Kineskopu aparāti aiziet vēsturē
Plazmas matemātika
Lai gan videomoduļu ražošanas
tehnoloģijas mūsdienās ir izstrādātas gandrīz
līdz pilnībai un katra nākamā televizoru paaudze ir
labāka par iepriekšējo, tomēr plazmas (PDP) un
šķidro kristālu (LCD) televizoru attēla kvalitāte
joprojām nav ideāla. Vai vēl ir palikušas kvalitātes
paaugstināšanas rezerves un kur tās var rast?
Atšķirība strauji samazinās
Attēla
kvalitāte ir atkarīga no signālu ciparu apstrādes
algoritmiem un videoprocesoriem, kurus izmanto televizora traktā. Klasiskie
plazmas paneļi (vienkāršie moduļi bez
iepriekšējas signālu ciparu apstrādes) nodrošina labu
attēla kontrastu slikti apgaismotās telpās, tomēr,
apgaismojumam uzlabojoties, krāsu spilgtums ātri izbalē.
Šķidro kristālu displejos kontrasta kvalitāte ir
labāka labi apgaismotā telpā, bet, apgaismojumam pasliktinoties,
tā pavājinās. Tomēr pēdējā laikā,
izmantojot ātrdarbīgus specializētus procesorus un
pilnīgākus signālu apstrādes algoritmus, PDP un LCD
paneļu raksturojumu atšķirība strauji samazinās.
Lai
radikāli uzlabotu PDP paneļu attēla kvalitāti,
jaunākajos videoprocesoros, piemēram, Sony (Wega Engine),
Philips (Pixel Plus 2) un Samsung (DNIeTM 3), 8
bitu signāla vietā izmanto 10 bitu videosignālu.
Tādējādi videomoduļa vadības sistēmai 256
spilgtuma gradāciju vietā nepieciešamas 1024. Kineskopu
televizoros 10 bitu signāls nerada problēmas, jo tajos ekrāna
spilgtums ir tieši saistīts ar elektronu stara modulācijas
amplitūdu. Savukārt plazmas televizoros, kur vadība tiek
nodrošināta ar šūnu stāvokļa binārajām
izmaiņām (spīd vai nespīd), pastāv gradāciju
skaita stingri ierobežojumi. Ciparu videosignāla mazāka
spilgtuma parametra vērtība tiek ierobežota ar minimālu
elektriskā lādiņa aktivācijas un slapēšanas laiku
ekrāna elementārajā šūnā. Atrisināt šo
problēmu pat ar mūsdienīgāko tehnoloģiju
palīdzību nav vienkārši. Tāpēc 10 bitu
signāla plazmas paneļi parādījās tikai
pagājušā gada beigās.
Attēlu
PDP ekrānā izveido ar sublauku palīdzību. To daudzums ir
proporcionāls videosignāla attēlošanas laikam.
Vecākās kārtas sublauka spīdēšanas laiks ir
divreiz ilgāks nekā jaunākās kārtas sublauka jo
lielāks ir kārtas numurs, jo ilgāk spīd lauks un
otrādi. Vecākās kārtas izlādēšanas ilgumu
nosaka kadru izvērses frekvence, kuru nedrīkst palielināt.
Tādējādi, palielinoties videosignāla attēlošanas
laikam, ir jāpanāk, lai šūnu ieslēgšanas un
izslēgšanas laiks ir pēc iespējas mazāks.
Tradicionālajā PDP panelī pikseļa spīdēšanu
vada ar rindu un kadru elektrodu konsekventu komutāciju. Katra
šūna saņem individuālu ieslēgšanas un
izslēgšanas komandu. Savukārt sublauks sāk spīdēt
tikai tad, kad pārbaudīti visi ekrāna pikseļi.
Šīs
tehniskās problēmas risinājumus var apskatīt ar PDP Pioneer
ceturtās paaudzes (ražotāja klasifikācija) modeļu
palīdzību. Saskaņā ar jauno Pioneer metodi, ko
realizē, izmantojot spēcīgu signālu procesoru LSI,
katrā skenēšanas traktā tiek aktivizēta viena rinda.
Tās elementu spīdēšanas vadību nodrošina
konsekventa kadru elektrodu komutācija, kas krasi samazina vadības
signālu ierakstīšanas laiku visās ekrāna
šūnās. Vēl viena no ceturtās plazmas paaudzes
novitātēm ir šūnu komutācija ar mazas amplitūdas
signāla palīdzību. Lai to realizētu, katrā
šūnā ir jāpastiprina ieejošais signāls.
Tādējādi komutācijas laiks pieaug gandrīz divreiz, jo
samazinās vadības shēmas ieejas kapacitātes
lādēšanas laiks.
Pateicoties
šiem risinājumiem, jaunākie Pioneer plazmas paneļi
nodrošina 10 bitu attēla signālu. RGB ieejas signāls ar
1024 katras krāsas spilgtuma gradācijām nodrošina 1,07
miljardus nokrāsu. Uzlabojas arī attēla spilgtums un kontrasts.
Pēdējos Pioneer televizoru modeļos tiek izmantots
procesors ar divreiz lielāku skaitļošanas jaudu nekā
iepriekš. Tas ļauj palielināt kadru frekvenci
progresīvās izvērses režīmā līdz 72 Hz (salīdzinājumam
kadru sekošanas frekvence kinolentē ir 24 Hz).
NTSC
sistēmai ir 60 Hz kadru izvērse. Lai demonstrētu filmas, kas ir
ierakstītas DVD formātā, ir jāveic papildu signāla
transformācija viena daļa puskadru no viena kinolentes kadra tiek
atskaņota divreiz, bet otrā daļa trīsreiz:
(24 x 2 = 48 puskadri) + (24 x 3 =
72 puskadri) = 120 puskadri (60 kadri sekundē).
Tādējādi
katri divi kinokadri ir jāsinhronizē ar pieciem puskadriem, kas tiek
attēloti displejā. Lai gan DVD atskaņotājos
iebūvējami pārveidotāji darbojas diezgan efektīvi, radikāli
atrisināt ātruma problēmu var, tikai izmantojot 24 Hz kadru
frekvenci displejā. Jaunākajos PDP modeļos šis uzdevums jau
ir atrisināts ar skenēšanas shēmas automātisku
pārslēgšanos no 60 uz 72 Hz. Komandu dod ciparu procesors,
pamatojoties uz blakus kadru satura analīzes rezultātiem.
Drīzumā PDP modeļus ar 72 Hz progresīvās izvērses
frekvenci sāks piedāvāt arī citi ražotāji.
Atskaņojot filmas, kas ir ierakstītas PAL sistēmā ar 50 Hz
kadru frekvenci, izvērses sinhronizācija tiek atrisināta,
palielinot kinolentes rādīšanas ātrumu līdz 25 kadriem
sekundē.
Krāsaināki un lielāki
Lai
radikāli uzlabotu attēlu uz plazmas ekrāna, nepietiek tikai
palielināt skanēšanas frekvenci, jo signālu procesoram
vienlaikus ir jākoriģē tāds PDP trūkums kā
sliktāka, salīdzinot ar citiem displeju tipiem, pelēkas
krāsas gradāciju attēlošana uz tumša fona. To var
izlabot, izmantojot dažādus paņēmienus. Piemēram, Super
Clear Drive metode piedāvā izmantot mazu videosignālu
kvantēšanas soli: dinamiskais diapazons tiek sadalīts pēc
amplitūdas ar frekvenci, kas ir ekvivalenta 32 000 pelēkas
krāsas līmeņu. Tālāk atkarībā no sižeta
(tumšs vai gaišs kadrs) notiek signāla adaptīva
apstrāde, lai to vislabāk varētu ierakstīt PDP moduļa
spilgtuma raksturojumā.
Iespējami
arī citi videosignāla iepriekšējas apstrādes algoritmi
attēla adaptācijai cilvēka redzes īpatnībām.
Piemēram, PEAK procesors, ko radīja Matsushita speciālisti,
palielina kvantēšanas nolasījumu skaitu uz pelēkas
krāsas un samazina to uz gaišajiem posmiem. Pateicoties
šādai apstrādei, krasi uzlabojas attēla kvalitāte.
Analoģiski darbojas Dynamic contrast procesors, kas ir firmas Philips
tehnoloģijas Pixel plus 2 sastāvdaļa. Tas veic
pozitīvu videosignāla gamma korekciju uz pelēkajiem un
negatīvu uz gaišajiem attēla posmiem.
Liela
nozīme ir arī krāsu attēlošanas kļūdu
korekcijai. Piemēram, algoritms MCC (My Color Control), kas
ietilpst DNLe3 (Digital Natural Image Technology) tehnoloģijā,
ko izstrādājuši Samsung speciālisti, nodrošina
krāsu reproducēšanas pieskaņošanu
dažādās spektrālajās joslās: ādas
krāsas, gaiši zilas un gaiši zaļas krāsas
apgabalā. Tas ļauj ne tikai precīzi pieskaņot attēla
krāsu gammu skatītāja vēlmēm, bet arī
koriģēt krāsu uztveres neprecizitāti.
Principiāli
jaunu algoritmu lietojums neprecizitāšu kompensācijai ļauj
PDP ne tikai paaugstināt attēla kvalitāti, bet arī
palielināt paneļa diagonāli. Pavisam nesen Samsung ir
radījis 80 collu (pagaidām lielāko pasaulē) paneli,
kurā attēla kvalitāti nodrošina trešās paaudzes DNLe3
ciparu platforma.
Pēdējos
plazmas televizoru modeļos displeja vadīšanas princips ir
kombinēts ar videosignāla ciparu iepriekšējo apstrādi.
Shēma ir sadalīta divās funkcionāli un konstruktīvi
pabeigtās daļās videomodulis un signāla
iepriekšējas apstrādes bloks, kas iekļauj ieejas ciparu un
analogo signālu (kas iet caur analogo ciparu pārveidotāju - ACP)
komutāciju, spilgtuma un kompozītu signālu krāsu sadali un
papildu apstrādi.
Šāgada
CEBIT izstādē LG demonstrēja plazmas televizoru ar 76 collu
diagonāli, 1920 x 1080 pikseļu paplašinājumu un XD
Engine procesoru. Tas izpilda vairākas sarežģītas
operācijas: Pixel Works (analoga signāla
paplašinājuma palielināšana), Super Detailer
(spilgtuma un kontrasta adaptīva vadīšana), Noise Buster
(trokšņu slapēšana), True Color (krāsu
ekvalaizers) un Base Coordinatror (optimālo parametru
automātiska uzstādīšana). Galvenā tendence
apstrādes bloku uzbūvē ir pāreja uz ciparu
tehnoloģijām, jo agrāk PDP izmantoja jauktu principu.
Tradicionālajos
plazmas paneļos, konvertējot analogā videosignāla
starprindu izvērsi progresīvajā, tas tika pārveidots ciparu
formā. Pēc pārveidošanas progresīvais ciparu
signāls tika atsūtīts atpakaļ analogā formā un
ievadīts analoga krāsu dekodētāja shēmā, kura
izejā tika pārveidots ciparu signāla. Tādējādi
attēla kvalitāte ievērojami pasliktinājās. Tik
sarežģīti pārveidojumi tika veikti tādēļ, ka
tādai ciparu trakta izveidei, kas pildītu visas nepieciešamas
darbības, vajag jaudīgāku procesoru un papildu atmiņas
apjomu. Mikroshēmas ciparu trakta uzbūvei tika izstrādātas
pavisam nesen. Līdzīgi var novērst visus LSD displeju
trūkumus.
Nākotne atkarīga no cenas
Lai
attēla kvalitāte būtu ideāla, galvenā problēma ir
attēla elementu nepietiekamais skaits. Reproducējot signālus no
standarta avotiem, neizdodas novērst televīzijas rastra diskrētumu.
Kad parādījās PDP un LCD paneļi ar diagonāli, kas ir
lielāka par 42 collām, tas kļuva īpaši aktuāli.
Uz šāda lieluma ekrāniem attēla rindu struktūra ir pārāk
pamanāma. Pārejot uz augstas izšķirtspējas attēla
televīzijas (HDTV) modeli un izmantojot augstas
izšķirtspējas DVD-HD (Blue-ray disk un citi formāti)
diskus, šī problēma būs pilnīgi atrisināta.
Mūsdienu
ciparu tehnoloģijas palīdz uzlabot kvalitāti: ja
pamatattēlam ir mazs elementu skaits, trūkstošās daļas
ir iespējams izrēķināt un paredzēt. Jaudīgi
procesori spēj veikt sarežģītus aprēķinus
reālajā laikā.
Pagājušā
gadsimta beigās parādījās vairākas tehnoloģijas,
kas ļāva ievērojami paaugstināt attēla elementu
skaitu, izmantojot standarta signāla avotus. 1998. gadā sāka pārdot
Sony WEGA televizorus ar DRC (Digital Reality Creation)
tehnoloģiju, kas palīdzēja četrreiz palielināt rastra
elementu skaitu. Vēlāk līdzīgus modeļus sāka
ražot arī Matsushita (Panasonic TAU GIGA), Philips
(Pixel Plus) un citi.
Sākumā
televizoros izmantoja augstas izšķirtspējas kineskopus. Pirms
pieciem gadiem to maksimālā izšķirtspēja bija 600-800
rindu. Tipveida modeļu plakanajiem paneļiem ir 768 un pat 1024
rindas. Lai maksimāli izmantotu tādu ekrānu iespējas, bija
nepieciešams izstrādāt jaunas procesoru versijas. Piemēram,
Sharp speciālisti radīja paaugstinātas
izšķirtspējas procesoru Quick Shoot (QS), bet Fujitsu
AVM (Advanced Video Movement).
LCD
un PDP paneļiem ir nepieciešams stingri kontrolēt augstas
izšķirtspējas televīzijas rastra parametrus, kas ir
cieši saistīti ar ekrāna pikseļu fiksēto skaitu.
Tāpēc interpolatora blokā jāizmanto papildu pasākumi,
lai algoritmus adaptētu konkrētas videomatricas parametriem (rastra
mēroga izmaiņa).
Jaunākie
ciparu procesori un progresīvas displeja moduļu izgatavošanas
tehnoloģijas, ka arī pāreja uz paaugstinātas
izšķirtspējas rastru ļauj iegūt perfektas
kvalitātes attēlu. Ja tuvākajā laikā šādu
modeļu cenas pazemināsies, tie kļūs ļoti
pieprasīti. Šis process jau ir sācies, piemēram, 50 collu Pioneer
PDP-504HD ceturtās paaudzes televizoru ar P.U.R.E. Drive
sistēmu jau var nopirkt par 10 000 ASV dolāru, bet tādu
pašu Panasonic TH-50PX20 ar PEAKS procesoru - par 7500
dolāriem.
Augstas
izšķirtspējas displeji veicinās HDTV plašāku
izmantošanu un jaunu videosistēmu atskaņotāju ražošanu.
Daži plaši pazīstami ražotāji, to skaitā arī
Sharp un Sony, jau paziņojuši, ka plāno
apturēt kineskopu aparātu ražošanu tuvākajā
nākotnē.
Marina VĒVERE
Lai gan videomoduļu ražošanas tehnoloģijas mūsdienās ir izstrādātas gandrīz līdz pilnībai un katra nākamā televizoru paaudze ir labāka par iepriekšējo, tomēr plazmas (PDP) un šķidro kristālu (LCD) televizoru attēla kvalitāte joprojām nav ideāla. Vai vēl ir palikušas kvalitātes paaugstināšanas rezerves un kur tās var rast?
Atšķirība strauji samazinās
Attēla kvalitāte ir atkarīga no signālu ciparu apstrādes algoritmiem un videoprocesoriem, kurus izmanto televizora traktā. Klasiskie plazmas paneļi (vienkāršie moduļi bez iepriekšējas signālu ciparu apstrādes) nodrošina labu attēla kontrastu slikti apgaismotās telpās, tomēr, apgaismojumam uzlabojoties, krāsu spilgtums ātri izbalē. Šķidro kristālu displejos kontrasta kvalitāte ir labāka labi apgaismotā telpā, bet, apgaismojumam pasliktinoties, tā pavājinās. Tomēr pēdējā laikā, izmantojot ātrdarbīgus specializētus procesorus un pilnīgākus signālu apstrādes algoritmus, PDP un LCD paneļu raksturojumu atšķirība strauji samazinās.
Lai radikāli uzlabotu PDP paneļu attēla kvalitāti, jaunākajos videoprocesoros, piemēram, Sony (Wega Engine), Philips (Pixel Plus 2) un Samsung (DNIeTM 3), 8 bitu signāla vietā izmanto 10 bitu videosignālu. Tādējādi videomoduļa vadības sistēmai 256 spilgtuma gradāciju vietā nepieciešamas 1024. Kineskopu televizoros 10 bitu signāls nerada problēmas, jo tajos ekrāna spilgtums ir tieši saistīts ar elektronu stara modulācijas amplitūdu. Savukārt plazmas televizoros, kur vadība tiek nodrošināta ar šūnu stāvokļa binārajām izmaiņām (spīd vai nespīd), pastāv gradāciju skaita stingri ierobežojumi. Ciparu videosignāla mazāka spilgtuma parametra vērtība tiek ierobežota ar minimālu elektriskā lādiņa aktivācijas un slapēšanas laiku ekrāna elementārajā šūnā. Atrisināt šo problēmu pat ar mūsdienīgāko tehnoloģiju palīdzību nav vienkārši. Tāpēc 10 bitu signāla plazmas paneļi parādījās tikai pagājušā gada beigās.
Attēlu PDP ekrānā izveido ar sublauku palīdzību. To daudzums ir proporcionāls videosignāla attēlošanas laikam. Vecākās kārtas sublauka spīdēšanas laiks ir divreiz ilgāks nekā jaunākās kārtas sublauka jo lielāks ir kārtas numurs, jo ilgāk spīd lauks un otrādi. Vecākās kārtas izlādēšanas ilgumu nosaka kadru izvērses frekvence, kuru nedrīkst palielināt. Tādējādi, palielinoties videosignāla attēlošanas laikam, ir jāpanāk, lai šūnu ieslēgšanas un izslēgšanas laiks ir pēc iespējas mazāks. Tradicionālajā PDP panelī pikseļa spīdēšanu vada ar rindu un kadru elektrodu konsekventu komutāciju. Katra šūna saņem individuālu ieslēgšanas un izslēgšanas komandu. Savukārt sublauks sāk spīdēt tikai tad, kad pārbaudīti visi ekrāna pikseļi.
Šīs tehniskās problēmas risinājumus var apskatīt ar PDP Pioneer ceturtās paaudzes (ražotāja klasifikācija) modeļu palīdzību. Saskaņā ar jauno Pioneer metodi, ko realizē, izmantojot spēcīgu signālu procesoru LSI, katrā skenēšanas traktā tiek aktivizēta viena rinda. Tās elementu spīdēšanas vadību nodrošina konsekventa kadru elektrodu komutācija, kas krasi samazina vadības signālu ierakstīšanas laiku visās ekrāna šūnās. Vēl viena no ceturtās plazmas paaudzes novitātēm ir šūnu komutācija ar mazas amplitūdas signāla palīdzību. Lai to realizētu, katrā šūnā ir jāpastiprina ieejošais signāls. Tādējādi komutācijas laiks pieaug gandrīz divreiz, jo samazinās vadības shēmas ieejas kapacitātes lādēšanas laiks.
Pateicoties šiem risinājumiem, jaunākie Pioneer plazmas paneļi nodrošina 10 bitu attēla signālu. RGB ieejas signāls ar 1024 katras krāsas spilgtuma gradācijām nodrošina 1,07 miljardus nokrāsu. Uzlabojas arī attēla spilgtums un kontrasts. Pēdējos Pioneer televizoru modeļos tiek izmantots procesors ar divreiz lielāku skaitļošanas jaudu nekā iepriekš. Tas ļauj palielināt kadru frekvenci progresīvās izvērses režīmā līdz 72 Hz (salīdzinājumam kadru sekošanas frekvence kinolentē ir 24 Hz).
NTSC sistēmai ir 60 Hz kadru izvērse. Lai demonstrētu filmas, kas ir ierakstītas DVD formātā, ir jāveic papildu signāla transformācija viena daļa puskadru no viena kinolentes kadra tiek atskaņota divreiz, bet otrā daļa trīsreiz:
(24 x 2 = 48 puskadri) + (24 x 3 = 72 puskadri) = 120 puskadri (60 kadri sekundē).
Tādējādi katri divi kinokadri ir jāsinhronizē ar pieciem puskadriem, kas tiek attēloti displejā. Lai gan DVD atskaņotājos iebūvējami pārveidotāji darbojas diezgan efektīvi, radikāli atrisināt ātruma problēmu var, tikai izmantojot 24 Hz kadru frekvenci displejā. Jaunākajos PDP modeļos šis uzdevums jau ir atrisināts ar skenēšanas shēmas automātisku pārslēgšanos no 60 uz 72 Hz. Komandu dod ciparu procesors, pamatojoties uz blakus kadru satura analīzes rezultātiem. Drīzumā PDP modeļus ar 72 Hz progresīvās izvērses frekvenci sāks piedāvāt arī citi ražotāji. Atskaņojot filmas, kas ir ierakstītas PAL sistēmā ar 50 Hz kadru frekvenci, izvērses sinhronizācija tiek atrisināta, palielinot kinolentes rādīšanas ātrumu līdz 25 kadriem sekundē.
Krāsaināki un lielāki
Lai radikāli uzlabotu attēlu uz plazmas ekrāna, nepietiek tikai palielināt skanēšanas frekvenci, jo signālu procesoram vienlaikus ir jākoriģē tāds PDP trūkums kā sliktāka, salīdzinot ar citiem displeju tipiem, pelēkas krāsas gradāciju attēlošana uz tumša fona. To var izlabot, izmantojot dažādus paņēmienus. Piemēram, Super Clear Drive metode piedāvā izmantot mazu videosignālu kvantēšanas soli: dinamiskais diapazons tiek sadalīts pēc amplitūdas ar frekvenci, kas ir ekvivalenta 32 000 pelēkas krāsas līmeņu. Tālāk atkarībā no sižeta (tumšs vai gaišs kadrs) notiek signāla adaptīva apstrāde, lai to vislabāk varētu ierakstīt PDP moduļa spilgtuma raksturojumā.
Iespējami arī citi videosignāla iepriekšējas apstrādes algoritmi attēla adaptācijai cilvēka redzes īpatnībām. Piemēram, PEAK procesors, ko radīja Matsushita speciālisti, palielina kvantēšanas nolasījumu skaitu uz pelēkas krāsas un samazina to uz gaišajiem posmiem. Pateicoties šādai apstrādei, krasi uzlabojas attēla kvalitāte. Analoģiski darbojas Dynamic contrast procesors, kas ir firmas Philips tehnoloģijas Pixel plus 2 sastāvdaļa. Tas veic pozitīvu videosignāla gamma korekciju uz pelēkajiem un negatīvu uz gaišajiem attēla posmiem.
Liela nozīme ir arī krāsu attēlošanas kļūdu korekcijai. Piemēram, algoritms MCC (My Color Control), kas ietilpst DNLe3 (Digital Natural Image Technology) tehnoloģijā, ko izstrādājuši Samsung speciālisti, nodrošina krāsu reproducēšanas pieskaņošanu dažādās spektrālajās joslās: ādas krāsas, gaiši zilas un gaiši zaļas krāsas apgabalā. Tas ļauj ne tikai precīzi pieskaņot attēla krāsu gammu skatītāja vēlmēm, bet arī koriģēt krāsu uztveres neprecizitāti.
Principiāli jaunu algoritmu lietojums neprecizitāšu kompensācijai ļauj PDP ne tikai paaugstināt attēla kvalitāti, bet arī palielināt paneļa diagonāli. Pavisam nesen Samsung ir radījis 80 collu (pagaidām lielāko pasaulē) paneli, kurā attēla kvalitāti nodrošina trešās paaudzes DNLe3 ciparu platforma.
Pēdējos plazmas televizoru modeļos displeja vadīšanas princips ir kombinēts ar videosignāla ciparu iepriekšējo apstrādi. Shēma ir sadalīta divās funkcionāli un konstruktīvi pabeigtās daļās videomodulis un signāla iepriekšējas apstrādes bloks, kas iekļauj ieejas ciparu un analogo signālu (kas iet caur analogo ciparu pārveidotāju - ACP) komutāciju, spilgtuma un kompozītu signālu krāsu sadali un papildu apstrādi.
Šāgada CEBIT izstādē LG demonstrēja plazmas televizoru ar 76 collu diagonāli, 1920 x 1080 pikseļu paplašinājumu un XD Engine procesoru. Tas izpilda vairākas sarežģītas operācijas: Pixel Works (analoga signāla paplašinājuma palielināšana), Super Detailer (spilgtuma un kontrasta adaptīva vadīšana), Noise Buster (trokšņu slapēšana), True Color (krāsu ekvalaizers) un Base Coordinatror (optimālo parametru automātiska uzstādīšana). Galvenā tendence apstrādes bloku uzbūvē ir pāreja uz ciparu tehnoloģijām, jo agrāk PDP izmantoja jauktu principu.
Tradicionālajos plazmas paneļos, konvertējot analogā videosignāla starprindu izvērsi progresīvajā, tas tika pārveidots ciparu formā. Pēc pārveidošanas progresīvais ciparu signāls tika atsūtīts atpakaļ analogā formā un ievadīts analoga krāsu dekodētāja shēmā, kura izejā tika pārveidots ciparu signāla. Tādējādi attēla kvalitāte ievērojami pasliktinājās. Tik sarežģīti pārveidojumi tika veikti tādēļ, ka tādai ciparu trakta izveidei, kas pildītu visas nepieciešamas darbības, vajag jaudīgāku procesoru un papildu atmiņas apjomu. Mikroshēmas ciparu trakta uzbūvei tika izstrādātas pavisam nesen. Līdzīgi var novērst visus LSD displeju trūkumus.
Nākotne atkarīga no cenas
Lai attēla kvalitāte būtu ideāla, galvenā problēma ir attēla elementu nepietiekamais skaits. Reproducējot signālus no standarta avotiem, neizdodas novērst televīzijas rastra diskrētumu. Kad parādījās PDP un LCD paneļi ar diagonāli, kas ir lielāka par 42 collām, tas kļuva īpaši aktuāli. Uz šāda lieluma ekrāniem attēla rindu struktūra ir pārāk pamanāma. Pārejot uz augstas izšķirtspējas attēla televīzijas (HDTV) modeli un izmantojot augstas izšķirtspējas DVD-HD (Blue-ray disk un citi formāti) diskus, šī problēma būs pilnīgi atrisināta.
Mūsdienu ciparu tehnoloģijas palīdz uzlabot kvalitāti: ja pamatattēlam ir mazs elementu skaits, trūkstošās daļas ir iespējams izrēķināt un paredzēt. Jaudīgi procesori spēj veikt sarežģītus aprēķinus reālajā laikā.
Pagājušā gadsimta beigās parādījās vairākas tehnoloģijas, kas ļāva ievērojami paaugstināt attēla elementu skaitu, izmantojot standarta signāla avotus. 1998. gadā sāka pārdot Sony WEGA televizorus ar DRC (Digital Reality Creation) tehnoloģiju, kas palīdzēja četrreiz palielināt rastra elementu skaitu. Vēlāk līdzīgus modeļus sāka ražot arī Matsushita (Panasonic TAU GIGA), Philips (Pixel Plus) un citi.
Sākumā televizoros izmantoja augstas izšķirtspējas kineskopus. Pirms pieciem gadiem to maksimālā izšķirtspēja bija 600-800 rindu. Tipveida modeļu plakanajiem paneļiem ir 768 un pat 1024 rindas. Lai maksimāli izmantotu tādu ekrānu iespējas, bija nepieciešams izstrādāt jaunas procesoru versijas. Piemēram, Sharp speciālisti radīja paaugstinātas izšķirtspējas procesoru Quick Shoot (QS), bet Fujitsu AVM (Advanced Video Movement).
LCD un PDP paneļiem ir nepieciešams stingri kontrolēt augstas izšķirtspējas televīzijas rastra parametrus, kas ir cieši saistīti ar ekrāna pikseļu fiksēto skaitu. Tāpēc interpolatora blokā jāizmanto papildu pasākumi, lai algoritmus adaptētu konkrētas videomatricas parametriem (rastra mēroga izmaiņa).
Jaunākie ciparu procesori un progresīvas displeja moduļu izgatavošanas tehnoloģijas, ka arī pāreja uz paaugstinātas izšķirtspējas rastru ļauj iegūt perfektas kvalitātes attēlu. Ja tuvākajā laikā šādu modeļu cenas pazemināsies, tie kļūs ļoti pieprasīti. Šis process jau ir sācies, piemēram, 50 collu Pioneer PDP-504HD ceturtās paaudzes televizoru ar P.U.R.E. Drive sistēmu jau var nopirkt par 10 000 ASV dolāru, bet tādu pašu Panasonic TH-50PX20 ar PEAKS procesoru - par 7500 dolāriem.
Augstas izšķirtspējas displeji veicinās HDTV plašāku izmantošanu un jaunu videosistēmu atskaņotāju ražošanu. Daži plaši pazīstami ražotāji, to skaitā arī Sharp un Sony, jau paziņojuši, ka plāno apturēt kineskopu aparātu ražošanu tuvākajā nākotnē.
Marina VĒVERE