibliotēkas. Tas varētu būt publiskās un privātās partnerības modelis, kurš gādātu par servisu vai e-pakalpojumiem gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem.

- Kāda varētu būt šo kompetenču centru uzņēmējdarbības forma?

- Kopuzņēmums, kurā iesaistās valsts, pašvaldība (nodrošina pieprasījumu, dod darba uzdevumus) un komercuzņēmumi papildina šo sadarbību ar savu kompetenci un speciālistiem.

- Vai ir jau konkrētākas idejas un uzņēmēju interese?

- Jā, ir pilotprojekti Bauskā, Ventspilī, Aizkrauklē un vēl dažās vietās. Un varu teikt, ka katrs gadījums radikāli atšķiras. Piemēram, Ventspilī un Bauskā kompetenču centri jau darbojas un ir atraduši savu nišu. Bauskā centrs darbojas jau gandrīz gadu, un tas specializējas iedzīvotāju, ierēdņu, bibliotekāru un skolotāju profesionālajā apmācībā. Turpretī citās pašvaldībās ir tīri formāli iekārtots centrs ar dažām darba vietām, kas pagaidām neko nedara.

No reģioniem gaidu konkrētus piedāvājumus ieviest pašvaldību e-pakalpojumus, elektronizēt tos, lai varētu izmantot arī citos novados. Tādējādi reģionos būtu IT speciālisti, bet jauniešiem pēc augstskolas beigšanas būtu stimuls atgriezties mājās, jo viņiem būtu nodrošināts labs darbs.

- Kādi projekti vēl iecerēti sadarbībā ar komercstruktūrām?

- Liels un nozīmīgs projekts, kurā gaidām privāto un publisko partnerību, ir izglītības informatizācija IKTIK ietvaros. Tur ir gan infrastruktūras attīstība, gan virkne citu darbu. Privāto kompāniju ieguldījums varētu būt e-pakalpojumu piedāvājums uz šīs infrastruktūras bāzes. Konkrēts piemērs ir DEAC, kas veido savu infrastruktūru, e-žurnālu un nodrošina to kā pakalpojumu skolām. Arī mācību materiālu digitalizācija - ar to nav jānodarbojas ne skolām, ne Izglītības un zinātnes ministrijai. Tieši tāpat kā ministrija neizdod skolas grāmatas, - sadarbībā ar metodiķiem tās izdod privātas firmas. Tieši tāpat privātās firmas rada arī digitālo mācību materiālu matemātikā, ģeogrāfijā, dažādu veidu testus u. tml. Valsts šos pakalpojumus nopērk un nodrošina skolām - visām vienādā līmenī.

- Faktiski tie ir ārpakalpojumi, kuru pasūtītājs ir valsts.

- Jā, tā varētu teikt. Galvenais, lai kuģis iekustētos un aizietu pareizā virzienā.

- Šķiet, viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc vajadzīga šāda partnerība, ir aizvien pieaugošais IT speciālistu trūkums. Pieņemot partnerības piedāvājumu, komercuzņēmumi piekrīt dalīties ar valsti arī visdeficītākajos – speciālistu resursos. Kā liecina Euro data pētījums, šobrīd Latvijā trūkst aptuveni 3500 IT speciālistu. Interneta komentāros gan teikts, ka, iespējams, daļa no šīm vietām nav aizpildīta, jo speciālisti nav ar mieru strādāt par 250 latiem, ko nereti piedāvā.

- Viss ir atkarīgs no kvalifikācijas. Augsti kvalificētam sistēmu analītiķim vai sistēmu arhitektam maksā desmitkārt vairāk – 3 500 mēnesī, bet sistēmu administratoram, kuram vienkārši jāpārbauda, lai uzņēmuma printeri un datori būtu kārtībā, protams, mazāk. Tomēr 3 500 darbinieku deficīts attiecas tikai uz valsts institūcijām. LIKTA pētījums parādīja, ka visā industrijā, komercuzņēmumus ieskaitot, trūkst aptuveni 6000 dažāda ranga IT speciālistu – sākot no tīkla administratoriem un beidzot ar augsti kvalificētiem sistēmu arhitektiem.

- Šis speciālistu trūkums varētu būt viens no iemesliem, kāpēc IT uzņēmumi (īpaši vidējie un mazie) nevar piedāvāt savus pakalpojumus valstij, jo viņi paši ir pārslogoti un ir uz izķeršanu.

- Analizējot, kāpēc valsts konkursos piesakās ļoti maz pretendentu, tas tiešām ir viens no iemesliem. Nav izdevīgi pieteikties, ja ir liela konkurence, jo sagatavošanās prasa ļoti daudz cilvēku resursu. Speciālistu trūkums ir ļoti nopietna lieta, un Latvija attīsta aizvien nopietnākas starptautiskās attiecības. Es pati, braucot ārzemju vizītēs, vienmēr aicinu līdzi uzņēmējus. Tā ir iespēja ne tikai meklēt jaunu noieta tirgu, bet arī ievadīt sarunas par kaimiņvalstu IT speciālistu resursu izmantošanu, jo, izrādās, dažās valstīs nav šādu speciālistu deficīta. Aicinu uzņēmējus padomāt arī par modeli, kādu agrāk ieviesa Skandināvija: viņi uzpirka Latvijas IT uzņēmumus, un tie strādā skandināvu vajadzībām, netransportējot uz turieni darbaspēku. IKT ir viena no retajām nozarēm, kur nevajadzētu ievest darbaspēku, jo varam strādāt attālināti.

Lai gan E-lietu sekretariātam pārsvarā ir koordinatora loma, es labprāt gribētu redzēt pēc iespējas vairāk uzņēmēju, kas nāktu ar saviem priekšlikumiem tieši uz manu kabinetu. Priecāšos jūs redzēt!

Gunta KĻAVIŅA