E-pasts un S[pam]-pasts
Sakaru pasaulei 6/8/2004
Ja puse no ikdienā saņemtajām
e-pasta vēstulēm ir surogātpasts, šķiet,
nebūtu par ko sūdzēties. Mēdz būt arī vēl
sliktāk. Mana e-pasta in-kastē katru dienu iekrīt
apmēram vienpadsmit nevajadzīgu, taču visnotaļ
vilinošu piedāvājumu. Parasti tie ir saistīti ar
kādu medikamentu, kādas cilvēka ķermeņa daļas
samazinājumu vai palielinājumu vai gluži parastu aicinājumu
apmeklēt kādu www.punkts.elvē.
Es sev liekos samērā piesardzīgs
interneta un e-pasta lietotājs, jo nekur lieki savu adresi
nereklamēju, nekādos šaubīgos saitos
nereģistrēju un vispār lietoju tikai Linux
operētājsistēmu. Taču šī piesardzība mani
tomēr nenodrošina pilnībā.
Filtrējam un
šķirojam
E-pasta serverim būtu jātiek galā ar
šo problēmu! Vai ne tā? Jāuzstāda attiecīgie
filtri, jāievada nevēlamie sūtītāju domēni, un
lieta darīta. Bet ko tad, ja sūtītāja adrese ir @yahoo.com
vai @inbox.lv? Tāpēc taču nevar liegt saņemt e-pastu
no publiskajiem serveriem. Tad atliek uzstādīt filtrus uz e-pasta
saturu un izķert vārdus, kas raksturo tieši
surogātpastu.
Bet, ja vārdi, kas raksturīgi
surogātpastam, mēdz būt arī ikdienas sarakstes
kontekstā? Piemēram, tādi kā piedāvājums,
Special offer, get free, now un līdzīgi? Tad jālieto
daudzpakāpju filtrēšanas sistēmas, kuras spēj
pārlūkot pasta saturu gan caur nevēlamo, gan caur vēlamo
konteksta filtru. Tad, kad tas viss tiek darīts, lai viens lietotājs
varētu puslīdz normāli lietot savu e-pastu, pūles,
iespējams, ir salīdzināmas ar ieguldīto enerģiju.
Taču, kad visi šie un vēl citi filtrēšanas darbi ir
jāveic, lai apkalpotu miljardiem e-pasta sūtījumu visā
internetā, bet pēc tam puse no visām satiksmē
plūstošajām e-pasta vēstulēm joprojām ir spams,
jāpiekrīt, ka sistēmā ir nepieciešamas
pārmaiņas.
Par brīvu vai ne par
brīvu?
Nevar noliegt; internets ir brīvs, bet ne par
brīvu. Tāpat ir arī ar e-pastu, kas pārvietojas,
pateicoties brīvajam internetam. Jā, mēs katrs pats vai
kāds mūsu vietā maksājam kādu naudas summu par interneta
pieslēgumu. Tātad varam teikt, ka maksājam par iespēju
piekļūt interneta resursiem un ar to iegūstam iespēju
lietot arī interneta e-pastu savām vajadzībām. Tātad
būtībā e-pasts ir kā pievienota vērtība interneta
lietošanai. Tādējādi var apgalvot, ka katrs e-pasta
lietotājs maksā nevis par e-pasta sūtīšanu, bet
gan par iespēju to saņemt. Mums varētu būt
sasūtīti desmitiem e-pasta vēstuļu, bet mēs tās
nevarētu izlasīt bez interneta pieslēguma.
Piemēram ņemsim kādu indivīdu,
kurš dienā izsūta 1000 spama vēstuļu 100
parastiem e-pasta lietotājiem. Šis spameris iztērē,
piemēram, vienu latu par dienas nodarbi, bet šie 100 e-pasta
lietotāji katrs saņems pa 10 vēstulēm dienā un katrs
par to saņemšanu savā pastkastē būs
iztērējis vienu latu. Spameris par savu [ne]darbu saņems
prēmiju piecus latus, bet upuri papildus jau iztērētajam latam
katrs izdos vēl pa pieciem latiem, lai uzstādītu spama
filtru.
Piemērs ir pavisam vienkāršs,
taču tas skaidri demonstrē, ka vienīgais, kurš
tērē naudu par to, lai varētu lietot e-pastu, ir tas, kas to
vēlas izlasīt. Visi pārējie iesaistītie (spameri,
filtrētāji un tie, kas stāv aiz viņu muguras) pelna uz
e-pasta lietotāja rēķina. Pieminētais spameris pats
būs nopelnījis četrus latus (-1 + 5 = 4), interneta
nodrošinātājs nopelnīs 100 latu, e-pasta
filtrētājs - 500 latu. Skarbi. Kā būtu, ka par katru
nosūtīto e-pasta vēstuli spamerim būtu
jāmaksā kaut vai viens santīms?
Griežam visu otrādi!
Spamu varētu iznīcināt
un atstāt vēsturei, ja izdotos radīt sistēmu, kurā
jāmaksā ir gan par e-pasta saņemšanu, gan par tā
nosūtīšanu. Pagaidām ievērojami vairāk
maksājam par saņemšanu, nekā par nosūtīšanu.
Iedomājamies situāciju, kad par katru nosūtīto vēstuli
būtu jāmaksā santīms, bet par katru saņemto e-pastu
tā sūtītājs arī maksātu santīmu. Tā
kā vēstule pēc būtības ir sarakste, kurā ir
iesaistīti divi rakstītāji - sūtītājs un
saņēmējs, ar šo santīmu būtu pietiekami, lai
sarakste varētu notikt. Šis santīms būtu
līdzsvarā starp sūtītāju un saņēmēju
tik ilgi, kamēr sarakste būtu abpusēja.
Katrs e-pasta lietotājs nosūta
vienlīdz lielu daudzumu sūtījumu, salīdzinot to ar
saņemto daudzumu, ja vien viņš neizplata surogātpastu. Ja
šis pieņēmums ir pareizs, tad katram lietotājam būtu
nepieciešams iegādāties savām vajadzībām
atbilstošu daudzumu santīmu, kurus tērēt un pelnīt,
sūtot un saņemot e-pastu. Šos santīmus loģiski
būtu aizstāt ar elektroniskiem žetoniem, kurus mūsu e-pasta
programma tērētu un pelnītu e-pasta sūtīšanai un
saņemšanai. Un, ja šādu sistēmu ieviestu,
vienīgie, kuriem pastāvīgi pietrūktu žetonu, būtu
spameri.
Ar šādu žetonu palīdzību
e-pastam varētu piešķirt vēl nebijušu nozīmi.
Iedomāsimies, ka varētu noteikt cenu savai in-kastei.
Piemēram, trīs žetoni par sūtījuma
nogādāšanu jūsu in-kastē. Par četriem
ziņojums tiks iekrāsots sarkans vai ar prioritātes
karodziņu. Sešus žetonus varētu dot par papildus piegādes
paziņojuma nosūtīšanu sūtītājam.
Nosūtot e-pastu, sūtītāju varētu informēt par to,
cik žetonu nepieciešams komunicēšanai ar attiecīgo
saņēmēju.
Būtībā šāda žetonu
sistēma pamatīgi mainītu e-pasta aprites kultūru
internetā, un katrs saņēmējs varētu atklāti
darīt zināmu nosūtītājam, cik maksā viņa uzmanība
pret attiecīgo sūtījumu un nosūtītāju.
Piemēram, sūtītājiem, kas ir ierakstīti
saņēmēja adrešu grāmatā, būtu nosakāma
viszemākā maksa, bet svešiem tiktu noteikta augstāka maksa.
Arī saņēmējs tādējādi varētu
izvērtēt sūtījuma svarīgumu, ja viņš redz,
ka sūtītājs ir bijis ar mieru tērēt noteiktu skaitu
žetonus par e-pasta piegādi.
Tomēr tikai ideja
Nav šaubu, ka informācijas
tehnoloģiju pasaulē viss attīstās strauji. Tas, cik darba
būtu jāiegulda, lai šādu sistēmu ieviestu
globālā mērogā, ir grūti aptverams. Protams,
mainīt tik liela organisma uzbūvi, kāds ir e-pasts, var
izrādīties grūti. Taču nevar noliegt, ka sistēmai
derētu pārmaiņas. Līdz ar to atliek cerēt, ka bez
šīs idejas ar žetoniem un maksu par e-pasta
nosūtīšanu radīsies vēl jaunas un
atšķirīgas pieejas, kā risināt e-pasta
pārpludināšanu ar surogātpastu. Vienīgi varam vēl
cerēt, ka risinājums būs par labu tieši vēstuļu
saņēmējiem, nevis pastniekiem, šķirotājiem,
attīrītājiem, pārdevējiem un spameriem.
Ģirts LIEPIŅŠ
Ja puse no ikdienā saņemtajām e-pasta vēstulēm ir surogātpasts, šķiet, nebūtu par ko sūdzēties. Mēdz būt arī vēl sliktāk. Mana e-pasta in-kastē katru dienu iekrīt apmēram vienpadsmit nevajadzīgu, taču visnotaļ vilinošu piedāvājumu. Parasti tie ir saistīti ar kādu medikamentu, kādas cilvēka ķermeņa daļas samazinājumu vai palielinājumu vai gluži parastu aicinājumu apmeklēt kādu www.punkts.elvē.
Es sev liekos samērā piesardzīgs interneta un e-pasta lietotājs, jo nekur lieki savu adresi nereklamēju, nekādos šaubīgos saitos nereģistrēju un vispār lietoju tikai Linux operētājsistēmu. Taču šī piesardzība mani tomēr nenodrošina pilnībā.
Filtrējam un šķirojam
E-pasta serverim būtu jātiek galā ar šo problēmu! Vai ne tā? Jāuzstāda attiecīgie filtri, jāievada nevēlamie sūtītāju domēni, un lieta darīta. Bet ko tad, ja sūtītāja adrese ir @yahoo.com vai @inbox.lv? Tāpēc taču nevar liegt saņemt e-pastu no publiskajiem serveriem. Tad atliek uzstādīt filtrus uz e-pasta saturu un izķert vārdus, kas raksturo tieši surogātpastu.
Bet, ja vārdi, kas raksturīgi surogātpastam, mēdz būt arī ikdienas sarakstes kontekstā? Piemēram, tādi kā piedāvājums, Special offer, get free, now un līdzīgi? Tad jālieto daudzpakāpju filtrēšanas sistēmas, kuras spēj pārlūkot pasta saturu gan caur nevēlamo, gan caur vēlamo konteksta filtru. Tad, kad tas viss tiek darīts, lai viens lietotājs varētu puslīdz normāli lietot savu e-pastu, pūles, iespējams, ir salīdzināmas ar ieguldīto enerģiju. Taču, kad visi šie un vēl citi filtrēšanas darbi ir jāveic, lai apkalpotu miljardiem e-pasta sūtījumu visā internetā, bet pēc tam puse no visām satiksmē plūstošajām e-pasta vēstulēm joprojām ir spams, jāpiekrīt, ka sistēmā ir nepieciešamas pārmaiņas.
Par brīvu vai ne par brīvu?
Nevar noliegt; internets ir brīvs, bet ne par brīvu. Tāpat ir arī ar e-pastu, kas pārvietojas, pateicoties brīvajam internetam. Jā, mēs katrs pats vai kāds mūsu vietā maksājam kādu naudas summu par interneta pieslēgumu. Tātad varam teikt, ka maksājam par iespēju piekļūt interneta resursiem un ar to iegūstam iespēju lietot arī interneta e-pastu savām vajadzībām. Tātad būtībā e-pasts ir kā pievienota vērtība interneta lietošanai. Tādējādi var apgalvot, ka katrs e-pasta lietotājs maksā nevis par e-pasta sūtīšanu, bet gan par iespēju to saņemt. Mums varētu būt sasūtīti desmitiem e-pasta vēstuļu, bet mēs tās nevarētu izlasīt bez interneta pieslēguma.
Piemēram ņemsim kādu indivīdu, kurš dienā izsūta 1000 spama vēstuļu 100 parastiem e-pasta lietotājiem. Šis spameris iztērē, piemēram, vienu latu par dienas nodarbi, bet šie 100 e-pasta lietotāji katrs saņems pa 10 vēstulēm dienā un katrs par to saņemšanu savā pastkastē būs iztērējis vienu latu. Spameris par savu [ne]darbu saņems prēmiju piecus latus, bet upuri papildus jau iztērētajam latam katrs izdos vēl pa pieciem latiem, lai uzstādītu spama filtru.
Piemērs ir pavisam vienkāršs, taču tas skaidri demonstrē, ka vienīgais, kurš tērē naudu par to, lai varētu lietot e-pastu, ir tas, kas to vēlas izlasīt. Visi pārējie iesaistītie (spameri, filtrētāji un tie, kas stāv aiz viņu muguras) pelna uz e-pasta lietotāja rēķina. Pieminētais spameris pats būs nopelnījis četrus latus (-1 + 5 = 4), interneta nodrošinātājs nopelnīs 100 latu, e-pasta filtrētājs - 500 latu. Skarbi. Kā būtu, ka par katru nosūtīto e-pasta vēstuli spamerim būtu jāmaksā kaut vai viens santīms?
Griežam visu otrādi!
Spamu varētu iznīcināt un atstāt vēsturei, ja izdotos radīt sistēmu, kurā jāmaksā ir gan par e-pasta saņemšanu, gan par tā nosūtīšanu. Pagaidām ievērojami vairāk maksājam par saņemšanu, nekā par nosūtīšanu. Iedomājamies situāciju, kad par katru nosūtīto vēstuli būtu jāmaksā santīms, bet par katru saņemto e-pastu tā sūtītājs arī maksātu santīmu. Tā kā vēstule pēc būtības ir sarakste, kurā ir iesaistīti divi rakstītāji - sūtītājs un saņēmējs, ar šo santīmu būtu pietiekami, lai sarakste varētu notikt. Šis santīms būtu līdzsvarā starp sūtītāju un saņēmēju tik ilgi, kamēr sarakste būtu abpusēja.
Katrs e-pasta lietotājs nosūta vienlīdz lielu daudzumu sūtījumu, salīdzinot to ar saņemto daudzumu, ja vien viņš neizplata surogātpastu. Ja šis pieņēmums ir pareizs, tad katram lietotājam būtu nepieciešams iegādāties savām vajadzībām atbilstošu daudzumu santīmu, kurus tērēt un pelnīt, sūtot un saņemot e-pastu. Šos santīmus loģiski būtu aizstāt ar elektroniskiem žetoniem, kurus mūsu e-pasta programma tērētu un pelnītu e-pasta sūtīšanai un saņemšanai. Un, ja šādu sistēmu ieviestu, vienīgie, kuriem pastāvīgi pietrūktu žetonu, būtu spameri.
Ar šādu žetonu palīdzību e-pastam varētu piešķirt vēl nebijušu nozīmi. Iedomāsimies, ka varētu noteikt cenu savai in-kastei. Piemēram, trīs žetoni par sūtījuma nogādāšanu jūsu in-kastē. Par četriem ziņojums tiks iekrāsots sarkans vai ar prioritātes karodziņu. Sešus žetonus varētu dot par papildus piegādes paziņojuma nosūtīšanu sūtītājam. Nosūtot e-pastu, sūtītāju varētu informēt par to, cik žetonu nepieciešams komunicēšanai ar attiecīgo saņēmēju.
Būtībā šāda žetonu sistēma pamatīgi mainītu e-pasta aprites kultūru internetā, un katrs saņēmējs varētu atklāti darīt zināmu nosūtītājam, cik maksā viņa uzmanība pret attiecīgo sūtījumu un nosūtītāju. Piemēram, sūtītājiem, kas ir ierakstīti saņēmēja adrešu grāmatā, būtu nosakāma viszemākā maksa, bet svešiem tiktu noteikta augstāka maksa. Arī saņēmējs tādējādi varētu izvērtēt sūtījuma svarīgumu, ja viņš redz, ka sūtītājs ir bijis ar mieru tērēt noteiktu skaitu žetonus par e-pasta piegādi.
Tomēr tikai ideja
Nav šaubu, ka informācijas tehnoloģiju pasaulē viss attīstās strauji. Tas, cik darba būtu jāiegulda, lai šādu sistēmu ieviestu globālā mērogā, ir grūti aptverams. Protams, mainīt tik liela organisma uzbūvi, kāds ir e-pasts, var izrādīties grūti. Taču nevar noliegt, ka sistēmai derētu pārmaiņas. Līdz ar to atliek cerēt, ka bez šīs idejas ar žetoniem un maksu par e-pasta nosūtīšanu radīsies vēl jaunas un atšķirīgas pieejas, kā risināt e-pasta pārpludināšanu ar surogātpastu. Vienīgi varam vēl cerēt, ka risinājums būs par labu tieši vēstuļu saņēmējiem, nevis pastniekiem, šķirotājiem, attīrītājiem, pārdevējiem un spameriem.