Universālā pakalpojuma fonds. Būt vai nebūt?

 

Universālais pakalpojums, tā sniegšanas principi un kompensēšanas mehānisms. Šķietami vienkārša un sena, bet joprojām neatrisināta lieta. Kāpēc tā atkal aktualizējusies tieši tagad? Par to vairāk zina stāstīt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes loceklis profesors Dr. ing. sc. Edvīns KARNĪTIS un Elektronisko sakaru un pasta departamenta Universālā pakalpojuma nodaļas vadītāja Vineta PORIŅA.

 

Definīcija LR Elektronisko sakaru likumā: universālais pakalpojums ir minimālais noteiktas kvalitātes elektronisko sakaru pakalpojumu apjoms, kas par pieņemamu cenu pieejams visiem esošajiem un potenciālajiem lietotājiem neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

 

Kas ir universālais pakalpojums?

E. Karnītis: - Ideja par universālo pakalpojumu attiecas ne tikai uz elektroniskajiem sakariem, bet arī uz citām nozarēm. Eiropā to trāpīgi sauc par service of general interest. Tie ir pakalpojumi, kas būtiski katram iedzīvotājam un uzņēmumam. Kā tos padarīt pieejamus jebkuram sabiedrības loceklim? Pamazām nonākam pie secinājuma, ka šādi pakalpojumi ir izdevīgi ne tikai pašam to lietotājam, bet arī pārējai sabiedrībai, jo ar elektroniskajiem sakariem, lētāku elektrību, medicīnisko aprūpi ir apgādāti arī slimie, nevarīgie, invalīdi. Valstī tiek definēts noteikts nepieciešamais pakalpojumu apjoms (piemēram, piekļuves nodrošināšana, enerģijas kWh utt.), kurš būtu vajadzīgs un arī pieejams katram, turklāt par sociāli pieņemamu cenu. Tāpēc šos jautājumus vajadzētu risināt kompleksi.

Kas notiek elektroniskajos sakaros? Pirmkārt, daļa sabiedrības ar maziem ienākumiem par šo pakalpojumu nevar samaksāt to pašu minimālo summu. Otrkārt, daudzās vietās ir attālināti, reti apdzīvoti rajoni, kur infrastruktūra izmaksā visai dārgi un tātad arī pakalpojuma piegādes izdevumi ir ļoti lieli un pakalpojuma sniedzējam neizdevīgi. Ja nozarē ir monopolists, tam jāuzņemas šis pienākums, kā to paredz likums. Tomēr pēc tirgus liberalizācijas vēsturiskajam operatoram to vairs īsti nevar uzvelt, neko nekompensējot, jo tad iznāk, ka tam ir neizdevīgāks stāvoklis attiecībā pret citiem tirgus dalībniekiem. Gluži tāpat kā enerģētikas nozarē šādas saistības nozīmētu krietnus papildu izdevumus Latvenergo.

 

 

 

Kā rīkojas citās valstīs?

EK direktīvas noteic, ka jānodrošina piekļuve publiskajam telefona tīklam fiksētās pieslēguma vietās, jābūt pieejai visaptverošam abonentu sarakstam, taksofoniem utt. Direktīvā 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem teikts, ka, lai sadalītu universālā pakalpojuma saistību nodrošināšanas neto izmaksas, tām jābūt balstītām uz objektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem kritērijiem. Tomēr EK direktīvas īsti nenosaka, kā kompensēt universālā pakalpojuma sniedzēja izmaksas, ja tās ir pārāk lielas un rada operatora biznesam zaudējumus. Tas tiek atstāts ES valstu regulatoru un valdību ziņā. Tāpēc arī katra valsts mēģina rast tās tirgum un konkurences situācijai piemērotāko risinājumu.

Parasti fondu veido no to sakaru nozares operatoru iemaksām, kuri paši nesniedz universālo pakalpojumu. Parasti tas ir ne vairāk kā viens procents no operatora gada apgrozījuma (Igaunijā, Čehijā, Polijā), bet dažās valstīs – vēl mazāk (Bulgārijā – 0,8 %, Rumānijā – 0,5 %). Dažviet šādas iemaksas netiek prasītas no operatoriem ar ļoti niecīgu tirgus daļu (Slovākijā – tikai no komersantiem, kuru gada apgrozījuma daļa publisko tīklu un/vai pakalpojumu tirgus apgrozījumā ir vienāda ar vai pārsniedz 0,2 %). Reizēm fonda finansējumā piedalās arī valsts (parasti ne vairāk kā 10 %). Dažas valstis (Somija un Luksemburga) operatoriem nav uzlikušas universālā pakalpojuma saistības, jo uzskata, ka tas praksē jau tiek nodrošināts un tā radītās izmaksas ir relatīvi nelielas.

 

Pašreizējā situācija Latvijā

Elektronisko sakaru likuma XIV nodaļas 65. pantā teikts: - Tīrās izmaksas, kas izriet no universālā pakalpojuma saistību izpildes, kompensē saskaņā ar noteikto kompensācijas mehānismu, ja elektronisko sakaru komersants, kas sniedz universālo pakalpojumu, pierāda, ka ir pakļauts netaisnīgam apgrūtinājumam un saistību izpilde rada zaudējumus.

 

Vienīgais elektronisko sakaru uzņēmums, kas Latvijā jebkad nodrošinājis un joprojām nodrošina universālo pakalpojumu, ir SIA Lattelekom. Tiesa, arī citās ES valstīs šo pienākuma slogu parasti uzliek vēsturiskajam operatoram, tomēr tas nenozīmē, ka konkurences apstākļos uzņēmumam būtu jāturpina šim mērķim tērēt milzu līdzekļi. Lattelekom dati liecina, ka Latvijā tālruņu gaidītāju rinda ir 15 539, t. sk. pilsētās – 6 373, bet laukos - 9 166. Tā kā gandrīz visas līnijas atrodas nomaļās vietās, aprēķināts, ka visu šo abonenta līniju piekļuves ierīkošana kopā izmaksātu vairākus desmitus miljonus latu. Arī taksofoni kļūst aizvien nerentablāki, nesot Lattelekom aptuveni divus miljonus latu zaudējumu gadā.

Šobrīd īpaši aktuāls ir kompensācijas mehānisms, jo līdz šim regulators bija uzlicis Lattelekom tikai ierobežota apjoma universālā pakalpojuma saistības, neprasot pilnībā likvidēt tālruņa gaidītāju rindu. Tomēr jaunās universālā pakalpojuma saistības 2006. gadam paredz, ka no 1. oktobra jānodrošina piekļuve universālā pakalpojuma lietotājiem. Līdz šim izmaksu slogs Lattelekom nebija pārmērīgi liels, jo līnijas nebija jāierīko visiem, kas to vēlas, neatkarīgi no izmaksām. Pēc 1. oktobra Lattelekom  izmaksas krasi pieaugs, un tas acīmredzot varētu negatīvi ietekmēt Lattelekom uzņēmējdarbību. Tiesa, regulējums noteic, ka universālā pakalpojuma saistības ir jāpilda ekonomiski izdevīgākajā veidā. Tas nozīmē, ka jāmeklē ceļi, kā to izdarīt lētāk, kooperējoties ar citiem operatoriem. Bet arī šiem sadarbības partneriem, protams, būtu jāmaksā. Kur atrodama šī lielā kabata, pilna ar zelta dālderiem?

E. Karnītis iespējamo situāciju modulē tā, ka gadījumā, ja regulators Lattelekom šādas saistības uzliek, tad nebūtu nekāds brīnums, ja arī tiktu atsūtīts rēķins par izmaksu kompensāciju. Un Lattelekom būtu pilnīgas tiesības to darīt. 

 

Satiksmes ministrija ierosina

66. panta Universālā pakalpojuma finansēšanas un kompensācijas mehānisms 1. daļā ir skaidrojums: Lai kompensētu universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas, var izveidot universālā pakalpojuma fondu vai citu finansēšanas un kompensācijas mehānismu.

 

Reaģējot uz šo sarežģīto situāciju, gada sākumā Satiksmes ministrija izstrādājusi Koncepciju par universālā pakalpojuma fondu vai citu finansēšanas mehānismu (Koncepcijas pilnu tekstu skat. MK mājaslapā: http://www.mk.gov.lv/mk/25617/31766.doc) par to, ko, viņuprāt, vajadzētu darīt, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu tiem, kas gaida rindā. Pēc garu garās situācijas analīzes un citu valstu pieredzes izpētes koncepcijas autori izsaka trīs priekšlikumus, no kuriem divi aprakstīti jau iepriekš (saistībā ar citu valstu pieredzi), bet ministrija atbalsta trešo, proti, ka UP fondu var arī neveidot (akcentējot tieši vārdu var, kas minēts arī likumā), uzsverot, ka šāda lēmuma pieņemšana nerada ietekmi uz valsts budžetu. Acīmredzot ar to ir jāsaprot, ka Lattelekom šīs saistības varētu turpināt pildīt tāpat kā līdz šim. Nekas gan nav minēts, kādu ietekmi tas varētu atstāt uz Lattelekom budžetu.

 

Regulatora alternatīvais modelis

Kā paredz LR likumdošanā noteiktā kārtība, par Satiksmes ministrijas koncepcijas projektu vairākām ministrijām un regulatoram bija jādod atsauksmes.

Atbildot uz šo dokumentu, SPRK ir izstrādājusi savu modeli, kuru varētu attiecināt ne tikai uz elektroniskajiem sakariem, bet arī uz citām SPRK regulējamām nozarēm. Tajā universālā pakalpojuma sniedzēja zaudējumi visās šajās nozarēs tiktu kompensēti pēc līdzīgiem principiem. Kā komentēja šī modeļa autors profesors Karnītis, tas iespējams, piemēram, rīkojot konkursu, kurš no tirgus dalībniekiem apņemas vislētāk sniegt universālo pakalpojumu. Regulatora modelī izklāstīts arī, kur varētu ņemt līdzekļus kompensācijai. Parasti to dara tā, ka visi tirgus dalībnieki, kas strādā šajā nozarē un paši nesniedz universālos pakalpojumus, maksā UP fondā noteiktu summu, piemēram, vienu procentu no peļņas, kā tas ir vairumā ES valstu. Teorētiski iespējams arī valsts līdzfinansējums, bet diez vai Latvija tam šobrīd varētu būt gatava. Savāktos līdzekļus iegulda UP fondā, kas faktiski ir tikai rēķins bankā vai Valsts kasē.

- Elektroniskajos sakaros universālā pakalpojuma kompensācija patlaban ir viskarstākais jautājums, - skaidro E. Karnītis. - Tas ir ierakstīts enerģētikas un pasta direktīvā, pirmie mājieni izteikti arī gāzes direktīvā. Siltuma direktīvas nav, bet tur ir tieši tāda pati situācija. Tātad šis jautājums jārisina kompleksi. Tāpēc nāca mūsu priekšlikums, kuru nosūtījām Ekonomikas un Satiksmes ministrijai: ja reiz mums ir vienots regulators, arī šai sistēmai jābūt vienotai. Esam gatavi izstrādāt šo modeli ar Ekonomikas, Satiksmes, Labklājības (viņu rīcībā ir dati, kas varētu būt potenciālie universālā pakalpojuma klienti – mazturīgie un invalīdi) un Finanšu ministrijas līdzdalību. Piedāvājam veidot vienotu kārtību visām regulējamām nozarēm. Vienīgi jāprecizē, kāds ir šī universālā pakalpojuma grozs, kas tajā ietilpst. Esam jau saņēmuši pozitīvu atbildi no Ekonomikas ministrijas. Ceram, ka arī Satiksmes ministrijā priekšlikumu vērtēs tikpat pozitīvi.

 

Pesimistiskā prognoze

Un visbeidzot – divas prognozes, kā varētu attīstīties UP situācija elektroniskajos sakaros.

E. Karnītis: - Ne velti regulators pēdējos gadus ir uzlicis Lattelekom ļoti mazu universālā pakalpojuma apjomu un ne reizes nav uzlikts noteikums, ka telefonam jābūt pieejamam ikvienam gribētājam, jo tas prasītu Lattelekom vairākus desmitus miljonus latu. Ja šāda saistība ir uzlikta, viņiem ir pilnas tiesības piesūtīt regulatoram vai Satiksmes ministrijai rēķinu par šādu summu. No kurienes Satiksmes ministrija apmaksātu šādu rēķinu, skaidru ziņu nav. Otra versija – pastāv risks, ka Lattelekom varētu sūdzēt tiesā Latvijas valsti.

 

Optimistiskā prognoze  

SP ļoti optimistiskā prognoze varētu izskatīties aptuveni tā. Visas ministrijas piekrīt regulatora ierosinātajam modelim, kopējiem spēkiem to detalizēti izstrādā, universālā pakalpojuma sniedzēji saņem kompensāciju, Eiropas Komisijas ierēdņi ir apmierināti un Latviju neiekļauj  melnajā sarakstā.

Regulatora un profesora Karnīša optimistiskā reālisma versija: - Ja viss atrisinās pozitīvi, tad Labklājības ministrija varētu identificēt attiecīgos pakalpojumu saņēmējus, notiktu garas diskusijas ar Finanšu ministriju par valdības līdzdalību – vai tāda būs vai ne. Kādam būs jāuzņemas UP fonda jeb rēķina administrēšana, droši vien stāsies spēkā dzelžainais likums, ka maksā nevis uz priekšu, bet daļēji kompensē tikai apmaksāto rēķinu (konkrēti iztērēto summu), ja Lattelekom vai citi uzņēmumi pierādīs, ka šie izdevumi ir diskriminējoši viņu biznesam un konkurences situācijai. Pirms tam, protams, līdzekļi būs jāiegulda pašam pakalpojumu sniedzējam. Ja izdosies vienoties par pašu principu, tad īpašas problēmas nesaskatu. Diez vai šo projektu varētu sākt realizēt jau nākamgad, pēc Saeimas vēlēšanu kaislībām, kad sāks darbu jaunais MK sastāvs, bet 2008. gads varētu būt gluži reāls.

Daina DAMBERGA

 

www.sprk.gov.lv