Fotožurnālistika
Fotožurnālistika
Fotožurnālistika
nav tikai dokumentāla fotogrāfija. Tas ir pietiekami
sarežģīts fotogrāfijas žanrs, lai pat
pieredzējuši fotogrāfi nevarētu teikt nu es par to zinu
visu. Pēc definīcijas fotožurnālistikā ziņa tiek
pasniegta ar fotogrāfijas palīdzību. Tas ir žanrs,
kurā vizuālais materiāls sadarbojas ar tekstu, turklāt
fotogrāfijai ir primārā loma. Fotožurnālistika nav
viena cilvēka darbs. Tā ir redakcijas kolektīva sadarbība.
Labu rezultātu var iegūt tikai ar veiksmīgu kopdarbu.
Fotožurnālistikā
izšķir vairākus posmus, kas ir vienlīdz svarīgi laba
rezultāta iegūšanai. Sākumā ir darbs redakcijā
fotografējamā notikuma un fotografēšanas manieres
izvēlei. Pirms došanās uz notikumu fotogrāfam jāzina,
kas no viņa redakcijā tiek gaidīts ziņu foto,
reportāža vai portrets. Nākamais posms ir
fotografēšana. Tālāk seko materiāla atlase, kuru
fotogrāfs izdara kopā ar fotoredaktoru. Redakcijas fotoredaktors ir
tas cilvēks, kas izlemj, kura fotogrāfija būs
vispiemērotākā konkrētā sižeta atainošanai.
Taču ar izdevušos fotogrāfiju vien fotožurnālistika
nebeidzas. Ne mazāk svarīgi ir to iemaketēt laikraksta
slejās. Slikts makets var sabojāt labu fotogrāfiju. Pie maketa
sadarbojas fotoredaktors, nodaļas (lappuses) redaktors un
maketētājs. Taču par to, cik izdevies ir materiāls, var
spriest tikai pēc nodrukāšanas, kad redzams visu posmu
rezultāts.
Fotožurnālistika
laiku lokos
Fotožurnālistika nestāv uz vietas. Tā
attīstās līdz ar tehniku, kas paver plašākas
iespējas operatīvi nofotografēt īsto mirkli, un lasītājiem,
kas no fotogrāfiem sagaida arvien profesionālāku sniegumu.
Pirms vēl fotogrāfija bija izgudrota, laikraksti
plaši izmantoja zīmētas ilustrācijas, lai
lasītājam vizuāli parādītu, kā notikums
izskatījās. Tikko uz skatuves kāpa fotogrāfija,
zīmētās ilustrācijas vairs nebija stilā. Taču ne
uzreiz. Lai kļūtu par masu produkciju, fotogrāfija tomēr
bija pārāk dārga un daudzi žurnāli fotogrāfijas
izmantoja tikai uz vāka, iekšējās lappusēs turpinot
publicēt zīmējumus.
Sākumā fotogrāfijās pārsvarā
bija redzamas notikuma ainavas vai portreti, jo fotogrāfiem vajadzēja
staipīt milzu kameras uz statīviem, kā ar savu melno istabu,
jo iegūtās fotogrāfijas uz slapjajām platēm bija
nekavējoties jāattīsta. Ap 1880. gadu, kad radās sauso
plašu tehnika, tās varēja attīstīt arī
vēlāk un kadrā ainavu vietā ienāca darbība.
Pirmie, kas fotogrāfus nolīga algotā darbā, bija tādi
preses magnāti kā Hersts (William Randolph Hearst) un Pulicers
(Joseph Pulitzer). Bet īstu apvērsumu
fotožurnālistikā un fotogrāfijā veica
Džordžs Īstmans (George Eastman, 1854.-1932.), kurš
1885. gadā izgudroja kameru, kas bija paredzēta ruļļu
filmām (Kodak Brownie camera). Kamera bija krietni mazāka, un
pēc katra uzņemtā kadra tai nevajadzēja nomainīt
fotogrāfisko plati. Līdz ar to pavērās daudz
plašākas iespējas atspoguļot tā laika
aktualitātes.
No
1970. līdz 1980. gadam uzvaras gājienu
fotožurnālistikā sāka krāsainā fotogrāfija.
Attēli līdz ar tehnoloģiju attīstību kļuva
aizvien kvalitatīvāki, un fotomateriāli - noturīgāki
pret laika zobu. 90. gadu sākumā, līdz ar datoru
izgudrošanu, fotožurnālistika iesoļoja digitālajā
ērā. Iesākumā fotogrāfijas skenēja no
fotogrāfijas vai negatīva, līdz mūsdienām, kad,
izmantojot digitālos fotoaparātus, fotogrāfijas var iegūt
uzreiz, apejot papildu apstrādi, un caur internetu nogādāt
tās redakcijā pāris minūšu laikā.
Žurnālistika dažādos laika periodos ir
kalpojusi par ruporu valdošajām varām. Īpaši
aktuāli tas bija komunisma varas laikā Padomju Savienības
republikās un valstīs, kurās valdīja komunisma
režīms. Dažās valstīs joprojām pastāv
cenzūra.
Komunismam raksturīgā ideoloģija bija
jāparāda ne tikai rakstos, bet arī fotogrāfijās.
Tās nedrīkstēja atainot neko tādu, kas varētu
kaitēt perfektajam valsts tēlam. Meistarīgi retušēti
augstākās varas vīri, rūpīgi izmeklēti
sižeti, izkadrēts viss, kas varētu mest ēnu uz pareizo
notikumu tāda bija padomju laika fotožurnālistika. Bet
pasaulē fotožurnālistika attīstījās
demokrātiskā, vārda brīvības virzienā.
Fotogrāfiskais
process
Dodoties uz notikuma vietu, fotogrāfs, balstoties uz
savu pieredzi līdzīgu notikumu atainošanā, pie sevis jau
izvērtē apstākļus, apgaismojumu, iespējamās
vietas fotografēšanai, nepieciešamo optiku. Atrodoties notikuma
vietā, viņš jau ir sagatavojies darbam. Taču viņam
vienmēr jābūt gatavam, ka izplānotie apstākļi var
pēkšņi mainīties, un tad vienā mirklī viņam
ir jāpārorientējas uz pilnīgi citādāku pieeju
notikumam.
Viens no svarīgākajiem un grūtākajiem
uzdevumiem ir radīt skatītājam un lasītājam
klātbūtnes ilūziju. Daļu šī efekta rada liela
formāta fotogrāfija (gluži kā kino
salīdzinājumā ar televizoru), taču svarīgākā
loma ir pašai fotogrāfijai. Cilvēka smadzenes koncentrēti
uztver tikai to vietu, uz kuru viņš skatās, bet
fotoobjektīvs visu kadrā redzamo uztver vienādi. Tādēļ
fotogrāfijai jābūt koncentrētai uz galveno objektu, ar
pēc iespējas mazāk liekām detaļām, lai rastos
iespaids, ka lasītājs pats uz šo mirkli skatās.
Fotožurnālistam jāstrādā
radoši un jāievēro visas fotogrāfijas likumsakarības.
Tikai, atšķirībā no citu žanru fotogrāfiem,
fotožurnālistam nav laika ilgi domāt par kompozīciju,
kadrējumu. Viņam jāstrādā on the fly
(lidojumā). Fotografējot ziņas, viņš nedrīkst
iejaukties notikuma procesā, lai ko mainītu sev par labu, jo
fotožurnālists notikumu tikai fiksē. Tieši tāpat
fotogrāfijas aizliegts montēt un retušēt it kā
liekās detaļas. Ja fotogrāfijas tiek montētas, tad zem
tās jābūt attiecīgam uzrakstam, ka tā ir
kolāža.
Lai varētu pilnvērtīgi strādāt,
fotožurnālistam jāorientējas sabiedriski politiskos
notikumos. Atšķirībā no žurnālista, kurš
parasti raksta tikai par vienu vai divām tēmām, fotogrāfs
daudz labāk orientējas dažādos tematos, tiesa, gan ne tik
padziļināti. Tas arī nav vajadzīgs, pilnīgi pietiek ar
to, ka viņš zina, kāpēc tas viss notiek. Taču, jo vairāk
viņš zinās, jo vieglāk būs strādāt.
Fotoaparāts profesionāla
fotožurnālista rokās ir ļoti spēcīgs ierocis.
Prasmīgi ar to rīkojoties, fotogrāfs var veidot vēsturi
pēc savas patikas. Ar fotogrāfijas palīdzību var
informēt, aģitēt, pastiprināt, noliegt. Ar vienu vien
fotogrāfiju fotogrāfs var sabojāt cilvēkam visu dzīvi.
Tādēļ fotožurnālistam jāievēro
profesionālā ētika. Ne visu, ko fotogrāfs ir redzējis
un nofotografējis, var publicēt. Dzeltenajā presē
pieļaujamā ētikas robeža ir visai zema, taču arī
tur pastāv noteikumi, kuri fotogrāfam jāievēro.
Fotožurnālistam savs ierocis jālieto tikai pozitīvā
virzībā.
Ziņu
foto
Ziņu foto ir kāda notikuma atainošana
vienā attēlā. Šī fotogrāfija var būt gan
tuvplāns, gan vidējais plāns, gan arī kopskats, taču
tai jāizsaka notikuma būtība. To izdarīt ir pietiekami
sarežģīti, jo fotogrāfam no notikuma darbības
jūkļa jāatlasa tikai viena fotogrāfija. Tā kā
svarīgāko dienas ziņu avīzēs publicē pirmajā
lappusē, fotogrāfijai jābūt interesantai, dinamiskai tādai,
kas jau pa gabalu piesaista uzmanību. Tai jābūt viegli
uztveramai, lai lasītājam, to ieraugot, uzreiz būtu skaidrs, par
ko būs raksts.
Reportāža
Reportāža ir ziņu materiāla
atainošana vairākās fotogrāfijās. Klasiski
fotoreportāža sastāv no trim attēliem kopplāna,
vidējā plāna un tuvplāna, dažos gadījumos
veiksmīgi var izmantot arī trīs sērijas bildes. Ja notikums
ir vērienīgs un avīzē ir paredzēts pietiekoši
daudz vietas fotogrāfijām, reportāža var sastāvēt
arī no vairāk nekā trim attēliem, taču tādā
gadījumā rūpīgi jāraugās, lai darbības
sižeta vai plānu ziņā tie nebūtu līdzīgi.
Reportāžā ir svarīgi, lai
fotogrāfs veidotu materiālu no vismaz trim attēliem,
turklāt neviens no tiem nedrīkst būt tāds, kurā
izteikta visa notikuma būtība, un pārējie kļūtu
lieki.
Portrets
Portrets fotožurnālistikā ir cilvēks
viņam raksturīgā vidē un situācijā. Portrets var
būt gan viens, gan sērija no vienādiem vai dažādiem
attēliem. Tā kā portrets nav ziņu fotogrāfija,
fotogrāfs, balstoties uz vidi, cilvēka rakstura
īpašībām, nodarbošanos un ņemot talkā
izdomu, šo portretu izveido pats.
Portretu parasti fotografē, cenšoties izmantot
dabīgo apgaismojumu, lai saglabātu vides patiesīgumu.
Fotožurnālistikā portretu studijā nefotografē, ja vien
bildējamais pats nav saistīts ar fotostudiju.
Fotostāsts
Fotostāsts no reportāžas atšķiras
ar to, ka netiek fiksēts viens konkrēts notikums. Tas ir
fotogrāfisks stāsts par noteiktu tēmu plašā
mērogā. To veido vairākos piegājienos, dažādos
laikos, dienās, pat mēnešos un gados.
Veidojot fotostāstu, melnais materiāls parasti
veidojas diezgan liels, līdz ar to viens no svarīgākiem darbiem
ir kopā ar fotoredaktoru atlasīt tās dažas
fotogrāfijas, kas veidos gatavo materiālu, stāstīs
stāstu.
Ilustrācija
Ilustrācija ir kāda notikuma radoši
vizuāla fiksācija vispārīgā veidā, bieži
vien abstrakti, neatainojot šo notikumu burtiski. Fotogrāfijā
jābūt saprotamai lietas būtībai, vienlaikus neparādot
faktiskos notikuma dalībniekus.
Fotogrāfiju
atlase
Noslēguma posms, kurā piedalās
fotogrāfs, ir safotografētā materiāla atlase
publicēšanai kopā ar fotoredaktoru. Šajā
brīdī fotogrāfs redaktoram izklāsta notikuma darbību
un materiāla veidošanas ideju. Savukārt fotoredaktors,
ņemot vērā laikraksta vizuālo politiku un iesniegto
materiālu, izlemj, kuri attēli būs vispiemērotākie
konkrētā materiāla atainošanai.
Elmārs RUDZĪTIS,
foto ziņu aģentūras A.F.I. fotogrāfs
Fotožurnālistika nav tikai dokumentāla fotogrāfija. Tas ir pietiekami sarežģīts fotogrāfijas žanrs, lai pat pieredzējuši fotogrāfi nevarētu teikt nu es par to zinu visu. Pēc definīcijas fotožurnālistikā ziņa tiek pasniegta ar fotogrāfijas palīdzību. Tas ir žanrs, kurā vizuālais materiāls sadarbojas ar tekstu, turklāt fotogrāfijai ir primārā loma. Fotožurnālistika nav viena cilvēka darbs. Tā ir redakcijas kolektīva sadarbība. Labu rezultātu var iegūt tikai ar veiksmīgu kopdarbu.
Fotožurnālistikā izšķir vairākus posmus, kas ir vienlīdz svarīgi laba rezultāta iegūšanai. Sākumā ir darbs redakcijā fotografējamā notikuma un fotografēšanas manieres izvēlei. Pirms došanās uz notikumu fotogrāfam jāzina, kas no viņa redakcijā tiek gaidīts ziņu foto, reportāža vai portrets. Nākamais posms ir fotografēšana. Tālāk seko materiāla atlase, kuru fotogrāfs izdara kopā ar fotoredaktoru. Redakcijas fotoredaktors ir tas cilvēks, kas izlemj, kura fotogrāfija būs vispiemērotākā konkrētā sižeta atainošanai. Taču ar izdevušos fotogrāfiju vien fotožurnālistika nebeidzas. Ne mazāk svarīgi ir to iemaketēt laikraksta slejās. Slikts makets var sabojāt labu fotogrāfiju. Pie maketa sadarbojas fotoredaktors, nodaļas (lappuses) redaktors un maketētājs. Taču par to, cik izdevies ir materiāls, var spriest tikai pēc nodrukāšanas, kad redzams visu posmu rezultāts.
Fotožurnālistika laiku lokos
Fotožurnālistika nestāv uz vietas. Tā attīstās līdz ar tehniku, kas paver plašākas iespējas operatīvi nofotografēt īsto mirkli, un lasītājiem, kas no fotogrāfiem sagaida arvien profesionālāku sniegumu.
Pirms vēl fotogrāfija bija izgudrota, laikraksti plaši izmantoja zīmētas ilustrācijas, lai lasītājam vizuāli parādītu, kā notikums izskatījās. Tikko uz skatuves kāpa fotogrāfija, zīmētās ilustrācijas vairs nebija stilā. Taču ne uzreiz. Lai kļūtu par masu produkciju, fotogrāfija tomēr bija pārāk dārga un daudzi žurnāli fotogrāfijas izmantoja tikai uz vāka, iekšējās lappusēs turpinot publicēt zīmējumus.
Sākumā fotogrāfijās pārsvarā bija redzamas notikuma ainavas vai portreti, jo fotogrāfiem vajadzēja staipīt milzu kameras uz statīviem, kā ar savu melno istabu, jo iegūtās fotogrāfijas uz slapjajām platēm bija nekavējoties jāattīsta. Ap 1880. gadu, kad radās sauso plašu tehnika, tās varēja attīstīt arī vēlāk un kadrā ainavu vietā ienāca darbība. Pirmie, kas fotogrāfus nolīga algotā darbā, bija tādi preses magnāti kā Hersts (William Randolph Hearst) un Pulicers (Joseph Pulitzer). Bet īstu apvērsumu fotožurnālistikā un fotogrāfijā veica Džordžs Īstmans (George Eastman, 1854.-1932.), kurš 1885. gadā izgudroja kameru, kas bija paredzēta ruļļu filmām (Kodak Brownie camera). Kamera bija krietni mazāka, un pēc katra uzņemtā kadra tai nevajadzēja nomainīt fotogrāfisko plati. Līdz ar to pavērās daudz plašākas iespējas atspoguļot tā laika aktualitātes.
No 1970. līdz 1980. gadam uzvaras gājienu fotožurnālistikā sāka krāsainā fotogrāfija. Attēli līdz ar tehnoloģiju attīstību kļuva aizvien kvalitatīvāki, un fotomateriāli - noturīgāki pret laika zobu. 90. gadu sākumā, līdz ar datoru izgudrošanu, fotožurnālistika iesoļoja digitālajā ērā. Iesākumā fotogrāfijas skenēja no fotogrāfijas vai negatīva, līdz mūsdienām, kad, izmantojot digitālos fotoaparātus, fotogrāfijas var iegūt uzreiz, apejot papildu apstrādi, un caur internetu nogādāt tās redakcijā pāris minūšu laikā.
Žurnālistika dažādos laika periodos ir kalpojusi par ruporu valdošajām varām. Īpaši aktuāli tas bija komunisma varas laikā Padomju Savienības republikās un valstīs, kurās valdīja komunisma režīms. Dažās valstīs joprojām pastāv cenzūra.
Komunismam raksturīgā ideoloģija bija jāparāda ne tikai rakstos, bet arī fotogrāfijās. Tās nedrīkstēja atainot neko tādu, kas varētu kaitēt perfektajam valsts tēlam. Meistarīgi retušēti augstākās varas vīri, rūpīgi izmeklēti sižeti, izkadrēts viss, kas varētu mest ēnu uz pareizo notikumu tāda bija padomju laika fotožurnālistika. Bet pasaulē fotožurnālistika attīstījās demokrātiskā, vārda brīvības virzienā.
Fotogrāfiskais process
Dodoties uz notikuma vietu, fotogrāfs, balstoties uz savu pieredzi līdzīgu notikumu atainošanā, pie sevis jau izvērtē apstākļus, apgaismojumu, iespējamās vietas fotografēšanai, nepieciešamo optiku. Atrodoties notikuma vietā, viņš jau ir sagatavojies darbam. Taču viņam vienmēr jābūt gatavam, ka izplānotie apstākļi var pēkšņi mainīties, un tad vienā mirklī viņam ir jāpārorientējas uz pilnīgi citādāku pieeju notikumam.
Viens no svarīgākajiem un grūtākajiem uzdevumiem ir radīt skatītājam un lasītājam klātbūtnes ilūziju. Daļu šī efekta rada liela formāta fotogrāfija (gluži kā kino salīdzinājumā ar televizoru), taču svarīgākā loma ir pašai fotogrāfijai. Cilvēka smadzenes koncentrēti uztver tikai to vietu, uz kuru viņš skatās, bet fotoobjektīvs visu kadrā redzamo uztver vienādi. Tādēļ fotogrāfijai jābūt koncentrētai uz galveno objektu, ar pēc iespējas mazāk liekām detaļām, lai rastos iespaids, ka lasītājs pats uz šo mirkli skatās.
Fotožurnālistam jāstrādā radoši un jāievēro visas fotogrāfijas likumsakarības. Tikai, atšķirībā no citu žanru fotogrāfiem, fotožurnālistam nav laika ilgi domāt par kompozīciju, kadrējumu. Viņam jāstrādā on the fly (lidojumā). Fotografējot ziņas, viņš nedrīkst iejaukties notikuma procesā, lai ko mainītu sev par labu, jo fotožurnālists notikumu tikai fiksē. Tieši tāpat fotogrāfijas aizliegts montēt un retušēt it kā liekās detaļas. Ja fotogrāfijas tiek montētas, tad zem tās jābūt attiecīgam uzrakstam, ka tā ir kolāža.
Lai varētu pilnvērtīgi strādāt, fotožurnālistam jāorientējas sabiedriski politiskos notikumos. Atšķirībā no žurnālista, kurš parasti raksta tikai par vienu vai divām tēmām, fotogrāfs daudz labāk orientējas dažādos tematos, tiesa, gan ne tik padziļināti. Tas arī nav vajadzīgs, pilnīgi pietiek ar to, ka viņš zina, kāpēc tas viss notiek. Taču, jo vairāk viņš zinās, jo vieglāk būs strādāt.
Fotoaparāts profesionāla fotožurnālista rokās ir ļoti spēcīgs ierocis. Prasmīgi ar to rīkojoties, fotogrāfs var veidot vēsturi pēc savas patikas. Ar fotogrāfijas palīdzību var informēt, aģitēt, pastiprināt, noliegt. Ar vienu vien fotogrāfiju fotogrāfs var sabojāt cilvēkam visu dzīvi. Tādēļ fotožurnālistam jāievēro profesionālā ētika. Ne visu, ko fotogrāfs ir redzējis un nofotografējis, var publicēt. Dzeltenajā presē pieļaujamā ētikas robeža ir visai zema, taču arī tur pastāv noteikumi, kuri fotogrāfam jāievēro. Fotožurnālistam savs ierocis jālieto tikai pozitīvā virzībā.
Ziņu foto
Ziņu foto ir kāda notikuma atainošana vienā attēlā. Šī fotogrāfija var būt gan tuvplāns, gan vidējais plāns, gan arī kopskats, taču tai jāizsaka notikuma būtība. To izdarīt ir pietiekami sarežģīti, jo fotogrāfam no notikuma darbības jūkļa jāatlasa tikai viena fotogrāfija. Tā kā svarīgāko dienas ziņu avīzēs publicē pirmajā lappusē, fotogrāfijai jābūt interesantai, dinamiskai tādai, kas jau pa gabalu piesaista uzmanību. Tai jābūt viegli uztveramai, lai lasītājam, to ieraugot, uzreiz būtu skaidrs, par ko būs raksts.
Reportāža
Reportāža ir ziņu materiāla atainošana vairākās fotogrāfijās. Klasiski fotoreportāža sastāv no trim attēliem kopplāna, vidējā plāna un tuvplāna, dažos gadījumos veiksmīgi var izmantot arī trīs sērijas bildes. Ja notikums ir vērienīgs un avīzē ir paredzēts pietiekoši daudz vietas fotogrāfijām, reportāža var sastāvēt arī no vairāk nekā trim attēliem, taču tādā gadījumā rūpīgi jāraugās, lai darbības sižeta vai plānu ziņā tie nebūtu līdzīgi.
Reportāžā ir svarīgi, lai fotogrāfs veidotu materiālu no vismaz trim attēliem, turklāt neviens no tiem nedrīkst būt tāds, kurā izteikta visa notikuma būtība, un pārējie kļūtu lieki.
Portrets
Portrets fotožurnālistikā ir cilvēks viņam raksturīgā vidē un situācijā. Portrets var būt gan viens, gan sērija no vienādiem vai dažādiem attēliem. Tā kā portrets nav ziņu fotogrāfija, fotogrāfs, balstoties uz vidi, cilvēka rakstura īpašībām, nodarbošanos un ņemot talkā izdomu, šo portretu izveido pats.
Portretu parasti fotografē, cenšoties izmantot dabīgo apgaismojumu, lai saglabātu vides patiesīgumu. Fotožurnālistikā portretu studijā nefotografē, ja vien bildējamais pats nav saistīts ar fotostudiju.
Fotostāsts
Fotostāsts no reportāžas atšķiras ar to, ka netiek fiksēts viens konkrēts notikums. Tas ir fotogrāfisks stāsts par noteiktu tēmu plašā mērogā. To veido vairākos piegājienos, dažādos laikos, dienās, pat mēnešos un gados.
Veidojot fotostāstu, melnais materiāls parasti veidojas diezgan liels, līdz ar to viens no svarīgākiem darbiem ir kopā ar fotoredaktoru atlasīt tās dažas fotogrāfijas, kas veidos gatavo materiālu, stāstīs stāstu.
Ilustrācija
Ilustrācija ir kāda notikuma radoši vizuāla fiksācija vispārīgā veidā, bieži vien abstrakti, neatainojot šo notikumu burtiski. Fotogrāfijā jābūt saprotamai lietas būtībai, vienlaikus neparādot faktiskos notikuma dalībniekus.
Fotogrāfiju atlase
Noslēguma posms, kurā piedalās fotogrāfs, ir safotografētā materiāla atlase publicēšanai kopā ar fotoredaktoru. Šajā brīdī fotogrāfs redaktoram izklāsta notikuma darbību un materiāla veidošanas ideju. Savukārt fotoredaktors, ņemot vērā laikraksta vizuālo politiku un iesniegto materiālu, izlemj, kuri attēli būs vispiemērotākie konkrētā materiāla atainošanai.
Elmārs RUDZĪTIS,
foto ziņu aģentūras A.F.I. fotogrāfs