Sakaru sistēmas attīstības vēsture

Modernas sabiedrības loceklis par pašsaprotamu uzskata ātra un sazarota sakaru dienesta pastāvēšanu, turpretī aizvēsturisko ģinšu un cilšu locekļi par dabisku uzskatīja to, ka šāda dienesta nav un tas nav vajadzīgs. Šo kopienu locekļi pietiekami cieši saskārās ikdienas darbos: medībās, zvejā, augu, sakņu un augļu vākšanā, aizsardzībā un uzbrukumā, lai nejustu vajadzību pēc speciālas sakaru sistēmas veidošanas.

 

Sakaru dienests pirms mūsu ēras

Nepieciešamās ziņas kopienas locekļi nodeva tiešas saskarsmes ceļā vai (sliktākajā gadījumā) dauzot pa kādu skanīgu priekšmetu. Aina radikāli mainījās reizē ar cilšu apvienību un valstu rašanos. Jo plašāka bija kādas valsts teritorija, jo plašāku reģionu apdzīvoja kādas cilts locekļi, jo skaudrāka bija vajadzība pēc īpašas sakaru sistēmas, pēc regulāra sakaru dienesta. Visvairāk šāda dienesta nepieciešamību izjuta cilšu virsaiši, karaspēku komandieri, ķēniņi un provinču pārvaldnieki.

Lai vadītu un pārvaldītu, jāpastāv pietiekami ātrai un drošai sakaru sistēmai, kas ļauj nosūtīt vajadzīgos rīkojumus to izpildītājiem un saņemt informāciju par rīkojuma izpildi, kas nozīmīga pavēļu un rīkojumu devējam. Senās Ēģiptes valdnieki speciālu ziņnešu dienestu bija radījuši jau trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras; regulārus sakaru dienesta aizsākumus atrodam arī senās Babilonijas un Asīrijas valstīs ap 1700. gadu p.m.ē. Grieķu vēsturnieki atstājuši ziņas, ka Persijas valdnieki regulāru ziņnešu dienestu organizējuši VI gadsimtā pirms mūsu ēras. Ķēniņa Dārija I laikā veidots staciju tīkls, kuros ziņneši varējuši apmainīt skrējienā piekusušos zirgus. Ziņnešu galvenais uzdevums bija izziņot ķēniņa pavēles un sniegt ziņojumus par stāvokli provincēs un pilsētās, par dumpjiem vai kaimiņu valdnieku iebrukuma draudiem.

Ķīnā regulāru sakaru dienestu izveidoja trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Taču pasta sakaru aizsākumi tur rodami krietni agrāk, par ko liecina ķīniešu filozofa Konfūcija izteiciens, ka ziņas par varoņdarbiem ceļo ātrāk nekā pasts (Konfūcijs 551.-479. g. p.m.ē.).

Sakaru līdzekļi senatnē

Sakaru līdzekļu izvēli katrā gadījumā noteica valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, kultūras un tehnoloģijas līmenis. Lai gan Amerikas Inku impērijas veidošanās un pastāvēšanas laiks sakrīt ar Eiropas viduslaiku periodu, kultūras un ekonomikas līmeņa aspektā tā uzskatāma par antīkās pasaules lielvalsti un pielīdzināma senajai Ēģiptei, Persijai, un Asīrijai. Tomēr sakaru dienesta attīstības ziņā inku impērija atradās pat zemākā līmenī nekā Ēģipte vai Persija. Sapa Inka (augstākais inka jeb ķēniņš) rīkojumus izsūtīja ar skrējēju palīdzību, tāpat ar speciālu skrējēju - ziņnešu palīdzību viņš saņēma informāciju par stāvokli valsts provincēs un pilsētās.

Ne zirgus, ne kamieļus, ne ēzeļus, ne ziloņus Amerikas indiāņi nepazina, tāpēc gan kravu, gan ziņu izplatīšanas galvenais līdzeklis bija cilvēks. Pat pieņemot, ka Inku valsts ziņnešu skriešanas ātrums līdzinās mūsdienu pasaules rekordistu ātrumam sniegumam (1500 m - 3,5 min, 5000 m - 13 minūtēs) 100 km attālumu inku ziņneši stafetes skrējienā spētu paveikt tikai 3,8 vai 4,3 stundās (atkarībā no stafetes rakstura). Kalnainos apvidos šis rādītājs būtu vismaz trīskāršojies, un tātad 100 km distanci viņi veiktu apmēram 13 stundās. Ja ziņojums tiktu sūtīts inku izgudrotajā Kipu raksta (mezglu raksta) formātā, tā nodošana pa stafeti īpašu laika aizkavi neradītu. Pavisam cita aina veidotos, ja ziņojums būtu mutiski nododama informācija. Šajā gadījumā samazinātos nodošanas ātrums un būtu apdraudēta precizitāte.

Īpaši aktuāla informācijas precizitāte bija austrumu valdnieku sakaru līnijās, kuras veidoja speciālu kliedzēju ķēdes, t. i., noteiktā attālumā izvietotu ziņnešu ķēde, kuri valdnieka pavēles vārdus izkliedza kaimiņam. Tā kā skaņas izplatības ātrums gaisā ir apmēram 340 m sekundē, tad šāda sakaru līnija darbojas ar ļoti lielu ātrumu, kuru pazemina vienīgi vārdu reproducēšanas ātrums un nepieciešamo reprodukciju skaits. Ja attālums starp ziņnešiem būtu 50 m, tad uz 100 km viņu būtu 2000. Rēķinot viena vārda reprodukcijas caurmēra laiku vienu sekundi, dabūsim informācijas aizkavējumu par 2000 s. Šim aizkaves laikam vēl jāpieskaita apmēram 300 s, kas nepieciešamas, lai skaņa noskrietu 100 km, tātad šahinšaha (ķēniņu ķēniņa) pavēles pirmais vārds līdz 100 km attālajam adresātam nonāktu pēc 2300 s jeb 38,3 minūtēm. Tas ir milzīgs ieguvums, ja salīdzinām ar 4,3 stundām (13 stundām) inku valstī. Viegli tomēr saprast, ka informācijas izkropļojuma briesmas šādā sakaru sistēmā bija ļoti lielas, turklāt pašas sistēmas uzturēšanas izmaksas bija ļoti augstas. Tāpēc šādas sakaru sistēmas pastāvēšanas mūžs nebija ilgs.

Senajā Ēģiptē faraona ziņneši varēja izmantot gan jātniekus, gan ātrlaivas, jo ēģiptiešu dzīve lielā mērā koncentrējās Nīlas upes krastos. Jātnieku izmantošana ziņojumu nogādē bija solis uz priekšu sakaru dienesta attīstībā, jo zirgu skriešanas ātrums garākās distancēs būtiski pārsniedza cilvēka ātrumu. No vēstures zināms, ka grieķu ziņnesis no Maratonas kaujas lauka līdz Atēnām skrēja bez apstājas un saļima bez dzīvības, kad izteica vārdus par grieķu uzvaru pār persiešu karaspēku (490. g. p.m.ē.). Šo distanci (42,195 km) jātnieks noauļotu pusotrā stundā (rekords 1984. gada olimpiskajās spēles šajā distancē bija 2 stundas 8 minūtes un 5 sekundes).Tātad jātnieku-kurjeru pārākums šeit būtu acīmredzams.

Tā kā ēģiptiešu rakstu māksla ap 2000. gadu p.m.ē. bija labi attīstīta, tad faraonu pavēļu precizitāte nebija atkarīga no ziņnešu attapības un atmiņas kvalitātes; tiem atlika vienīgi nodot adresātam vai stafetes loceklim papirusa vīstokli ar valdnieka dekrētu.

Lai gan laivu kustības ātrums atpaliek no skrējēju un jātnieku ātruma, tam ir savi plusi, ja runājam par braucienu pa straumi: tas ir samērā lēts un pietiekami ātrs attiecībā uz garām distancēm. Protams, faraona ziņnešu ātrlaivas diez vai šāvās ar akadēmiskā astotnieka ātrumu (apmēram 20 km stundā), bet arī jātnieki pa lieliskajiem Ēģiptes ceļiem diez vai spēja stundām ilgi auļot ar šādu ātrumu. Mums nav precīzu ziņu, bet par samērā ticamu varam uzskatīt ziņnešu ātrlaivas ātrumu 12 km stundā - Nīlas tecējuma virzienā.

Regulāru sakaru dienestu senajā Romā izveidoja imperators Augusts (62. g. p.m.ē. - 14. g. m.ē.). Viņa pēcteči to pilnveidoja un padarīja par labi funkcionējošu zirgu pasta sistēmu. Zirgu (austrumu zemēs arī kamieļu) dominējošā loma sakaru sistēmās pastāvēja daudzus gadsimtus. Informācijas nogādāšanas ātruma ziņā tam konkurenta nebija līdz pat 18. gadsimta beigām mūsu ērā, protams, runājot par sakariem uz cietzemes.

Arī Livonijas ordeņa pārvaldes sistēmā ziņu un rīkojumu izplatīšana balstījās uz jātnieku-kurjeru dienestu, kuru pārzināja speciāli vēstuļu maršali. Kurzemes hercogi uzturēja speciālu pasta staciju tīklu, kas savienoja Jelgavu ar Klaipēdu. Tā pamats bija zirgu maiņas stacijas ar īpaši atalgotiem zirgu puišiem.

 

Jātnieku-kurjeru raksturlielumi

Iegādāties un uzturēt labu jājamzirgu viduslaiku Eiropā un antīkajā Romā spēja tikai ļoti turīgi cilvēki. Romā tie veidoja t. s. jātnieku kārtu un bija pieskaitāmi Romas patriciešiem. Izņēmuma stāvoklī bija huņņi un mongoļi, kuru nomadu tipa dzīves veids bija bāzēts uz zirgu pajūgiem un jātniekiem.

Tā kā regulāra jātnieku-kurjeru dienesta uzturēšanai vajadzēja lielus līdzekļus, tad saprotams, ka tā veidošana ilgu laiku bija un palika valdnieku prerogatīva. To pašu izmaksu dēļ šis dienests ilgu laiku palika vāji sazarots: tas aptvēra tikai valsts lielākos centrus; par rīkojumu un pavēļu nogādi uz otršķirīgiem centriem bija jārūpējas vietvalžiem atkarībā no situācijas un iespējām. Bet kāds bija ziņu nogādes ātrums, izmantojot jātnieku-kurjeru pakalpojumus? Tā kā liela nozīme bija zirga auļošanas ātrumam un izturībai, jātnieka prasmei un izturībai, ceļu stāvoklim, tad par kādu konstantu ātrumu nevaram runāt. Speciālisti apgalvo, ka īpaša angļu zirgu-kurjeru suga spējusi auļot garas distances stundas ar ātrumu 50 km stundā. Domājams, ka vidējais ātrums varēja būt ap 30 km stundā, un tikai ekstremālos gadījumos tas varēja sasniegt 50 km stundā. Tātad 100 km distanci šāds kurjers varēja veikt caurmērā trīs stundās un tikai ļoti labvēlīgos apstākļos šis laiks būtu samazināms līdz divām stundām. Sakaru drošums bija atkarīgs no ceļa kvalitātes, no zirgu maiņas staciju stāvokļa un kurjeru apdraudējuma (lielceļu laupītajiem vai kāda dumpīga provinces pārvaldnieka rīcības).

 

Pasta baloži!

Viduslaikos tomēr bija pazīstams cits sakaru veids, kas ātruma ziņā pārspēja pat jātniekus. Runa ir par pasta baložiem, kurus, kā liecina vēstures avoti, ziņu nogādei arābu valdnieki Bagdādē izmantojuši jau 1150. mūsu ēras gadā. Eiropā viduslaikos pasta baložus izmantoja samērā plaši un to pakalpojumi bija nozīmīgi līdz pat 19. gadsimtam. Šie putni izceļas ar lielisko orientēšanās spēju un labu caurmēra lidojuma ātrumu – no 48 1īdz 50 km stundā. Pasta baložu lidojuma ātrums varēja sasniegt pat 90 km stundā. Šeit tiek izmantota baložu spēja atrast pastāvīgo kopēju vai mājvietu simtiem kilometru attālumā. Fiksēti gadījumi, kad pasta baloži sasnieguši adresātu pat 2700 km attālumā.

Tomēr nav grūti iedomāties, kāpēc šis ziņojumu izplatīšanas veids nespēja konkurēt ar jātnieku-kurjeriem, protams, atskaitot īpašus gadījumus. No aplenkta cietokšņa kurjers zirgā varēja neizkļūt, turpretī pasta balodis ar kājai piesietu zīmīti to varēja izdarīt bez problēmām. Tomēr regulāriem un sistemātiskiem sakariem, kā arī garāku ziņojumu nosūtīšanai pasta baloži nebija īsti piemēroti.

Optiskie sakari

Ziņu nodošanu ar optisku signālu palīdzību cilvēki lietojuši jau sen un turklāt pietiekami daudzveidīgi. Karavadoņa šķēpa vai zobena vēziens ar smaili uz leju nereti kalpoja par uzbrukuma signālu; Romas imperatora uz augšu pavērsts īkšķis bija zīme, kas dāvāja dzīvību arēnā pieveiktam gladiatoram; briesmu sārta liesmas kādā senlatviešu pilskalnā informēja novada iedzīvotājus par negaidītu ienaidnieka uzbrukumu; baltu karogu izkāršana aplenkta cietokšņa torņos signalizēja par tā padošanos utt. Taču šiem sakaru veidiem trūka atgriezeniskās saites, kas ir būtiska īstu sakaru sistēmu sastāvdaļa.

Par īstu optisko sakaru sistēmu varam runāt jūrniecībā, it īpaši vēlajos viduslaikos. Spāņu, angļu, holandiešu un franču eskadras pamazām pilnveidoja optisko signālu arsenālu, lai uzturētu sakarus ar admirāļa kuģi pārbraucienu laikā, kā arī jūras kaujās. Šim nolūkam izmantoja gan krāsainus karodziņus, gan vimpeļus, kurus pacēla kuģu mastos. Krievu flotes admirālis Ušakovs un britu flotes admirālis Nelsons šo optisko signālu arsenālu izmantoja eskadru vadīšanā vairākās izšķirīgās jūras kaujās. Bet franču inženieri šo optisko sakaru ideju lika optiskā telegrāfa sistēmas pamatā, kura pirmo līniju izveidoja 1794. gadā starp Parīzi un Lilli.

Līnijas garums bija 225 km. Tā sastāvēja no redzamības attālumā izvietotiem torņiem, kuru augšējā platformā bija uzmontēta plākšņu manipulācijas ierīce, kas ļāva telegrāfistam pacelt, nolaist vai fiksēt kādas signālplaknes gabalu. Signālplakņu stāvokļu secība veidoja burtu kodus, kas ļāva (labas redzamības apstākļos) ļoti ātri pārraidīt pietiekami garas telegrammas. Telegrāfista pienākums bija sekot kaimiņa manipulācijām tornī un atkārtot tās savā tornī. Tā īsā laika sprīdī adresāts saņēma izsūtītas telegrammas kodu.

No 1839. līdz 1854. gadam šāda telegrāfa līnija darbojās starp Pēterburgu un Varšavu, tās garums - 1200 km. Vienas telegrāfa zīmes pārraide no Pēterburgas uz Varšavu (tāpat arī pretējā virzienā) aizņēma tikai 15 minūtes. Tātad 100 km attālums šādā telegrāfa līnijā tika pārvarēts gandrīz minūtes laikā. Ja manipulatora pozīciju maiņa norisa ar ātrumu viena zīme sekundē, tad 5 minūtēs tiktu pārraidītas 300 koda zīmes jeb koda alfabēta burti. Zinot vidējo koda zīmju skaitu uz vienu latīņu (respektīvi, slāvu) alfabēta burtu, varam aprēķināt šādas telegrammas garumu parastajā alfabētā. Tāpat varam aprēķināt laiku, kas būtu vajadzīgs tādas telegrammas pārraidīšanai, kuras teksts sastāvētu no n burtiem.

Optisko telegrāfu drīz vien izkonkurēja elektriskais, kura funkcionēšana nebija atkarīga no laika apstākļu negatīvās ietekmes un redzamības izmaiņām diennakts periodā. Elektriskais (S. Morze 1844. g.) telegrāfs būtiski pazemināja ātro sakaru līniju izveides un ekspluatācijas izmaksas, kādēļ strauji pieauga šo sakaru pārklājuma blīvums. Mazāk steidzīgo ziņojumu nogādei 1837. gadā sāka izmantot dzelzceļu. Taču zirgu pasts vēl pietiekami ilgi apkalpoja lauku rajonus un darbojās simbiozē ar dzelzceļu.

 

Aizjūras sakari

Romas ekspansija otrajā un pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras noveda pie tā, ka milzīgās impērijas provinces vairs neatradās vienā un tajā pašā kontinentā, parādījās aizjūras zemes - Ēģipte, Sīrija, Jūdeja u. c. Mūsu ēras 15. un 16. gadsimtā portugāļu un spāņu jūras braucēji pievienoja savu karaļvalstu īpašumiem milzīgas aizjūras teritorijas. Nedaudz vēlāk šādu misiju veica holandieši, angļi un franči. Sakarus ar aizjūras teritorijām metropoles nevarēja uzturēt ne ar skrējēju, ne ar jātnieku palīdzību, nederīgi izrādījās arī pasta baloži. Neatlika nekas cits kā kuģu satiksme, lai arī cik lēna tā būtu. Spāņu karavelas maksimālais ātrums svārstījās ap 11 mezgliem, t. i., ap 20 km stundā. Taču reāli bija jārēķinās ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem, ar vētrām vai bezvēju. Tātad par šo buru kuģu vidējo ātrumu būtu jāņem 4 vai 5 mezgli, t.i., apmēram 9 km stundā. Speciālajā literatūrā ir norādes, ka ātrie angļu un amerikāņu kliperi (to maksimālais ātrums bija 21 mezgls) tējas kravu no Ķīnas uz Angliju atveda 100 dienās, veicot 16 000 jūras jūdžu garu ceļu. Tātad šo ātro buru kuģu vidējais ātrums bija 12,3 km stundā. Acīmredzot spāņu 16. gadsimta karavelas šādu vidējo ātrumu nesasniedza, un karaļa pavēles no Seviljas Meksikā nonāca ne ātrāk kā pēc trim četrām nedēļām.

Tagad pasažieru laineri no Londonas ceļā uz Ņujorku pavada tikai piecas sešas dienas, bet lidmašīnām pietiek ar 6-8 stundām. Protams, ātro sakaru sistēmu, kuras ļauj cilvēkiem kontaktēties dažu minūšu laikā, lai arī kur viņi atrastos, toreiz nebija un arī nevarēja realizēties tehnoloģijas līmeņa dēļ.

Parapsiholoģisko parādību pielūdzēji gan apgalvotu, ka telepātiskie sakari bija iespējami arī viduslaikos. Bet arī tad, ja mēs šo viedokli akceptētu, par regulāriem sakariem tik un tā nebūtu pamata runāt.

Profesors Aivars LORENCS