Aizsalušā upē zivis nenārsto, jeb pasta pakalpojumi monopola ēnā

 

Šķiet, ka atšķirībā no elektronisko sakaru tirgus situācijas, intensīvās konkurences un sarežģītajiem regulēšanas nosacījumiem pasta nozare attīstās daudz mierīgāk. Latvijā ir krietni mazāk ar pasta pakalpojumiem saistītu komersantu, nenotiek karsti publiski strīdi ar konkurentiem, nav iesniegta neviena pretenzija tiesā. Bet vai tiešām viss ir tik mierīgi un bezkaislīgi, kā šķiet? Par tirgus un konkurences situāciju šajā nozarē SP stāsta SPRK Elektronisko sakaru un pasta departamenta Pasta nodaļas vadītājs Bruno FRĪDENBERGS-ANSBERGS.

 

Likuma līkloči

Šobrīd joprojām ir spēkā 1994. gadā tapušais Pasta likums, kurš īstenībā rakstīts kā Latvijas Pasta (LP) likums. Lai gan piecas reizes labots, tas tik un tā īsti neatbilst laika garam. Paredzēts, ka pilnīga pasta tirgus liberalizācija (visiem sūtījumiem, arī parastajām vēstulēm) ES sāksies tikai 2009. gada 1. janvārī. Tiesa, vairākas valstis jau oficiāli paziņojušas, ka sāks pasta liberalizāciju ātrāk, piemēram, Zviedrijā tas jau ir noticis, arī Igaunija gatavojas to darīt ātrāk, bet Lielbritānija - 2007. gadā. Latvijā tādas vēsmas nav jūtamas.

Latvijā ir reģistrēti 34 pasta nozares uzņēmumi, to skaitā Latvijas Pasts, kuram vienīgajam izsniegta individuālā licence universālo pakalpojumu sniegšanai, pārējiem - vispārējās atļaujas citiem pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka Pasta likums tiešā veidā neaizliedz arī citiem uzņēmumiem sniegt universālo pakalpojumu, toties uzkrauj šādiem potenciālajiem pārdrošniekiem tik smagus un neizpildāmus pienākumus, ka mēģināt konkurēt ar Latvijas Pastu būtu tīrā pašnāvība. Šādam uzņēmumam būtu jāsaņem licence, jāpakļauj tarifi regulatora metodikai, jāievēro LP monopoltiesības uz vēstuļu sūtījumiem līdz 100 gramiem, jāatver 500 pasta nodaļu visā Latvijā, jāuzstāda ap 2000 pasta kastīšu, vismaz vienreiz dienā jāpiegādā un jāsavāc pasts. Turklāt tas būtu jādara par trīskārt lielāku (!) pakalpojumu tarifu nekā Latvijas Pastam.

 Neviens gan nav mēģinājis ko tādu darīt, un nav arī noslēpums, ka šāda norma likumā iestrādāta tieši tāpēc, lai aizsargātu Latvijas Pasta kā valsts uzņēmuma monopoltiesības. Paredzēts, ka 2006. gada 1. janvārī sašaurināsies LP monopoltiesības vēstuļu sūtījumiem (līdz 50 g), bet tarifs potenciālajiem konkurentiem būs divarpus reižu lielāks. Tomēr, kā liecina Eiropas un pašmāju pieredze, aptuveni 73-75 procenti visu sūtījumu ir vēstules līdz 50 g, tā kā ar daļēju LP rezervēto tiesību ierobežojumu nekas nemainīsies, un šāda situācija turpināsies līdz 2009. gada 1. janvārim.

Kā norādīja Bruno Frīdenbergs-Ansbergs, Pasta likumā nav īstas skaidrības par pašu universālo pakalpojumu: viss salikts vienā katlā. Likumā ir definēts, ka universālajā pakalpojumā ietilpst vēstules, pastkartes, bandroles, sīkpakas, bet papildpakalpojumi ir  eksprespakas un ekspresvēstules. Atsevišķi izdalīta trešā grupa - pakas virs 10 kg, kas neietilpst nevienā no abām grupām. Izrādās, ka reālajā biznesā šīs robežas starp grupām nereti ir tik izplūdušas, ka tās grūti atdalīt. Nereti nav tik vienkārši nošķirt, kur sākas un kur beidzas vēstule vai kur sākas un kur beidzas ekspresvēstule.

 

Latvijas pasta tirgus

Kopš 2004. gada jūnija atļaujas saņēmuši desmit jauni pasta pakalpojumu uzņēmumi, un turpinās iepriekš izsniegto vispārējo atļauju pārreģistrācija. Tātad var secināt, ka regulēšanas režīms kļuvis liberālāks. Tomēr par pasta pakalpojumu tirgu un arī konkurenci var sākt runāt tikai tajos segmentos, kas ir ārpus universālā pakalpojuma un rezervētajām tiesībām. Lielākā komersantu daļa nodarbojas ar starptautiskā eksprespasta (DHL, TNT, UPS), iekšzemes eksprespasta (Latvijas Pasts, Bizpak, Autopasts Termināls, Teikas kalns, Akmens auto u. c.) vai ātrā eksprespasta (Velokurjers, City Express, MSG Kurjers) pakalpojumiem.

Starptautiskā eksprespasta biznesā ir sīva konkurence, tur pirmo vijoli spēlē lielie starptautiskie uzņēmumi, un jauniem uzņēmumiem tajā iespraukties ir visai grūti. Īpaši tādēļ, ka galvenais konkurences ierocis ir nevis tarifi (to atšķirība ir neliela), bet gan apkalpošanas kvalitāte, piegādes precizitāte, papildpakalpojumi. To nebūt nav tik viegli nodrošināt, ja vien uzņēmuma rokās nav visa loģistikas ķēde. Tas nozīmē, ka pasta operatori nodrošina arī transporta pakalpojumus un otrādi. Te pat grūti novilkt robežu starp preču piegādi un kravu pārvadāšanu.

Šajā tirgus sektorā jaunienācēji var konkurēt vienīgi ar specializāciju, sadarbojoties ar kādu konkrētu valsti. Latvijā dibināti uzņēmumi, kas darbojas kaimiņvalstīs. Piemēram, Ātrums M, Unisons sadarbojas ar Vāciju, Petkēvičs - ar Poliju, Ekspresspasts - ar ASV.

Iekšzemes eksprespasta pakalpojumi ir īstā cīņas arēna, kur citiem komersantiem vislabāk iespējams parādīt savas spējas sacensībā ar Latvijas Pastu. Viens no spēcīgākajiem LP sāncenšiem ir Bizpak, kurš pats savulaik bija Latvijas Pasta meitas uzņēmums. Eksprespasta pakalpojumus ar pasažieru pārvadāšanu ļoti veiksmīgi apvienojis Autopasts Termināls (darbojas Rīgas autoostā). Lielākais ieguvums ir tāds, ka, pārvadājot pastu kopā ar pasažieriem, nav papildu transporta izmaksu, turklāt sūtījums parasti sasniedz adresātu dažu stundu laikā. Tas ļauj šim uzņēmumiem piedāvāt lētākus tarifus, kuri gan ir augstāki nekā LP tradicionālie sūtījumi, toties sasniedz adresātu daudz ātrāk. Līdzīgi darbojas arī L-Ekspresis, sūtot pastu ar starptautiskajiem vilcieniem.

Ļoti veiksmīga ir ātrā eksprespasta niša, jo Rīgas ielās un birojos tik bieži redzētie naskie velokurjeri ar dzeltenajām vestītēm, kā arī viņu amata brāļi ar oranžajiem motorolleriem spēj ātri tikt garām pat lielajiem sastrēgumiem un ļoti efektīvi darbojas tieši kā steidzamu biznesa vēstuļu un sūtījumu piegādātāji. Diemžēl pagaidām tikai Rīgā..

Visu minēto grupu komersanti ir saņēmuši vispārējās atļaujas, maksā valsts nodevu 0,2 procentu apmērā no apgrozījuma, regulators tos uzrauga un konsultē. Tomēr ir vēl kāda grupa, kura grūti pakļaujas uzraudzībai vai regulēšanai, un tā ir adresēto reklāmu piegāde. Ar to parasti nodarbojas tiešā mārketinga firmas, kuras ir izveidojušas datu bāzi un pēdējā laikā sāk piedāvāt klientam nevis lielveikalu vai firmu reklāmu lapiņu izplatīšanu visās pastkastītēs, bet piegādi konkrētiem adresātiem - piemēram, visiem Kociņiem Celmu ielā. Tieši šai brīdī sākas sarežģījumi: tiklīdz reklāmu ieliek aploksnē un uzlīmē virsū uzvārdu un adresi, tā vairs nav reklāmas piegāde, bet gan bandrole. Tad šādam uzņēmumam neatliek nekas cits, kā reģistrēties pie regulatora un kļūt par eksprespasta piegādātāju.

Kā prognozē Bruno Frīdenbergs-Ansbergs, pasta pakalpojumu tirgum Latvijā vēl ir pietiekami lielas izaugsmes iespējas un nākotnē varētu parādīties arī jaunas nišas. Protams, jārēķinās arī ar to, ka šis nav tik ienesīgs bizness, kā, piemēram, elektroniskie sakari. Piemēram, Vācijā pasta nozarē izdotas 1200 licences, bet visi šie uzņēmumi kopā aizņem tikai vienu procentu tirgus, pārējos sūtījumus joprojām piegādā Deutsche Post. Eiropā šāda tendence ir ļoti zīmīga. Redzēsim, kā būs Latvijā.

 

Daina DAMBERGA

 

 

www.sprk.gov.lv