Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Sabiedriskajiem pakalpojumiem — vienots regulators

   

Saeimas juridiskās dzirnas patlaban maļ ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīvi ietekmējošo sabiedrisko pakalpojumu regulatora likumprojektu.

Daudz neatbildētu jautājumu

Sabiedrisko pakalpojumu regulatora (tālāk tekstā — Regulators) likumprojekta mērķis ir dot iespēju sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem saņemt drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt ekonomiski pamatotu konkurenci un attīstību regulējamajās nozarēs, uzsver ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs. Likumprojekts attieksies uz vairākām valsts regulējamām nozarēm: enerģētiku, telekomunikācijām, pastu, dzelzceļu un pasažieru pārvadājumiem, kā arī pašvaldību regulējamām nozarēm: sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ūdensapgādi un kanalizāciju, pasažieru pārvadājumiem. Likumprojektā paredzēts, ka Regulatora finansējumu veidos speciālā kontā ieskaitīta noteikta maksājuma summa, ko iekasēs no sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Aptaujājot telekomunikāciju nozares, kā arī patērētāju tiesību aizsardzības speciālistus, noskaidrojās, ka Regulatora likumprojekts ne tuvu nesniedz atbildes uz visiem jautājumumiem. Ar likumprojekta tekstu un tā izskatīšanas gaitā ieviestajiem grozījumiem ikviens interesents var iepazīties internetā, www.saeima.lv. Projekta teksts un diskusijas par to pieejamas arī Internet@Kluba mājas lapā www.iclub.lv . Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktore Ināra Rudaka: — Satiksmes ministr ija jau vairākus gadus aizstāv viedokli, ka jāievēro Eiropas Savienības atbalstītais modelis, kas paredz atsevišķu regulatoru telekomunikāciju un pasta nozarei. Taču, vairākkārt izskatot šo jautājumu, valdībā tika pieņemts lēmums par labu vienotam regulatoram. Atbilstoši tam Ekonomikas ministrija izstrādāja likumu, ietverot regulējamajās sfērās enerģētiku, telekomunikācijas, pastu, dzelzceļu un pasažieru pārvadājumus. Četras no šīm nozarēm pašlaik ir Satiksmes ministrijas pārziņā, bet paredzamais vienotais Regulators būs Ekonomikas ministrijas pārziņā. Jāņem gan vērā, ka projekta izskatīšanas gaitā Saeimā var ieviesties būtiskas izmaiņas, jo arī Saeimas komisijā nav viena viedokļa šajā jautājumā. Ceru, ka sabiedrisko pakalpojumu regulatora likumprojekts tomēr vairāk tiks tuvināts Eiropas Savienības nostādnēm un pēc dažiem gadiem mums nevajadzēs atkal pārstrādāt šo likumu. Pozitīvi ir tas, ka, sadarbojoties ar Pasaules Bankas ekspertiem, ir izkristalizējies tāds Regulatora institūcijas darbības modelis, kurākatrai no piecām regulējamajām nozarēm būs savs bloks vai departaments, kurā strādās attiecīgie speciālisti. Skaidrs, ka tie pieci cilvēki, kas vadīs Regulatora darbu, lielākā mērā būs politiķi, nevis profesionāļi. Tādēļ māc bažas, vai viņi spēs pietiekoši dziļi izprast katras nozares specifiku un pieņemt pareizākos, profesionālākos lēmumus. Nešķiet arī īsti pareizi, ka Regulators gan izsniegs licences, atļaujas, gan uzraudzīs šo licenču noteikumu izpildi. Nav skaidrs arī Regulatora finansējuma modelis: likumprojekts paredz, ka šīs institūcijas darbu finansēs sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji. Tomēr Finansu ministrija itin visās jomās nākotnē vēlas likvidēt iezīmēto budžetu un visus ienākumus likt vienotā valsts budžetā, bet vēlāk no šī kopīgā katla dalīt katram naudu izdevumiem. Ja Regulatora darbinieku algas būs ierēdņu algu līmenī, tad nevar cerēt, ka šajā institūcijā strādās augsti kvalificēti telekomunikāciju un citu nozaru speciālisti — viņiem tas nebūs izdevīgi. Un tādā gadījumā Regulatora darbībair nopietni apdraudēta. Māc arī bažas, vai nesāksim regulēt tādas jomas, kas līdz šim ir attīstījušās bez regulatora iejaukšanās. Ir loģiski, ka Telekomunikāciju tarifu padome regulē monopolista Lattelekom tarifus. Taču nekad nav regulēta mobilo sakaru nozare, un tas parāda, ka labākais regulators ir veselīga konkurence. Jāņem vērā vispārējā Eiropas nostādne — ierobežot uzņēmējdarbības regulēšanas tendenci.

Latvijas Telekomunikāciju asociācijas prezidents Pēteris Šmidre:

— Liela daļa telekomunikācijunozares pašreizējo problēmu saistītas ar publisko sakaru monopolistu — Lattelekom. Dažbrīd tas var būt normāli, ka uz noteiktu laiku un noteiktā veidā kādai kompānijai tiek dotas monopola tiesības. Taču ļoti svarīgi, kā tās tiek regulētas. Būtībā, katra pretenzija pret Lattelekom — tā ir pretenzija arī pret pakalpojumu regulatoru. Domāju, ka ļoti būtiska būs Regulatora institūcijas vadītāja un vadošo darbinieku personības. Viņiem ir jābūt godīgiem profesionāļiem, kuri ir ļoti patstāvīgi un neatkarīgi no politiska un citu veidu spiediena.

Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktora vietniece Māra Žogota:

— Uzskatu, ka jaunais likumprojekts radīts, vadoties pēc labiem nodomiem, un tā mērķis ir pozitīvi vērtējams. Būtiski tiek mainīta situācija— agrāk katrā nozarē bija cits regulators, tagad būs tikai viens, kura funkcijas daļēji var deleģēt pašvaldībai. Laba arī iecere, ka Regulators pirmstiesas kārtībā izskatītu strīdus starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Taču uzmanīgu dara vairākas projekta nostādnes, kas liek domāt, ka Saeimai būs vēl krietni jāpiestrādā pie šī likumprojekta, līdz tas taps par likumu. Piemēram, šķiet ļoti dīvaini, ka Regulators pats apstiprina pakalpojumu tarifus un pats arī izskata sūdzības par tiem. Būtu pareizāk šīs funkcijas nodalīt. Nav skaidra Regulatora un PTAC sadarbība. Projektā teikts, ka PTAC ir tiesīgs piedalīties Regulatora sēdēs ar padomdevēja tiesībām. Taču nav konkretizēts mehānisms: vai mūs aicinās uz sēdēm, vai būs pašiem jāpiedāvājas. Turklāt šai ziņā jaunajā likumprojektā ir ļoti būtiska nesaskaņa ar pašreizējo likumdošanu. Piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības likums paredz, ka tieši PTAC ir tā organizācija, kas organizē un koordinē patērētāju tiesību aizsardzības valsts politikas īstenošanāiesaistītās uzraudzības un kontroles iestādes. Tātad viens likums mums uzdod organizēt un kontrolēt, bet otrs — ka šis jaunais Regulators nepakļaujas nekādiem valdības lēmumiem, tātad, PTAC lēmumiem — ne tik. Likumprojekts paredz Regulatoram ārkārtīgi daudz funkciju un uzdevumu daudzās regulējamajās nozarēs, tas ir ļoti liels darba apjoms. Tomēr nav skaidrs, cik darbinieku tiks nodarbināti, lai visu paveiktu. Grūti izvērtēt, vai likumprojektā paredzētā sarežģītā licencēšanas sistēma dos pozitīvu efektu.Protams, pakalpojumu sniedzējiem jāievēro paredzētās normas (pakalpojuma sniegšanas nepārtrauktība, aptveramā teritorija u. tml.) un kvalitātes rādītāji, taču jāņem vērā, ka licencēšana kavē konkurenci.

Baltkom GSM Juridiskā dienesta vadītājs Aivars Evertovskis:

— Regulatora institūta ieviešana sabiedrisko pakalpojumu pārraudzībai Latvijā vērtējama divējādi. Pieņemot, ka jebkurā uzņēmējdarbības sektorā, to skaitā arī sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā, vislabākais regulators ir veselīga konkurence, un vērtējot jauno institūciju no šāda rakursa, šķiet, ka nākotnē telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji un citu sabiedrisko pakalpojumu nodrošinātāji lielā mērā kļūs atkarīgi no dažu personu subjektīvās izpratnes par likumā definētajiem regulācijas priekšmetiem. Ņemot vērā, ka regulācijai pakļautās nozares (komunikācijas, enerģētika) veido valsts ekonomikas mugurkaulu, likumā pieļautās kļūdas vistiešākajā veidā skars ikvienu valsts iedzīvotāju. Tāpēc, lai nodrošinātos pret iespējamām neveiksmēm, izstrādājot šo ļoti svarīgo likumu, vajadzētu rūpīgi analizēt citu valstu pieredzi, kur regulatora institūts ir uzkrājis ievērojamu pieredzi. Īpaši svarīgi to skatīt kontekstā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un gaidāmo mūsu nacionālās likumdošanas saskaņošanu ar ES likumdošanu.

Lattelekom Pakalpojumu regulēšanas vadītājs Aivars Kreilis:

— SIA Lattelekom ir principiāli iebildumi pret likumprojektā definētajām Regulatora funkcijām tarifu noteikšanā. Nav pieņemams, ka Regulators izstrādā metodiku tarifu aprēķināšanai un pats arī nosaka tarifus. Tādējādi zūd jēga sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem aprēķināt tarifus, ja galu galā tos nosaka Regulators. Šajā gadījumā pakalpojumu sniedzēji varētu tikai sagatavot nepieciešamos darbības rādītājus Regulatoram un Regulators saskaņā ar metodiku aprēķinātu un noteiktu tarifus. Tomēr loģiskāk būtu, ka Regulators nosaka tarifu aprēķināšanas metodiku un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, pamatojoties uz šo metodiku, aprēķina un nosaka savus tarifus. Regulators šajā gadījumā varētu kontrolēt, lai pakalpojumu sniedzēji nepārkāpj noteikto tarifu aprēķināšanas metodiku un lai tarifi būtu atbilstoši aprēķināti. Parasti tirgus liberalizācijas gaitā mazumtirdzniecības cenu regulēšanas process virzās no cenu noteikšanas (piemēram, valsts nosaka piena cenu) caur cenu regulēšanu (valsts nosaka, kā noteikt piena cenu, piemēram, paredzot peļņas normu vai cenas griestus) uz vispārējo cenu uzraudzību (valsts uzrauga, vai piens netiek pārdots par dempinga cenu). Jaunajā likumprojektā Regulatoram ir gan cenu noteikšanas, gan cenu regulēšanas funkcijas. Uzskatām, ka tā ir pārmērīga regulācija. Projekta 20. pantā paredzēts, ka tarifu noteikšanā galvenā loma būs rentabilitātei. Šāda regulēšanas metode principā neveicina pakalpojumasniedzēja darbības efektivitāti. Tā nav tieši piemērojama telekomunikāciju pamatpakalpojumu mazumtirdzniecības tarifu noteikšanai, ja tos nosaka pakalpojumiem, kuri nav universāla pakalpojuma sastāvdaļa, jo neņem vērā iespējamos apsvērumus, to skaitā no valsts viedokļa, kādi varētu ietekmēt tarifu līdzsvarošanas procesu. Pilnīgi nepieņemams ir 16. pantā aprakstītais princips, ka Regulators nosaka kārtību, kādā izsniedz licences, un pats arī šīs licences izsniedz. Tas pieļauj Regulatora patvaļu un dod iespējas grozīt licenču izsniegšanas kārtību atkarībā no apstākļiem, līdz ar to padarot sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus daudzējādā ziņā atkarīgus tikai no Regulatora. Šāda situācija rada iespēju kādam negodīgākam uzņēmējam panākt sev vēlamu licencēšanas kārtību, jo pastāvēs tikai viens kontaktpunkts — Regulators. Tādēļ Lattelekom ierosina 16. panta 2. daļā paredzēt, ka licencēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Gribu pievērst uzmanību, ka 29. pantā nav paredzēts Regulatora darbību finansēt no maksas par tā sniegtajiem pakalpojumiem. Tā tiek ignorēti nozīmīgi iespējamie finansēšanas avoti, piemēram, maksa par telekomunikāciju iekārtu sertifikāciju, ko maksātu iekārtas ražotājs vai izplatītājs. Tādējādi paredzēts, ka visas regulēšanas izmaksas, arī tās,kas saistītas ar iekārtu sertificēšanu, sedz sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, uzliekot tiem nepamatoti lielu finansu apgrūtinājumu. Nav skaidri arī citi likumprojektā izteiktie definējumi, piemēram, 3. pantā ir minēts: izņēmuma stāvoklī konkrētā tirgū šā likuma izpratnē. Nav skaidra jēdzienu izņēmuma stāvoklis un konkrētais tirgus definīcija, jo likumprojektā nav šādu definīciju un arī tekstā nav skaidrojuma, līdz ar to nav saprotams, par kāda likuma izpratni ir runa. Tādēļ ierosinām definēt terminus tāpat kā Konkurences likumā vai ieviest atsauces uz šo likumu. Lattelekom uzskata, ka likumprojekta 15. pants ir lieks, jo citādi Regulators dublē Patērētāju aizsardzības centra funkcijas. Ja šādas funkcijas Regulatoram jāveic, likums jāpapildina, nosakotskaidras Regulatora un PTAC darbības sfēru robežas. Vēl 19. panta 6. punktā būtu jāprecizē, pēc kāda notikuma Regulators 10 dienu laikā sniedz noraidījumu: vai pēc lēmuma pieņemšanas vai arī projekta izskatīšanas. Mēs ierosinām paredzēt, ka pēc lēmuma pieņemšanas. Ir nepamatots 22. panta 5. daļā paredzētais ierobežojums sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam pārtraukt pakalpojumu sniegšanu lietotājiem, kuri nav samaksājuši vai izpildījuši citas saistības ar pakalpojumu sniedzēju. Par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu/saņemšanu jānoslēdz līgums starp pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju, kurā jāparedz pušu saistības un atbildība, arī tiesības pārtraukt pakalpojuma sniegšanu gadījumā, ja pakalpojuma saņēmējs nepilda savas saistības. Nav pieļaujami tādi papildu noteikumi sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, kas varētu apgrūtināt pakalpojumu pārtraukšanu lietotājiem, kuri par tiem nemaksā, tādējādi veicinot pakalpojumu bezmaksas izmantošanas mēģinājumus, palielinot slikto parādu apjomu un pakalpojumu sniedzēju izmaksas parādu piedziņai, rezultātā pasliktinot pakalpojumu sniedzēju finansu stāvokli. Uzskatām, ka 23. pantā ir lieki iekļaut arī atbildīgās ministrijas rakstisku atļauju. Vispār nav skaidrs, kāpēc, uzņēmumam pārveidojoties, ir jāprasa atļauja. Loģiski būtu, ka uzņēmums laikus informē par gaidāmajām pārmaiņām, lai Regulators attiecīgi var izdarīt grozījumus licencē vai citas darbības. Uzņēmumu pārveidošana ir to īpašnieku pārziņā, ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus. Šajā likumā nav paredzēti papildu ierobežojumi, tāpēc būtu nepamatoti ieviest jaunu uzraudzības procedūru. 32. panta 1.daļa pilnībā dublē 9. panta 1. daļas 5. punktu. Izslēgšanas gadījumā jēgu zaudē arī 32. panta 2. daļa, tādēļ ierosinām no 32. panta atteikties. 35. panta 1. daļā minētaisregulatora lēmuma par strīda izšķiršanu spēkā stāšanās termiņš būtu jāpagarina līdzīgi kā Civilprocesā līdz 20 dienām, jo, ņemot vērā, ka tas tiek izsūtīts tikai trīs dienu laikā pēc tā pieņemšanas, atliek ļoti īss laiks tā pārsūdzēšanai tiesā, konkrēti — 7 dienas. Ir jāņem vērā, ka šo septiņu dienu periodā var iekrist brīvdienas, kas atkal saīsina pārsūdzības laiku, līdz ar to var pietrūkt laika vajadzīgo faktu un dokumentu savākšanai un sūdzības noformēšanai. Saskaņā ar Pārejas noteikumu 5. punktu var rasties situācija, ka telekomunikāciju pakalpojumu tarifi tiek iesaldēti no šī likuma spēkā stāšanās brīža līdz laikam, kad tiks sākta telekomunikāciju nozares regulēšana saskaņā ar Pārejas noteikumu 9. punktu. No tā izriet, ka likumā paredzētās Regulatora funkcijas līdz 2003. gada 1. janvārim telekomunikāciju nozarē veiks Telekomunikāciju tarifu padome vai cits nozares regulators saskaņā ar nozares speciālajiem normatīvajiem aktiem. Tādēļ Lattelekom ierosina papildināt Pārejas noteikumu 5. punktu ar tekstu: Šis ierobežojums attiecībā uz telekomunikāciju pamatpakalpojumu tarifiem stājas spēkā 2003. gada 1. janvārī.

Maija CĀLĪTE
 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001