Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Ielu fotogrāfija

   

Ielu fotogrāfija

 

Ielu fotogrāfija mākslas fotogrāfijā nostiprinājās kā atsevišķs jēdziens XX gs. vidū līdz ar fotogrāfijas mākslas patstāvīgas estētikas veidošanos. Tas gan nenozīmē, ka līdz tam nebūtu tikuši formulēti viedokļi par atsevišķu pazīmju kopumu, kuras vai nu vieno vai atšķir kādas attēlu grupas. Nostiprināšanās vairāk attiecas uz kopējo fotogrāfijas patstāvības meklējumu procesu. Tas izpaudās precīzāku robežu novilkšanā starp fotožurnālistiku, komerciāli dekoratīvo un subjektīvas jēgas fotogrāfiju.

XX gs. pirmā puse bija ļoti ražena fotogrāfijas virzienu meklējumos. Būtībā visas tagad lietotās izteiksmes formas un līdzekļi bija jau atrasti, tikai daži tā arī bija palikuši spilgta pieteikuma kvalitātē. Gadsimta otrajā pusē daži no tiem tika aktualizēti un ieguva jaunu elpu. Starp tiem fotogrāfu spēles laukumiem, kuri lēni un neatlaidīgi audzēja patstāvību, bija arī savdabīgā pilsētas apraksta forma, kura ieguva nosaukumu street photography. Angļu valodas paraugs labāk paskaidro, ka jēdziens ir plašāks par tehnisku ielas izskata reģistrāciju. 

Viens no pirmajiem vai pazīstamākajiem šī vizuālā apraksta kopējiem bija Parīzē dzīvojošais fotogrāfs Eižens Atže (Jaen Eugene Auguste ATGETT). Viņš dzīves (1856-1927) četrdesmitajā gadā pievērsās fotogrāfijai. Matroža un aktiera pieredze, iespējams, bija tas redzes un dvēseles treniņš, kurš stiprināja viņa motivāciju fotografēt to Parīzi, kura neiekļāvās skatu kartīšu vai Ziemassvētku apsveikumu estētikā. Eižena Atžes attieksme pret pilsētas vidi un tās iedzīvotājiem izpaudās kā stabila kompozīcijas principu saskaņa ar paša izvēlētas nozīmības piešķiršanu tipiskajām Parīzes dzīves norisēm. Dzīves norišu neparedzamība reizēm ieviesa tādas kompozīcijas savdabības, kuras fotogrāfs nevarēja pakļaut. E. Atže izvēlējās stāsta patiesīguma prioritāti. Lai gan viņš izpildīja pasūtījuma darbus Parīzes arhīvam un fiksēja vēsturiski nozīmīgas celtnes, tas neietekmēja viņa interesi un fotografēšanas manieri tad, kad lielā un neveiklā kamera tika pavērsta pret kādu ikdienišķo rūpju pārņemtu personāžu vai sīktirgotāja veikaliņu. Lai gan nekādus revolucionāros manifestus Eižens nepauda, viņa attēli bija uzdrošināšanās pārkāpt labā toņa fotogrāfijas neformālo reglamentu. To varētu uzskatīt par sīku negadījumu, ja viņa skatīšanos uz pasauli neraksturotu personīgās motivācijas stabilitāte – tas objektu un stāstīšanas manieres izvēles kopums, kuru var saukt par pazīstamu autora rokrakstu. Atže pilsoniskās gaumes dubultā standarta uzplaukuma gados lietoja vienkāršu metodi - fotografēja to, ko redz. Tā viņš izveidoja dzīves un laikmeta redzējuma panorāmu, kurai piemita gan nejaušības, gan skumjas poēzijas pazīmes. Fotogrāfa pārliecinošais godīgums bija tas, kas piesaistīja sabiedrības uzmanību un atrada cienītājus un sekotājus.

E. Atžem sižetu izvēle bija nosacīti spontāna, bet fotogrāfi, kuri mācēja ieraudzīt viņa attēlos savdabīgu un pašvērtīgu vēstījuma metodi, to tā arī lietoja. Tas nozīmēja apzinātu klasisko kompozīcijas principu pārkāpšanu, jo tas bija nepieciešams, lai izveidotu acumirkļa patiesības vēstījumu, palielinātu attēlu ekspresivitāti. Vizuālā stāsta humānā un ētiskā motivācija ir sastopama pasaules pirmā lielā fotoprojekta Fermeru aizsardzības projekts (ASV) un Magnum aģentūras darbos. Estētiku veidojošie elementi ir dažādojušies. Daudzu XX gs. vidus un otrās puses ielu fotogrāfu darbos atrodams priekšplāna neasums, pārspīlēta detaļa vai kolorīts. Tāpat arī kustības akcentēšana, kas izpaužas kā izsmērēts, neass objekts pret perfektu, labi saskatāmu objektu. Vairāki ASV fotogrāfi 1970.-1980. gados izmantoja krāsu fotogrāfijas priekšrocības, lai pievērstu uzmanību masu kultūras ieviestajai disharmonijai cilvēka estētisko vēlmju sfērā.

Mūsdienu reportāža un pat komercfotogrāfija ir aizņēmušās šīs stila pazīmes tik rafinēti, ka nespeciālistam bieži ir neiespējami atšķirt inscenētu reklāmas attēlu no godīga subjektīvu iespaidu vēstījuma par cilvēka dzīves telpu – pilsētu.

Par ielu fotogrāfijas tematiski konceptuālo vietu fotogrāfijā iespējams uzrakstīt vēl vairākas grāmatas pie tām daudzajām, kuras jau ir izdotas. Pagaidām vēl nav nevienas, kura pievērstos Latvijas fotogrāfu radīto darbu apskatam. Katra paaudze ir pievienojusi ielu fotogrāfijas lauciņam kādu spilgtu tēmas risinājumu vai attieksmes konsekvenci. Kā teicis Vinstons Čerčils: – Mēs būvējam pilsētas, pilsētas veido mūs. Šai pārveidojumu mijiedarbības vizuālajai pētniecībai savulaik pievērsušies Gvido Kajons, Modris Rubenis, Aivars Liepiņš, Andrejs Grants, Raimonds Rencis un citi šīs paaudzes fotogrāfi. Jaunākie – Ivars Grāvlejs, Alnis Stakle, Andris Kozlovskis to dara vēl apzinātāk un izsmalcinātāk.

Šogad ir atjaunojušās fotoakciju tradīcijas, un to postulāti jau paši par sevi paredz ielu fotogrāfijas vizuālo produktu. Jaunākā no akcijām Skatienu krustpunkti:/ Maskavas forštate noslēdzās novembrī un pirmās izstādes (galerijā Mākslas dārzs) lielākā daļa autoru nepārprotami lietojuši ielu fotogrāfijas vēstījuma būvēšanas principus. 

Vilnis AUZIŅŠ

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001