Vai septiņi treknie gadi arī IKT izglītībā?
Sakaru Pasaules diskusija par aktualitātēm IT
izglītībā
Daudzus gadus Latvijas informācijas
un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozare ir bijusi runasvīru
mutēs: to solīts gan saulītē celt, gan iekļaut valsts
prioritāšu sarakstā, bet ne reizi vien labie solījumi tikpat
ātri aizmirsušies. Beidzot, šķiet, pienākuši
auglīgie gadi, kad visi sapratuši bez moderniem IKT
risinājumiem neiztikt nevienai tautsaimniecības nozarei. Gluži
tāpat neiztikt arī bez kvalificētiem, labu izglītību
baudījušiem nozares speciālistiem. Tāpēc šīs
SP diskusijas mērķis ir noskaidrot, kāds šobrīd ir
vispārējais IKT izglītības stāvoklis, cik
prestiža un nepieciešama ir šī profesija, vai tajā ir
liels speciālistu deficīts, kāda ir augstskolu sadarbība ar
nozares uzņēmumiem. Sarunā piedalās LU Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļas vadītājs, RITI
valdes priekšsēdētājs, e-lietu ministres padomnieks JURIS BORZOVS; izglītības un
zinātnes ministres padomnieks Guntis VASIĻEVSKIS;
Profesionālās izglītības padomes
priekšsēdētājs, DATI Exigen Group viceprezidents
Uldis SMILTS; RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes Radioiekārtu
katedras vadītājs, profesors Ilmārs SLAIDIŅŠ un
Ventspils augstskolas IT fakultātes programmu vadītājs, asociētais
profesors Juris ŽAGARS.
- Kāds
kopumā ir IKT augstākās izglītības stāvoklis
Latvijā? Manā rīcībā ir LETERA
pētījums par darbaspēka piedāvājumu un
pieprasījumu elektronikas nozares uzņēmumos, kur teikts, ka
elektronikas inženieru piedāvājums sedz tikai aptuveni 30
procentus no pieprasītā speciālistu skaita. Ja situācija
strauji neuzlabosies, 2007. gadā piedāvājums sasniegs vairs
tikai 21, bet 2010. gadā - mazliet virs 15 procentiem no darba tirgus
pieprasījuma.
J. Borzovs: - Kopš
2000. gada esmu veicis pētījumus par IT elektroniku un
telekomunikācijām par visām 13 Latvijas augstākās
izglītības iestādēm, to skaitā arī par koledžām.
2004. gads bija raksturīgs ar lielāko augstskolas diplomu skaitu,
kāds Latvijā jebkad bijis. Saskaitot visas pakāpes -
augstāko profesionālo, koledžas, bakalaura, maģistra,
doktora -, togad tika izsniegti aptuveni 2000 diplomu. Būtu labi, ja varētu
noturēties vismaz šādā līmenī. Tomēr, lai
arī mēs varam plānot un ietekmēt daudz ko, māte daba
reizēm mēdz izspēlēt visādus jokus. 2006. gada
rudenī vidusskolas absolvēja nedaudz vairāk kā 42 000
jauniešu, un uz augstākās izglītības
institūcijām nāca visdaudzskaitlīgākā
pēckara paaudze, tomēr demogrāfiskā statistika liecina, ka
tagad pamatskolas 2. klasē mācās
vismazskaitlīgākā paaudze (nepilni 19 000). Tas
nozīmē, ka pēc deviņiem gadiem, kad šiem
otrklasniekiem pienāks laiks stāties augstskolā, studentu resursi
samazināsies vismaz divas reizes.
- Demogrāfija,
protams, ir nopietns arguments, tomēr tagad, kad Latvijā
sākušies IKT labklājības gadi, mūsu rokās
ir arī citi ieroči, kā palielināt un stabilizēt
potenciālo studentu interesi par nozari.
I.
Slaidiņš: - Elektronikas nozares attīstība ir
atšķirīgāka. Pirms gadiem 25 toreizējā radiotehnikas
specialitāte (701.) bija otra prestižākā (aiz fizmatiem)
studiju programma, kur bija liels konkurss. Daudzi šobrīd pazīstamu
firmu vadītāji un inženieri beidza mūsu studiju programmu
70.-80. gados. Viņi ir ieguvuši labu izglītību un spēj
strādāt pasaules līmenī. 1993. gadā iestājās
krīze, sāka trūkt studentu, tikai retais gribēja
mācīties par inženieri. Tagad mums ir tāds pats studentu
skaits, kāds bija pirms 20 gadiem, bet joprojām ir problēma ar
sadalījumu starp studiju programmām. Iepriekš
telekomunikāciju speciālistus gatavojām tikai nozarei, bet tagad
tos pieprasa visi. Savukārt studentu skaits, kas piesakās uz
elektronikas programmu, ir stipri mazāks. Kāpēc?
Izrādās, daudzi nemaz nezina, ka Latvijā strauji attīstās
elektronikas rūpniecība, kurā vajadzīgi speciālisti. Visi
pazīst lielos telekomunikāciju uzņēmumus, toties maz
zinām par SAF Tehnika, Hansa elektronika un citiem,
kuri strauji attīstās.
Vēloties palīdzēt
nozarei iegūt vairāk kvalificētu elektronikas speciālistu,
reiz pieprasījām vairāk budžeta vietu, bet
nespējām tās aizpildīt. Šobrīd situācija
mainās. Jau vairākus gadus organizējam skolēnu elektronikas
olimpiādes, kuras atbalsta nozares uzņēmumi. 2006. gadā
saņēmām ESF finansējumu 7000 latu apjomā. Šajā mācību gadā tika uzņemti aptuveni 150
telekomunikāciju un 80 elektronikas programmas studenti, lai gan
pieprasījums pēc speciālistiem ir lielāks. Visi studenti
mācās budžeta grupās.
G.
Vasiļevskis: - Studentu skaita
ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija ir otrajā vietā
pasaulē aiz Kanādas. Vēl pirms gada bijām trešie.
Latvijā uz 10 000 iedzīvotāju ir 566 studējošie.
Vidēji Eiropā uz 10 000 ir 371 studējošais. Pilnīgi
piekrītu viedoklim, ka informācija par Latvijas tautsaimniecības
attīstību ir tik nepietiekama un fragmentāra, ka jaunieši
nevar objektīvi izvēlēties, kādu profesiju apgūt.
- Protams,
informācija ir ļoti svarīga, bet, no otras puses, lai students
varētu izšķirties par labu kādai fakultātei, šai
informācijai vajadzētu būt arī pievilcīgai,
saistošai. Ikviens taču vēlas mācīties
fakultātē, kurā ir moderni iekārtotas augsto tehnoloģiju
laboratorijas, iespēja piedalīties Eiropas pētījumu projektos
utt. To varētu dēvēt arī par pievienoto vērtību,
kas uzlabo augstskolu konkurētspēju.
J. Žagars: - Tomēr
nevar nostādīt uz kājām tikai vienu nozari, ja
apkārtējā situācija ir nestabila. Tāpat kā
organismā nevar ārstēt tikai sirdi un ļaut nomirt no aknu
kaites. Ja sabiedrībā šie procesi ir nestabili, tad vienas
nozares stabilizācija būtībā nav iespējama. Redzam, ka
topošie studenti joprojām grib apgūt sociālās
zinātnes, kuras ir ne tikai vieglāk studēt, bet tām ir
arī citi atraktīvi momenti. Paskatījos portāla
komentārus par iemesliem, kāpēc ir tik maz studentu, un
secināju, ka viens no tiem ir izglītības kvalitāte. Otra
lieta šobrīd cilvēki pelna ne tik daudz ar pievienoto
vērtību, cik ar dažādu shēmošanu. Un tai
augstākā izglītība nav nepieciešama.
Mūsdienu studenti raugās
pēc nozarēm, kurās pēc tam varēs labi nopelnīt.
Tomēr inženierzinātnēs viņi tik labu perspektīvu
nesaskata. Turklāt skaidrs, ka shēmot ar projektiem ir
vieglāk un ienesīgāk, tur nav vajadzīgas elektronikas
zināšanas un nav jāpūlas mācoties. Starp citu, Polijas
statistika liecina, ka tur vidējā darba alga ir trīsreiz
lielāka nekā Latvijā, pilnībā sasniedzot ES
vidējo līmeni. Vai tiešām no Polijas tik daudz cilvēku
aizbraukuši, ka viņi ir spiesti maksāt vairāk, lai tos
noturētu?!
No otras puses, pēc gadiem
septiņiem, kad Latvijā atkal būs demogrāfiskā
krīze, tieši tie, kuri būs investējuši
līdzekļus IT industrijā, būs zirgā, jo viņi
spēs radīt pievienoto vērtību. Tomēr septiņi gadi
jaunietim šobrīd šķiet ļoti ilgi viņš visu
grib uzreiz - kā Eiropā. Tad viņam jāņem kredīti,
jāiesaistās konkurences cīņās un vairs nav laika
mācīties, jo jātaisa nauda.
U. Smilts: - Dzīvojam
dīvainā situācijā: no vienas puses, valda bezdarbs, no
otras puses darba devēji nevar atrast atbilstošas
kvalifikācijas darbiniekus. Kopumā gan nevarētu teikt, ka
situācija būtu īpaši pasliktinājusies. Tomēr Profesionālās
izglītības padomes, darba devēja un augstskolas vēlmes nav
viegli saskaņot. DATI Exigen Group pirms gadiem trim četriem
izšķīrās par pozīciju, ka mums pašiem
jāpiedalās visos mācību procesos, lai
uzņēmumā strādātu tieši tādi augstskolu
beidzēji, kādi mums ir vajadzīgi. Tāpēc arī
daudzi mūsu speciālisti strādā par pasniedzējiem
dažādās Latvijas universitātēs, to skaitā Juris
Borzovs. Mūsu uzņēmumu pārstāv arī RTU IT
fakultātes dekāns Uldis Sukovskis, bet pats esmu saistīts ar
LLU, kur biju gan viens no IT fakultātes dibinātājiem, gan
studiju programmas vadītājs. Šobrīd stafetes kociņu
esmu nodevis tālāk. Jelgavā IT fakultāte ir
pilnībā izveidota un aprīkota no ESF naudas. Tā tika
piesaistīta fakultātes veidošanas laikā un ļāva uzaicināt
arī labākos profesorus un akadēmiķus no Rīgas.
Aktīvi studiju programmu veidošanā piedalījās
akadēmiķis Jānis Bārzdiņš, Kārlis Podnieks,
Andris Kalniņš, Juris Strods, kā arī Jānis Eiduks no
RTU. Eiropas nauda netika notērēta īslaicīgām
aktivitātēm, bet ieguldīta fundamentālos projektos: izveidojām
datorklases ar kondicionēšanas sistēmām, un to tehniskais
aprīkojums ne par matu nav sliktāks kā Rīgas
vadošajās augstskolās.
J. Borzovs: - Tas ir pat
labāks nekā daudzās Rietumvalstu augstskolās.
U. Smilts: - Joprojām
piedalāmies dažādos ESF projektos, gatavojam pieteikumus
profesionālajai attīstībai. Pēdējais bija saistīts
ar profesionālās studiju programmas programmēšanas praksēm.
Tas ļāva mums sakārtot visus metodiskos materiālus, piesaistot
arī darba devējus, kuriem bija interese strādāt ar
studentiem. Taisnības labad gan jāteic, ka tie, kas ar studentiem strādāja
jau iepriekš, turpina to arī tagad. Eiropas fondu nauda ir tikai
tāds skaists žests, kas ļāva tiem uzņēmumiem,
kuri pieņem LLU studentus praksē, labāk aprīkot prakses
vietas.
- Pie reizes
šiem uzņēmumiem prakses laikā ir iespēja nolūkot arī
nākamos kolēģus.
U. Smilts: - DATI
pēdējos gados ir ņēmuši praksē 10-15 studentu
profesionālajā studiju programmā. MK noteikumi par otrā
līmeņa profesionālo izglītību paredz pietiekami garas
prakses 26 nedēļas (26 kredītpunkti), tā kā īstenībā
prakses izstiepjas gada garumā un seko cita citai. Ja uzņēmums
ir gatavs pieņemt praktikantus, tas var iesaistīt viņus
reālos projektos, pārbaudīt spēju strādāt
kopā ar pieredzējušiem kolēģiem. Galu galā aptuveni
2/3 praktikantu kļūst par mūsu kolēģiem.
- Atceros, ka agrāk
nereti bija grūti atrast prakses vietu. Daudzi uzņēmumi
negribēja noņemties ar zaļajiem gurķīšiem.
J. Borzovs: - Tagad
attieksme ir ļoti mainījusies. Potenciālie zaļo
gurķīšu darba devēji ir sapratuši, ka, neiesaistoties
šajā procesā, nākotnē var palikt bez darbiniekiem. Janvāra
beigās parakstīju 100 līgumus ar 45 uzņēmumiem par
mūsu studentu nosūtīšanu uz mācību praksi.
Pēdējā gada laikā noticis fantastisks pavērsiens darba
devēju domāšanā. Viņi ir ļoti viegli pierunājami
uz praktikantu ņemšanu. Mums pat nav tik daudz studentu, lai
apmierinātu visu uzņēmumu piedāvātās prakses
vietas. Būs jālūdz, lai paciešas līdz nākamajam
gadam, kad paredzams divreiz vairāk studentu. Tas, ko Uldis teica par
Eiropas struktūrfondu naudu, arī mūs piespieda sakārtot
šos procesus līgumu veidā. Citādi mēs pat
nezinātu, kas ir šie labie darba devēji. Tie visi ir
Latvijā strādājoši uzņēmumi. Mums ir arī
tādi kā zelta vai platīna partneri, kas piešķir
studentiem stipendijas, paši piedalās kursu izveidē vai pat
pasniegšanā. Tur nepārprotams līderis ir DATI Exigen Group,
bet fantastiski darbojas arī Microsoft, Cisco, Baltic
Technology Group, IBM, Tilde un daudzi citi.
U. Smilts: - Noteicošā
ir ne tikai izpratne. Kā zināms, dažādos
programmatūras izstrādnes projektos ir jābūt ne tikai
ģenerāļiem (vai esat redzējuši projektu, kurā
darbotos tikai 15 generāļi!), bet arī izpildītājiem.
Šādus darbus itin labi var paveikt praktikanti.
J. Borzovs: - Bet tu
taču piekrīti, ka darba devēju prakse ir ļoti būtiska
inženierzinātņu studiju sastāvdaļa?
U. Smilts: - Jā,
protams.
J. Borzovs: - Man
arī par to nav nekādu šaubu. Bet man ir zināms arī, ka
bakalauru vairākums RTU (atvaino, Ilmār!) nekādu praksi
uzņēmumos neiziet.
I.
Slaidiņš: - Es to varu komentēt pavisam
vienkārši: mums ir akadēmiskā bakalaura izglītība
lielākajā daļā studiju programmu, un 3. kursā studenti
paši meklē darbu. Elektronikas programmā pēc tam ir
profesionālā daļa, un šobrīd mums ir viens ESF
projekts, kurā pārveidojam akadēmisko programmu Elektronika par
profesionālo. Tāds ir šī projekta mērķis, jo ir
milzīgs pieprasījums pēc studiju praksēm. Daži uzņēmumi
gan vēlas ņemt praktikantus, bet nespēj nodrošināt labus
prakses apstākļus. Studenti to izvērtē un atsakās no
šādām prakses vietām. Viņi var to darīt, jo
parasti ir vairākas prakses vietas, no kurām viņi var
izvēlēties piemērotāko.
J. Žagars: -
Piekrītu, ka ES projekti ļauj palielināt augstskolu
konkurētspēju. Tādi, protams, ir arī Ventspils
augstskolā. Izmantojot ESF projektu, esam uzbūvējuši jaunu
četrstāvu Ventspils IT fakultātes ēku ar modernām
mācību un zinātniskās pētniecības
laboratorijām. Tiek modernizētas studiju programmas, arī
Ventspils dome nāk pretī, finansējot kontrprojektus Ventspils
augsto tehnoloģiju parku - un palīdzot izveidot inženierpētniecības
centru, lai būtu sinerģija un kumulatīvais efekts. Bet gribu uzsvērt,
ka tādējādi ceļam konkurētspēju, nevis radām
pievienoto vērtību.
- Vai augstskolas
var pieteikties arī uz centralizētiem ESF vai ERAF projektiem, kuri
ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā?
Kādi ir šo un citu izglītības projektu galvenie
mērķi?
G. Vasiļevskis:
- Eiropas
projektus var iedalīt trīs lielās grupās. Struktūrfondu
projekti paredzēti cilvēku kapacitātes paaugstināšanai
un nodarbinātības veicināšanai. Tajos pārsvarā
tiek atbalstītas sociālās aktivitātes, to skaitā
arī jaunu izglītības projektu izstrāde. Tās ir
īpašas apmācības mācībspēkiem,
aktivitātes, kas nav saistītas ar materiālo vērtību
iegādi. Vēl ir infrastruktūras un pakalpojumu projekti. Tie ir
tieši saistīti ar infrastruktūru, ar augstskolu laboratoriju, iekārtu, datortehnikas nodrošinājumu.
Trešā grupa ir dažādi zinātniski pētnieciski projekti, pievienojoties projektiem 6. un 7.
ietvarprogrammā, sniedzot iespējas izstrādāt arī zinātniskus projektus.
- Kas notiek ar pētījumu
projektiem reģionos?
J. Žagars: - Ventspilī
mācību kodolu veido akadēmiskās programmas, lai gan ir
arī profesionālās. Mēs gatavojam speciālistus arī
Ventspils pilsētai un reģionam. Ventspilī ir divi
pētnieciski institūti Ventspils starptautiskais radioastronomijas
centrs, kuru patlaban restrukturizējam uz informācijas
tehnoloģiju virzieniem. Otrs ir pirms gada izveidotais
inženierpētniecības centrs, kura mērķis ir sniegt
lietišķās pētniecības atbalstu tiem
rūpniecības virzieniem un tām firmām, kuras ienāk
Ventspilī. Turklāt īpaši akcentējot
telekomunikāciju, elektronikas un informācijas tehnoloģiju
virzienu. Mēs gan vēl neesam tiktāl tikuši, lai varētu
dalīties milzīgā pieredzē, bet mums ir noteiktas
koncepcijas un idejas, kā to attīstīt.
- Cik sen
Ventspilī ir IT fakultāte?
J. Žagars: - Fakultāte
ir otro gadu, bet IT nodaļa dibināta jau pirms pieciem gadiem. Šogad
būs izlaidums pirmajiem maģistriem, piektajam kursam. Mums ir divi
galvenie mērķi. Pirmais, lai Ventspilī varētu ienākt
elektroniskā ražošana ar augstu pievienoto vērtību,
uzņēmumiem vajadzīgs kvalificēts vietējais
darbaspēks. Tiem ir vajadzīgs arī lietišķās
zinātnes atbalsts, lai varētu attīstīt ražošanu
tādos virzienos, kuros ir šī pievienotā vērtība. Radioastronomijas
centrā cenšamies iedibināt jaunu virzienu kosmiskās
informācijas tehnoloģijas. Runa ir par to, lai no tās
informācija, kas lielos apjomos nāk no satelītiem, tiktu veidoti
informācijas produkti, kurus var komercializēt un piedāvāt
lietotājiem. Eiropas attīstītākajās valstīs pat
reģionālā plānošana notiek, izmantojot satelītu
informācijas tehnoloģijas. Latvijā situācija ir daudz
bēdīgāka. Un iemesls nebūt nav tas, ka mēs
nespētu sagatavot speciālistus, bet gan tas, ka sabiedrība nav
pietiekami nobriedusi, lai šo iespēju izmantotu. 15 gadus skolās
pat fizika nav kārtīgi mācīta, tāpēc par to nav
īpaši jābrīnās! Mums jārada sabiedrībā
izglītotu patērētāju slānis šādām
tehnoloģijām. Citādi esam tādā pašā
situācijā kā Amazones džungļu indiāņi, kuri
nelieto mobilo telefonu. Pat, ja kādam to uzdāvinātu, kam
viņš zvanīs?! Džordžam Bušam uz Balto namu?!
G.
Vasiļevskis: - Faktiski augstskolai
šobrīd jānodrošina pietiekami augsts akadēmiskais
līmenis, vienlaikus sniedzot arī praktiskas zināšanas un
prasmes. Tāda arī ir visveselīgākā augstskolu
attīstības stratēģija un konkurētspējīga
perspektīva. Un, ja strukturālo fondu līdzekļi tiek
ieguldīti šī procesa nodrošināšanā, tad tas
atmaksāsies
arī pēc septiņiem gadiem, kad šai sistēmai būs
ielikti stipri pamati.
J.
Slaidiņš: - Ir bijuši arī laiki, kad bija
šaubas, vai students drīkst savā fakultātē
strādāt pētniecisku darbu. Tagad studenti var strādāt
un vienlaikus saņemt stipendiju, bet tāda situācija ir nesen. Tomēr
sociālais nodrošinājums studentam nav īsti pietiekams, jo
stipendija neatbilst tam, ko students var nopelnīt. Tas tālāk
saistās arī ar mācībspēku kadru atjaunošanu. Ļoti
labi studenti gribētu studēt arī doktorantūrā, bet
firmas piedāvā tik labu atalgojumu, ka tur vairs nav variantu.
- Vai tomēr nav
iespējams turpināt studijas doktorantūrā un paralēli
strādāt firmā?
J.
Slaidiņš: - Daži doktoranti ir
mēģinājuši, bet parasti tas beidzas ar krahu, jo firmā
jāstrādā ar maksimālu atdevi.
- Ja darbs
uzņēmumā tik ļoti konkurēs ar doktorantūras
studijām, ar ko tas draud nākotnē?
I. Slaidiņš:
- Nākotnē
varētu būt vāji sagatavoti speciālisti bez dziļas
akadēmiskas izglītības. Pilnīgi pieļauju, ka viņi
labi strādās kādas firmas specifiskajā lauciņā,
bet akadēmiskās izglītības bāze viņiem nebūs
tik spēcīga kā paaudzei, kas mācījās pirms gadiem
20 ar spēcīgu matemātikas, fizikas un speciālo
priekšmetu pamatu. No otras puses, tieši tehnoloģiju
straujā attīstība liek nozares speciālistiem allaž
būt viļņa galotnē, pastāvīgi atsvaidzinot
zināšanas. Raugoties tālākā perspektīvā uz
Latvijas augstāko izglītību un mūžizglītību kopumā,
tiem, kas izvēlas studēt sociālās zinības, ir tik
vāja pamatbāze, ka pārkvalificēšanās uz ko citu
būtu ļoti sarežģīta. Bet, piemēram,
radioelektronikas nozarē, kur bija dziļa krīze 90. gadu
sākumā, kad VEF, Pusvadītāju rūpnīca (Alfa),
Radiotehnika beidza darbību, liela daļa darbinieku viegli pārkvalificējās
uz dažādām citām nozarēm, jo viņi bija
apguvuši fiziku, matemātiku, sistēmisko domāšanu,
loģiku. Ņemot vērā demogrāfisko problēmu,
vienīgā stratēģiski pareizā izeja ir ļoti
rūpīgi domāt par to, kā attīstīt
mūžizglītību un pārkvalificēšanos.
Piemēram, Valmiera ir sākusi iniciatīvu pārkvalificēt
sociālo un humanitāro izglītību apguvušos uz IT
nozari. Es gan esmu diezgan skeptisks par šo iespēju.
Diemžēl izglītības bāzes humanitārajai un
eksaktajai izglītībai stipri atšķiras. Radioelektronikas
inženieri pārkvalificēt par ekonomistu būtu daudz
vieglāk.
Šobrīd,
globalizācijas apstākļos, valsts labklājību un tālāko
progresu ekonomikā izšķirs augsto tehnoloģiju nozares, kas
var dot augstu pievienoto vērtību. To var nodrošināt tikai
cilvēki, kam ir attiecīgā izglītība elektronikā,
telekomunikācijās, informāciju tehnoloģijās,
farmācijā, ķīmijā.
- Tomēr,
runājot par tālākizglītību, kompānijas Protraining
pētījums liecina, ka 64,1 procents aptaujāto Latvijas
uzņēmumu šobrīd nenodrošina saviem darbiniekiem IT
apmācības, uzskatot, ka tās nav nepieciešamas. No otras
puses, piemēram, Lielbritānijā ir iespēja iegūt
maģistra un pat doktora grādu, izmantojot tikai
tālmācību, un tur tādā veidā studē aptuveni
220 000 cilvēku.
J. Žagars: - Semjuels
Klemenss, kuru pazīstam ar pseidonīmu Marks Tvens, reiz atklāja
kādu no cilvēciskās esības pamatlikumiem, un tas bija
cilvēciskās viduvējības saglabāšanās likums:
uz katru ģēniju, kurš piedzimst sabiedrībā, piedzimst
arī pa kādam idiotam. Šajā sakarībā gribu teikt,
ka ar mūžizglītību un līdzīgām metodēm neuzrausim
visu sabiedrību augstāk par Eiropas vidējo līmeni.
Īpaši ņemot vērā, ka šobrīd esam no tā atpalikuši.
Nesen lasīju, ka Amerikā,
kur ir ļoti daudz viduvēju izglītību baudījušu
cilvēku, progresu nodrošina aptuveni 10 procenti, kas ir
tehnokrātiskā elite. Un tā, protams, nāk no
elitārām skolām, kurās tiek realizēta tāda veida
izglītība, kas ievērojami atšķiras no vidējā
standarta. Diemžēl Latvijā nav šādas
elitārās izglītības. Ja mums izdotos panākt, ka tas
mazais stiebriņš, kas nodrošina progresu, tiek audzēts un
kopts arī IKT nozarē, tad jau tas vilktu līdzi arī visu
pārējo nozari. Tomēr man ir bažas, ka tas vēl ir pārāk
vārgs.
I. Slaidiņš:
- Tad
jau tādu talantīgo stādu audzētavu vajadzētu
attīstīt kopš bērna pašiem pirmajiem gadiem, lai
šo potenciāli spējīgo cilvēku attīstītu
līdz augstākajam līmenim. Starp citu, jau pagājušā
gadsimta 70. gadu vidū amerikāņu žurnālos varēja
lasīt, ka tikai 15 procenti no ASV vidējo izglītību
ieguvušajiem bija mācījušies fiziku un matemātiku.
Tā bija liela problēma. Firma Texas Instruments, kam katastrofāli
trūka inženieru, ieteica šādu risinājumu:
sūtīt labākos firmas speciālistus, kuri interesanti
varētu pastāstīt par elektroniku, jau uz bērnudārziem,
jo pirmajās klasēs ir par vēlu, nemaz nerunājot par
vidusskolu tad jau skolēnu intereses ir noformējušās. Bet
sanāk tā, ka Latvijā neko neesam mācījušies no
citu valstu pieredzes un pieļaujam tās pašas kļūdas.
G. Vasiļevskis:
- Rīgas valsts 1. ģimnāziju var uzskatīt arī
par elitāru, to ik gadus beidz aptuveni 300 absolventu, kuriem
vajadzētu būt ļoti labām zināšanām
eksaktajos priekšmetos. Taču
paradoksāli, ka arī no viņiem tikai apmēram puse vēlas
studēt inženierzinātnes.
- Valsts ģimnāzijas
var uzskatīt vai neuzskatīt par elitārām skolām, bet tās
neapšaubāmi nodrošina ļoti labu un prestižu izglītību.
Turklāt tajās augstu pacelta eksakto priekšmetu
apmācības latiņa.
G.
Vasiļevskis: - Jā, kopš 1998. gada vairs nav tādu
izglītības programmu, kur nemācītu fiziku, matemātiku
un ķīmiju tie vairs nav izvēles priekšmeti. Šī
krīze ir pārvarēta, un daudz kas paveikts, lai stiprinātu
matemātikas un dabaszinātņu mācības skolās. Tikai
šie pasākumi ir ilgtermiņa. 2004.
gadā Izglītības un zinātnes ministrija sāka jaunu
ciklu no pamatskolas dabas zinības māca jaunā,
plašākā veidā, mācību saturā apvienojot zināšanas
par dzīvo dabu un nedzīvās dabas likumsakarību pamatu
apguvi, piemēram, par mehāniku, siltumu, kā arī tehniku
utt. Otrs virziens ir informācijas tehnoloģiju ieviešana. 2002.
gadā ministrija sadarbībā ar LU izstrādāja jaunu
datorizglītības koncepciju un soli
pa solim iet uz tās ieviešanu. Pirms tam pamatskolā vispār
nebija runas par datorizglītību, jo trūka datoru. Tagad tā
sākas sestajā klasē kā obligāts kurss, - ar tādu
aprēķinu, lai skolēni iemācītos lietot datoru kā
instrumentu informācijas ieguvei un apstrādei fizikā,
matemātikā, ķīmijā un citos priekšmetos. Ja
vēlamies paaugstināt fizikas, matemātikas un
datorizglītības līmeni, jāmāca skolēnu saskatīt
dabas likumi kopsakarībās.
Trešais attīstības
virziens ir saistīts ar matemātikas un dabaszinātņu
mācīšana un mācību satura izstrādi vidusskolām.
Tas ir Eiropas struktūrfondu projekts, kurā galvenais akcents ir
veicināt matemātikas un dabaszinātņu skolotāju
profesionālo pilnveidi. Projektā paredzēts izstrādāt
modernizētu mācību saturu, tuvinot to reālām
dzīves situācijām, pilnveidot skolotāju prasmes pasniegt to,
izmantojot mūsdienīgas mācību metodes, izmantot
informācijas tehnoloģijas un būtiski pievēršoties
pētnieciski praktiskai darbībai šajos priekšmetos. Šī
ir milzīga programma, kurā īstenošanas norisi varbūt
pirmo reizi tik konceptuāli sasaista kopā ar visām Latvijas
augstskolām, kuras nodrošina pedagoģisko izglītību.
Svarīgs projekta uzdevums ir nodrošināt visu Latvijas
skolotāju tālākizglītību modernizētā
mācību satura īstenošanai. Šajā programmā izvirzīts papildu
mērķis sadarboties ar uzņēmējiem, kuri ir
atvērti un kuru darbībā tiek izmantotas uz dabaszinātnēm
balstītu modernu tehnoloģiju un inženierzinātņu
sasniegumi. Projekta mērķis ir izveidot materiālus CD
formātā, lai skolotājs stundā varētu
parādīt, kā uzņēmumos darbojas modernās
tehnoloģijas, kādas iespējas dabaszinātņu un
inženierzinātņu speciālistiem tepat Latvijā. Citādi
skolēniem neviens nepastāsta, kas,
piemēram, notiek Ogres uzņēmumā Hansa Electronics,
a/s Grindex vai a/s Rīgas siltums, cik tur ir modernas un
jauniešus saistošas tehnoloģijas. Protams, arī mācot
konkrētu tematu var demonstrēt šāda diska fragmentus.
- Daži
uzņēmīgi Latvijas skolotāji jau pirms vairākiem gadiem
sākuši izmantot informācijas tehnoloģijas vēstures,
bioloģijas, ģeogrāfijas apguvē. Kad ir cerība šo
stratēģiju ieviest valsts mērogā?
G. Vasiļevskis:
- Apzinos,
ka nebūs viegli ieviest to visā valstī kā nacionālo
programmu, bet atbalsts ir. Šobrīd reāli ir 50 pilotskolas,
kurās ir sagatavoti skolotāji, īpaši
aprīkoti matemātikas, fizikas, ķīmijas, bioloģijas
kabineti kopā ar jaunām, modernām laboratorijas
iekārtām. Februārī projekta skolotāji tika
apgādāti ar portatīvajiem datoriem, projektoriem u. c.
ierīcēm, lai šīs tehnoloģijas varētu izmantot
stundā. Tie ir pirmie 200 skolotāji, kuriem radīti
apstākļi, kādi bija vajadzīgi jau sen. Pilotprojektu
paredzēts pabeigt 2008. gadā, bet pēc tam līdzīgs
materiāli tehniskais atbalsts būs pieejams pārējām
vidusskolām.
- Vai varat
minēt kādu pozitīvu piemēru par kādas citas mazas
Eiropas valsts pieredzi, kuru varētu salīdzināt ar Latviju?
I.
Slaidiņš: - Novembrī Helsinkos bija konference par
informācijas un komunikācijas tehnoloģijām. Tur, starp
citu, uzstājās bijušais Somijas premjerministrs. Kad
komisāre Vivjena Redinga viņam jautāja, kā Somija
sasniegusi tik augstu līmeni informācijas tehnoloģijās, viņš
teica, ka sabiedrībā ir ļoti augsts izglītības prestižs
un pārliecība, ka laba izglītība tā var atrisināt
daudzas sabiedrības problēmas ekonomiskās, sociālās
utt. Pretstatā somiem mūsu sabiedrība risinājumu saskata shēmošanā,
kā Juris minēja. Te vajadzētu iesaistīt arī žurnālistus,
lai viņi maina sabiedrības viedokli. Kamēr nebūs
prestiža izglītībai, tikmēr, kopumā ņemot, nekā
laba nebūs.
J. Borzovs: - Vislīdzīgākā
mums ir Dānija gan pēc lieluma, gan pēc tautsaimniecības
struktūras. Mums vajadzētu sasniegt vismaz tādu līmeni, bet
es gan nedomāju, ka viņiem būtu kāda unikāla pieredze,
no kuras mēs varētu mācīties.
I.
Slaidiņš: - Dāņiem ir bijusi arī negatīva
pieredze. Kādu brīdi viņi pat gribēja atteikties no
inženieru izglītības un šos speciālistus importēt
no citām valstīm, bet tagad viņi no šīs idejas ir
atteikušies.
G.
Vasiļevskis: - Domāju, ka principā nedrīkstam
kopēt citas valstis, lai arī cik līdzīgas tās mums
būtu. Jāmācās pašiem no savām
kļūdām un par tām arī jāsamaksā. Vidējā
izglītībā mums tāda izvēles kļūda jau bija,
tā tagad ir pārvarēta. Mēs gribam ļoti īsā
laikā noiet nesamērīgi garu ceļa gabalu. Nav jau arī
brīnums, ka nākas kļūdīties. Galvenais ir laikus
attapties.
J. Žagars: - Gribētu
atgādināt, ka gudrs cilvēks mācās no svešām
kļūdām, - muļķis pat no savām nemācās.
- Tomēr cik
prestiža, jūsuprāt, ir pasniedzēja profesija? Tā ir
ļoti laba tradīcija, ka uzņēmumi ļauj sūtīt
savus darbiniekus par pasniedzējiem. Bet vai maģistranti un
doktoranti labprāt paliek strādāt universitātē?
J. Žagars: -
Sabiedrībā ir diezgan liela inerce, lai šis prestižs
būtu noformulējies.
U. Smilts: - LLU IT
fakultāti ir beiguši pirmie maģistranti, pērn izveidota
doktorantūra, kur mācās seši doktoranti, kuriem tuvākajā
laikā pievienosies vēl daži. Tas rada ļoti labu bāzi,
lai varētu piesaistīt universitātei jaunus vietējos pasniedzējus.
Ir arī citi darba devēji, kuri ļauj saviem darbiniekiem
strādāt par pasniedzējiem, tiek piesaistīti arī
pasniedzēji no citām mācību iestādēm.
I.
Slaidiņš: - Līdz 2004. gada septembrim docenta algas likme
bija 180 latu mēnesī. Trešā kursa studentam, kurš paralēli studijām vēlējās strādāt uzņēmumā,
minimālais algas piedāvājums bija 200 latu.
J. Borzovs: - Man ir
pavisam cits ieskats. Aptuveni pirms gadiem četriem, kad vēl nebiju
Datorikas nodaļas vadītājs, bija konkurss uz 11 asistentu
vietām. Atnāca visi pretendenti, šīs vietas ātri
aizpildīja, un neviens pat nepavaicāja, kāda būs alga, bet tā
bija smieklīgi zema! Viņi to labi zināja, bet gribēja strādāt
un joprojām strādā par pasniedzējiem. Taisa doktora
disertācijas, šīs grupas līderi jau nesen
ievēlēti par lektoriem, tie ir fantastiski jaunieši. Tā
vienkārši notika. Jāatzīstas, ka paši par to
brīnījāmies.
- Vai
šāds fenomens ir tikai Latvijas Universitātē? Kā ir
citur?
G. Vasiļevskis:
- Jāteic,
ka šobrīd ļoti daudz laba ir izdarījusi arī
valsts. Pēdējie divi gadi bijuši īpaši
labvēlīgi. Augstskolas ir atguvušas savu prestižu vismaz
tādā ziņā, ka pasniedzēju darbs ir daudzmaz
novērtēts. Profesora minimālā algas
likme tagad ir 798 lati, uzlabota augstskolu zinātniski pētnieciskā bāze, infrastruktūra un atbalsta pasākumi
turpinās.
-
Šādas algas jau var sākt konkurēt ar uzņēmumu
piedāvāto.
G.
Vasiļevskis: - Otrs attīstības virziens ir
saistīts ar valsts programmu doktorantūras studiju atbalstam, kas
lēnām dos rezultātus. Domāju, ka kompleksie pasākumi
pievērsīs jaunatni arī akadēmiskajai izglītībai.
- Nesen
lasīju, ka šobrīd visās Latvijas augstskolās
doktorantūrā studē aptuveni 1800 studentu, viens procents no
studentu kopējā skaita. Nemaz neizskatās slikti! Kā ir
reģionos?
U. Smilts: - LLU ir līdzīgi.
Precīzu datu man nav, bet zinu vismaz četrus piecus doktorantus, kas
nāca pieteikties ar mirdzošām acīm un labprāt
vēlas strādāt par pasniedzējiem.
- Kuru katru jau
arī nevar laist par pasniedzēju, tur jābūt īpašam
talantam.
J. Borzovs: - Tur jau ir
tā lieta. Tāpēc vispirms jānāk par doktorantu, kur ir
arī pedagoģijas daļa, tad pretendenti jāielaiž
auditorijā un jāredz, kas tur sanāk. Kas var, tas arī
turpina strādāt par pasniedzēju. Tas ir pilnīgi
normāli. Nevajag cerēt, ka visi doktori noteikti būs arī
profesori, tā ir galīgi greiza domāšana.
J. Žagars: - Piekrītu.
Pēdējos divos gados ir noticis radikāls pozitīvais
pavērsiens, bet neaizmirsīsim, ka vairāk nekā desmit gadu
inženieru un dabas zinātnes tika stipri mērdētas, un
šie kociņi vienkārši nokalta. Nomērdēto divos
gados nevar pārvērst par zaļojošu dārzu, lai arī
kādu naudu tur ieguldītu: neviens kociņš no
laistīšanas vien neaug, vajadzīgas arī barības vielas
un rūpīga kopšana. Tas būs ilgs darbs.
- Lai nu kā
esam centušies glābt šos izkaltušos kociņus, tomēr
šīs pūles kļuva daudz efektīvākas, kad
augstskolas pirms diviem gadiem sāka saņemt Eiropas
struktūrfondu naudu. Diez vai bez tās šobrīd tik
sparīgi ķepurotos. Tomēr lielākās bažās ir
par to, kas notiks pēc šiem septiņiem treknajiem gadiem,
kad Eiropas piešprices vairs nebūs pieejamas? Vai spēsim
tikt galā paši?
J. Žagars: - Būs
jādzīvo no pašu radītās pievienotās
vērtības.
I.
Slaidiņš: - Kopumā vērtējot
situāciju, šie pēdējie divi gadi ir būtisks
pavērsiens. Mūsu fakultātē pēc ilgajiem bada
gadiem ar ESF palīdzību un ar valsts finansējuma
palielinājumu izglītībai ir izremontētas telpas, iepirkta
laboratoriju aparatūra. Izstrādājam arī e-studiju kursus.
Sadarbībā ar Ventspils domi un LETERA (PHARE projekts) esam iekārtojuši
Elektromagnētiskās saderības testēšanas centru.
Progress ir liels. Pēdējos gados zinātnes finansējums ik
gadu dubultojas un trīskāršojas, pat nav, kur ņemt
cilvēkus, kas varētu ātri ielekt šajā darbā,
vajadzīgi vismaz trīs gadi, lai students ieietu kādā
tematikā un sāktu ar atdevi strādāt.
J. Borzovs: - Mēs
ieguldām nākotnē ar domu, lai visas iedarbinātās
sviras darbotos arī pēc tiem septiņiem gadiem. Citādi nemaz
nevar būt!
U. Smilts: - Pievienojos
viedoklim, ka pēc septiņiem gadiem IT izglītības vilcienam
būs iegūta noteikta inerce, vilciens ripos pa sliedēm. Lai
dabūtu paātrinājumu vai noturētu vilcienu tādā
pašā ātrumā, spēka būs jāpieliek mazāk.
Šobrīd ļoti pozitīvu efektu dod studentu apmaiņas
programmas. LLU esam šādas iespējas aktīvi
izmantojuši, un studenti ir bijuši Dānijā, Somijā,
Vācijā, tagad mācās arī maģistrantūrā
Anglijā. Ļoti pozitīvi ir tas, ka, atbraucot atpakaļ, tiek
atvestas jaunas atziņas, kā ir pie mums un citās valstīs. Dažviet
mēs neesam ne par mata tiesu sliktāki, bet ir arī lietas, kur
esam pussolīti priekšā. Tas, ka arī ārzemju studenti
brauc pie mums un var pastāstīt tālāk pasaulē, cik te
viss ir labi, noteikti dod pozitīvu stimulu, ceļ pašapziņu.
J. Žagars: -
Ventspilī liekam akcentu uz kosmiskajām informācijas
tehnoloģijām, bet mums trūkst pasniedzēju. Mūsu
maģistru programmā šogad divus kursus ir docējuši pasniedzēji
no Korkas Tehniskās universitātes Īrijā, vienu kursu - no
Nansī (Francija) un Amsterdamas Tehniskās universitātes. Tātad
četri ārvalstu pasniedzēji uz trim semestriem. Tas
jāturpina, kamēr Venstpilij būs pašai savi pasniedzēji
šajās tehnoloģijās. Arī mūsu pasniedzēji
brauc apmaiņas braucienos ar lekcijām uz šīm valstīm.
Turklāt ar pasniedzēju apmaiņu var ātrāk gūt
efektu nekā ar studentu apmaiņu. Apmaiņas programmas darbojas
jau vairākus gadus. Jāteic, ka kolēģi no citām
universitātēm ar ļoti lielu pretimnākšanu brauc pat
tad, ja finansiālie nosacījumi viņiem nav īpaši
izdevīgi.
- Tad var teikt, ka
vismaz pa kādam viesprofesoram brauc uz visām Latvijas
augstskolām.
U. Smilts: - Ne tikai pa
kādam. Tas ir ļoti nopietns atbalsts. Ir arī kopprojekti ar
lietuviešiem, šobrīd studiju programmu akreditācijā
par ekspertiem brauc Igaunijas, Zviedrijas un Somijas pasniedzēji.
- Kas no RTU ir piedalījies
pasniedzēju apmaiņas programmā?
I.
Slaidiņš: - Mūsu pasniedzēji un studenti
izmanto ES ERASMUS apmaiņas programmu. Šīs programmas ietvaros esmu
lasījis lekcijas Grieķijā (angliski) un atbildes
vizītē mūsu fakultātē bijuši grieķu
pasniedzēji. Tehniskajā universitātē mācām
ārzemniekus jau kopš 90. gadu sākuma, par tiem ir ļoti
labas atsauksmes. Mums ir atsevišķa ārzemnieku grupa
vidēji seši studenti. Tie, kas 90. gadu vidū absolvēja
mūsu fakultāti, tagad strādā Libānā, Saūda
Arābijā. Nesen, runājot ar dāņiem, uzzināju, ka
viens no mūsu bijušajiem studentiem no Pakistānas
mācās Dānijā maģistrantūrā. Par viņu
bija labas atsauksmes. Mums ir tikai divas trešdaļas no
akadēmiskā personāla, kāds būtu vajadzīgs studiju
realizēšanai. Tas nozīmē, ka tie, kas ir, strādā
ar lielu pārslodzi. Un vēl klāt nāk starptautiskā
sadarbība, pētniecība. Šis ir grūts laiks, bet tas ir
arī iespēju laiks.
G.
Vasiļevskis: - Šis tiešām ir iespēju laiks, jo
nākotnē izglītībai un zinātnei būs pieejami
aptuveni 748 miljoni latu, tā kā prioritārās būs visas
tās darbības jomas, kas ir saistītas ar
inovācijām, modernām tehnoloģijām, cilvēkresursu
kapacitātes un konkurētspējas paaugstināšanu, nodarbinātību.
Būtu jāatrod arī iespēja paaugstināt vispārējās
izglītības kvalitāti.
Gunta KĻAVIŅA
Daudzus gadus Latvijas informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozare ir bijusi runasvīru mutēs: to solīts gan saulītē celt, gan iekļaut valsts prioritāšu sarakstā, bet ne reizi vien labie solījumi tikpat ātri aizmirsušies. Beidzot, šķiet, pienākuši auglīgie gadi, kad visi sapratuši bez moderniem IKT risinājumiem neiztikt nevienai tautsaimniecības nozarei. Gluži tāpat neiztikt arī bez kvalificētiem, labu izglītību baudījušiem nozares speciālistiem. Tāpēc šīs SP diskusijas mērķis ir noskaidrot, kāds šobrīd ir vispārējais IKT izglītības stāvoklis, cik prestiža un nepieciešama ir šī profesija, vai tajā ir liels speciālistu deficīts, kāda ir augstskolu sadarbība ar nozares uzņēmumiem. Sarunā piedalās LU Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļas vadītājs, RITI valdes priekšsēdētājs, e-lietu ministres padomnieks JURIS BORZOVS; izglītības un zinātnes ministres padomnieks Guntis VASIĻEVSKIS; Profesionālās izglītības padomes priekšsēdētājs, DATI Exigen Group viceprezidents Uldis SMILTS; RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes Radioiekārtu katedras vadītājs, profesors Ilmārs SLAIDIŅŠ un Ventspils augstskolas IT fakultātes programmu vadītājs, asociētais profesors Juris ŽAGARS.
- Kāds kopumā ir IKT augstākās izglītības stāvoklis Latvijā? Manā rīcībā ir LETERA pētījums par darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu elektronikas nozares uzņēmumos, kur teikts, ka elektronikas inženieru piedāvājums sedz tikai aptuveni 30 procentus no pieprasītā speciālistu skaita. Ja situācija strauji neuzlabosies, 2007. gadā piedāvājums sasniegs vairs tikai 21, bet 2010. gadā - mazliet virs 15 procentiem no darba tirgus pieprasījuma.
J. Borzovs: - Kopš 2000. gada esmu veicis pētījumus par IT elektroniku un telekomunikācijām par visām 13 Latvijas augstākās izglītības iestādēm, to skaitā arī par koledžām. 2004. gads bija raksturīgs ar lielāko augstskolas diplomu skaitu, kāds Latvijā jebkad bijis. Saskaitot visas pakāpes - augstāko profesionālo, koledžas, bakalaura, maģistra, doktora -, togad tika izsniegti aptuveni 2000 diplomu. Būtu labi, ja varētu noturēties vismaz šādā līmenī. Tomēr, lai arī mēs varam plānot un ietekmēt daudz ko, māte daba reizēm mēdz izspēlēt visādus jokus. 2006. gada rudenī vidusskolas absolvēja nedaudz vairāk kā 42 000 jauniešu, un uz augstākās izglītības institūcijām nāca visdaudzskaitlīgākā pēckara paaudze, tomēr demogrāfiskā statistika liecina, ka tagad pamatskolas 2. klasē mācās vismazskaitlīgākā paaudze (nepilni 19 000). Tas nozīmē, ka pēc deviņiem gadiem, kad šiem otrklasniekiem pienāks laiks stāties augstskolā, studentu resursi samazināsies vismaz divas reizes.
- Demogrāfija, protams, ir nopietns arguments, tomēr tagad, kad Latvijā sākušies IKT labklājības gadi, mūsu rokās ir arī citi ieroči, kā palielināt un stabilizēt potenciālo studentu interesi par nozari.
I. Slaidiņš: - Elektronikas nozares attīstība ir atšķirīgāka. Pirms gadiem 25 toreizējā radiotehnikas specialitāte (701.) bija otra prestižākā (aiz fizmatiem) studiju programma, kur bija liels konkurss. Daudzi šobrīd pazīstamu firmu vadītāji un inženieri beidza mūsu studiju programmu 70.-80. gados. Viņi ir ieguvuši labu izglītību un spēj strādāt pasaules līmenī. 1993. gadā iestājās krīze, sāka trūkt studentu, tikai retais gribēja mācīties par inženieri. Tagad mums ir tāds pats studentu skaits, kāds bija pirms 20 gadiem, bet joprojām ir problēma ar sadalījumu starp studiju programmām. Iepriekš telekomunikāciju speciālistus gatavojām tikai nozarei, bet tagad tos pieprasa visi. Savukārt studentu skaits, kas piesakās uz elektronikas programmu, ir stipri mazāks. Kāpēc? Izrādās, daudzi nemaz nezina, ka Latvijā strauji attīstās elektronikas rūpniecība, kurā vajadzīgi speciālisti. Visi pazīst lielos telekomunikāciju uzņēmumus, toties maz zinām par SAF Tehnika, Hansa elektronika un citiem, kuri strauji attīstās.
Vēloties palīdzēt nozarei iegūt vairāk kvalificētu elektronikas speciālistu, reiz pieprasījām vairāk budžeta vietu, bet nespējām tās aizpildīt. Šobrīd situācija mainās. Jau vairākus gadus organizējam skolēnu elektronikas olimpiādes, kuras atbalsta nozares uzņēmumi. 2006. gadā saņēmām ESF finansējumu 7000 latu apjomā. Šajā mācību gadā tika uzņemti aptuveni 150 telekomunikāciju un 80 elektronikas programmas studenti, lai gan pieprasījums pēc speciālistiem ir lielāks. Visi studenti mācās budžeta grupās.
G. Vasiļevskis: - Studentu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija ir otrajā vietā pasaulē aiz Kanādas. Vēl pirms gada bijām trešie. Latvijā uz 10 000 iedzīvotāju ir 566 studējošie. Vidēji Eiropā uz 10 000 ir 371 studējošais. Pilnīgi piekrītu viedoklim, ka informācija par Latvijas tautsaimniecības attīstību ir tik nepietiekama un fragmentāra, ka jaunieši nevar objektīvi izvēlēties, kādu profesiju apgūt.
- Protams, informācija ir ļoti svarīga, bet, no otras puses, lai students varētu izšķirties par labu kādai fakultātei, šai informācijai vajadzētu būt arī pievilcīgai, saistošai. Ikviens taču vēlas mācīties fakultātē, kurā ir moderni iekārtotas augsto tehnoloģiju laboratorijas, iespēja piedalīties Eiropas pētījumu projektos utt. To varētu dēvēt arī par pievienoto vērtību, kas uzlabo augstskolu konkurētspēju.
J. Žagars: - Tomēr nevar nostādīt uz kājām tikai vienu nozari, ja apkārtējā situācija ir nestabila. Tāpat kā organismā nevar ārstēt tikai sirdi un ļaut nomirt no aknu kaites. Ja sabiedrībā šie procesi ir nestabili, tad vienas nozares stabilizācija būtībā nav iespējama. Redzam, ka topošie studenti joprojām grib apgūt sociālās zinātnes, kuras ir ne tikai vieglāk studēt, bet tām ir arī citi atraktīvi momenti. Paskatījos portāla komentārus par iemesliem, kāpēc ir tik maz studentu, un secināju, ka viens no tiem ir izglītības kvalitāte. Otra lieta šobrīd cilvēki pelna ne tik daudz ar pievienoto vērtību, cik ar dažādu shēmošanu. Un tai augstākā izglītība nav nepieciešama.
Mūsdienu studenti raugās pēc nozarēm, kurās pēc tam varēs labi nopelnīt. Tomēr inženierzinātnēs viņi tik labu perspektīvu nesaskata. Turklāt skaidrs, ka shēmot ar projektiem ir vieglāk un ienesīgāk, tur nav vajadzīgas elektronikas zināšanas un nav jāpūlas mācoties. Starp citu, Polijas statistika liecina, ka tur vidējā darba alga ir trīsreiz lielāka nekā Latvijā, pilnībā sasniedzot ES vidējo līmeni. Vai tiešām no Polijas tik daudz cilvēku aizbraukuši, ka viņi ir spiesti maksāt vairāk, lai tos noturētu?!
No otras puses, pēc gadiem septiņiem, kad Latvijā atkal būs demogrāfiskā krīze, tieši tie, kuri būs investējuši līdzekļus IT industrijā, būs zirgā, jo viņi spēs radīt pievienoto vērtību. Tomēr septiņi gadi jaunietim šobrīd šķiet ļoti ilgi viņš visu grib uzreiz - kā Eiropā. Tad viņam jāņem kredīti, jāiesaistās konkurences cīņās un vairs nav laika mācīties, jo jātaisa nauda.
U. Smilts: - Dzīvojam dīvainā situācijā: no vienas puses, valda bezdarbs, no otras puses darba devēji nevar atrast atbilstošas kvalifikācijas darbiniekus. Kopumā gan nevarētu teikt, ka situācija būtu īpaši pasliktinājusies. Tomēr Profesionālās izglītības padomes, darba devēja un augstskolas vēlmes nav viegli saskaņot. DATI Exigen Group pirms gadiem trim četriem izšķīrās par pozīciju, ka mums pašiem jāpiedalās visos mācību procesos, lai uzņēmumā strādātu tieši tādi augstskolu beidzēji, kādi mums ir vajadzīgi. Tāpēc arī daudzi mūsu speciālisti strādā par pasniedzējiem dažādās Latvijas universitātēs, to skaitā Juris Borzovs. Mūsu uzņēmumu pārstāv arī RTU IT fakultātes dekāns Uldis Sukovskis, bet pats esmu saistīts ar LLU, kur biju gan viens no IT fakultātes dibinātājiem, gan studiju programmas vadītājs. Šobrīd stafetes kociņu esmu nodevis tālāk. Jelgavā IT fakultāte ir pilnībā izveidota un aprīkota no ESF naudas. Tā tika piesaistīta fakultātes veidošanas laikā un ļāva uzaicināt arī labākos profesorus un akadēmiķus no Rīgas. Aktīvi studiju programmu veidošanā piedalījās akadēmiķis Jānis Bārzdiņš, Kārlis Podnieks, Andris Kalniņš, Juris Strods, kā arī Jānis Eiduks no RTU. Eiropas nauda netika notērēta īslaicīgām aktivitātēm, bet ieguldīta fundamentālos projektos: izveidojām datorklases ar kondicionēšanas sistēmām, un to tehniskais aprīkojums ne par matu nav sliktāks kā Rīgas vadošajās augstskolās.
J. Borzovs: - Tas ir pat labāks nekā daudzās Rietumvalstu augstskolās.
U. Smilts: - Joprojām piedalāmies dažādos ESF projektos, gatavojam pieteikumus profesionālajai attīstībai. Pēdējais bija saistīts ar profesionālās studiju programmas programmēšanas praksēm. Tas ļāva mums sakārtot visus metodiskos materiālus, piesaistot arī darba devējus, kuriem bija interese strādāt ar studentiem. Taisnības labad gan jāteic, ka tie, kas ar studentiem strādāja jau iepriekš, turpina to arī tagad. Eiropas fondu nauda ir tikai tāds skaists žests, kas ļāva tiem uzņēmumiem, kuri pieņem LLU studentus praksē, labāk aprīkot prakses vietas.
- Pie reizes šiem uzņēmumiem prakses laikā ir iespēja nolūkot arī nākamos kolēģus.
U. Smilts: - DATI pēdējos gados ir ņēmuši praksē 10-15 studentu profesionālajā studiju programmā. MK noteikumi par otrā līmeņa profesionālo izglītību paredz pietiekami garas prakses 26 nedēļas (26 kredītpunkti), tā kā īstenībā prakses izstiepjas gada garumā un seko cita citai. Ja uzņēmums ir gatavs pieņemt praktikantus, tas var iesaistīt viņus reālos projektos, pārbaudīt spēju strādāt kopā ar pieredzējušiem kolēģiem. Galu galā aptuveni 2/3 praktikantu kļūst par mūsu kolēģiem.
- Atceros, ka agrāk nereti bija grūti atrast prakses vietu. Daudzi uzņēmumi negribēja noņemties ar zaļajiem gurķīšiem.
J. Borzovs: - Tagad attieksme ir ļoti mainījusies. Potenciālie zaļo gurķīšu darba devēji ir sapratuši, ka, neiesaistoties šajā procesā, nākotnē var palikt bez darbiniekiem. Janvāra beigās parakstīju 100 līgumus ar 45 uzņēmumiem par mūsu studentu nosūtīšanu uz mācību praksi. Pēdējā gada laikā noticis fantastisks pavērsiens darba devēju domāšanā. Viņi ir ļoti viegli pierunājami uz praktikantu ņemšanu. Mums pat nav tik daudz studentu, lai apmierinātu visu uzņēmumu piedāvātās prakses vietas. Būs jālūdz, lai paciešas līdz nākamajam gadam, kad paredzams divreiz vairāk studentu. Tas, ko Uldis teica par Eiropas struktūrfondu naudu, arī mūs piespieda sakārtot šos procesus līgumu veidā. Citādi mēs pat nezinātu, kas ir šie labie darba devēji. Tie visi ir Latvijā strādājoši uzņēmumi. Mums ir arī tādi kā zelta vai platīna partneri, kas piešķir studentiem stipendijas, paši piedalās kursu izveidē vai pat pasniegšanā. Tur nepārprotams līderis ir DATI Exigen Group, bet fantastiski darbojas arī Microsoft, Cisco, Baltic Technology Group, IBM, Tilde un daudzi citi.
U. Smilts: - Noteicošā ir ne tikai izpratne. Kā zināms, dažādos programmatūras izstrādnes projektos ir jābūt ne tikai ģenerāļiem (vai esat redzējuši projektu, kurā darbotos tikai 15 generāļi!), bet arī izpildītājiem. Šādus darbus itin labi var paveikt praktikanti.
J. Borzovs: - Bet tu taču piekrīti, ka darba devēju prakse ir ļoti būtiska inženierzinātņu studiju sastāvdaļa?
U. Smilts: - Jā, protams.
J. Borzovs: - Man arī par to nav nekādu šaubu. Bet man ir zināms arī, ka bakalauru vairākums RTU (atvaino, Ilmār!) nekādu praksi uzņēmumos neiziet.
I. Slaidiņš: - Es to varu komentēt pavisam vienkārši: mums ir akadēmiskā bakalaura izglītība lielākajā daļā studiju programmu, un 3. kursā studenti paši meklē darbu. Elektronikas programmā pēc tam ir profesionālā daļa, un šobrīd mums ir viens ESF projekts, kurā pārveidojam akadēmisko programmu Elektronika par profesionālo. Tāds ir šī projekta mērķis, jo ir milzīgs pieprasījums pēc studiju praksēm. Daži uzņēmumi gan vēlas ņemt praktikantus, bet nespēj nodrošināt labus prakses apstākļus. Studenti to izvērtē un atsakās no šādām prakses vietām. Viņi var to darīt, jo parasti ir vairākas prakses vietas, no kurām viņi var izvēlēties piemērotāko.
J. Žagars: - Piekrītu, ka ES projekti ļauj palielināt augstskolu konkurētspēju. Tādi, protams, ir arī Ventspils augstskolā. Izmantojot ESF projektu, esam uzbūvējuši jaunu četrstāvu Ventspils IT fakultātes ēku ar modernām mācību un zinātniskās pētniecības laboratorijām. Tiek modernizētas studiju programmas, arī Ventspils dome nāk pretī, finansējot kontrprojektus Ventspils augsto tehnoloģiju parku - un palīdzot izveidot inženierpētniecības centru, lai būtu sinerģija un kumulatīvais efekts. Bet gribu uzsvērt, ka tādējādi ceļam konkurētspēju, nevis radām pievienoto vērtību.
- Vai augstskolas var pieteikties arī uz centralizētiem ESF vai ERAF projektiem, kuri ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā? Kādi ir šo un citu izglītības projektu galvenie mērķi?
G. Vasiļevskis: - Eiropas projektus var iedalīt trīs lielās grupās. Struktūrfondu projekti paredzēti cilvēku kapacitātes paaugstināšanai un nodarbinātības veicināšanai. Tajos pārsvarā tiek atbalstītas sociālās aktivitātes, to skaitā arī jaunu izglītības projektu izstrāde. Tās ir īpašas apmācības mācībspēkiem, aktivitātes, kas nav saistītas ar materiālo vērtību iegādi. Vēl ir infrastruktūras un pakalpojumu projekti. Tie ir tieši saistīti ar infrastruktūru, ar augstskolu laboratoriju, iekārtu, datortehnikas nodrošinājumu. Trešā grupa ir dažādi zinātniski pētnieciski projekti, pievienojoties projektiem 6. un 7. ietvarprogrammā, sniedzot iespējas izstrādāt arī zinātniskus projektus.
- Kas notiek ar pētījumu projektiem reģionos?
J. Žagars: - Ventspilī mācību kodolu veido akadēmiskās programmas, lai gan ir arī profesionālās. Mēs gatavojam speciālistus arī Ventspils pilsētai un reģionam. Ventspilī ir divi pētnieciski institūti Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs, kuru patlaban restrukturizējam uz informācijas tehnoloģiju virzieniem. Otrs ir pirms gada izveidotais inženierpētniecības centrs, kura mērķis ir sniegt lietišķās pētniecības atbalstu tiem rūpniecības virzieniem un tām firmām, kuras ienāk Ventspilī. Turklāt īpaši akcentējot telekomunikāciju, elektronikas un informācijas tehnoloģiju virzienu. Mēs gan vēl neesam tiktāl tikuši, lai varētu dalīties milzīgā pieredzē, bet mums ir noteiktas koncepcijas un idejas, kā to attīstīt.
- Cik sen Ventspilī ir IT fakultāte?
J. Žagars: - Fakultāte ir otro gadu, bet IT nodaļa dibināta jau pirms pieciem gadiem. Šogad būs izlaidums pirmajiem maģistriem, piektajam kursam. Mums ir divi galvenie mērķi. Pirmais, lai Ventspilī varētu ienākt elektroniskā ražošana ar augstu pievienoto vērtību, uzņēmumiem vajadzīgs kvalificēts vietējais darbaspēks. Tiem ir vajadzīgs arī lietišķās zinātnes atbalsts, lai varētu attīstīt ražošanu tādos virzienos, kuros ir šī pievienotā vērtība. Radioastronomijas centrā cenšamies iedibināt jaunu virzienu kosmiskās informācijas tehnoloģijas. Runa ir par to, lai no tās informācija, kas lielos apjomos nāk no satelītiem, tiktu veidoti informācijas produkti, kurus var komercializēt un piedāvāt lietotājiem. Eiropas attīstītākajās valstīs pat reģionālā plānošana notiek, izmantojot satelītu informācijas tehnoloģijas. Latvijā situācija ir daudz bēdīgāka. Un iemesls nebūt nav tas, ka mēs nespētu sagatavot speciālistus, bet gan tas, ka sabiedrība nav pietiekami nobriedusi, lai šo iespēju izmantotu. 15 gadus skolās pat fizika nav kārtīgi mācīta, tāpēc par to nav īpaši jābrīnās! Mums jārada sabiedrībā izglītotu patērētāju slānis šādām tehnoloģijām. Citādi esam tādā pašā situācijā kā Amazones džungļu indiāņi, kuri nelieto mobilo telefonu. Pat, ja kādam to uzdāvinātu, kam viņš zvanīs?! Džordžam Bušam uz Balto namu?!
G. Vasiļevskis: - Faktiski augstskolai šobrīd jānodrošina pietiekami augsts akadēmiskais līmenis, vienlaikus sniedzot arī praktiskas zināšanas un prasmes. Tāda arī ir visveselīgākā augstskolu attīstības stratēģija un konkurētspējīga perspektīva. Un, ja strukturālo fondu līdzekļi tiek ieguldīti šī procesa nodrošināšanā, tad tas atmaksāsies arī pēc septiņiem gadiem, kad šai sistēmai būs ielikti stipri pamati.
J. Slaidiņš: - Ir bijuši arī laiki, kad bija šaubas, vai students drīkst savā fakultātē strādāt pētniecisku darbu. Tagad studenti var strādāt un vienlaikus saņemt stipendiju, bet tāda situācija ir nesen. Tomēr sociālais nodrošinājums studentam nav īsti pietiekams, jo stipendija neatbilst tam, ko students var nopelnīt. Tas tālāk saistās arī ar mācībspēku kadru atjaunošanu. Ļoti labi studenti gribētu studēt arī doktorantūrā, bet firmas piedāvā tik labu atalgojumu, ka tur vairs nav variantu.
- Vai tomēr nav iespējams turpināt studijas doktorantūrā un paralēli strādāt firmā?
J. Slaidiņš: - Daži doktoranti ir mēģinājuši, bet parasti tas beidzas ar krahu, jo firmā jāstrādā ar maksimālu atdevi.
- Ja darbs uzņēmumā tik ļoti konkurēs ar doktorantūras studijām, ar ko tas draud nākotnē?
I. Slaidiņš: - Nākotnē varētu būt vāji sagatavoti speciālisti bez dziļas akadēmiskas izglītības. Pilnīgi pieļauju, ka viņi labi strādās kādas firmas specifiskajā lauciņā, bet akadēmiskās izglītības bāze viņiem nebūs tik spēcīga kā paaudzei, kas mācījās pirms gadiem 20 ar spēcīgu matemātikas, fizikas un speciālo priekšmetu pamatu. No otras puses, tieši tehnoloģiju straujā attīstība liek nozares speciālistiem allaž būt viļņa galotnē, pastāvīgi atsvaidzinot zināšanas. Raugoties tālākā perspektīvā uz Latvijas augstāko izglītību un mūžizglītību kopumā, tiem, kas izvēlas studēt sociālās zinības, ir tik vāja pamatbāze, ka pārkvalificēšanās uz ko citu būtu ļoti sarežģīta. Bet, piemēram, radioelektronikas nozarē, kur bija dziļa krīze 90. gadu sākumā, kad VEF, Pusvadītāju rūpnīca (Alfa), Radiotehnika beidza darbību, liela daļa darbinieku viegli pārkvalificējās uz dažādām citām nozarēm, jo viņi bija apguvuši fiziku, matemātiku, sistēmisko domāšanu, loģiku. Ņemot vērā demogrāfisko problēmu, vienīgā stratēģiski pareizā izeja ir ļoti rūpīgi domāt par to, kā attīstīt mūžizglītību un pārkvalificēšanos. Piemēram, Valmiera ir sākusi iniciatīvu pārkvalificēt sociālo un humanitāro izglītību apguvušos uz IT nozari. Es gan esmu diezgan skeptisks par šo iespēju. Diemžēl izglītības bāzes humanitārajai un eksaktajai izglītībai stipri atšķiras. Radioelektronikas inženieri pārkvalificēt par ekonomistu būtu daudz vieglāk.
Šobrīd, globalizācijas apstākļos, valsts labklājību un tālāko progresu ekonomikā izšķirs augsto tehnoloģiju nozares, kas var dot augstu pievienoto vērtību. To var nodrošināt tikai cilvēki, kam ir attiecīgā izglītība elektronikā, telekomunikācijās, informāciju tehnoloģijās, farmācijā, ķīmijā.
- Tomēr, runājot par tālākizglītību, kompānijas Protraining pētījums liecina, ka 64,1 procents aptaujāto Latvijas uzņēmumu šobrīd nenodrošina saviem darbiniekiem IT apmācības, uzskatot, ka tās nav nepieciešamas. No otras puses, piemēram, Lielbritānijā ir iespēja iegūt maģistra un pat doktora grādu, izmantojot tikai tālmācību, un tur tādā veidā studē aptuveni 220 000 cilvēku.
J. Žagars: - Semjuels Klemenss, kuru pazīstam ar pseidonīmu Marks Tvens, reiz atklāja kādu no cilvēciskās esības pamatlikumiem, un tas bija cilvēciskās viduvējības saglabāšanās likums: uz katru ģēniju, kurš piedzimst sabiedrībā, piedzimst arī pa kādam idiotam. Šajā sakarībā gribu teikt, ka ar mūžizglītību un līdzīgām metodēm neuzrausim visu sabiedrību augstāk par Eiropas vidējo līmeni. Īpaši ņemot vērā, ka šobrīd esam no tā atpalikuši.
Nesen lasīju, ka Amerikā, kur ir ļoti daudz viduvēju izglītību baudījušu cilvēku, progresu nodrošina aptuveni 10 procenti, kas ir tehnokrātiskā elite. Un tā, protams, nāk no elitārām skolām, kurās tiek realizēta tāda veida izglītība, kas ievērojami atšķiras no vidējā standarta. Diemžēl Latvijā nav šādas elitārās izglītības. Ja mums izdotos panākt, ka tas mazais stiebriņš, kas nodrošina progresu, tiek audzēts un kopts arī IKT nozarē, tad jau tas vilktu līdzi arī visu pārējo nozari. Tomēr man ir bažas, ka tas vēl ir pārāk vārgs.
I. Slaidiņš: - Tad jau tādu talantīgo stādu audzētavu vajadzētu attīstīt kopš bērna pašiem pirmajiem gadiem, lai šo potenciāli spējīgo cilvēku attīstītu līdz augstākajam līmenim. Starp citu, jau pagājušā gadsimta 70. gadu vidū amerikāņu žurnālos varēja lasīt, ka tikai 15 procenti no ASV vidējo izglītību ieguvušajiem bija mācījušies fiziku un matemātiku. Tā bija liela problēma. Firma Texas Instruments, kam katastrofāli trūka inženieru, ieteica šādu risinājumu: sūtīt labākos firmas speciālistus, kuri interesanti varētu pastāstīt par elektroniku, jau uz bērnudārziem, jo pirmajās klasēs ir par vēlu, nemaz nerunājot par vidusskolu tad jau skolēnu intereses ir noformējušās. Bet sanāk tā, ka Latvijā neko neesam mācījušies no citu valstu pieredzes un pieļaujam tās pašas kļūdas.
G. Vasiļevskis: - Rīgas valsts 1. ģimnāziju var uzskatīt arī par elitāru, to ik gadus beidz aptuveni 300 absolventu, kuriem vajadzētu būt ļoti labām zināšanām eksaktajos priekšmetos. Taču paradoksāli, ka arī no viņiem tikai apmēram puse vēlas studēt inženierzinātnes.
- Valsts ģimnāzijas var uzskatīt vai neuzskatīt par elitārām skolām, bet tās neapšaubāmi nodrošina ļoti labu un prestižu izglītību. Turklāt tajās augstu pacelta eksakto priekšmetu apmācības latiņa.
G. Vasiļevskis: - Jā, kopš 1998. gada vairs nav tādu izglītības programmu, kur nemācītu fiziku, matemātiku un ķīmiju tie vairs nav izvēles priekšmeti. Šī krīze ir pārvarēta, un daudz kas paveikts, lai stiprinātu matemātikas un dabaszinātņu mācības skolās. Tikai šie pasākumi ir ilgtermiņa. 2004. gadā Izglītības un zinātnes ministrija sāka jaunu ciklu no pamatskolas dabas zinības māca jaunā, plašākā veidā, mācību saturā apvienojot zināšanas par dzīvo dabu un nedzīvās dabas likumsakarību pamatu apguvi, piemēram, par mehāniku, siltumu, kā arī tehniku utt. Otrs virziens ir informācijas tehnoloģiju ieviešana. 2002. gadā ministrija sadarbībā ar LU izstrādāja jaunu datorizglītības koncepciju un soli pa solim iet uz tās ieviešanu. Pirms tam pamatskolā vispār nebija runas par datorizglītību, jo trūka datoru. Tagad tā sākas sestajā klasē kā obligāts kurss, - ar tādu aprēķinu, lai skolēni iemācītos lietot datoru kā instrumentu informācijas ieguvei un apstrādei fizikā, matemātikā, ķīmijā un citos priekšmetos. Ja vēlamies paaugstināt fizikas, matemātikas un datorizglītības līmeni, jāmāca skolēnu saskatīt dabas likumi kopsakarībās.
Trešais attīstības virziens ir saistīts ar matemātikas un dabaszinātņu mācīšana un mācību satura izstrādi vidusskolām. Tas ir Eiropas struktūrfondu projekts, kurā galvenais akcents ir veicināt matemātikas un dabaszinātņu skolotāju profesionālo pilnveidi. Projektā paredzēts izstrādāt modernizētu mācību saturu, tuvinot to reālām dzīves situācijām, pilnveidot skolotāju prasmes pasniegt to, izmantojot mūsdienīgas mācību metodes, izmantot informācijas tehnoloģijas un būtiski pievēršoties pētnieciski praktiskai darbībai šajos priekšmetos. Šī ir milzīga programma, kurā īstenošanas norisi varbūt pirmo reizi tik konceptuāli sasaista kopā ar visām Latvijas augstskolām, kuras nodrošina pedagoģisko izglītību. Svarīgs projekta uzdevums ir nodrošināt visu Latvijas skolotāju tālākizglītību modernizētā mācību satura īstenošanai. Šajā programmā izvirzīts papildu mērķis sadarboties ar uzņēmējiem, kuri ir atvērti un kuru darbībā tiek izmantotas uz dabaszinātnēm balstītu modernu tehnoloģiju un inženierzinātņu sasniegumi. Projekta mērķis ir izveidot materiālus CD formātā, lai skolotājs stundā varētu parādīt, kā uzņēmumos darbojas modernās tehnoloģijas, kādas iespējas dabaszinātņu un inženierzinātņu speciālistiem tepat Latvijā. Citādi skolēniem neviens nepastāsta, kas, piemēram, notiek Ogres uzņēmumā Hansa Electronics, a/s Grindex vai a/s Rīgas siltums, cik tur ir modernas un jauniešus saistošas tehnoloģijas. Protams, arī mācot konkrētu tematu var demonstrēt šāda diska fragmentus.
- Daži uzņēmīgi Latvijas skolotāji jau pirms vairākiem gadiem sākuši izmantot informācijas tehnoloģijas vēstures, bioloģijas, ģeogrāfijas apguvē. Kad ir cerība šo stratēģiju ieviest valsts mērogā?
G. Vasiļevskis: - Apzinos, ka nebūs viegli ieviest to visā valstī kā nacionālo programmu, bet atbalsts ir. Šobrīd reāli ir 50 pilotskolas, kurās ir sagatavoti skolotāji, īpaši aprīkoti matemātikas, fizikas, ķīmijas, bioloģijas kabineti kopā ar jaunām, modernām laboratorijas iekārtām. Februārī projekta skolotāji tika apgādāti ar portatīvajiem datoriem, projektoriem u. c. ierīcēm, lai šīs tehnoloģijas varētu izmantot stundā. Tie ir pirmie 200 skolotāji, kuriem radīti apstākļi, kādi bija vajadzīgi jau sen. Pilotprojektu paredzēts pabeigt 2008. gadā, bet pēc tam līdzīgs materiāli tehniskais atbalsts būs pieejams pārējām vidusskolām.
- Vai varat minēt kādu pozitīvu piemēru par kādas citas mazas Eiropas valsts pieredzi, kuru varētu salīdzināt ar Latviju?
I. Slaidiņš: - Novembrī Helsinkos bija konference par informācijas un komunikācijas tehnoloģijām. Tur, starp citu, uzstājās bijušais Somijas premjerministrs. Kad komisāre Vivjena Redinga viņam jautāja, kā Somija sasniegusi tik augstu līmeni informācijas tehnoloģijās, viņš teica, ka sabiedrībā ir ļoti augsts izglītības prestižs un pārliecība, ka laba izglītība tā var atrisināt daudzas sabiedrības problēmas ekonomiskās, sociālās utt. Pretstatā somiem mūsu sabiedrība risinājumu saskata shēmošanā, kā Juris minēja. Te vajadzētu iesaistīt arī žurnālistus, lai viņi maina sabiedrības viedokli. Kamēr nebūs prestiža izglītībai, tikmēr, kopumā ņemot, nekā laba nebūs.
J. Borzovs: - Vislīdzīgākā mums ir Dānija gan pēc lieluma, gan pēc tautsaimniecības struktūras. Mums vajadzētu sasniegt vismaz tādu līmeni, bet es gan nedomāju, ka viņiem būtu kāda unikāla pieredze, no kuras mēs varētu mācīties.
I. Slaidiņš: - Dāņiem ir bijusi arī negatīva pieredze. Kādu brīdi viņi pat gribēja atteikties no inženieru izglītības un šos speciālistus importēt no citām valstīm, bet tagad viņi no šīs idejas ir atteikušies.
G. Vasiļevskis: - Domāju, ka principā nedrīkstam kopēt citas valstis, lai arī cik līdzīgas tās mums būtu. Jāmācās pašiem no savām kļūdām un par tām arī jāsamaksā. Vidējā izglītībā mums tāda izvēles kļūda jau bija, tā tagad ir pārvarēta. Mēs gribam ļoti īsā laikā noiet nesamērīgi garu ceļa gabalu. Nav jau arī brīnums, ka nākas kļūdīties. Galvenais ir laikus attapties.
J. Žagars: - Gribētu atgādināt, ka gudrs cilvēks mācās no svešām kļūdām, - muļķis pat no savām nemācās.
- Tomēr cik prestiža, jūsuprāt, ir pasniedzēja profesija? Tā ir ļoti laba tradīcija, ka uzņēmumi ļauj sūtīt savus darbiniekus par pasniedzējiem. Bet vai maģistranti un doktoranti labprāt paliek strādāt universitātē?
J. Žagars: - Sabiedrībā ir diezgan liela inerce, lai šis prestižs būtu noformulējies.
U. Smilts: - LLU IT fakultāti ir beiguši pirmie maģistranti, pērn izveidota doktorantūra, kur mācās seši doktoranti, kuriem tuvākajā laikā pievienosies vēl daži. Tas rada ļoti labu bāzi, lai varētu piesaistīt universitātei jaunus vietējos pasniedzējus. Ir arī citi darba devēji, kuri ļauj saviem darbiniekiem strādāt par pasniedzējiem, tiek piesaistīti arī pasniedzēji no citām mācību iestādēm.
I. Slaidiņš: - Līdz 2004. gada septembrim docenta algas likme bija 180 latu mēnesī. Trešā kursa studentam, kurš paralēli studijām vēlējās strādāt uzņēmumā, minimālais algas piedāvājums bija 200 latu.
J. Borzovs: - Man ir pavisam cits ieskats. Aptuveni pirms gadiem četriem, kad vēl nebiju Datorikas nodaļas vadītājs, bija konkurss uz 11 asistentu vietām. Atnāca visi pretendenti, šīs vietas ātri aizpildīja, un neviens pat nepavaicāja, kāda būs alga, bet tā bija smieklīgi zema! Viņi to labi zināja, bet gribēja strādāt un joprojām strādā par pasniedzējiem. Taisa doktora disertācijas, šīs grupas līderi jau nesen ievēlēti par lektoriem, tie ir fantastiski jaunieši. Tā vienkārši notika. Jāatzīstas, ka paši par to brīnījāmies.
- Vai šāds fenomens ir tikai Latvijas Universitātē? Kā ir citur?
G. Vasiļevskis: - Jāteic, ka šobrīd ļoti daudz laba ir izdarījusi arī valsts. Pēdējie divi gadi bijuši īpaši labvēlīgi. Augstskolas ir atguvušas savu prestižu vismaz tādā ziņā, ka pasniedzēju darbs ir daudzmaz novērtēts. Profesora minimālā algas likme tagad ir 798 lati, uzlabota augstskolu zinātniski pētnieciskā bāze, infrastruktūra un atbalsta pasākumi turpinās.
- Šādas algas jau var sākt konkurēt ar uzņēmumu piedāvāto.
G. Vasiļevskis: - Otrs attīstības virziens ir saistīts ar valsts programmu doktorantūras studiju atbalstam, kas lēnām dos rezultātus. Domāju, ka kompleksie pasākumi pievērsīs jaunatni arī akadēmiskajai izglītībai.
- Nesen lasīju, ka šobrīd visās Latvijas augstskolās doktorantūrā studē aptuveni 1800 studentu, viens procents no studentu kopējā skaita. Nemaz neizskatās slikti! Kā ir reģionos?
U. Smilts: - LLU ir līdzīgi. Precīzu datu man nav, bet zinu vismaz četrus piecus doktorantus, kas nāca pieteikties ar mirdzošām acīm un labprāt vēlas strādāt par pasniedzējiem.
- Kuru katru jau arī nevar laist par pasniedzēju, tur jābūt īpašam talantam.
J. Borzovs: - Tur jau ir tā lieta. Tāpēc vispirms jānāk par doktorantu, kur ir arī pedagoģijas daļa, tad pretendenti jāielaiž auditorijā un jāredz, kas tur sanāk. Kas var, tas arī turpina strādāt par pasniedzēju. Tas ir pilnīgi normāli. Nevajag cerēt, ka visi doktori noteikti būs arī profesori, tā ir galīgi greiza domāšana.
J. Žagars: - Piekrītu. Pēdējos divos gados ir noticis radikāls pozitīvais pavērsiens, bet neaizmirsīsim, ka vairāk nekā desmit gadu inženieru un dabas zinātnes tika stipri mērdētas, un šie kociņi vienkārši nokalta. Nomērdēto divos gados nevar pārvērst par zaļojošu dārzu, lai arī kādu naudu tur ieguldītu: neviens kociņš no laistīšanas vien neaug, vajadzīgas arī barības vielas un rūpīga kopšana. Tas būs ilgs darbs.
- Lai nu kā esam centušies glābt šos izkaltušos kociņus, tomēr šīs pūles kļuva daudz efektīvākas, kad augstskolas pirms diviem gadiem sāka saņemt Eiropas struktūrfondu naudu. Diez vai bez tās šobrīd tik sparīgi ķepurotos. Tomēr lielākās bažās ir par to, kas notiks pēc šiem septiņiem treknajiem gadiem, kad Eiropas piešprices vairs nebūs pieejamas? Vai spēsim tikt galā paši?
J. Žagars: - Būs jādzīvo no pašu radītās pievienotās vērtības.
I. Slaidiņš: - Kopumā vērtējot situāciju, šie pēdējie divi gadi ir būtisks pavērsiens. Mūsu fakultātē pēc ilgajiem bada gadiem ar ESF palīdzību un ar valsts finansējuma palielinājumu izglītībai ir izremontētas telpas, iepirkta laboratoriju aparatūra. Izstrādājam arī e-studiju kursus. Sadarbībā ar Ventspils domi un LETERA (PHARE projekts) esam iekārtojuši Elektromagnētiskās saderības testēšanas centru. Progress ir liels. Pēdējos gados zinātnes finansējums ik gadu dubultojas un trīskāršojas, pat nav, kur ņemt cilvēkus, kas varētu ātri ielekt šajā darbā, vajadzīgi vismaz trīs gadi, lai students ieietu kādā tematikā un sāktu ar atdevi strādāt.
J. Borzovs: - Mēs ieguldām nākotnē ar domu, lai visas iedarbinātās sviras darbotos arī pēc tiem septiņiem gadiem. Citādi nemaz nevar būt!
U. Smilts: - Pievienojos viedoklim, ka pēc septiņiem gadiem IT izglītības vilcienam būs iegūta noteikta inerce, vilciens ripos pa sliedēm. Lai dabūtu paātrinājumu vai noturētu vilcienu tādā pašā ātrumā, spēka būs jāpieliek mazāk. Šobrīd ļoti pozitīvu efektu dod studentu apmaiņas programmas. LLU esam šādas iespējas aktīvi izmantojuši, un studenti ir bijuši Dānijā, Somijā, Vācijā, tagad mācās arī maģistrantūrā Anglijā. Ļoti pozitīvi ir tas, ka, atbraucot atpakaļ, tiek atvestas jaunas atziņas, kā ir pie mums un citās valstīs. Dažviet mēs neesam ne par mata tiesu sliktāki, bet ir arī lietas, kur esam pussolīti priekšā. Tas, ka arī ārzemju studenti brauc pie mums un var pastāstīt tālāk pasaulē, cik te viss ir labi, noteikti dod pozitīvu stimulu, ceļ pašapziņu.
J. Žagars: - Ventspilī liekam akcentu uz kosmiskajām informācijas tehnoloģijām, bet mums trūkst pasniedzēju. Mūsu maģistru programmā šogad divus kursus ir docējuši pasniedzēji no Korkas Tehniskās universitātes Īrijā, vienu kursu - no Nansī (Francija) un Amsterdamas Tehniskās universitātes. Tātad četri ārvalstu pasniedzēji uz trim semestriem. Tas jāturpina, kamēr Venstpilij būs pašai savi pasniedzēji šajās tehnoloģijās. Arī mūsu pasniedzēji brauc apmaiņas braucienos ar lekcijām uz šīm valstīm. Turklāt ar pasniedzēju apmaiņu var ātrāk gūt efektu nekā ar studentu apmaiņu. Apmaiņas programmas darbojas jau vairākus gadus. Jāteic, ka kolēģi no citām universitātēm ar ļoti lielu pretimnākšanu brauc pat tad, ja finansiālie nosacījumi viņiem nav īpaši izdevīgi.
- Tad var teikt, ka vismaz pa kādam viesprofesoram brauc uz visām Latvijas augstskolām.
U. Smilts: - Ne tikai pa kādam. Tas ir ļoti nopietns atbalsts. Ir arī kopprojekti ar lietuviešiem, šobrīd studiju programmu akreditācijā par ekspertiem brauc Igaunijas, Zviedrijas un Somijas pasniedzēji.
- Kas no RTU ir piedalījies pasniedzēju apmaiņas programmā?
I. Slaidiņš: - Mūsu pasniedzēji un studenti izmanto ES ERASMUS apmaiņas programmu. Šīs programmas ietvaros esmu lasījis lekcijas Grieķijā (angliski) un atbildes vizītē mūsu fakultātē bijuši grieķu pasniedzēji. Tehniskajā universitātē mācām ārzemniekus jau kopš 90. gadu sākuma, par tiem ir ļoti labas atsauksmes. Mums ir atsevišķa ārzemnieku grupa vidēji seši studenti. Tie, kas 90. gadu vidū absolvēja mūsu fakultāti, tagad strādā Libānā, Saūda Arābijā. Nesen, runājot ar dāņiem, uzzināju, ka viens no mūsu bijušajiem studentiem no Pakistānas mācās Dānijā maģistrantūrā. Par viņu bija labas atsauksmes. Mums ir tikai divas trešdaļas no akadēmiskā personāla, kāds būtu vajadzīgs studiju realizēšanai. Tas nozīmē, ka tie, kas ir, strādā ar lielu pārslodzi. Un vēl klāt nāk starptautiskā sadarbība, pētniecība. Šis ir grūts laiks, bet tas ir arī iespēju laiks.
G. Vasiļevskis: - Šis tiešām ir iespēju laiks, jo nākotnē izglītībai un zinātnei būs pieejami aptuveni 748 miljoni latu, tā kā prioritārās būs visas tās darbības jomas, kas ir saistītas ar inovācijām, modernām tehnoloģijām, cilvēkresursu kapacitātes un konkurētspējas paaugstināšanu, nodarbinātību. Būtu jāatrod arī iespēja paaugstināt vispārējās izglītības kvalitāti.
Gunta KĻAVIŅA