Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Luksemburgas Lielhercogiste – progresīva pundurvalsts ar lielvalsts ambīcijām

   

Luksemburgas lielhercogiste – brīnums rieksta čaumalā

Luksemburga ir sestā mazākā valsts un vienīgā lielhercogiste pasaulē. Tās maksimālais garums ziemeļu-dienvidu virzienā ir tikai 51,7 jūdze (84 km), bet austrumu-rietumu virzienā – 32 jūdzes (57 km). Tomēr, lai gan Luksemburga ir tik maza, ka, šķiet, to gluži kā eksotisku ziedu vai augli varētu paņemt plaukstā, tās saimnieciskā darbība un politiski stratēģiskā ietekme gan Eiropas Kopienas pirmsākumos, gan tagad ir tik nozīmīga, ka tā pārspēj vienu otru Eiropas lielvalsti. Luksemburga ir arī astotais lielākais banku un finanšu centrs pasaulē. Ne jau velti Luksemburgā atrodas liela daļa ES nozīmīgāko institūciju. Turklāt Beneluksa valstu trijotnes saites joprojām ir tik spēcīgas, ka tās nereti vērtē ar vienotu mērauklu. Tā ka neskatīsim dāmu pēc cepures vai valsti pēc teritorijas lieluma! Vērtēsim darbus. Protams, arī informācijas sabiedrības, telekomunikāciju un inovāciju kontekstā.

Luksemburgas Lielhercogistes vizītkarte

·         Valsts iekārta: parlamentāra monarhija

·         Valsts galva: lielhercogs Anrī

·          Galvaspilsēta Luksemburga: 90000 iedzīvotāji

·          Teritorija: 2 586 km2

  • Valsts administratīvais iedalījums: trīs reģioni (Luksemburga, Dīkirhe, Grēvermahera); 12 kantoni, 118 vietējās pilsētu pašvaldības

·         Iedzīvotāju skaits: 459 500 (2006. gada dati)

·         Iedzīvotāju blīvums: 178/km2

  • Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji: 67,1 %
  • Bezdarba līmenis: 4,2 %

·         Iedzīvotāju nacionālā piederība: 61,42% - luksemburgiešu; 38,6% - ārzemnieku (visvairāk – francūžu, itāļu, beļģu)

·         Lielākās upes: Mozele, Sēre, Ūra un Alzete

  • Klimats: mērens, bez ekstrēmiem dabas untumiem
  • Gaisa satiksme: starptautiskā Findela lidosta netālu no galvaspilsētas. Nacionālā lidosta Luksēra (Luxair) nodrošina satiksmi ar 26 Eiropas pilsētām.
  • Iekšzemes kopprodukts: 23,5 miljardi eiro
  • GDP uz vienu iedzīvotāju – 52 600 eiro
  • Eksports: 9,9 miljardi eiro
  • Imports: 12,6 miljardi eiro
  • Inflācijas rādītājs: 2,3 %

 

No karaliskas vēstures spožā tagadnē

Luksemburgas vēsturiskā loma iezīmējās jau Romas impērijas laikā. Netālu no pašreizējā Zivju tirgus atradās divu nozīmīgu Romas ceļu krustojums, pie kura jau 4. gs. tika uzstādīts pulkstenis un novērošanas tornis. Arī Ardenas hercogs un Luksemburgas dinastijas ciltstēvs Zigfrīds atzina šīs vietas stratēģisko vērtību, 10. gs. dibinot tur cietoksni Lucilinburhuc, kurš vēlāk pārtapa par Luksemburgu. 17. gs. franču cietokšņu arhitekts Vobēns vēl vairāk paplašināja un nostiprināja nocietinājumu sistēmu, radot tā laika varenāko cietoksni Eiropā, kura dēļ Luksemburgu sāka dēvēt par ziemeļu Gibraltāru.

Luksemburga pirmo reizi vēstures hronikās minēta 963. gadā, kad tika uzbūvēta hercoga Zigfrīda varenā pils, ap kuru vēlāk izauga pilsēta. Biezie mūri trīskārt apjoza pili, veidojot trīs nocietinājuma sienas, kurās bija ierīkoti 24 forti. Šo vareno nocietinājuma sistēmu savienoja pazemes eju tīkls jeb kazemāti, kuru kopējais garums bija 23 kilometri. Ne velti Luksemburgas pilsēta 1994. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Pēc ilga svešzemju (Burgundija, Spānija, Francija, Austrija u.c.) valdīšanas laika Vīnes Kongress izlēma tālāko valsts likteni, 1839. gadā piešķirot tai politisko autonomiju un lielhercogistes statusu un nododot to Nīderlandes karaļa Viljama I īpašumā. Savienība starp Nīderlandi un Luksemburgu turpinājās līdz 1890. gadam. 1867. gada 11. maijs ir viens no svarīgākajiem datumiem Luksemburgas vēsturē. Šajā dienā Londonas pakts ne tikai apstiprināja jau iepriekš iegūto Luksemburgas autonomiju, bet arī deklarēja un garantēja tās neitralitāti.

Neraugoties uz šo statusu, Luksemburgu abu pasaules karu laikā divas reizes okupēja Vācija, tāpēc tā atteicās no neitralitātes, lai iestātos dažādās Eiropas ekonomiskajās, politiskajās un militārajās organizācijās. Tādējādi, 1921. gadā izveidojot ciešu ekonomisko savienību ar Beļģiju, Luksemburgas Lielhercogiste uzskatāma par Eiropas Kopienas dibinātāju. 1953. gadā tā kļuva arī par pirmo Eiropas institūciju namamāti.

Luksemburgas Lielhercogiste ir parlamentāra monarhija. Kopš 1890. gada, kad lielhercogistes kronis nonāca Naso (Nassau) dzimtas rokās, valsts vara ir vienas dinastijas rokās. Pašreizējais lielhercogs Anrī (H.R.H. Grand Duke Henri) pārņēma valsts vadību no tēva, lielhercoga Žana (Jean) 2000. gada oktobrī. Luksemburgas galvaspilsēta mūsdienās ir gan lielhercoga, gan valdības oficiālā rezidence.

Luksemburga ir iespiesta starp Beļģiju, Franciju un Vāciju, un attiecības ar šiem kaimiņiem ir tik ciešas, ka pat robežas it kā saplūst: daudzi Eiropas Savienības institūciju darbinieki, kas strādā Luksemburgā, pēc darba dodas uz dzīvesvietu Beļģijā, jo tur ir lētāki mājokļi. Varētu teikt arī tā, ka Beļģijas pierobeža ir Luksemburgas guļamrajons.

Luksemburgas ekonomiskā struktūra un ģeogrāfiskais stāvoklis likumsakarīgi ir novedis pie ciešas sadarbības ar kaimiņvalstīm, īpaši ar Beļģiju (kopš 1921. gada) un vēlāk, kopš Otrā pasaules kara, arī ar Nīderlandi. Oficiāli šo triju valstu ekonomiskā savienība, kas pazīstama ar nosaukumu Benelux, tika dibināta 1948. gadā, un tā ir aktuāla arī mūsdienās. Benelux bija arī vēlākās Eiropas Kopienas pamats, jo tās pirmsākumi faktiski bija 1952. gadā Luksemburgā nodibinātā Eiropas ogļu un tērauda kopiena ECSC (European Community for Coal and Steel).

Akcentējot Luksemburgas svarīgo lomu Eiropas Kopienas dibināšanā, tur joprojām atrodas arī daudzas svarīgākās EK institūcijas: Eiropas Parlamenta ģenerālsekretariāts, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Auditoru tiesa, Kodolieroču drošības administrācija, Eiropas Investīciju banka, kā arī EK centrālais statistikas birojs Eurostat un vairāki Eiropas Komisijas direktorāti. Luksemburgā trīs mēnešus gadā (aprīlī, jūnijā un oktobrī) notiek arī EK komisāru padomes  sesijas. Turklāt arī dažādu citu Eiropas organizāciju (to skaitā EFTA) centrālie biroji atrodas Luksemburgā.

Luksemburgu dēvē arī par vienu no Eiropas galvaspilsētām, un tas nav tikai tādēļ, ka tā ģeogrāfiski atrodas pašā Eiropas viducī, bet arī tur valdošās daudzvalodības dēļ. Franču un vācu valoda ir oficiālās valsts valodas līdztekus vietējai luksemburgiešu (tā veidota uz Mozeles germāņu-franču dialekta bāzes, kas tomēr ir tik atšķirīgs no vācu valodas, ka daudzi vācieši to nesaprot). Lielai daļai luksemburgiešu esot franču vārdi, bet uzvārdi nereti līdzinoties vāciskajiem, tā sakot, lai neapvainotu nevienu no lielajiem kaimiņiem.

Pēdējos 20 gados Luksemburga ir kļuvusi par varenu finanšu centru ar 168 bankām un finanšu institūcijām. Luksemburgā ir vislielākā banku koncentrācija Eiropas Savienībā. Šī starptautiski nozīmīgā rosība piešķir pilsētai kosmopolītisku auru, kas ir visai pārsteidzoši, ņemot vērā tās lielumu.

 

Tautsaimniecības pīlāri - dzelzs rūda un finanses

Valsts sadalīta divos reģionos: ziemeļos - Ēslinga (Oesling), kas aizņem trešdaļu teritorijas, un Labā zeme (Good country) vidusdaļā un dienvidos, kur galvenie darbības virzieni ir lauksaimniecība un mežkopība. Austrumos tā robežojas ar seno vīnkopju teritoriju – Mozeles ieleju, bet dienvidrietumos iezīmējas šaura, sarkana iežu josla, kur atrodas Luksemburgas īpašais dārgums – dzelzs rūdas atradnes, kas vismaz sākotnēji bija valsts uzplaukuma un ekonomiskās varenības simbols.

Tieši dzelzs rūdas atradņu atklāšana Luksemburgā ap 1850. gadu iezīmēja krasu pagrieziena punktu valsts ekonomikā, kas ļāva tai strauji uzplaukt un kļūt par modernu, progresīvu pundurvalsti ar lielvalsts vērienu un ambīcijām. Valsts dienvidrietumu daļā atklātās bagātīgās dzelzs rūdas iegulas ļāva attīstīt modernu tērauda industriju, kas piesaistīja desmitiem tūkstošu ārvalstu strādnieku, kuri strādāja rūdas raktuvēs un fabrikās. Tas arī sākotnēji bija visspēcīgākais pamats valsts labklājības straujai augšupejai. Tērauda eksports veido ceturto daļu no Luksemburgas eksporta tirgus. Luksemburgā atrodas ArcelorMittal group centrālais birojs (pirms tam tās nosaukums bija Arbed), kas ir ne vien lielākais privātais uzņēmums Luksemburgā, bet arī absolūta tērauda ražošanas līdere pasaulē ar apgrozījumu 88,6 miljardi dolāru 2006. gadā. ArcelorMittal ir 320 000 darbinieku vairāk nekā 60 valstīs, un tā ražo aptuveni 10 % pasaules tērauda produkcijas.

Pēc Otrā pasaules kara industrija Luksemburgā kļuva vēl vērienīgāka, jo attīstījās jauni virzieni – alumīnija, stikla, cementa, riepu, magnetofona lenšu un datoru ražošana. Viandenā atrodas Eiropas otrā lielākā hidroelektrostacija. Luksemburgai pieder un no tās tiek kontrolēti arī ASTRA satelīti, kas pārraida Sky programmas digitālajos pavadoņtelevīzijas kanālos.

Uzņēmumiem, kuri plāno atvērt ražotnes lielhercogistē, tiek piedāvātas nodokļu atlaides, palīdzība kredītu iegūšanā un citi stimuli. Tomēr, neraugoties uz šīm pūlēm, rūpniecībā strādājošo skaits aizvien sarūk, jo vērojama darbaspēka migrēšana uz apkalpojošo sfēru.

Interesanta ir statistika par darbaspēka struktūru Luksemburgas institūcijās un uzņēmumos. Vietējais darbaspēks ir aptuveni 302 000, bet pāri robežai (visvairāk – no Beļģijas) uz darbu brauc aptuveni 107 000. Tie gan ir 2003. gada dati (jaunāka informācija nav pieejama), bet tendence arī šobrīd ir ļoti līdzīga, jo liela daļa Luksemburgā strādājošo nevar atļauties tur dzīvot pārāk dārgo nekustamā īpašuma cenu dēļ. Turklāt, kas gan tas par attālumu – tikai kādi 30–70 kilometri! Gluži kā no Siguldas līdz Rīgai!

Luksemburgā reģistrēti 26 243 uzņēmumi, no kuriem lielākā daļa (79,4 %) darbojas komercpakalpojumu nozarē, bet pārējo nozaru tirgus daļa dilstošā secībā ir šāda: lauksaimniecība un vīna ražošana – 9,3 %, būvindustrija – 7,4 %, rūpnieciskā ražošana – 3,7 %, enerģētika – 0,21 % un dažas citas. Fakts, ka telekomunikāciju un informācijas tehnoloģiju uzņēmumi netiek atsevišķi izdalīti, liecina, ka to skaits ir visai neliels, bet telekomunikāciju operatori un interneta pakalpojumu sniedzēji, protams, iekļaujas komercpakalpojumu sadaļā. Tomēr tas ir tikai vērtējums pēc uzņēmumu skaita, bet nozares svarīguma ziņā telekomunikācijas minētas kā prioritāra nozare – tūdaļ aiz finanšu un apdrošināšanas biznesa.

Savukārt par informācijas un komunikāciju tehnoloģiju lietotājiem 2003. gadā liecina šāda statistika: 74 % mājsaimniecību ir dators, 62 % mājsaimniecību ir interneta pieslēgums, 97 % uzņēmumu ir interneta pieslēgums, Luksemburgā reģistrēts aptuveni 19 000 mājaslapu. Šobrīd 21 000 mazo un vidējo uzņēmumu ir ātrgaitas interneta pieslēgums, bet ne visi izmanto IKT pievienotās vērtības pakalpojumus.

Beļģija un Luksemburga ir sestais lielākais Lielbritānijas eksporta tirgus ar kopējo vērtību 9,9 miljardi dolāru. Rēķinot pēc iedzīvotāju skaita, Luksemburgā ir visattīstītākā ekonomika Rietumeiropā, bet Beļģija ieņem otro vietu. Briti uzskata, ka tieši šāds tirgus ar stabilu ekonomiku un zemu inflāciju ir vislabākais viņu precēm un pakalpojumiem.

 

Luksemburgas ekonomiskais un sociālais portrets

Mēģināsim ieskicēt Luksemburgas (tātad – arī luksemburgiešu) ekonomisko un sociālo portretu, kas ļauj labāk saprast šīs savdabīgās pundurvalstiņas īpatnības un vienlaikus arī līderpozīcijas vairākās tautsaimniecības nozarēs. Šīs īpatnības noteikti jāņem vērā arī telekomunikāciju, interneta un citu pakalpojumu sniedzējiem, jo skaidrs ir viens: luksemburgietim nevajadzētu riskēt piedāvāt kādu pakalpojumu, iepriekš labi neiepazīstot šīs savdabīgās tautas raksturu. Citādi var smagi iekrist.

Varbūt kādam radies iespaids, ka luksemburgieši ir īpatņi ar savdabīgu humora izjūtu? Tā arī ir, bet – uzmanību! - neiekrītiet lamatās! Luksemburgieši ir lieli joku plēsēji, viņi apceļ radus, draugus un kaimiņus uz nebēdu, turklāt nekad cits uz citu par šādām izdarībām neapvainojas. Tomēr, ja neesat luksemburgietis un vēlaties saglabāt viņu draudzību, nekādā gadījumā neuzdrīkstieties viņus apcelt vai izsmiet, kā to dara viņi paši. Tā ir tikai viņu privilēģija, un, ja mēģināsiet atkārtot viņu gājienus, visa draudzība būs vējā. Īpaša piesardzība šai ziņā jāievēro ārvalstu kompānijām, mēģinot iespiesties Luksemburgas tirgū vai cenšoties iegūt klientus. Ar nebēdnīga humora pārpilnajiem luksemburgiešiem joki mazi!

Kas attiecas uz luksemburgiešu izsmalcinātību, arī šai ziņā ir dažas īpatnības, kas pirmajā mirklī var likties pārspīlētas. Šo īpatnību varētu dēvēt par aristokrātisku diskrētumu, bet tās būtība ir nelekt acīs ar savu bagātību un pārticību. To spilgti raksturo, piemēram, fakts, ka pat lielhercogs Anrī savas valsts teritorijā netļaujas braukt ar Ferrari, bet lieto to tikai ārvalstu vizītēm, kur jāreprezentē Luksemburga. Tas pats attiecas arī uz citām pārtikušām amatpersonām un uzņēmējiem. Statistikas dati liecina, ka Luksemburgā reģistrēti dučiem Ferrari, bet pašā lielhercogistē tos neviens neredz, braukājot pa ielām. Arī uz citiem prestižajiem pirkumiem attiecas tas pats princips: ja vēlies ko ekskluzīvu, iegādājies to bez lieka trokšņa, nelielies un neesi iedomīgs, ja kaimiņam tādas mantas nav. Tas pats attiecas arī uz ekskluzīvu aparatūru: te nevienu neredzēsit, lielīgi vicinām zelta mobilo tālruni ar briljantu rotājumiem vai izrādāmies ar kādu citu izsmalcinātu saziņas līdzekli.

Arī Luksemburgas straujā demogrāfiskā evolūcija 20. gadsimtā noteikti ir ietekmējusi valsts ekonomikas uzplaukumu. Tas tiešām ir ievērības cienīgs fakts, ka valsts iedzīvotāju skaits no 200 000 1900. gadā ir palielinājies vairāk nekā divas reizes – līdz 459 500. Ap 2050. gadu, kad Luksemburgā varētu būt vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, aktuāls var kļūt jautājums par pārmērīgu urbanizāciju.

Luksemburgā ir aptuveni 39 % ārzemnieku, un kopumā valstī to skaits ir lielāks nekā puse no galvaspilsētas iedzīvotājiem. Vēsturiski tas izskaidrojams ar faktu, ka, sākoties dzelzs rūdas ieguvei, uz lielhercogisti atbrauca daudz imigrantu no Itālijas un Portugāles, un daļa no viņiem tur vēlāk apmetās uz dzīvi. Mūsdienās visvairāk imigrantu ir no Francijas, Beļģijas un Lielbritānijas, bet kopumā tur dzīvo ap 150 dažādu tautību un etnisko grupu cilvēku. Kas gan vieno šo tik raibo un šķietami nesaderīgo cilvēku pūli? Kā viņi paši uzskata, tā ir sajūta, ka viņi vienlaikus ir pasaules pilsoņi, pārliecināti eiropieši un neatkarīgi luksemburgieši. Tieši šīs pārliecības dēļ luksemburgiešiem nedraud izzušana no zemes virsas.

Ilgtermiņa attīstības koncepcija skaidri parāda, ka ekonomiskie, sociālie un vides faktori ir cieši saistīti. Luksemburgas īpatnības un specifiku iespējams atklāt tikai salīdzinājumā ar līdzīga attīstības līmeņa valstīm. Tās konkurētspēja un pievilcība ir neloliedzama.

21. gadsimta sākumā Luksemburgas ekonomika un sabiedrība piedzīvoja jaunu pavērsienu. Pēc nozīmīgas, bet salīdzinoši lēnas ekonomikas augšupejas no 1985. līdz 2000. gadam sācies jauns aktivitātes posms un radušies jauni uzdevumi. Valstij īpaši nozīmīgas ir tādas nozares kā finanšu pakalpojumi, transports, komunikācijas un biznesa pakalpojumi.

 

 Dzīves standarts un labklājība

Augsts dzīves standarta un labklājības līmenis nebūt nav tieši proporcionāls valsts teritorijas lielumam. Luksemburga ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kad maza valsts, prasmīgi saimniekojot un izmantojot gan bagātīgos dabas resursus, gan iedzīvotāju labo izglītību, gan īpašo lomu Eiropas Savienības dibināšanā un daudzu ES institūciju atrašanos valsts teritorijā, var sasniegt tikpat labus vai pat vēl labākus tautsaimniecības rezultātus nekā viena otra Eiropas lielvalsts.

Visprecīzākais iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītājs ir tādi makroekonomiskie rīki kā iekšzemes kopprodukts vai tā attiecība pret iedzīvotāju skaitu. Šai ziņā vairāk pārsteidz nevis tas, ka Luksemburga ir Eiropas valstu augšgalā, bet gan tas, cik tālu priekšā citām tā ir. Otrajā vietā ir Beļģija, kuras ienākumi ir par 28 % mazāki un salīdzinājumā ar Luksemburgas iedzīvotāju vidējiem ieņēmumiem beļģiem šis rādītājs ir par 38 % mazāks.

Faktu, ka Luksemburgas iedzīvotāji gūst labumu no labklājības līmeņa, kas ir krietni augstāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs, apstiprina arī patērētāju izdevumi mājsaimniecībām. Luksemburgā vidējie gada izdevumi mājsaimniecībām ir 45 500 eiro, bet Beļģijā, Itālijā, Lielbritānijā, kas seko aiz Luksemburgas, - tikai aptuveni 27 000 eiro. Bez mājsaimniecību ikdienišķajiem tēriņiem viens no rādītājiem, kuru uzskata par iedzīvotāju dzīves līmeļa vislabāko liecību, ir dažādas aparatūras daudzums un kvalitāte. Piemēram, to Luksemburgas mājsaimniecību skaits, kurām ir vismaz viens auto, no 55,1 % 1970. gadā palielinājās līdz 78,8 % 2001. gadā. Vēl labāks tehnikas progresa liecinieks ir trauku mazgājamās mašīnas, kuras pirms gadiem 30 bija tikai 5 % mājsaimniecību, bet tagad jau divām trešdaļām.

Līdzīgi jāvērtē arī starpība starp t.s. zilo un balto apkaklīšu ieņēmumiem. Luksemburgā šis rādītājs sasniedz pat 52 %, un tas nozīmē, ka tā pieder pie ES valstu grupas, kur nevienlīdzība starp šiem sociālajiem slāņiem ir visizteiktākā. Pie šīs pašas grupas pieder arī Grieķija (48,6 %), Portugāle (71,7 %) un Spānija (38,7%). Šī starpība ir vismazāk izteikta Nīderlandē (13,1 %) un Austrijā (11,8 %).    

 

IKT uzņēmumi konverģences apstākļos

Ernst & Young Luksemburgas uzņēmums pērn veicis analītisku pētījumu par svarīgākajiem Eiropas telekomunikāciju tirgus faktoriem konverģences apstākļos. Tā pamatā bija 27 Eiropas telekomunikāciju operatoru aptauja un diskusija, kurā tika spriests par nepieciešamību paātrināt jaunu pakalpojumu ieviešanu tirgū (piemēram, 3G mobilais saturs), lai kompensētu ieņēmumu samazināšanos no balss pakalpojumiem.

Aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, kā mainās tradicionālo pamatdarbības rādītāju (KPI) nozīme, jo tie indikatori, kas bija nozīmīgi  pirmskonverģences pasaulē, jaunajā konverģences situācijā vairs neatspoguļo operatora patieso konkurētspēju. Piemēram, tradicionālie ienākumu rādītāji (ienākumi no katra lietotāja) vai abonentu skaits vairs nav pietiekami, lai pārliecinātu finanšu institūcijas par to, cik sekmīgi strādā operators. Pamatpakalpojumu rādītāju izmantošana, lai novērtētu konverģēto un daudzfunkcionālo pakalpojumu veiktspēju, ļoti sarežģī investoru uzdevumu – precīzi novērtēt telekomunikāciju uzņēmumus. Līdz ar to pastāv arī risks, ka tos var novērtēt zemāk, nekā tie ir vērti.

Fiksēto tīklu operatori ziņo par VoIP darbības zonu, ADSL pārklājumu, bet mobilie operatori akcentē datus par ieņēmumiem no katra lietotāja, 3G klientu skaitu vai kapitālieguldījumus jaunās paaudzes tīklos.

Lai gan Luksemburga tikai samērā nesen sākusi attīstīt 3G mobilā satura pakalpojumus, izskatās, ka šis process strauji attīstās. Dažu mēnešu laikā vairāki vietējie mobilie operatori jau sākuši piedāvāt klientiem mobilā satura pakalpojumus, to skaitā arī mobilo video, izmantojot HSDPA tehnoloģiju. Luksemburgā sekmīgi attīstās arī triple-play un quadruple-play pakalpojumi.

Mobilo virtuālo operatoru ienākšana Luksemburgas tirgū turpinās stimulēt konkurenci tieši tāpat kā citās Eiropas valstīs. Tāpēc arī Luksemburgas operatoriem nāksies pārskatīt pamatpakalpojumu rādītājus un pielāgot tos jaunajiem konverģences apstākļiem. Tas nozīmē, ka ienākumu lielums no katra lietotāja vai abonentu skaita pieaugums vairs nebūs pietiekami kritēriji, ja tie netiks salīdzināti ar operatora finanšu ieguldījumiem tīkla attīstībā un rentabilitātes palielinājumā.

 

Mobilā tirgus pozīcijas

Kā liecina Eiropas Komisijas 12. ieviešanas ziņojums, pērn ES mobilo pakalpojumu tirgus kopējā vērtība bija 133 miljardi eiro. Blīvums jau pārniedzis zīmīgo 100% robežu, un 2006. gada nogalē tas bija 103% salīdzinājumā ar 95 % gadu iepriekš. Eiropas Savienībā ir 478,4 miljoni mobilo lietotāju.

Luksemburga ir absolūta mobilā tirgus līdere ar 171% mobilo blīvumu (to skaitā ir arī Luksemburgā strādājošie kaimiņvalstu iedzīvotāji), tai seko Itālija (134 %) un Lietuva (133 %). Tomēr visumā mobilo lietotāju skaits nav pieaudzis tik strauji kā 2005. gadā, un tas nozīmē, ka tirgus jau ir piesātināts. Mobilo pakalpojumu sniedzēju skaits arī turpina palielināties, un to visvairāk ir Lielbritānijā (70) un Nīderlandē (60). ES kopējais mobilo operatoru skaits ir 290.

3G. ES valstīs kopumā ir diezgan ievērojams 3G lietotāju pieaugums. Piemēram, Itālijā ir aptuveni 12 miljoni 3G abonentu (salīdzinājumam: 2004. gadā to bija 2,6 milj.). Aptuveni 10-15 % Eiropas mobilo operatoru abonentu ir 3G tālruņi. 

Numura saglabāšana. Dalībvalstis ziņo par numura saglabāšanas pakalpojuma lietotāju pieaugumu. Dānijā, Spānijā, Zviedrijā un Somijā numura saglabāšanas pakalpojumu izmantoja vairāk nekā 20 % no kopējā abonentu skaita. Šis pakalpojums kļūst aizvien populārāks arī Igaunijā, Grieķijā, Francijā, Īrijā, Lietuvā un Luksemburgā. Numura saglabāšana joprojām ir viens no konkurences pamatelementiem visās ES dalībvalstīs.

 

Henrijs Tjudors – Luksemburgas zvaigzne

Elektrisko spuldzi atklāja Edisons, relativitātes teoriju – Einšteins, vakcīnu pret trakumsērgu – Pastērs. Visi lielie pasaules atklājumi saistīti ar kāda zinātnieka vai pētnieka vārdu. Henrijs Tjudors 1881. gadā izgudroja svina-skābes (lead-acid) bateriju, kura darbojās veselus 16 gadus bez pātraukuma! Tās darbināšanai tika izmantota enerģija, kuru ražoja dinamo mašīna, kuru arī izgudroja Tjudors un kura bija savienota ar Rosportas ūdensdzirnavām. 1885. gadā Tjudora pilsētas mājoklis bija viens no pirmajiem pasaulē, kurš pilnībā bija aprīkots ar hidroelektrisko enerģiju. Tjudora vārds ir cieši saistīts ar Rosportu, nelielu ciematiņu Luksemburgā.

Kopš 1884. gada Henrijs Tjudors izstrādāja elektrības aparātu (power vehicle), daudzfunkcionālu, pārnēsājamu, ar baterijas motoru darbināmu ierīci lietošanai attālās fermās, kā arī ceļojošajam kino, cirkam, karaspēka vienībām. Viņš patentēja savu elektrisko akumulatoru un kļuva par svina-skābes baterijas izgudrotāju.

Ar brāļa Huberta palīdzību Henrijs Tjudors 1886. gadā uzbūvēja pirmo elektriskās apgaismošanas staciju Ehternahā. Tā apgādāja ar elektrību 120 spuldzes, kas atradās ciema iedzīvotāju mājās. Vēlāk abi brāļi Rosportā atvēra nelielu darbnīcu, kas kļuva par bāzi Tjudora bateriju rūpnieciskai ražošanai. 1890. gadā jau 1200 Tjkudora bateriju tika lietotas visā pasaulē.

Šis Luksemburgas zinātnieks, kurš sāka atklājumus kā parasts inženieris un vēlāk atvēra savu bateriju ražotni, vēl tagad tiek pieminēts un godāts elektrisko bateriju industrijā.

 

Inovācija IKT nozarē

Inovācija ar likumdošanas vai regulēšanas palīdzību Luksemburgā jau kļuvusi par tradīciju. Tomēr tām jānotiek uz godīgas konkurences pamata starp valstīm, lai tās kļūtu par visas ES pievienoto vērtību. Galvenās inovāciju nozares Luksemburgā ir IKT, industriālās un materiālu tehnoloģijas, vides tehnoloģijas.

Kopš 1999. gada Luksemburgā pirmo reizi valsts vēsturē iedibināta zinātnes ministra institūcija. Kopš tā laika valsts budžets zinātnei un attīstībai (R&D) no 11 miljoniem eiro 1999. gadā ir palielinājies līdz 34 miljoniem (0, 18% no GDP), un šobrīd Luksemburgas publiskajā sektorā strādā aptuveni 400 zinātnieku un pētnieku. 

Plānots, ka ap 2010. gadu R&D finansējumam jāpalielinās līdz 1% no nacionālā kopprodukta, kā to pieprasīja ES dalībvalstu padome Barselonā. Tur tika nosprausts arī cits ambiciozs mērķis – perspektīvā palielināt izdevumus pētījumiem līdz 3 % no nacionālā kopprodukta, turklāt 2/3 ieņēmumu varētu nākt no privātā sektora. 

Luksembugā ir trīs pētījumu centri - CRP Gabriel Lippmann, CRP Henri Tudor un CRP Santé –, kas ir atbildīgi par zinātnisko sadarbību un tehnoloģijas apmaiņas projektiem (to pamats ir kopīgi izpētes projekti) ar privātajiem uzņēmumiem. Šie centri ir izveidoti vairākos reģionos, ar kuriem saistīta valsts tautsaimniecības attīstība.

Gabriela Lipmana publiskais pētījumu centrs dibināts 1987. gadā, un tam ir trīs galvenie darbības virzieni: inovatīvu materiālu tehnoloģijas (īpaši nanotehnoloģijas un instrumentu attīstība), dabas resursu vadība un informācijas sabiedrības tehnoloģijas. Nanopētījumu programmas (inovatīvi materiāli un nanotehnoloģija) ietvaros CRP Gabriel Lippmann mērķis ir izveidot Eiropas pētījumu centru, kas specializētos materiālu raksturošanā pēc nanometru skalas (t. i., viena tūkstošmiljonā daļa no metra). Centra laboratorijā jau ir moderns spektrometrs NanoSIMS. Pētījumu sākumā šis bija piektais šāda tipa spektrometrs pasaulē, bet pārējie četri pieder Hārvarda medicīnas skolai, Lirī institūtam Parīzē, Vašingtonas universitātei un Maksa Planka institūtam Maincā.

Arī Henrija Tjudora publisko pētījumu centrs dibināts 1987. gadā, un tā galvenais darbības virziens ir veicināt tehnoloģisko inovāciju privātajā un publiskajā sektorā.

CRP Santé centrs dibināts 1988. gadā, un tas galvenokārt nodarbojas ar biomedicīnas pētījumiem sadarbībā ar Luksemburgas slimnīcu centru un Nacionālo veselības laboratoriju. CRP Santé ir astoņas starptautiski pazīstamas laboratorijas, kuru darbinieki izmanto savu pieredzi pacientu, izglītības un valsts ekonomikas labā.

Nacionālais pētījumu fonds (FNR) tika iedibināts saskaņā ar 1999. maija likumu, kurš nosaka šī fonda juridisko, administratīvo un finanšu autonomiju. FNR primārais uzdevums ir veicināt R&D visas valsts publiskajā sektorā. Kopš 2000. gada ir atvērtas vairākas ilgtermiņa programmas, piecas no tām darbojās no 2001. līdz 2007. gadam, un tām paredzēts 37,5 miljoni eiro kopējais budžets.

Sadarbība ar ESA. 1975. gadā dibinātā Eiropas Kosmosa aģentūra (ESA) ir starpvalstu organizācija, kas paredzēta kosmosa izpētei un lietojumiem, kas nav saistīti ar militāriem mērķiem. Tā atbild par Ariane satelītu palaišanas iekārtu un patlaban nodarbojas ar jaunās Eiropas ģeopozicionēšanas sistēmas Galileo projektu. Eiropas Kosmosa aģentūras gada budžets ir gandrīz trīs miljardi eiro. Lai gan Luksemburga nav šīs organizācijas biedre, tā ziedojusi 2,5 miljonus eiro, pretī saņemot sadarbības līgumu ar nosacījumu, ka Luksemburgas uzņēmumi un pētniecības iestādes drīkst piedalīties ARTES programmā, kas paredzēta novatoriskiem pētījumiem telekomunikāciju sistēmās.

Luksemburgā 1984. gadā izveidota Nacionālā aģentūra inovācijas un pētniecības veicināšanai Luxinnovation. Tā apvieno attiecīgās ekonomisko interešu grupas no Ekonomikas ministrijas, Kultūras ministrijas, Augstākās izglītības un zinātnes ministrijas, Luksemburgas ražotāju federācijas (FEDIL) un Tirdzniecības kameras. Jau pirms vairākiem gadiem Luxinnovation nodibināja kontaktus ar aptuveni 150 uzņēmumiem un operatoriem, no kuriem 30 piedalījās ES 6. ietvarprogrammas R&D projektu īstenošanā. 15 no šiem projektiem saņēma finansiālu atbalstu no valsts. Luxinnovation rosina uzņēmumus piedalīties arī IKT tehnoloģiju klāstera inovāciju projektos. Viens no tiem, InfoCom klāsteris, darbojas tieši informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozarē. 

Valsts iniciatīvas eLuxemburga kontekstā valdība uzticēja Luxinnovation uzdevumu izveidot Luksemburgas inovācijas un pētniecības portālu un Inovācijas observatoriju. Šis portāls ļauj pievērst lielāku starptautisko uzmanību Luksemburgas tehnoloģiskajām aktivitātēm, kā arī piekļūt daudzveidīgai informācijai par R&D tēmām (gan publiskām, gan privātām), inovācijai un Luksemburgas augsto tehnoloģiju kompāniju jaunumiem.

Gunta KĻAVIŅA

 

P.S. Sveiciens visiem tiem, kuru vienīgais logs uz ārpasauli savulaik bija Luksemburgas radio…

 

 

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001