Eiropas Komisija pret Latvijas valsti jeb strīda ābols – numura saglabāšanas pakalpojums

 

Šovasar Eiropas Komisija ierosinājusi tiesvedības procesu pret Latviju un vēl desmit ES dalībvalstīm par vilcināšanos ieviest EK direktīvās noteiktās elektronisko sakaru likumdošanas normas. Uzreiz gan jāteic, ka iegansts ir visai formāls – Latvijā aptuveni par desmit mēnešiem aizkavējusies numura saglabāšanas (number portability) pakalpojuma ieviešana, bet tas noticis sarežģītās nozares tirgus situācijas dēļ, nevis tādēļ, ka regulators nebūtu sagatavojis normatīvos aktus. Tomēr šajā šķietami vienkāršajā numura saglabāšanas pakalpojumā ir tik daudz sarežģītu un strīdīgu aspektu, ka būtu vērts vēlreiz* uzklausīt eksperta viedokli – šoreiz tas ir SPRK Elektronisko sakaru un pasta departamenta Pakalpojumu kvalitātes nodaļas vadītājs Aleksandrs ČERŅAKOVS-NEIMARKS.

 

Dalīta atbildība – kurš saņem pērienu?

- Latvijas elektronisko sakaru tīklu operatori jau pirms diviem gadiem zināja, ka numura saglabāšanas pakalpojumam jābūt pieejamam ne vēlāk kā 2005. gada 1. decembrī, - skaidro A. Čerņakovs-Neimarks, - tomēr šis pakalpojums nozīmē ne vien operatoru psiholoģisko gatavību atvērt vēl plašākus vārtus konkurencei, bet arī nopietnu tehnisko sagatavošanos un lielas investīcijas. Pakalpojuma ieviešana ir nedaudz novēlota tieši operatoru biznesa aizsardzības dēļ, jo pēc elektronisko sakaru tirgus liberalizācijas uz viņu pleciem jau tā gulstas smags slogs, citu pēc citas ieviešot daudzās likumdošanas normas. Būtiskas izmaiņas likumdošanā ieviesa arī Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Galu galā tikai tāpēc vien, ka Latvijā aizkavējusies šī pakalpojuma ieviešana, neviens mūs reāli netiesās. Turklāt ES tiesvedības sistēmai jāizskata tik daudz krietni sarežģītāku lietu, ka tas nenotiks ātri, un kamēr viņi gatavosies tiesas procesam, numura saglabāšanas pakalpojums Latvijā jau būs ieviests.

Iespēja abonentam saglabāt iepriekšējo tālruņa numuru, mainot operatoru, jānodrošina elektronisko sakaru komersantam, bet numura saglabāšanas pakalpojuma datu bāzes darbība  jānodrošina Elektronisko sakaru direkcijai. Regulators nosaka kārtību un termiņus numura saglabāšanas pakalpojuma ieviešanai. Tehniskos noteikumus par numuru saglabāšanu starp dažādu operatoru tīkliem regulators pieņēma 2003. gada decembrī.

Elektronisko sakaru likums deleģē regulatoram pienākumu noteikt, kad Latvijā jābūt ieviestam šim pakalpojumam, un tas ir noteikts – ne vēlāk par 1. decembri. Otrs – noteikt minimālās tehniskās prasības. Arī tas ir izpildīts. Tālāk regulators nevar iejaukties šajā procesā, jo sākas komercdarbība. Vienīgais izņēmums būtu tad, ja operatori paši pieprasītu regulatoram koordinēt šo jautājumu (kā tas savulaik bija Lietuvā), bet Latvijā tāda ierosinājuma  nav, jo operatori apņēmušies tikt galā paši. Rezultātā ir top divas konkurējošas datubāzes. Tas ir īpaši mulsinoši maziem operatoriem, jo viņi nezina, kuru labāk izvēlēties.

 

Tehniskā gatavība - pirms starta

Ko īsti operatoriem nozīmē sagatavoties šī pakalpojuma ieviešanai? Lai numuru saglabāšanas pakalpojums būtu tehniski iespējams, operatoriem jāpārprogrammē tīkli un jāizveido savienojumi ar datu bāzēm, lai varētu noskaidrot informāciju par klientu, kas vēlas mainīt operatoru. Numura saglabāšanas pakalpojuma nodrošināšanai operatori parasti izmanto abonentu numuru centrālo datubāzi. Šobrīd Latvijā tiek veidotas divas datubāzes – vienu veido Elektronisko sakaru direkcija, bet otra tiek veidota pēc triju operatoru (Lattelekom, LMT un Tele2) izsludinātās atklātās aptaujas (no septiņiem pretendentiem uzvarēja datorikas institūts Divi). , Tajā apkopoto informāciju kā maksas pakalpojumu varēs izmantot arī citi operatori. Tā ir diezgan izplatīta prakse citās Eiropas valstīs, ka par datu bāzēm gādā paši operatori vai viņu izvēlēts uzņēmums.

Abas datubāzes darbosies normāli, ja viena aptvers informāciju par to operatoru numuriem, kuru nav otrai (ja informācija būs brālīgi sadalīta), un šīs datubāzes būs savienotas. Protams, ja vien konkurentiem būs iespējams vienoties. Citiem operatoriem atliek vien izdomāt, kuru datubāzi izvēlēties.

Tomēr, tiklīdz izvēle izdarīta, sākas cita problēma - komercnosacījumi. Lai izveidotu datubāzi, jāiegulda līdzekļi. Lai citam operatoram, kam nepieder datubāze, būtu iespēja pie tās pieslēgties un lai būtu apmaiņa starp operatoru un datubāzi, operatoram, kas to izmanto, vismaz jākompensē izmaksas. Šai ziņā vislielākās galvassāpes var sākties alternatīvajiem fiksētā tīkla operatoriem. Vai iespējams rast citu risinājumu?

Protams, var prasīt naudu no operatoriem, bet vai iespējams, ka izmaksas kompensētu valsts? A. Čerņakovs-Neimarks uzskata, ka var, jo galu galā valsts taču iekasēs naudu no operatoriem par numerācijas lietošanu. Kāpēc gan no šīs pašas naudas nevarētu kompensēt izmaksas par datubāzes lietošanu?!

Tā kā 1. decembrī šim pakalpojumam jābūt pieejamam, tad neatkarīgi no tā, vai operatoram ir kāds abonents, kas vēlas pie viņa pārnākt, vai ne, tehniski visai sistēmai jābūt sakārtotai, lai to nodrošinātu. Kā apliecina A. Čerņakovs-Neimarks, ja kaut viens klients saņems no operatora nepamatotu atteikumu (tehniskās negatavības dēļ), tad regulatoram būs iemesls painteresēties, kāpēc tas tā ir un, iespējams, arī piemērot sankcijas. Starp citu, reizēm sods par administratīvo pārkāpumu varot būt pat lielāks nekā numura saglabāšanas pakalpojuma tehniskā nodrošinājuma izmaksas.

 

Dopings konkurencei

Kāpēc vajadzīgs numura saglabāšanas pakalpojums? Pirmkārt, tas ir lielisks instruments konkurences stimulēšanai un, otrkārt, abonentam ir lielāka iespēja izvēlēties, viņuprāt, labāko operatoru vai labāko servisu, jo tiek nojaukta pēdējā barjera, kas šo izvēli kavē – mainot operatoru, nav jāmaina numurs.

Latvijā un citās ES valstīs klientiem (pakalpojums attiecas tikai uz pastāvīgajiem abonentiem, kas noslēguši līgumu ar operatoru) šobrīd paredzēta iespēja mainīt operatoru tikai viena tīkla tipa (mobilais → mobilais vai fiksētais → fiksētais) robežās. Izņēmums ir ASV, kur numuru var saglabāt, pārejot no fiksētā tīkla operatora pie mobilā vai otrādi. Tomēr ASV ir pavisam citi apstākļi, tirgus apjomi, atšķirīga numerācijas plāna struktūra, tā kā diez vai Eiropā tik ātri varētu rasties līdzīga nepieciešamība.

Ko šāda pāreja no viena operatora pie cita nozīmēs abonentam? Katrā ziņā tās būs daudz patīkamākas izjūtas nekā operatoriem, jo abonents būs jāiekārdina ar ko tādu, kā nav konkurentiem, un tāds sīkums kā mazcenas mobilais tālrunis (turklāt pēc iespējas dārgāki modeļi par minimālu cenu!) vai kāda jauka dāvaniņa jau šķitīs pati par sevi saprotama lieta. Gandrīz vai jāsāk bažīties, vai šādas klientu pārvilināšanas kampaņas operatoriem neizmaksās dārgāk nekā reālais guvums – plāna saujiņa vēl plānāku klientu. Tieši tāpēc arī galvenais šī pakalpojuma mērķis nav privātie, bet gan korporatīvie klienti ar vismaz 100-200 uzņēmuma apmaksātiem mobilajiem numuriem vai fiksēto sakaru līnijām.

Cīņa par korporatīvajiem klientiem Latvijas mazajā tirgū varētu izvērsties īpaši sīva. Piemēram, kādam klientam ir biroja centrāle un privātais tīkls ar 200 līnijām. Tagad tas pieslēgts operatora X maģistrālajam tīklam, bet atnāk operators Y un piedāvā vēl lētākus tarifus par minūti un lētāku trafiku uz ārzemēm. Tagad, kad būs iespēja saglabāt iekšējo numerāciju, klientam vairs nebūs lielu šķēršļu, lai pārietu pie cita operatora. Turklāt valsts institūcijās katru gadu vai tad, kad paraksta līgumu, jārīko konkurss. Tad arī būs visas iespējas uzvarēt operatoram, kurš piedāvās izdevīgāku tarifu plānu.

Protams, tā gluži nav, ka abonentam šis pakalpojums neko nemaksā, jo kādam taču jākompensē numura pārslēgšanas izmaksas, mainot operatoru. Te gan ir divi varianti: prasīt šo maksu no klienta vai arī saņēmējoperators kompensē to donoroperatoram. Citās ES valstīs šie varianti ir aptuveni vienādās proporcijās (50:50).

 

Parādnieku paradīze?

Protams, ikviens operators darīs visu, lai abonents no viņa neaiziet. Bet vienmēr ir problēmas, ko darīt ar tiem, kam ir parādi. Droši vien dažs labs hronisks rēķinu nemaksātājs tagad nodomās, ka varēs pāriet pie cita operatora un parādus atstāt vecajam. Šādos gadījumos ļoti labs risinājums būtu visiem operatoriem kopēja parādnieku datu bāze, kur būtu visai noderīga informācija. Lattelekom Regulēšanas lietu direktors Aivars Kreilis precizē, ka parādnieku saraksts nevar būt publisks, jo tas būtu pretrunā ar personas datu aizsardzības likumdošanu, bet katram operatoram tāds ir un paredzams, ka donoroperators pats paziņos saņēmējoperatoram šādu informāciju, ja konstatēs, ka pārbēdzējs ir parādnieku sarakstā.

Tas, protams, varētu notikt tikai gadījumā, ja operatoriem izdotos vienoties par tās izveidi un kopīgu izmantošanu. Ja šāds rūdīts parādnieks gribētu pāriet pie cita operatora, tas, zinot par klienta grēciņu, varētu viņu neņemt pretī. Tomēr, ja klients šķiet īpaši nozīmīgs (piemēram, korporatīvais), var rīkoties arī citādāk: dzēst klienta parādu donoroperatoram, bet, ja viņš turpina nemaksāt, piedzīt parādu tiesas ceļā.

 

Eksperta prognozes

A. Čerņakovs-Neimarks prognozē: - Privātajā sektorā diez vai būs liela pārbēdzēju plūsma no viena mobilā operatora pie cita. Kas vēlas izmantot vairāku operatoru pakalpojumus, tiem jau ir dažādu operatoru SIM kartes. Ārzemēs vieni no aktīvākajiem un arī vērīgākajiem lietotājiem ir studenti. Viņiem vienmēr ir līdzi 5-6 SIM kartes – lai nebūtu kabatā jānēsā vairāki tālruņa aparāti. Rietumvalstu operatori ļoti bieži rīko akcijas ar lētākiem tarifiem. Tiklīdz izziņo šādu akciju, tā ieliek attiecīgā operatora SIM karti un zvana; nākamajā dienā ir cita akcija. Kā jau minēts, lielākā cīņa sāksies par korporatīvajiem klientiem.

Fiksētajos tīklos pirmajā gadā diez vai būs vairāk par 2-3 procentiem klientu, kas gribēs mainīt operatoru. Mobilajiem operatoriem šie procenti varētu būt lielāki. Parasti numura saglabāšanas pakalpojumu klienti vairāk izmanto otrajā gadā pēc ieviešanas, jo tad viņi būs iepazinušies ar šiem pakalpojumiem un drošāk mainīs operatorus, jo varēs mācīties no citu pieredzes. Un galu galā - neviens jau neliedz pārnākt atpakaļ pie pirmā operatora, ja maiņa nav izrādījusies tik sekmīga, kā cerēts.

 

Gunta KĻAVIŅA

 

* - skat. arī Elektronisko sakaru direkcijas rakstu par šo tēmu SP 2/2005.

 

www.sprk.gov.lv